Svētais Vakarēdiens un dievkalpojums

Kad Dieva iedvesmoti cilvēki apņēmās uzrakstīt, kā veidojās kristīgā baznīca, viņi pievērsa uzmanību nozīmīgām detaļām. [Lk.1:1-4; 2.Pēt.1:21] Kāda īpaši svarīga detaļa par pirmo kristiešu dievkalpojumu atrodama Apustuļu darbu grāmatā: “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā – maizes laušanā un lūgšanās.” [Ap.d.2:42]

Daudzi teologi uzsver, ka “maizes laušana” nozīmē Svēto Vakarēdienu. Tāpat arī, balstoties uz Ap.d.2:42, viņi norāda, ka pirmie kristieši baudīja Svēto Vakarēdienu katrā dievkalpojumā. Tā, piemēram, pazīstamais teologs un Baznīcas vēstures profesors Dr. Hermanis Zase [Herman Sasse] par agrīno baznīcu rakstīja:

“Iknedēļas Kristus augšāmcelšanās svinēšana nebija iedomājama bez Sakramenta noturēšanas.”

Šāda atziņa jums varētu būt negaidīta, īpaši tāpēc, ka mūsdienās daudzās baznīcās un draudzēs Svēto Vakarēdienu var saņemt vien pāris reizes mēnesī, vai pat tikai dažas reizes gadā. Tomēr šāda reta Svētā Vakarēdiena saņemšana neatbilst Jaunās Derības praksei. Uzkrītošās atšķirības dēļ ar pirmo kristiešu dievkalpojumiem , tāpēc vēlētos pamudināt lasītājus to apdomāt [Fil.4:8], uzsākt savā draudzē Bībeles studijas un diskusiju par šo tēmu [Ap.d.17:11], un apsvērt iespēju saņemt Svēto Vakarēdienu katru svētdienu. [Fil.4:9]

Sarunas uzsākšanai, iespējams, jums varētu noderēt Dr. Hermaņa Zases atziņas par iknedēļas Tā Kunga Mielasta svinēšanu. Mēs šeit piedāvājam fragmentus no austrāliešu teologa Džona Klīnidža [[John Kleinig], filozofijas doktors Bībeles studijās, Kembridža] esejas, kas balstīta uz iespaidīgajiem un apbrīnojamajiem Zases pētījumiem agrīnās baznīcas vēsturē:

Zase bieži ir pievērsies būtiskajai saiknei liturģijā starp Dieva vārda pasludinājumu un Svētā Vakarēdiena sakramentu. Tie vienmēr paskaidro un pamato viens otru. Ja viens tiek šķirts no otra vai kaut kādā veidā izkropļots, abi tiek sagrozīti un padarīti neiedarbīgi. Tādējādi neviens no tiem vairs nepasludina Evaņģēliju un nevieno ticīgos ar Kristu kā Pestītāju. Tikai tad Evaņģēlijs var tikt skaidri mācīts un iedarbīgi pasludināts, ja Sakraments tiek pareizi svinēts saskaņā ar šo pasludinājumu. Ja nav Svētā Vakarēdiena, sludinātājs var drīz vien aizmirst par Kristu un vairs nesludināt pestīšanu, kas dota Viņa krustanāves dēļ.

BEZ SVĒTĀ VAKARĒDIENA NAV PATIESAS SLUDINĀŠANAS

Klīnidžs turpina:

No vienas puses – nevar būt patiesas Evaņģēlija sludināšanas, ja nav Svētā Vakarēdiena. Ja Evaņģēlijs tiek sludināts atrauti no Svētā Vakarēdiena, tam tiek atņemta iemiesotā, krustā sistā un paaugstinātā Kunga klātbūtne. Ja nav Sakramenta, Kristus ir tikai senos laikos dzīvojusi vēsturiska persona, kuras mācība mums jāievēro un jāseko tās piemēram. Tādējādi lielās kristoloģiskās doktrīnas zaudē saikni ar realitāti un kļūst tikai par konceptiem, bet Kristus upuris mūsu attaisnošanas un izpirkšanas dēļ ir tikai ar prātu pieņemama ideja, nevis notikums, kurā mēs tikām un joprojām esam iesaistīti. Ja regulāri netiek sniegts un saņemts Sakraments, sludināšana pārvēršas par spekulatīvu reliģisku pļāpāšanu vai dalīšanos savā reliģiskajā pieredzē. Šādā sludināšanā cilvēki gan dzird par izpirkšanu, bet nesaņem to. Sprediķis vairs nav Evaņģēlija pasludinājums, bet kristīgas ideoloģijas propaganda. Bez Svētā Vakarēdiena Evaņģēlijs ir tikai vēl viena reliģiska vēsts, viena izvēle starp daudzām, kurā nav nekā unikāla.

BEZ SLUDINĀŠANAS NAV SAKRAMENTA

Atkal pievērsīsimies Klīnidžam:

No otras puses – Svētais Vakarēdiens nevar pastāvēt atrauti no Evaņģēlija sludināšanas. Savā būtībā tas tika iestādīts, lai pasludinātu Kristu un Evaņģēliju, jo tā saturs ir Kristus, kurš tika krustā sists par mūsu grēkiem un augšāmcelts mūsu attaisnošanai. Sprediķa uzdevums ir pasludināt To, kurš ir klātesošs Sakramentā un ko Viņš tajā mums sniedz. Ar to ticīgais tiek uzņemts Sakramenta mistērijā un viņam tiek atklātas tā bagātības. Bez skaidra Evaņģēlija pasludinājuma Svētais Vakarēdiens kļūst par nesaprotamu un dīvainu rituālu. Ja Svēto Vakarēdienu nepavada Evaņģēlija sludināšana, evaņģēliskā izpratne, ka tā ir Dieva žēlastības pilnā dāvana grēciniekiem, drīz vien var tikt pazaudēta, un tas tiek uzskatīts par cilvēku upuri Dievam, kā tas ir Romas katoļu baznīcā un dažos liberālos protestantisma novirzienos. Skaidra sludināšana novērš Sakramenta degradāciju līdz kulta misticisma un kristīgas maģijas līmenim. Tātad sludināšanai ir jāpavada Sakraments, lai tas tiktu svinēts evaņģēliski, un ticīgie to saņemtu pienācīgi. Altāra sakraments un sludināšana ir nesaraujami saistīti dievišķajā kalpošanā. Tie harmoniski papildina viens otru, tāpat kā Jēzus sludināšanu pavadīja Viņa rādītās zīmes un brīnumi. Gan sludināšanā, gan Sakramentā Kristus ir klātesošs un darbojas dažādos veidos, kas viens otru papildina. Tie abi kopā pasludina vienu Evaņģēliju un apliecina vienu ticību Kristum, kurš ir klātesošs tiem, kas pulcējas ap viņa altāri.