Svētais Gars un burts – Rakstu inspirācija

Rakstu svētums izriet no to izcelsmes un darbības. Tas ir Dieva Svētais Gars, kurš radījis Rakstus un kurš tajos darbojas. Jēdziens inspirācija nesatur kaut kādu tehnisku vai pat mitoloģisku izteikumu par šo Rakstu izcelsmi, tas ir atbilstošs un nepieciešams apzīmējums tam, kas tajos ietverts un ko tie veic. Vietas, kuros balstās šī atziņa, vienmēr norāda uz Svēto Garu nevis kā uz bezvārda principu vai dziļāku nozīmi, bet gan kā subjektu, Dievam runājot caur cilvēkiem un uz cilvēkiem, lai tajos veiktu savu darbu. “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2.Tim.3:16 u.t.). Ar to pateikts nevien tas, kā šie Raksti radušies, bet arī kāpēc tie ir. Tie ved pie pestīšanas, un tādēļ draudze tiek pamudināta cieši pie tiem turēties un uzklausīt pravietiskos vārdus, ņemt tos vērā “kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2.Pēt.1:19-21). Šādā paskubinājumā un mierinājumā ar Svētajiem Rakstiem notiek Gara svētdarošais darbs: “Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību” (Rom.15:4).

Svēto Rakstu darbība nosaka Svēto Rakstu lietošanu. Bet ja šajā vietā tiek iestarpināta kāda formalizējoša teorija par Svēto Rakstu izcelsmi vai izpratni, tad tiek nojaukta šī tiešā attiecība starp darbību un lietojumu. Tādēļ Svētā Gara un burta attiecību nedrīkst arī uztvert, izmantojot analoģiju ar attiecību starp zīmi un apzīmējamo, jo šeit mums nav darīšana ar semantiskām problēmām, bet gan ar pneimatisku norisi. Svētā Gara darbība kristīgajā draudzē īstenojas kā Dieva aktuāla klātbūtne, Dieva dāvana un, tātad, cilvēka sadraudzība ar Dievu, tādējādi, ka Gars cilvēkos pārstāv Dievu un Dieva priekšā pārstāv un aizstāv cilvēku. Tādēļ Svēto Rakstu studijām tāpat kā sludināšanai draudzē jāiesākas ar lūgšanu pēc Svētā Gara, lai Tas nodrošina pareizu uzklausīšanu un izpratni.

Svētā Gara un burta saistību var saprast kā Rakstos pamatoto hermeneitisko principu ar nosacījumu, ka attiecībā uz Svētajiem Rakstiem netiek pielietota kāda skaidrojuma metode līdzās citām, bet gan, ka runa šeit ir par trīsvienīgā Dieva Svēto Garu, kurš sevi šajos Rakstos aktīvi apliecina. Katrs skaidrojums, kas uzskata, ka iespējams neņemt vērā šo Gara un burta sakarību, top vai nu par Rakstu mācību, kam laupīts Gars, vai arī par paša ekseģēta gara sajūsmību, kas zaudējusi saikni ar Rakstiem.

Svētā Gara un burta attiecība atklājas Bībeles pamattekstos: Jņ.5:47. Rom.2:27-29; 7:6; Ebr.8:10. Jau šajās vietās varam uzzināt, ka runa šeit nav par kaut kādu jēdzienu dialektiku, bet gan par norisi, kas veido visu Dieva vārda sludināšanu. Sevišķi skaidri tas redzams 2.Kor.2:14-4:6; no šī Rakstu nodalījuma šeit izceļamas šādas svarīgākās atziņas:

Šis nodalījums sākas ar pateicību Dievam par to, ka kā tam jāskan burtiskā tulkojumā – Viņš “mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņu labo smaržu visās malās”. Pateicības lūgšana satur atziņu, ka šeit rīkojas Dievs, kamēr sludinātājs ir tikai darbarīks. Reizē tiek atklāta šo vārdu divkāršā nozīme, proti, ka triumfa gājiens nav vienkārši uzvara, bet gan, ka uzvarētājs kā vergus sev līdzi ved uzvarētos. Jēdziens “labā smarža” ņemts no upurēšanas terminoloģijas. Labā smarža ir patīkama Dievam un cilvēkiem, bet upuris tiek sadedzināts. Beidzot, pie tā pieder sekas, kas nepastāv apustuļa panākumā vai uzvarā. Jo starp cilvēkiem Kristus evaņģēlija sludināšana ir labā smarža tikai tiem, “kas top izglābti”, toties citiem, “kas pazūd”, tā ir “nāves smarža uz nāvi”. Evaņģēlija sludināšana ir nāves un dzīvības lieta. Tas var tikt redzams arī sagūstīta un upurēta Jēzus Kristus apustuļa situācijā (Rom.15:16; Fil.1:21).

Laba smarža Dievam nozīmē (sal.2.Moz.29:18; 3.Moz.6:14; 23:18), ka Dievs tiek samierināts, un tas ir iemesls cilvēku priekam. Tas ir kā ietvars, kas ietver tekstu, vai, labāk, kā vadmotīvs tekstā, kad redzam, kā šo prieku tie, kas top izglābti, uzņem no evaņģēlija labās smaržas; 2.Kor.4:1 u.t. satur norādi uz evaņģēlija sniegto gaismu un apskaidrību. Kā Dieva pavēlošais vārds iesākumā rada gaismu, tieši tāpat gaisma ataust arī cilvēku sirdīs: “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā”. Bez šīs apskaidrojošās gaismas, kas nāk no Dieva vārda pavēlošās darbības, saglabājas tumsība, tāpēc ka “šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi”. Tā ir apgaismības skaidrība, ko sniedz evaņģēlija sludināšana. Šī vieta ir pamatteksts tam, kas saprotams ar jēdzieniem “Rakstu skaidrība” jeb “gaisma, gaišums” (claritas scripturae). Tas, tātad, nav nekāds Rakstu skaidrojumu saskaņas jautājums, bet gan pestīšanas norise, kas ved pie Jēzus Kristus dievišķības atziņas. Šeit vērā ņemama arī tāda atziņa, ka dabīgais cilvēks, kas novērsies no Dieva, to nevar vai arī negrib atzīt (Rom.1:19-21).

“Un kas šim darbam ir derīgs?” (2.Kor.2:16) Šis jautājums ir nopietns, un tas izvirzās, ņemot vērā faktu, ka Dieva vārdu var izmantot arī veikalam (2.Kor.2:17) un gūt no tā sev ienākumus. Dieva vārdu ļaunprātīgā veidā iespējams viltot un to izmantot citiem nolūkiem (2.Kor.4:2). Kāda ir šādas Dieva vārda nelietīgas izmantošanas būtība? Acīmredzot, sludinātāja paša intereses un mērķi, viņa personīgās intereses, viņa slava un panākumi tad tiek likti augstāk nekā Dieva vārds. Tad Dieva vārds man kļūst par līdzekli savu mērķu aizsniegšanai. Tad tas vairs nav Dieva vārds, tas ir cilvēku vārds. Cilvēks vairs neatrodas zem tā – kā vergs vai upuris triumfa gājienā – bet gan pāri tam ar saviem centieniem pēc panākumiem (sal.1.Tes.2:13). Turpretī Jēzus Kristus apustuļa skaidrības orientācija un mēraukla Dieva priekšā ir Jēzū Kristū (2.Kor.2:17). Vārda sludināšana, tātad, nav vērsta vienīgi uz vispārīgu cilvēka apziņu un izpratni, “bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā” (2.Kor.4:2). Šī izšķiršanās ir radikāla; jo tā nāk no evaņģēlija kā Dieva vārda darbība un šādā veidā parādās atšķirtība starp Dieva Garu Jēzū Kristū vienā pusē un miesas jeb dabīgā cilvēka gudrību otrā pusē (2.Kor.1:12; 1.Kor.1). Šeit visu nosaka subjekta maiņa, t.i., Jēzus Kristus evaņģēlijā darbojas Dieva vārds, lai vestu mūs prom no mūsu grēcīgās eksistences pie Jēzus Kristus atziņas. Dieva vārda darbība ir pārradīšana, tā cauri nāvei ved pie jaunas dzīvības.

Šī norise nebūtu jāapraksta ar formālu priekšstatu par kaut kādu “hermeneitisku apli”. Pareizi izprast to iespējams vienīgi tad, ja atzīst, ka pats Dievs caur Savu Garu darbojas Jēzus Kristus vārdos. Ar šo Gara sniegto atziņu iespējams izprast Gara un burta attiecību.

“Ieteikšanas vēstules” (2.Kor.3,1 u.t.) ir liecības par cilvēku atzinību, izglītību un prasmēm; tās ir liecības, ko sniedz cilvēki viens par otru. Bet Jēzus Kristus īstā apustuļa ieteikuma vēstule nav cilvēku liecība par cilvēkiem, tā ir ticības apliecinājums uz Jēzu Kristu, ko rosina Jēzus Kristus liecība. Cilvēki raksta ar tinti, dzīvais Dievs caur Garu (2.Kor.3:1-3). Pasludināšanas norise ir pestīšanas norise. Dievs raksta savu vārdu, taču tagad ne uz akmens plāksnēm kā Sīnajā, bet gan uz plāksnēm, kas ir miesas sirdis. No Dieva vārda sludināšanas top zināms, kā apsolījums no vecās [noslēgtās] derības saglabājas Dieva vārda kontinuitātē un jaunajā derībā tiek piepildīts (Jer.31:33; Ec.11:19; 36:26; Joēla 3; Ap.d.2; Ebr.8:7 u.t.). Tekstā sastopamie tēli to perspektīvu maiņās uzskatāmi izvērš šo norisi evaņģēlija pasludinājumā. Līdzeklis, ar ko tiek rakstīti cilvēku apliecinājumi – tinte – tiek aizstāts ar līdzekli, ar kuru raksta dzīvais Dievs – Viņa Garu. Tur, kur tiek sludināts evaņģēlijs, darbojas nevis cilvēks, bet gan Dievs. Mainās arī materiāls, uz kura Dievs raksta, un Sīnaja akmens plāksnes ar desmit baušļiem tiek aizvietotas ar jaunās derības miesas sirdīm. Apsolījuma piepildījums ir sirds atjaunotne: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu sirdīm akmens sirdi un ielikšu miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas” (Ec. 36:26-27). Vecās un jaunās derības laika sec, tātad, raugoties no jaunās derības perspektīvas, atbilst pārejai, kad vecais cilvēks pārtop jaunā cilvēkā.

Atjaunošanās notiek sirdī. Šis Bībelē lietotais izteikums mums noskaidro, kas notiek evaņģēlija izpratnē. Sirdī fiziski un psihiski viss koncentrēts uz to orgānu, kas veido dzīvu cilvēku ar tā miesu, dvēseli, jūtām un domām. Sirdī apvienojas tas, kas ir cilvēks un kāds viņš ir. Bauslis ar pavēli mīlēt Dievu vērsts uz šo centru, kas raksturo cilvēku kopumā. “Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” (5.Moz.6:5; 10:12; Mt. 22:37). Sirds atjaunošana ir Gara dāvana. Tāpēc Dieva Gars ar Dieva vārdu 51.psalmā, kas ir ceturtais grēku nožēlas psalms, māca lūgt: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!” (Ps.51:12-14).

Acīmredzot šī Dieva vārda darbība jau kļuvusi nepazīstama vai ir aizmirsta, ja jau tik centīgi un ar tādām pūlēm ar dažādiem paņēmieniem tiek meklēta sakarība starp cilvēka būtības dažādajiem novadiem, starp izziņu un ticību, ticību un rīcību, miesu un dvēseli etc. Tikai no šīs atziņas atklājas, ko tas nozīmē, ka attiecībā uz garu un burtu runa nav par kaut kādu formālu hermeneitisku paņēmienu bet gan par pneimatisku norisi, kas pamatota Svēto Rakstu savdabībā, tāpēc ka pats Dievs darbojas caur Jēzus Kristus evaņģēliju. Šādā lietu sakarībā sludināšanas amats ir kalpošana (διακόνια; 2.Kor.3:6 u.t.). Šeit mēs sastopamies ar to, kas kristīgajā draudzē veido kalpošanu vārdam (ministerium verbi), un ar to izslēgta iespēja diakoniju vai to, kas saistīts ar diakoniju, attiecināt tikai uz divkāršā baušļa otro daļu, vai pat saskatīt tajā vārda un ticības īstenošanu ar darbu. Kā vienu tā otru gadījumu, ietver jēdziens kalpošana; tomēr kalpošana pie galdiem, resp., kalpošana tuvākajam Ap.d.6 tiek deleģēta vienīgi tā iemesla dēļ, lai kalpošanu ar lūgšanu un vārdu neierobežotu ar citiem uzdevumiem.

Jaunās derības kalpošana parāda izšķirošo atšķirību. Tā ir kalpošana “ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu” (2.Kor.3:6). Dievs tam piešķir spējas caur savu Garu; tādēļ atšķirība starp veco un jauno derību, kā arī, atbilstoši, starp veco un jauno cilvēku nav meklējama kaut kādā cilvēka priekšrocībā, arī ne vēstures progresā, bet gan vienīgi Dieva darbā cilvēkos.

Ka burts nokauj, bet Gars dara dzīvu, tas zīmīgā veidā izteikts tagadnes formā, t.i., tas norisinās sludināšanā; tas nebeidzas, beidzoties vēstures laikmetiem, šajā norisē nav arī saskatāma kaut kāda hronoloģiska secība; tas notiek caur vienu un to pašu Garu vienādā veidā, visos laikos arī mūsdienās.

Bet kalpošana kā vecajā tā jaunajā derībā pakļauta Kunga uzdevumam. Tas, tātad, ir spēkā kā levitu priesterībā, tā Kristus apustulātā. Tādēļ arī par burtu jāsaka, ka runa kā jaunajā tā vecajā derībā ir par Dieva rakstīto Dieva bauslību, kas savā saturā un tekstā paliek nemainīga.

Bet kas ir tas, kas nokauj (2.Kor.3:6)? Burts, kas nokauj, nenorāda vienīgi uz apsūdzību par to, ka netiek izpildīta Dieva bauslība; šī apsūdzība saistīta ar Dieva majestātiskumu un tādējādi norāda uz dievišķo godību, kam piemīt iznīcinoša ietekme uz grēcinieku. Īpašais šajā izšķirošajā vietā vecās derības situācijā, kurā notiek bauslības atklāsme pie Sīnaja kalna, savukārt izplatās uz cilvēces vispārējo situāciju. Vecajā derībā Mozus lūgums – “Rādi man, lūdzams, Savu godību!” – vārdā tiek atbildēts, vienīgi izpaužot Vārdu: “Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos.” Bet kas ir spēkā attiecībā uz Mozu, Dieva izraudzīto vecās derības starpnieku, tas ir pamatnosacījums cilvēcei: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.” Dieva vaigu – un tas attiecas tiklab uz uzlūkošanu, kā uz pievēršanos (פנים, πρόσωπον, persona) cilvēks kā cilvēks šajā dzīvē nekad nevar uzlūkot “a priori“, bet gan vienīgi “a posteriori“, ne no priekšas, bet gan vienīgi no aizmugures, pēc tam, kad Dievs pagājis garām (2.Moz.33:12-23). Dieva godības aizklāšana ir priekšnoteikums tam, lai no Dieva atšķirtais cilvēks paliktu dzīvs. Pat Dieva godības atspīdums Mozus sejā vecās derības tautai vēl ir nepanesams (2.Moz.34:29-35).

Tādēļ godības aizsegšana ir reizē gan vainas zīme, kas liecina par to, ka cilvēks novērsies no Dieva, gan arī cilvēka aizsardzība pret Dieva iznīcinošo ietekmi. Arī tas attiecas uz cilvēku kopumā. Šis apsegs paliek izklāts gan pāri vārdam, gan priekšā sirdīm (2.Kor.3:14-15). Tas, kas ir spēkā vecās derības tautai, attiecas arī uz jebkura cilvēka intelektu, jo viņš pēc dabas ir “apstulbots”, “akls”, un tādu viņu ir padarījis “šīs pasaules dievs” (2.Kor.4:4; sal. Rom.1:21).

Apsegs jeb aizklājs attiecas, tātad, uz cilvēka grēcīgo novēršanos no Dieva, aizsardzību pret Dieva iznīcinošo ietekmi, bet abās šajās situācijās arī uz grēka radīto cilvēka nespēju atzīt Dievu un ar Viņu sadzīvot. Kādā veidā šis aizklājs ar Kristus veikumu tiek noņemts, to principā rāda tas, kā, Jēzum nomirstot, pārplīst priekškars templī, kas šķir ļaudis no vislielākā svētuma ar šķirstu un derības plāksnēm (Mt.27:51; Ebr.10:19 u.t.). Kristus nāve pie krusta atver ceļu pie Dieva – cauri nāvei uz dzīvību, no grēka uz žēlastību. Ar to, ka caur Kristu tiek atjaunota sadraudzība ar Dievu, Dieva godība var tikt uzlūkota. Tā neiznīcina, bet no jauna izveido cilvēku Dieva līdzībā tās sākotnējā sadraudzībā ar Dievu (2.Kor.3:18; 2.Kor.4:4-6).

Atziņas gūšanu par Rakstu resp. verbālo inspirāciju apgrūtina dažādi pārpratumi un aizspriedumi. To, ko aizstāv vieni, apstrīd vai izzobo citi. Spēju saskatīt un atzīt Rakstu inspirāciju sniedz vienīgi Gars, kas darbojas Rakstos, un ja tas notiek, tad runa nav vienīgi ā)ā)par Rakstu izpratni, bet gan par norisi pašā cilvēkā. Un tur nav pretstatīta pagātne un tagadne cilvēku sapratnes nosacījumu maiņā, bet gan Dieva svētums un cilvēka grēks.