Svētdarīšana luteriskajā teoloģijā

Viens no būtiskajiem luteriskās teoloģijas jautājumiem ir jautājums par svētdarīšanu, it īpaši – saistībā ar taisnošanu. Iesākot apskatīt šo tēmu, mums būtu jāaplūko svētdarīšana fundamentālajos luteriskās baznīcas rakstos, t.i., Augsburgas ticības apliecībā un Mārtiņa Lutera Mazajā katehismā, jo pat mūsdienās šie dokumenti, it īpaši otrais, luterāņiem joprojām kalpo kā formālais ievads luteriskajā mācībā par svētdarīšanu.

Šajā rakstā svētdarīšana tiek definēta kā kristieša dzīve šajā pasaulē, t.i., labie darbi. Tas ir dogmatiskās teoloģijas definējums, nevis tradicionālajā nozīmē, kādā šis vārds tiek lietots Bībelē, kur tas apraksta vispārējo Gara darbību baznīcā, piem., sakramentus, atgriešanos no grēkiem, ticību un labos darbus.*

Pirmo reizi par labajiem darbiem Augsburgas ticības apliecībā tiek runāts artikulā par iedzimto grēku, kur tiek noraidīts pelagiāņu uzskats, ka labie darbi zināmā mērā palīdz grēciniekiem iegūt taisnošanu Dieva priekšā. šeit tiek teikts, ka mācība par labo darbu nozīmi grēcinieka taisnošanā ir necieņa pret Kristu, jo tā mazina Viņa nopelnu godību un novērš no tās cilvēku. Luteriskajā pieejā šī jautājuma risināšanā jau pašā sākumā pārsteidzoši ir tas, ka labo darbu nozīme pestīšanā netiek vienkārši atrisināta ar Bībeles citātu palīdzību un pat ne ar šaurākas tēmas, proti, taisnošanas, iztirzājuma palīdzību, ja nu vienīgi izmantojot to kā dalu no plašāka kristoloģiska jautājuma.

Nākamajā artikulā, kur ir runāts par kristoloģiju un kurš apkopo Apustuliskās un Nīkajas ticības apliecības formulējumus, savienojot tos ar taisnošanas mācību, tiek pieminēts tas, ka Kristus dara svētus tos, kas Viņam tic. Tas notiek, kad Svētais Gars nāk viņu sirdīs. Šeit tiek teikts, ka Gars valda, mierina un dod ticīgajiem dzīvību. Viņš arī aizsargā pret velnu un grēka varu. Ir skaidrs, ka labie darbi jeb svētdarīšana Augsburgas ticības apliecībā netiek definēti kā cilvēka darbi, bet gan kā Gara kopējais darbs kristiešos? Pret grēku cīnās nevis kristieši, bet gan Svētais Gars. Taču šeit pārsteidzoši ir tas, ka kristieša dzīve netiek izprasta kā dala no “trešā ticības locekļa”, ja mēs drīkstam šeit lietot šo frāzi, bet gan kā kristoloģijas daļa. Gars pieder Kristum un Gara darbs ir Kristus darbs. Kristus cīņu pret sātanu, kas ir Kristus Uzvarētāja (Christus Victor) izpirkšanas teorijas centrālā tēma, Gars turpina izcīnīt kristiešos.

IV artikulā par taisnošanu ir viennozīmīgi uzsvērts, ka labajiem darbiem nav nekādas nozīmes grēcinieka taisnošanā Dieva priekšā.

V artikulā par kalpošanas amatu svētdarīšana vispār nav pieminēta un vienkārši tiek konstatēts, kaP ošanas amata galvenā loma – patiesībā pat vienīgā loma – ir palīdzēt taisnošanai piepildīties grēcinieku dzīvēs. Tas ir pretrunā kalvinismam, kur kalpošanas amats ir iedibināts tādēļ, lai disciplinētu draudzi labo darbu veikšanai.

Labo darbu jeb svētdarīšanas, šī vārda šaurākajā nozīmē, tēma tiek īpaši apskatīta VI artikulā par jauno paklausību. Labie darbi tiek saukti par ticības augļiem. Labajiem darbiem nevis būtu, bet obligāti ir jānāk no ticības. Labie darbi nav otršķirīgs jautājums, jo Dievs ir tos pavēlējis un tiem ir jāapstiprina Viņa griba. Pēc šiem vārdiem tūdaļ seko apgalvojums, ka labajiem darbiem nav nekādas nozīmes grēcinieku taisnošanā, t.i., tajā, kāds ir grēcinieka stāvoklis Dieva priekšā, un ka grēku piedošana tiek gūta ticībā un nevis caur labajiem darbiem. Vienā no nedaudzajiem Rakstu citātiem, kas ir atrodami Augsburgas ticības apliecībā, tiek citēts Lk.17:10, lai apliecinātu to, ka pat pēc tam, kad mēs esam visu paveikuši, mēs joprojām esam vienīgi nederigi kalpi. Tad tiek citēts Ambrozijs:

Tā to ir nolicis Dievs, ka ikviens, kurš tic Kristum, tiek glābts bez darbiem, vienīgi ticībā un par brīvu saņem grēku piedošanu.

Labo darbu tēma tiek nedaudz skarta arī Augsburgas ticības apliecibas XIII artikulā. Romas katoļu grēku nožēlas iestādījums sastāvēja no mutiskas grēksūdzes, absolūcijas un gandarīšanas. Šīs Romas katoļu trīsdaļīgās grēku nožēlas vietā luterismā ir tikai divas daļas: grēku nožēla jeb sirdsapziņas pārmetumi un ticība Evaņģēlijam. Labie darbi tiek uzskatīti par grēku nožēlas augļiem, nevis par daļu no pašas grēku nožēlošanas procesa.

Luterisma pamatlicēji bija tā norūpējušies par pareizu taisnošanas izpratni, ka vini vēlējās pilnīgi viennozimigi uzsvērt, ka labajiem darbiem ar to nav nekāda sakara.** Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka pat tādā fundamentālā dokumentā, kāds ir Augsburgas ticības apliecība, nevarētu būt doti konkrēti norādījumi par labajiem darbiem.

Runājot par baznīcas rituāliem, tiek skaidri norādīts, ka tos nedrīkst pasniegt kā kristiešu sirdsapziņas jautājumus un tie nedrīkst tikt iejaukti ari jautājumā par grēcinieku pestīšanu. Iespējams, ka ir grūti pilnībā izprast XVI artikulu, kurā tiek noliegts, ka liturģiskie rituāli varētu būt labie darbi, ja to nelasa kopā ar nākošo artikulu, kur tiek runāts par labajiem darbiem civilajā jomā un uzskaitīti konkrēti labie darbi.

Kā labie darbi šeit tiek uzskaitīti civilais dienests, kalpošana par tiesnesi laicīgā tiesā, iesaistīšanās taisnīgos karos un karadienestā, tirdzniecība, pieprasīto zvērestu došana, īpašuma pārvaldīšana un precēšanās. Pārsteidz tas, ka, vienlaicīgi apskatot jautājumus par liturģisko un civilo kalpošanu, luterāņi ir nodalījuši labos darbus no sakrālās sfēras un tos sekularizējuši. Labie darbi nav tie, kas tiek paveikti baznīcas sienās, bet gan tas, kas tiek darīts pasaulē.

Savā laikā luteriskā mācība par svētdarīšanu noteikti ir bijusi visai revolucionāra; taču savā ziņā šo tēmu atklāj jau Lūka līdzībā par žēlsirdīgo samarieti, kur tas, kurš ir patīkams Dievam, veic vienkāršu, laicīgu darbu un, savukārt, tie, kuri veic kādus reliģiskus pienākumus, tā ari negūst Dieva labvēlību. Tas, kurš tiek minēts par piemēru citiem, ir virs, kurš palīdz cietušajam ceļiniekam, nevis tie, kuri cītīgi veic noteiktus tempļa rituālus (Lk.10:29-37).

* – Svētdarīšana luteriskajā teoloģijā parasti tiek definēta vai nu šaurākā, vai plašākā šī vārda nozīmē. Šajā rakstā mēs runājam par to, ko sauc par “ticīgā iekšējo garīgo pārveidošanos”, t.i., par svētdarīšanu šī vārda šaurākajā nozīmē.

** – Egīls Grīslis aicina pievērst uzmanību vairākiem luterāņu teologiem, kuri ir aizgājuši pat tik tālu, ka apgalvo, ka reformatoram nav bijusi īpaši izstrādāta svētdarīšanas mācība. Anabaptistu apgalvojumiem, ka Lutera mācība par taisnošanu noveda luterāņus pie visai neapmierinošas morālās dzīves, nav nekāda pamata. Grīslim ir taisnība, norādot, ka Lutera koncepcija par cilvēka samaitātību patiešām ietekmēja viņa uzskatus par kristīgas dzīves nozīmīgumu. Luters uzskatīja, ka pastāvīga dzīve grēkā kristietim ir nepieļaujama.