Svētīts lai top mūsu Kungs Jēzus Kristus

Dieva vārds pastāv pāri visām lietām, tas ir svēts un neaizskarams, neviens nespēj darīt Viņu nesvētu, nekādi grēki nevar pacelties līdz Viņa augstumiem un Viņu aptumšot. Bet, ak vai! Ko gan atziņa, ka Dieva vārds pats par sevi ir un paliek svēts, palīdz cilvēkam, ja viņš Dieva Vārdu nesvētī un tāpēc pats arī netop svētīts! Virs zemes Dieva vārds ir pazīstams, taču svētie iet mazumā – kur paliek Dieva vārda svētīšana? Draudze saka un nopūšas: “Svētīts lai top Tavs vārds!”

Viņas nopūtas ir patiesas un dziļas, jo tā redz, ka nav neviena cita vārda, kas tiktu mazāk svētīts, kā šis – vissvētākais. Svēts ir tas, ko nav sagānījusi cilvēka nelietīga šā Vārda lietošana. Par visu pasauli augstāks un visaugstākā goda vērts ir šis Vārds. Svētīt – tas nozīmē šo Vārdu atzīt par svētu, godāt kā svētu un turēt par visu pasauli augstākā vērtībā. Bet kas gan tā svētī Tā Kunga vārdu? Vai Viņa vārdu cilvēki nemīda pīšļos, to nelietīgi pulgojot neskaitāmos lāstos, zvērot, burot, melojot, krāpjoties? Ja Viņš nebūtu svēts pats no sevis, cik necienīgi tad cilvēki ar to apietos! Cik nievāta un apsmieta ir tā svētā gudrība, kas mūs radībā māca pazīt Dieva vārdu. Kas šo gudrību atzīst, tas apliecina, ka visas radītās lietas radītas galvenokārt tādēļ, lai tās katra savā vietā un pēc savām iespējām piesauktu un pasludinātu Dieva vārdu. Bet kurš cilvēks gan uzskata šīs radītās lietas par Dieva Vārda nesējām tādā mērā, lai augstais mērķis tiktu sasniegts un Dieva vārds izdaudzināts? Kas palīdz šīm lietām, kas atraisa viņu mēles, kas modina viņās to snaudošo slavas dziesmu, kas klausās viņu runu? Kas paceļ viņas Tā priekšā, kura dēļ viņas grib cilvēku rokām tikt paceltas? Kurš lieto radītas lietas tā, ka caur tām, – vismaz tik, cik tas vispār ir iespējams – Dieva vārds tiktu pasludināts un pagodināts? Uz tādiem jautājumiem mēs dzirdam bēdīgu atbildi, jo cilvēks visu radīto lieto galvenokārt savām vajadzībām, izmanto savām izpriecām, savam labumam bez godpilnas bijības, pēc uzticīgu priesteru nākšanas, ar kuru rokām tās tika celtas un nestas Tā Kunga priekšā. Tāpat tas ir ar augsto, svēto Dieva vārdu. Tādu ir ļoti maz, kuri Dieva vārdu katrā Svēto Rakstu rindiņā saskata kā pavēli būt godbijīgam.

Cilvēki neupurē Dieva svētajām pavēlēm pienācīgu pazemīgu paklausību, ticību Viņa draudiem un paļaušanos uz Viņa žēlastības apsolījumiem. Kaut jel viņi saprastu, ka tāpēc šim dievišķajam Vārdam, šim svētajam Dieva vārdam tiek laupīts gods, kas tam pienākas mūžīgi! Dieva vārdi tiek sagrozīti, cilvēka sirds apslēptā samaitātība mēģina tulkot tos tā, lai tie attaisnotu viņu pašizraudzītos ceļus. Vēl citi iedrošinās Svētajos Rakstos šķirt un nodalīt Vārdu un Garu, vārdaprātu un garaprātu, kā arī sludina Svēto Rakstu garīgo prātu pēc saviem uzskatiem, Tam Kungam liek runāt dalītās mēlēs, kā arī savas domas pasludina par Dieva vārdu. Ak, kurš gan spēj izsacīt un izstāstīt, kādos tik veidos Dieva Raksti netiek nonievāti un gods, kas mūžīgi pienākas Kristum, – Viņam atņemts! Kristus ir Dievs, kas nācis miesā, tomēr Viņa mūžīgais spēks un dievišķums tiek noliegti, Viņa svētā piedzimšana – zaimota. Zaimojot un aizliedzot cilvēki mēģina Viņa dievišķajai dzīvei un miršanai atņemt to svēto pilnību, ko parāda Svētie Raksti un kas no mūžības tai ir un paliek. Un, ja vien būtu iespējams, tie paceltu savas rokas līdz Debesīm un norautu Viņam to kroni, ko Tēvs Tam uzlicis. Tie atņemtu kroni, ko Tēvs Viņam devis Debesīs un virs zemes. Lūk, tā nabaga cilvēki apgrēkojas vissvētākā Dieva vārda, Jēzus Kristus priekšā! Kaut tie apjēgtu, ka šis pats Dieva vārds ir sacījis: “Tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.” Vai arī Dievs šos briesmīgos draudus aizmirsīs, ja jau cilvēki tos aizmirsuši? Vai Viņš, kas pat mazāko nieciņu nepiemirst, varētu aizmirst kaut ko tādu? Vai Viņš, Vistaisnais, spētu melot? Nemūžam! Viņš savu vārdu svētīs un ar varu aizsargās mūsu, cilvēku, dēļ.

Patiesi, mīļās dvēseles! Ir ļoti nepieciešams lūgt: “Svētīts lai top Tavs vārds!” Lai mēs, šos lūgšanas vārdus sakot, vēl dziļāk ielūkojamies tajos un jo skaidrāk sajūtam to būtību!

Lai visi zemes virsū atzīst, ka Tavs vārds ir visā pasaulē klātesošs, ka tas attiecas arī uz visām radītajām lietām. Tāpēc, lai visu Tavu radību uzlūkojam ar godbijību, skaram ar lūdzošu roku. Lai saredzam šīs radītās lietas kā lapiņas, kurām pāri stāv Tavs svētais vārds, un kad mēs tās skaram, lai domājam par to, ka esam pieskārušies Tavam godpilnajam vārdam! Dod mums skaidru sirdi un šķīstas rokas, lai mēs, Tavu svēto vārdu piesaukdami, visu radīto atkal Tev pienesam! Lai mēs atzīstam, ka viss, kas ir, ir no Tevis, ka visu radīto lietu jaukums, spēks un vara nav nekas cits, kā Tavu svēto vārdu greznums! Lai mēs visur saskatām Tavu svētumu un ar šo svētumu svēti apejamies! Lai nevienu radījumu nenievājam, jo tā Tavs svētais vārds, Tava majestāte tiktu nievāta! Lai visu darām pēc Tava svētā prāta, jo citādi mēs Tevi, pasaules Radītāju un Uzturētāju, Tavās radītajās lietās pazeminātu sev par piedauzību! No Tevis ir viss, ko saucam par savu, tāpēc lai mēs visu radīto atkal Tev pienesam! Lai viss radītais ir Tevī, Tavu Vārdu daudzina, mūžīgi paliek par Tava Vārda godību! Ļauj, lai mēs ar Tevi dzīvojam un darbojamies un lai caur to mēs paši, mūsu pastāvēšana un darbošanās visiem apliecinātu un teiktu: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots!”

Sakot svētās lūgšanas vārdus – “Svētīts lai top Tavs vārds!”, mēs lūdzam:

“Māci mums atzīt, ka Tavs vārds ir kā izlieta zalve, kas ar savu jauko smaržu piepilda visu zemi un mūs, nabagos, sagrauztos un salauztos, šinī bēdu pasaulē dziedē un iepriecina! Tavs vārds ir kā sēklas graudiņš neiznīkstošajai atdzimšanai – lai mēs to uzņemam un paturam savās labi un rūpīgi sagatavotajās sirdīs, lai šajā vārdā nesam pacietības augļus un svēti topam, lai mūsos Tavs svētais Vārds tiek pagodināts! Tavs vārds ir patiesība. Neļauj, ka Tava patiesība mūsos tiek aizkavēta ar sliktiem darbiem un netaisnību, bet ļauj, lai Tavs vārds mūsos līksmojas, lai tas mūs vada un valda tā, ka abi tiek svētīti: Svētie Raksti un Tavs vārds caur mums un mēs – caur Tavu vārdu! Lai Tavi kalpi ir modri pret Tavu vārdu un cieši jo cieši to glabā savās dvēselēs, lai tie allaž ir droši, lai nekas tos nenovirza no īstā ceļa: ne laime, ne nelaime, ne prieki, ne bēdas, ne iekšējās, ne ārējās rūpes; lai mēs visi paļaujamies uz Tevi, Tu esi mūsu patvērums. Lai mēs nepaļaujamies uz mūsu siržu izjūtām, jo, kas paļaujas uz savu sirdi, tas paliek kaunā. Tavs vārds ir mūsu kāju spīdeklis un gaišums uz mūsu ceļiem! Tavs vārds un viņa liecība ir mūsu dziesma šinī bēdu ielejā, mūsu mūžīgā mantība! Neļauj tam zust no mūsu sirdīm! Tad Tavs svētais vārds būs mūsu sirdīs un tur paliks par svētību. Lai tas viss tā notiktu, dod mums tādus Tava vārda mācītājus, kas no Viņa dzimuši un māca mums nevis savu, bet tikai Tavu vārdu! Dod, Dievs, ka Tavs vārds tiek mācīts skaidri un saprotami, un mēs svēti pēc tā dzīvojam – kā Taviem bērniem pienākas! Kas dzīvo un māca citādi, tas nesvētī vissvētāko Dieva Vārdu!

“Svētīts lai top Tavs vārds!”

Svētīts kā Tavas būtības dzīvais un mūžīgais Vārds lai top Tavs vienpiedzimušais Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus! Ne jauns, ne vecs, ne vīrs, ne sieva, ne nabags, ne bagāts, ne augsts, ne zems – neviens lai neceļas pret Tavu Kristu! Lai neviens nemēģina Tavu Dēlu, Tavu Kroni, Tavu Sirdi Jēzu Kristu aizskart un nonievāt, lai tu neiedegtos uz mums bargās dusmās, nepazudinātu mūs mūsu grēkos. Lai neviens grēcinieks neizbīstas un neviena iztrūkusies dvēsele nebēdājas! Jo Tavs vārds, tas ir, mūsu Kungs Jēzus Kristus, grib tapt godāts caur ticību un svētīts – caur paļāvību. Salauztai sirdij, šķiet, nav neviena palīga, bet viens taču ir, bagāts un vienmēr pieejams palīgs – Jēzus Kristus. Viņš nepiekrāpj un nepieviļ, Viņš ir svēts. Nogurušās, ar grēkiem apkrautās, daudzkārt aicinātās, bet allaž atkritušās dvēseles! Lai Dieva vārds Jēzus tiek arī jūsu svētīts, jo Viņš dziedē visu, kas to ar prieku un pateicību saņem. Ak, mīļais Tēvs! Cik daudz vāju un garā nabagu staigā virs Tavas zemes, svētī Tu pats savu Vārdu, savu Dēlu viņos, apskaidro viņu sirdis, lai tie atkal Tavu vārdu, Tavu Dēlu uzņem sevī! Apskaidro viņu sirdis, lai tie atkal Tavu vārdu svētī, atsakās no pasaules un grēkiem, sevi Viņam svētī un tā paši top svētīti! Svētais Tēvs, svētī mūs savā patiesībā, Tavs Vārds ir patiesība – un Jēzus Kristus ir Tavs vārds, tas dzīvais Vārds, kas atklāts Svētajos Rakstos! Ņem mūs no pasaules un dāvini Viņam! Svētī mūs caurcaurim! Apskaidro sava Vārda spēkā mūsu sirdis, runas, lūgšanas un darbus, lai var atzīt, ka Tavs vārds ir mūsos! Ja mēs esam svētīti Kungam Jēzum Kristum, tad mēs esam svētīti Tev, tad mēs esam Tavi. Jo, kas ir Viņa, tas ir Tavs. Tu un Tavs vārds, Tēvs un Dēls ir viens! Ja mēs staigājam Tavā vārdā, tad mēs dusam ciešā un drošā miegā, neuzvaramā pilī kā Tava īpaši svēta manta, ko neviena ļauna vara nespēj laupīt. Ak, mīļais Tēvs! Āmen! Kas Dēlu godā, godā Tēvu, un kas slavē Dēla Vārdu, tas slavē Tēva Vārdu!

Mīļās dvēseles! Kaut mēs vienmēr nenoguruši lūgtu un nekad nenorimtu, līdz mūsu elpa apklust un mūsu miesa atkal top par zemi, no kā tā ņemta! Vai jūs nedomājat, ka tad mūsu dvēsele nokļūtu pie Dieva skatīties to, kam šeit, virs zemes, ticējusi, – no nepilnības uz svēto pilnību! Vai jūs nedomājat, ka mēs paši tad kļūtu par Dieva vārdu, par Viņa slavu, par Viņa mūžīgo slavu – tīri, bezvainīgi, Viņa vārda mūžīgās un labās būtības atspīdums? Vai jūs to jau neredzat? Vai jūs tam neticat? Tāpēc lūgsim, sauksim un žēlosimies tā, ka tas iespiežas paša Dieva ausīs! Viņš ir apsolījis paklausīt mūsu lūgšanas, un Viņš pildīs savu solījumu! Viņš mūs atbrīvos no maldiem, grēkiem un grēcīgiem paradumiem. Viņa svētais Vārds būs mūsos, un mēs – Viņā, un mēs kļūsim jo dienas vairāk apskaidroti Viņa svētā Vaiga priekšā un tieksimies pēc Viņa Vārda piepildījuma: “Topiet svēti, tāpēc, ka Es Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” (3.Moz.19:2) Āmen.