Svētās laulības derība
“Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā.” [Ef.5:24-25]
Pastāv savienība, ko mūžīgā Mīlestība iedibināja cilvēku vidū Paradīzē, savienība, kurā vēl jūtama Viņa radošā spēka smarža. Tā ir svētās laulības derība. Bez laulības cilvēka dzīve šajā savtīgajā pasaulē būtu kā nebeidzama ledaina ziema. Laulība rada mīlestības auras ap miljoniem cilvēku un izveido tik dārgās ģimeniskās saites, kas piepildītas ar dabisko mīlestību.
To visu vispilnīgākajā nozīmē piedzīvo tikai ticīgie. Viņu laulības ir kā atspulgs tai laulībai, kas pastāv Kristus un Viņa draudzes jeb baznīcas, Viņa līgavas, starpā. Vai vīrietis pats par sevi var būt savai sievai tas pats, kas Kristus ir savai draudzei? Vai cilvēks var izpirkt savu sievu, kā to darīja Kristus Savas draudzes labā? Vai viņš var sniegt gandarījumu par viņas grēkiem, samierināt to ar Dievu, turēt to ticībā līdz galam un beidzot ievest to Debesu godībā? Nē, viņš nevar paveikt nevienu no šīm lietām. Tomēr lai ir slavēts Dievs! Nekas no tā visa no cilvēka netiek prasīts. Tas, kas ticīgo laulību padara par Kristus un Viņa draudzes laulības atspulgu, ir vīra pašaizliedzīga mīlestība pret sievu. Svētais Pāvils raksta: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā.”
Kā Kristus mīl Savu draudzi? Viņš to mīl, pirmkārt, no sirds, dedzīgi, dodot tai dzērienu ar Savas sirds asinīm. Kristīgajam vīram sava sieva ir jāmīl ne mazāk dedzīgi. Otrkārt, Kristus mīl savu draudzi, kaut arī tā ir aptraipīta ar netīrām lietām. Viņš nešķiras no tās; tā vietā Viņš sedz tās grēkus ar Savu taisnību. Kristīgajam vīram tikpat pacietīgi vajadzētu mīlēt savu sievu, neskatoties uz viņas vājībām un trūkumiem. Viņam būtu jāpanes šie trūkumi un to dēļ viņam nevajadzētu vēlēties tikt vaļā no viņas. Treškārt, Kristus mīl savu draudzi ar darbiem, tāpēc tai nekā netrūkst. Viņš par to rūpējas mūžīgi. Viņš ir aizlūdzējs par to Tēva priekšā; Viņš aizsargā to briesmās, mierina to bēdās un piepilda to ar mieru un prieku. Kristīgajam vīram sava sieva ir jāmīl tikpat aktīvi, jārūpējas par viņas ķermeni un dvēseli, jālūdz par viņu un kopā ar viņu, jārūpējas par viņu, jāaizsargā un jāmierina viņa un jāmēģina viņai sagādāt ikdienas prieks kā pašam sev. Visbeidzot, Kristus mīl savu draudzi nepārtraukti. Viņš mīlēja to no mūžības un izvēlējās to par savu līgavu. Tāpēc, pat ja viņa reizēm ir izrādījusies neuzticīga Viņam, Viņš mīlestībā viņai paliek uzticīgs līdz nāvei. Tādā veidā arī kristīgam vīram vajadzētu pastāvīgi mīlēt savu sievu. Nekādai miesīgai nelaimei nevajadzētu nodzēst viņa mīlestības liesmas, un pat pēc ilgiem invaliditātes gadiem šai mīlestībai būtu jākļūst tikai vēl dedzīgākai.
Ticīgo laulība ir Kristus un Viņa draudzes laulības attēls arī no sievas puses. Apustulis raksta: “Kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.” Patiesā draudze atklāj un pierāda sevi par uzticīgu tikai ar šo vien: tā ir pakļauta Kristum, kas to pārvalda ar Savu Vārdu, kas ir Viņa mūžīgās mīlestības scepteris. Katrs Kristus vārds tai ir pavēle, kuru tā izpilda ar prieku, pat ja tas tai maksātu asinis un dzīvību. Tāda pati ir arī kristīgā sieva. Viņas vīra mīlestības scepteris viņai ir svēts. Viņa nemēģina valdīt pār to, bet tā vietā vēlas kalpot tam, kuru Dievs ir nolicis par viņas galvu. Viņa neprasa stingras pavēles; tā vietā viņa zina, kā rūpēties par savu vīru, vērojot viņu un pati ieraugot, kas viņam nepieciešams. Viņa uzskata sevi par svētītu, ja var tā dzīvot.
Ak, svētīga ir tā laulība, kurā vīrs mīl savu sievu, tāpat kā Kristus mīl Savu draudzi! Un svētīga ir laulība, kurā sieva ir pakļauta vīram, tāpat kā draudze Kristum! Šāda laulība ir laicīgs atspulgs tai mūžīgajai laulībai, kas ir noslēgta starp Debesu Līgavaini un Viņa līgavu uz zemes.
Ieskaties