Svētdienā pēc Ziemassvētku atsvētes

Bet, kad tie bija aizgājuši, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: “Celies, ņem bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut.” Tad viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti naktī un bēga uz Ēģipti, un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos Tā Kunga vārds, runāts ar pravieša muti: no Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis. – Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piekrāpuši, tad viņš ļoti apskaitās, aizsūtīja un lika apkaut visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis. Tad piepildījās pravieša Jeremijas runātie vārdi: brēkšana bija dzirdama Rāmā, daudz raudu un vaimanu; Rahēle apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav. – Kad Hērods bija miris, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī Jāzepam Ēģiptē un sacīja: “Celies, ņem bērnu un Viņa māti un ej uz Israēla zemi, jo tie ir miruši, kas tīkoja pēc bērna dzīvības.” Un viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti un nonāca Israēla zemē. Bet, kad viņš dzirdēja, ka Jūdejā valdīja Arhelavs sava tēva Hēroda vietā, tad viņš baidījās turp noiet; un, sapnī saņēmis norādījumu, viņš atgriezās Galilejas robežās. Un, turp nonācis, viņš apmetās pilsētā, vārdā Nacarete, lai piepildītos praviešu vārdi, kas sacījuši: Viņu sauks par Nacarieti. [Mt.2:13-23]

Mēs lasām Dieva Rakstos par Mozu, lielo pravieti, kas to Kungu atzinis vaigu vaigā, kas bija uzticams kalps visā Dieva namā, ka viņš, vēl jauns būdams, bīdamies no faraona, bēga no Ēģiptes zemes, un mitinājās ilgu laiku pie kāda mācītāja Midiānā un sevi glābdams ganīja mācītāja avis, iekams pats Dievs viņam pavēlēja: “Ej atpakaļ uz Ēģipti, jo visi tie vīri ir miruši, kas meklēja tavu dzīvību.” [2.Moz.4:19; 5.Moz.34:10; 4.Moz.12:7] Pēc šādas Dieva pavēles Mozus ņēma savu sievu un dēlus un ar ēzeļiem veda tos atpakaļ uz Ēģiptes zemi.

Tāds pats liktens piemeklēja Jēzu Kristu, Lielo Pravieti, kuru jādzird un jāklausās visiem cilvēkiem, kas bija taisns Dieva kalps. Jūdu zemes ķēniņš Hērods gribēja Kungu Jēzu nokaut. Tādēļ Dievs caur savu eņģeli pavēl Jāzepam sakrāmēties un bēgt uz Ēģipti.

Viņš dara kā Dievs pavēlējis, un dodas ar bērniņu Jēzu un viņa māti tūdaļ uz Ēģipti, un paliek tur tik ilgi, kamēr Dievs tam atkal pavēl, ka viņam jāatgriežas savā tēvzemē, jo tas, kas bērniņu Jēzu gribēja nokaut, ir miris, ka saka šis evaņģēlijs.

Pārdomāsim no šī evaņģēlija: Ka bērniņš Jēzus ir tik brīnišķi pasargāts, svēša zemē uzaudzināts, un uz tēvu zemi ataicināts.

Dieva Dēls no Dieva dots,
Tu mans vainags, Tu mans gods,
Tu mans Brūtgāns, Tu mans Jērs,
Augstiteicams Dieva bērns.
Mīļā sirsnin, atej drīz,
Tad sirds sāpes izzudīs,
Atej Jēzu, atej nu,
Es tak saukdams nerimšu,
Tevis gauži pagaidots,
Tev es visai atļaujos,
To vien lūdzos pēdīgi,
Nāvē man atspirdzini. Āmen.

Mīļie draugi, svētais evaņģēlists saka: Kad tie bija aizgājuši. Šeit jums jāzina, ka gudrie no austrumiem nāca uz Jeruzalemi meklēt jaundzimušo, Jēzu Kristu, un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” [Mt.2:2]

Ķēniņš Hērods šo vēsti dzirdējis ļoti izbijās, un, rūpīgi uzklausījis, aizsūtīja viņus uz Betlēmi, lūgdams atpakaļceļā viņam darīt zināmu, kur arī viņš varētu pielūgt jaundzimušo Ķēniņu. Bet savā sirdī domāja nogalināt bērniņu Jēzu. Tāpēc Dievs gudrajiem sapnī norāda pie Hēroda Jeruzalemē neatgriezties, bet doties mājās pa citu ceļu.

Kad nu gudrie bija aizgājuši, evaņģēlists Matejs saka, redzi, tad Dieva eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: Celies, ņem bērnu ar viņa māti un bēdz uz Ēģipti un paliec tur, kamēr es tev sacīšu, kad būs laiks atkal iet. Jo drīz Hērods meklēs nokaut bērniņu.

Šeit katrs, kam Dievs devis prātu, var redzēt to pateicību, ko dziedam:

Mūsu dvēsel, mūsu miesu,
Glābs Viņš, dos tiem savu tiesu,
Nei velns mums kaitēs, nei ta nāv,
Viss notaļ Dieva spēkā stāv.

Hērods trin savu zobenu un prāto nomaitāt bērniņu Jēzu. Būtu šis asinskārīgais zvērs sagrābis Kungu Jēzu, tad būtu arī stiepies pēc Jaunavas Marijas un Jāzepa, un būtu savus asinskāros nagus tik dziļi iecirtis, ka viņi vairs neceltos. Jāzeps guļ, nemaz nenojauzdams kāda vētra tuvojas, bet visuvaldītājs Dievs viņu pasargā.

Ittin tā pat žēlīgais Dievs savas acis tur atvērtas pār mums. Kad mēs guļam, nezinādami par nekādām briesmām, tad Dievs ir nomodā, un mūsu nelaimi jau iztālēm redzēdams, pavēl saviem eņģeļiem mūs glābt un pasargāt. Par to saka ķēniņš Dāvids: “Kas tevi sargā, tas nesnauž! Tas Kungs ir tavs sargs, Tas Kungs ir tava paēna tev pa tavu labo roku, ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēness naktī. Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, Viņš lai pasargā tavu dvēseli. Tas Kungs lai pasargā tavu iziešanu un ieiešanu no šā laika mūžīgi..” [Ps.121:3, 5-8]

Ja arī neganti un bezdievīgi ļaudis savā prātā un sirdī ļaunu nospriež pār tevi; paļaujies uz Dievu rītā ceļoties un vakarā ejot gulēt; tad Dievs taviem ienaidniekiem neļaus vaļu.

“Pret To Kungu nepalīdz nekāda dziļāka gudrība, nekāds saprāts, nekāds padoms.” [Sal.pam.21:30] Tā saka ķēniņš Sālamans. “Kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku.” [Ps.2:4] Tā saka ķēniņš Dāvids. “Tā Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos no kārdinājuma, bet netaisnus paturēt mokām soda dienā.” [2.Pēt.2:9] Kā raksta apustulis Pēteris.

Tāpēc Dieva bijātāji no sirds var paļauties uz Dievu dziedādami:

To ļaužu spēks ir viltīgs prāts,
Tam ne bij mūs tā baidīt,
Viņš zina gan, kas šis jeb kāds,
Uz viņa būs mums gaidīt:
Dievs viņu domas izspļaudīs,
Un mūs no viņiem izpestīts,
Tas stāv iekš Dieva rokām.

Ļaujiet mums Dievu pielūgt un sacīt: Mans Debesu Tēvs! Tavs svētais eņģelis stāv man klāt, ka ļaunais ienaidnieks mani nepievar. “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē,” kā runā Jēzus Kristus. [Mt.10:28] Tā kā visi ienaidnieki ir Dieva rokā, tad Dievs zina viņu domas un runas. Palīdzi mums, ka mēs nešaubāmies, jo mūsu prāts un ticība nesader, un negrib gaidīt uz nākošām lietām, kur Tu pats mūs iepriecināsi.

Viņš jūs nei var, nei grib atstāt,
Jūs turaities pie Viņa klāt,
Kad gana daudz jums virsū nāk,
Tie kaunā top, kad Viņš vien sāk.

Otrkārt, ļaujiet mums pārdomāt, kā tas bērniņš svešumā tika uzaudzināts. Celies, saka eņģelis Jāzepam, steidzies, slauki miegu no acīm, nav vairs laika kavēties, ņem bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut. Var būt, ka bērniņš Jēzus Ēģiptē bija četrus gadus. Viņš jau sešas nedēļas vecs no Tempļa [Baznīcas] pārnācis, (kur Viņa māte, jumprava Marija, nodeva upuri,) aizgāja no savas tēvzemes.

Viņš piedzima trīsdesmit trešajā Hēroda valdīšanas gadā, bet Hērods nomira savā trīsdesmit septītajā valdīšanas gadā. Tā nu mēs [no]protam, ka bērniņš četrus gadus bija un auga svešumā, jo Ēģiptē palika no dzimšanas līdz ķēniņa Hēroda nāvei.

Trešā kārtā ļaujiet mums arīdzan klausīties, kā bērniņš Jēzus tika ataicināts savā tēvu zemē. Evaņģēlists Matejs saka: Kad Hērods bija miris, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī Jāzepam Ēģiptē un sacīja: “Celies, ņem bērnu un Viņa māti un ej uz Israēla zemi, jo tie ir miruši, kas tīkoja pēc bērna dzīvības.”

Ķēniņš Hērods grib mūsu Pestītāju Jēzu Kristu nonāvēt, bet redziet, bērniņš Jēzus paliek dzīvs, bet Hērods savā trakumā mirst. Kad šis asinsrijējs bija apkāvis visus bērnus Betlēmē un tās apkārtnē, tad Dievs viņu sodīja. Jo nokauto bērniņu asinis un noskumušo vecāku gaužās asaras un nopūtas brēc Dieva ausīs un saka: “Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?” [Atkl.6:10]

Dievs Debesīs dzird šos vaidus, un liek bērnu slepkavam iekrist lielās sāpēs un sērā. Viņš visos kaulos jūt lielu karstumu, un šī karstuma sērga izkaltēja visas viņa miesas. Viņš vienmēr bija izsalcis un tvīka no iekšpuses. Lai arī viņš ēda un dzēra, bet viņš nepieēdās un sakalta kā novītusi zāle. Iekšās viņam uztūka, un viņu mocīja lielas vēdera sāpes. Kājas bija satūkušas kā resni bluķi, vēders uzpampa kā muca, kaunuma vietās sāka pūt, tur iemetās kustoņi un tārpi, dēļ kā viņš tā smirdēja, ka neviens nevarēja palikt viņa tuvumā. Viņš nevarēja atpūsties, visi viņa kauli tika savilkti, un neviens cilvēks viņam nevarēja palīdzēt. Šādās sāpes viņš lūdz nazi, lai it kā nomizotu [nolaupītu] ābolu, bet viņš būtu sevi nomaitājis, ja viņa māsas dēls nebūtu satvēris viņa roku.

Kad viņš tādās mokās bija pārcietis kādu laiku, viņš izpūta, vaimanās saukams, savu dvēseli, un nomira savos grēkos. Bet viņa paša ļaudis sacīja: Dievs viņu ir sodījis bezdievības un grēku dēļ.

Redziet, kā klājas tiem, kas citiem bez vainas grib darīt ļaunu. Dievs neceļas piepeši pie soda, Viņš rīksti tik lēti neņem rokās, Viņš bezdievīgajiem gan laiku vēl novēl, lai viņi atgrieztos no grēkiem, savus noziegumus atzītu, un no sirds dziļumiem tos varētu nolūgt Dievam.

Bet kad viņi negrib atgriezties pie Dieva, tad Dievs viņus skar ar savas dusmības roku, nomet pie zemes, ka viņiem uguns izlec no acīm, un viņiem ar dažādiem sodiem sodītiem, liek nomirt briesmīgā nāvē. “Nāve tos gana kā avis, taisnā ceļā tie nonāk tās valstī. Pienāk rīts, un viņu augums sairst. Pazeme kļūst viņiem par mājokli, bet taisnie valdīs pār viņiem, rītam austot.” [Ps.49:15] Kā saka ķēniņš Dāvids ilgu laiku pirms tam.

Kas notika Anitokam, kurš Dieva ļaudis dažādi un nežēlīgi vārdzināja? Viņa noskumšana tapa jo dienas, jo lielāka, un viņš nomanīja, ka viņam jāmirst. [1.Mak.6:9] Visuvaldītājs Kungs, Israēla Dievs, sita viņu ar nedziedināmu un neredzamu mocību, jo tik bij viņš to vārdu izrunājis, tad pārņēma viņu tādas vēdera sāpes, un tādas rūktas zarnu mokas, ko nevarēja dziedināt. [2.Mak.9:5]

Tomēr viņam bija lepna sirds, viņš kļuva vēl trakāks, dusmās pret Dieva ļaudīm degtin dega, un steigdamies skrejot tik smagi krita no ratiem, ka viņam cauri visām miesām kā graizīt graizīja. Pēc kritiena viņam savā prātā likās, ka viņš valda pār jūru, ka viņš grib kalnus likt vienu uz otru, īpašā gultā guldāms un ceļams, lai ikviens pie viņa redzētu Dieva spēku un sodību. Viņa miesas ar pieauga ar tārpiem, lielās sāpēs sapuva, no tām atkrita lieli gabali un smirdēja tik neganti, cits nekas nevarēja pie viņa rimt. Tādās lielās sirds sāpēs šis bezdievīgais cilvēks mira tuksnesī un tika nomaitāts..

To jāapdomā visiem, kas Dieva bijātājiem dara vaidus, un jāsargās no Dieva sodības.

Tāpēc es celšos, saka Dievs,
Mans nabags pulks tiek spaidīts,
Viņš sūdzas, ciezdams nepaties,
Tas jau gann ilgi gaidīts:
Mans spēcīgs vārds tos ļaunos rās,
Bet manus ļaudis stiprinās,
Un ne liks tos vairs maldīt.

Jūs, kam gadās daudz nelaimes, esiet mierīgi. Dievs ir tas, kas jums piesūta nelaimi; Viņš arī ir tas pats, kas jums palīdz. Bērniņam Jēzum bija jāiet uz Ēģipti, bet Viņš tika atkal ataicināts, un nepalika tur mūžam. “Slavēts lai ir Tas Kungs diendienā, Viņš nes mūs pašus. Dievs ir mūsu pestītājs! (Sela.) Dievs mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt. Dievs Tas Kungs mūs izglābj arī no nāves.” [Ps.68:20-21] “Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā.” [1.Sam.2:6]

Ja Dievs liek mums iet uz Ēģipti, un liek mums pieredzēt daudz un dažādas nelaimes, tas mums nenieka nekaitē. Dievam, mūsu Debesu Tēvam, ir pār mums modras acis. Viņš mūs mūžīgi neatstās nelaimē, un izraus mūs atkal, kā Viņš ir mums solījis, sacīdams: “Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!” [Ps.91:15-16]

Dažs grib tūdaļ izbēgt no tā Kunga skolas, ittin kā dara bērni, redzēdami, ka citam jālasa, un citam jāraksta. Cits, ļaunu prātu turēdams, kad negrib mācīties un sava slinkuma dēļ tiek pāršausts, tūdaļ grib no skolas aiziet. Bet skatieties kā izturas Jēzus. Viņš tik ilgi palika svešumā, kamēr Viņš tiek ataicināts. Tā pat mums arīdzan būs savu nelaimi tik igli nest, kamēr mums Dievs palīdz.

Tai cerībai būs sagaidīt,
Ko Dieva vārds mums sacījis,
Ko Dievs mums licis pasolīt,
Tas nestāv mūsu acīs:
Viņš pats to laiku zinās gan,
Un dos mums savu solīšan,
To būs mums Viņam ticēt. Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus