Svētie “Piligrimi” … jeb staigāšana no draudzes uz draudzi

Būtisks baznīcpolitikas jautājums ir par draudžu locekļu migrāciju. Kāpēc pie vieniem tik nāk un nāk klāt, bet no citiem aiziet?; …Kamdēļ tik daudz “jaun-ticīgo” aizlido no dzimtās ligzdas?; …Kurp tie dodas?; …Ko tie meklē?; …Kas tos vada?; …Kā tos paturēt?..vai… tos aizkavēt?; Kādas būtu labākās/ ietekmīgākās metodes draudžu dzīves organizēšanā… uc.; …utt., …utml…

dītiem Svētajiem sakramentiem. Šādu pulcēšanos mēs saucam par Dievkalpojumu (ne tā, ka cilvēki tajā Dievam ko pakalpotu, bet Dievs pats atgriež, ved, un nostiprina savu ticīgo dvēseles ceļā uz mūžīgo dzīvošanu). Dievkalpojumā Dievs uz mums runā un pārmāca mūs; atspirdzina mūs ar savu vārdu un pabaro mūsu dvēseles ar savu miesu. Tā pat arī Viņa piedošanu un asinis mēs saņemam caur ārējiem žēlastības līdzekļiem (tā tas ir gan Kristībā, gan Svētajā Vakarēdienā, kur garīgas lietas (visu grēku piedošanu) dvēseles saņem caur miesu.

Dievkalpojumi mēdz būt vairāk vai mazāk publiski (tamdēļ pa reizei gadās, ka Dievkalpojumus apmeklē arī kādi ceļotāji, meklētāji jeb gaužām laicīgi vai neticīgi cilvēki. Nu un protams, ka ticīgo ticību neiespaido ne šādu nākošu-ejošu neticīgo-šaubīgo klātbūtne nedz skaits (ja vien netiek fiziski traucēta vai izjaukta Dievkalpojuma kārtība). Bet, tie, kas paliek Baznīcā, apliecinot vienprātīgu ticību Dievam, un arī turpmāk vēlas sekot Jēzus pavēlei – sludinot Viņa evaņģēliju, darīt par Kristus mācekļiem – tie, apvienojas lokālās draudzēs.

Draudzes augstākā prioritāte vienmēr ir rūpēties par to, lai skaidrā mācība tiktu saglabāta. Tie, kas nevēlas (domās, vārdos un darbos) sekot Rakstu autoritātei, tiek brīdināti un aicināti atgriezties no grēkiem. Bet tos, kuri nevēlas atgriezties no sava ļaunā ceļa, tos [kā atkritušus no ticības (un līdz ar to no Baznīcas)] izslēdz no draudzes (līdz tie atzītu savu vainu). Turpretim ja kāda lokāla draudze atstātu novārtā savu svēto (Kristus doto) uzdevumu, vairāk domājot par savu ārējo imidžu un savas draudzes locekļu labklājību, izvēlētos palikt sadraudzībā ar pasauli, tad šāda kopiena būtu atšķēlusies no Baznīcas (ir saucama par heterodoksu).

Heterodoksas kopienas locekļiem nākas mānīt pašiem sevi (un citus), izliekoties it kā tie aizvien vēl pieturētos pie Rakstu skaidrības (būtum ortodoksi), …taj pat laikā piemiedzot acis (aizvien ciešāk un ciešāk) pret nejēdzībām, kas darās pašu draudzē vai organizācijā kopumā. Nevēlēšanās “Rakstu dēļ” sanaidoties ar kādām pasaulīgi ietekmīgām personām, iestādi vai citu autoritāti, noved pie komformisma (samierināšanās ar maldiem laicīga izdevīguma vārdā). Apzināta palikšana heterodoksā vidē allaž ir sirdsapziņas jautājums, ar divām iespējamām atbildēm/risinājumiem:

• vai nu palikt (tā aizvien vairāk nocietinot sirdsapziņu)
• vai iet prom (pievienoties tuvākaj ortodoksi draudzei)

Vai man jāiet prom no draudzes?… ja:

• Es nesaprotu vai manā draudzē šķīsti sludina Vārdu un Sakramentus pārvalda saskaņā ar Kristus iestādīto kārtību; (44%)
• Pēc Rakstu taisnības, Kristīgās mācības un sirdsapziņas skatoties, izrādās, ka draudze, kopiena vai organizācija kurā esmu nonācis, ir heterodoksa; (41%)
• Man riebjas kāds (pat vairāki) no manas draudzes locekļiem; (7%)
• Mans draudzes mācītājs ir “galīgi garām”; (4%)
• Manas draudzes locekļi pret mani ir nedraudzīgi/ vienaldzīgi/ savstarpēji nerūpējas/ tiem trūkst dedzības. (4%)