Svēto Rakstu Kristus liecība – kristīgais Rakstu lietojums

Ka Svētie raksti apliecina Kristu, to mums Svētajos Rakstos apliecina pats Kristus. “Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jņ.5:39) – “Proti, Jēzus liecība ir praviešu gars” (Atkl.19:10). Svēto Rakstu Kristus liecība nesaraujami saistīta ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos, un tādēļ visi apsvērumi par Rakstu principu un Rakstu skaidrojumu koncentrējas uz Lieldienu notikumu. Jēzus Kristus parādīšanās, sludināšana un ceļš no paša sākuma ir Rakstu piepildījums. Augšāmcelšanās trešajā dienā “pēc rakstiem” (1.Kor.15:4) apkopo visu, ko Raksti liecina par Kristu, bet Kristus pats ir tas, kas savējiem šo Rakstu liecību atklāj.

Aplūkojot vēstījumus par Lieldienu notikumiem (Mt.28:1 u.t.; Mk.16:1 u.t.; Lk.24:1 u.t.; Jņ.20:1 u.t.) , redzam, ka tie ir saskanīgi šajā ziņā: tukšais kaps nerunā pats par sevi, un arī Jēzus agrāk sacītais par savām ciešanām un augšāmcelšanos nepalīdz atpazīt Augšāmcelto. Ir jāierodas Dieva sūtņiem un jāatgādina par to, un augšāmceltajam Kungam pašam jāatklāj sevi tiem, kas Viņu redz. Perikope par Emavas mācekļiem (Lk.24:13 u.t.) mums rāda, kā Rakstu liecību par Kristu saviem mācekļiem pakāpeniski atklāj pats augšāmceltais Kristus un kā Viņš pats tiem atver acis, lai tie Viņu pazītu. Tādā veidā “viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina” (Lk.24:31). Ka akli top redzīgi, pateicoties Kungam, tas neattiecas tikai uz fizisko dziedināšanu, bet arī uz garīgo atjaunotni. Tas nevilšus atsauc atmiņā 1.Moz.3:7, kur stāstīts par pretēju norisi – kā pēc grēkā krišanas cilvēkiem “acis tapa atvērtas” un kā viņi kaunīgi paslēpās no Dieva un viens no otra, lai atvērtām acīm neko nevarētu redzēt, jo viņi to nevēlējās.

Ar šo attieksmi pret Jēzus Kristus personu un darbu cieši saistīts kristīgs Rakstu skaidrojums. Bet arī tā nav tikai kaut kāda teorētiska pamattēze, tas pirmām kārtām mums praktiski palīdz izprast, ka ne mēs Viņu sev vai citiem cenšamies priekšstatāmi attēlot, izskaidrot, bet gan ka Viņš mums un mūsos ik brīdi ir klātesošs.

Kristīgs Rakstu lietojums un kristīgs Rakstu skaidrojums balstās uz drošu pārliecību, ka Svētos Rakstus draudze lieto tāpēc, ka tie ir Dieva vārds. Arī īstai teoloģijai nepieciešams šāds Rakstu lietojuma priekšnosacījums, tai uz šādu atziņu jābalstās un pie tās jāved, ja tā savu uzdevumu patiesi apzinās un pret to attiecas nopietni. Tās ir gluži vienkāršas lietas, kas šeit jāievēro, bet varbūt arī jāatgādina:

Rakstu lietojums sākas ar lūgšanu, kurā lūdzam pareizu izpratni. Pareiza lietojuma ārēja pazīme ir regularitāte, ar kādu Raksti tiek lasīti un skaidroti. Tas, ka mūs kristīgajā draudzē piesaista Svēto Rakstu Dieva vārds, tas notiek Gara darbības rezultātā. Un tā mēs varam lūgt šādi: Kungs, Debesu Tēvs, apgaismo mani ar Sava Svētā Gara dāvanu, lai es Jēzus Kristus vaiga priekšā ieraugu Tavu godību un saprotu, ko Tu saki, un lai es saņemu to, ko Tu dari savā vārdā.

Pareizs Rakstu lietojums nekādā ziņā nav vienīgi filoloģiski un vēsturiski izglītota teologa lieta, tā ir katras pietiekami attīstītas draudzes lieta, kura mācīta Svēto Rakstu Dieva vārdā un ir spējīga to lietot. Tādēļ arī tulkojumos nav tik daudz jāņem vērā teksta aktualitāte, cik autentiskums. Draudzei, ja tā tiek atturēta no tiešas Rakstu lasīšanas, tiek laupīts tās patstāvīgums, un tas neizbēgami ved pie draudzes klerikālas aizbildniecības. Viduslaikos radās aizliegumi izplatīt Bībeli tautas valodā un lasīt to privātās sanāksmēs – baidoties no tā, ka katrs to varētu saprast un skaidrot “pēc sava paša gara”* . Mūsu laikos tiešo Rakstu lietojumu draudzē acīmredzami negatīvi ietekmē tas, ka kādas Gara vēstures diferences akcentēšana aizsedz vārda garīgo priekšā cēlumu. Arī šeit var būt darīšana ar “paša garu” – ar “pašu laika garu”. Bet pareiza Dieva vārda un tā ietekmes izpratne veidos atziņu, ka attiecībā uz Svēto Rakstu izpratni runa var būt tikai par to, ka Svētais Gars izdzen un atjauno mūsu garu. Bet tāda ir Dieva vārda iedarbība, ietekme, visos laikos tā notiek vienādā veidā. Par spīti dažādiem sagrozījumiem vai centieniem kaut ko aizklāt tas kristīgajā draudzē saglabājies līdz mūsdienām; tas konstatējams, aplūkojot dievkalpojuma praksi. Ja tajā viss notiek pareizi, dievkalpojumā Bībeles lasījumi tiek pieteikti kā Dieva vārds resp. Jēzus Kristus evaņģēlijs. Draudze uz lasījumiem no Vecās Derības vai apustuļu vēstulēm atbild ar trīskāršu alelujā, ar ko Vecās Derības valodā tiek slavēts trīsvienīgais Dievs. Uz evaņģēlija lasījuma pieteikumu draudze atbild “Gods Tev, Kungs!”, un pēc evaņģēlija lasījuma tā dzied: “Slava Tev, Kristu!” Lasījumu beigās var sacīt arī: “Tā Kunga vārds [Dzīvā Dieva vārds]”. Šādu un līdzīgu izteikumu pamatojumu veido atziņa, ka Dievs ir klātesošs Savā vārdā un dievkalpojumā. Draudze nepielūdz Bībeli kā grāmatu, bet pielūdz un slavē Kungu, kas ir savā vārdā klātesošs, un ir Tam paklausīga.

Rakstu lietojumam kristīgajā draudzē ir dažādas iespējas. Tās aplūkojot, kļūst skaidrs, ka priekšstatu par Svētajiem Rakstiem nedrīkst aprobežot vienīgi ar priekšstatu par iesietu grāmatu ar secīgi numurētām lappusēm.

Kursorā, secīgā lasīšana (lectio continua) vada cauri Bībelei no sākuma līdz beigām. Šāda lasīšana hernhūtiešu “Lozungu” plānos nosaukta par “stigas veida lasīšanu”, un tā četros gados izvada cauri Jaunajai Derībai un astoņos gados cauri svarīgākajām Vecās Derības grāmatām. Ar šādu Rakstu lietojuma formu jāpanāk, ka Svētie Raksti tiek atklāti kopumā un ka lasītājs pamatīgi iepazīst Bībeli. Tas ir nepieciešams katram draudzes loceklim, bet teologam, gan izglītojoties, gan pildot amatu, Rakstu secīgajai lasīšanai – to oriģinālajās valodās – jābūt neatņemamai viņa ikdienas gaitu sastāvdaļai, citādi viņam nebūs attiecīgās lietišķās un garīgās kompetences.

Ja ar secīgo lasīšanu tiek apgūts Svēto Rakstu teksts kopumā, tad to īpašā satura atklāsmei paredzēta ar baznīcas gadu saskaņota lasīšana (lectio propria). Perikopes dievkalpojumiem kā arī dievkalpojumiem atbilstošajiem lasījumiem ikdienā izraudzītas atbilstoši baznīcas gadam, un šeit redzams, kā tekstu izvēle un skaidrojums attiecināts uz Rakstu viduspunktu Jēzus Kristus personā. Baznīcas gada gājuma secībā, kas atkārtojas ik gadu, mēs tiekam vadīti cauri pestīšanas norisei – no Adventa cauri Kristus dzimšanai, cauri ciešanu laikam, pie Jēzus Kristus augšāmcelšanās, debesbraukšanas, ar Viņa paaugstināšanu pie Dieva labās rokas. Vasarsvētki ar Svētā Gara izliešanos ir vecās derības apsolījuma piepildījums, un tas ar Trīsvienības svētkiem, pirmo svētdienu pēc Vasarsvētku nedēļas, atgādina Dieva Trīsvienības atklāsmi. Ar to “svētdienās pēc Trīsvienības svētkiem” Dieva tauta dodas tālāk līdz Mirušo piemiņas jeb Mūžības svētdienai un līdz jaunajam Adventam. Šo baznīcas gada gājumu atklāj Raksti, un reizē ar to mums šajā gada gājuma secībā tiek atklāti Raksti. Arī no tā redzams, ka runa šeit nav vienīgi par tekstiem, bet gan par Dieva pestīšanas darbu Jēzū Kristū un caur Savu Garu. Ar baznīcas gadam pieskaņoto lasīšanu kļūst skaidrs, ka ne vēsture nosaka Svētos Rakstus, bet gan vēsturi un mūsu laiku nosaka Svēto Rakstu Dieva vārds. Pie tam ir vērojams, kā kristīgās draudzes Rakstu lietojumā Rakstu liecībās tiek izcelti noteikti galvenie punkti un kā no biblisko liecinieku daudzveidības ceļas liecību vienotība. Ar to, ka mēs ik dienas lasām Rakstus baznīcas gada ietvaros, mēs, kristīgā draudze, tiekam vadīti pretim Kristus otrajai atnākšanai un tiekam tai sagatavoti.

Kā šķiet, tad visizplatītākais bet, iespējams, arī vismazāk vērā ņemtais Rakstu lietojums ir atsevišķo izteikumu lietojums. Tie atbilstoši baznīcas gada gājuma secībai tiek izraudzīti kā izteikumi nedēļai vai mēnesim, vai arī kā gada lozungi. Atsevišķi Rakstu citāti pavada kristieti visā viņa mūža gājumā – kristībā, iesvētībā, laulībā, ordinācijā un bērēs, vai arī tādi tiek doti līdzi pēc Vakarēdiena saņemšanas. Kā Vecās Derības lozungs un Jaunās Derības mācību teksts šādi izteikumi var būt katrai dienai . Zināms, šādi atsevišķi citāti, izrauti no teksta kopsakara, var tikt pārprasti un lietoti aplami. Tomēr jāapdomā, ka Jaunajā Derībā ar vārdu “raksts” var apzīmēt gan atsevišķu Bībeles grāmatu, gan arī šādu grāmatu grupu vai krājumu (piem., Lk.24:27; Mt.26:56; Ap.d.17:2-11; 18:24; 1.Kor.15:3 u.t.; Rom.15:4; 16:26), kā arī atsevišķas rakstu vietas (piem., Lk.4:21; Jņ.19:37; Ap.d.1:16; 8:32). No valodas viedokļa nav atšķirami jēdzieni ‘raksts’ kā teksts un kā atsevišķs izteikums, jo abos gadījumos runa ir par uzrakstīto, kas ir izlasāms un tādējādi pārbaudāms. Ja mēs Svētos Rakstus atzīstam par trīsvienīgā Dieva vārdu, tad tieši ar to kļūst skaidrs, kādā veidā veselums ir pārstāvēts atsevišķajās daļās un daļas veido veselumu. Ar šādu pieņēmumu tad arī kļūst saprotams, kāpēc Rakstus var uzlūkot kā subjektu un tos pielīdzināt Dieva rīcībai. Tā, piem., Gal.3:22 sacīts: “Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu” (sal.Gal.3:8); un Rom.11:32 teikts: “Tā Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos.” Šeit rodami pamatojumi bet arī robežas atsevišķo izteikumu lietošanai, kuri kā Dieva vārds labi var balstīt un stiprināt kristīgu ticību. Kristieša dzīvei ir svarīgi, saņemt šādus sev adresētus vārdus, tos iegaumēt, nest tos sirdī un tos atcerēties. Ar šādiem Svēto Rakstu vārdiem Dievs runā uz mums un mēs varam runāt ar Viņu.

Pie pareizas Rakstu lietošanas pieder mīlestība uz Svētajiem Rakstiem un prieks par tiem, kas izveidojas, regulāri ar tiem nodarbojoties un tajos iedziļinoties. Ir nevien žēl – tas ir liels garīgs zaudējums, kaitējums – ja sarežģītas problematizēšanas dēļ zūd tas, ko saka pravietis Jeremija, ar visdziļāko pārliecību, turklāt vislielāko pārbaudījumu brīdī: “Cik bieži man atskanēja Tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc Tava Vārda, Kungs Dievs Cebaot!” (Jer.15:16).

Par liktenīgu īsredzību, turpretī, saucama mūsu attieksme, ja mēs nebalstāmies uz atziņu par Dieva klātesmi Svēto Rakstu vārdos, ja attiecamies pret tiem tikai kā vēsturiski saistītiem tekstiem, kas pārceļami citās cilvēku sabiedrības situācijās ar citiem priekšstatiem. Tad mēs izmantojam vienīgi savas pieredzes un savu priekšstatu aprobežoto mērauklu un zaudējam izpratni par to, ka šie teksti nekādā ziņā nav tikai mūsu izpētes priekšmets, mūsu izziņas darbības objekts, bet ir pamats tās paplašināšanai un atjaunošanai. Rakstos mēs saņemam izteiksmes līdzekļus pareizai sarunai par un ar Dievu, kas vispār nebūtu iespējama bez šī izziņas un atziņu pamata.

Ja mūsu uzmanības degpunktā vienmēr ir patstāvīga valodas un domāšanas attīstība vēstures gaitā, tad mēs bieži nepamanām, cik plaši un dziļi Bībeles teksti ir ietekmējuši un veidojuši mūsu valodu un domāšanu un ka šī ietekme joprojām turpinās. Minēsim dažus valodas faktus, kas var mūs rosināt šo ietekmi saskatīt.

Sāksim ar faktu, ka baznīcas valodas lietojumā mums ir virkne vārdu un izteicienu, kuru tulkojums no ebreju, aramiešu vai grieķu valodas nav nepieciešams. Tādi ir, piem., āmen, alelujā, ozianna, Kyrie eleison, evaņģēlijs, aba, Mesija. Bet tas, ka mēs, kristieši, nesam Jēzus Kristus vārdu, jāskaidro, balstoties uz Bībeli, ar šī vārda sākotnējo nozīmi – “Dieva svaidītais” lai tas kā pieradums netiktu aizmirsts .

Liels ir to vārdu skaits, kurus savā apziņā esam pārņēmuši – visbiežāk to neapzinoties – no Bībeles priekšstatiem. Tas attiecināms uz vārdiem “Dievs”, “zeme”, “radīšana, radība”, “grēks”, ”žēlastība”. Vārds “sirdsapziņa” ir bibliskas cilmes, tāpat kā ar to saistītie cilvēku jūtu un apziņas stāvokļu lokalizējumi sirdī un nierēs. Dzīvība un nāve ir saistīta ar Rakstu liecībām, un jebkura “gara zinātne” ar šo vispārējo apzīmējumu atgādina Bībeles liecības par Svēto Garu. Un šodien mēs nerunātu par talantu apdāvinātības izpratnē, ja nebūtu šīs Jēzus līdzības par uzticētajiem talantiem (Mt.25:14-30), un arī par to ne, ka svece nav jāliek zem pūra (Mt.5:15). Samariešu organizācijām un apvienībām paraugs kalpošanai ir žēlsirdīgais samarietis, par ko stāstīts Lk.10:30-35).

Liels ir arī to Bībeles teicienu skaits, kurus kā izteicienus un sakāmvārdus lieto pat tādi, kam citādi ar Bībeli maz darīšanu. Tā, piem, ir “klusie šajā zemē” (Ps.35:20), katrs grib savas “rokas mazgāt nevainībā” (Ps.26:6; 73:13; Mt.27:24); gadās, ka “izbailēs dabū galu” (Ps.73:19); ļaudis novēro “laika zīmes” un viņu sirds pamirst, “gaidot lietas, kas nāks” (Lk.21:7 u.t. 26); cilvēkam “mati var sacelties stāvus” (Īj.4:15) vai “no acīm nokrist kā zvīņas” (Ap.d.9:18); kādu cilvēku var “nest uz rokām” (Ps.91:11-12, sal.Mt.4:6). Ir dzirdama arī karsta vēlēšanās, lai kāds “biķeris ietu garām” (Mt.26:39). “Sirdis un īkstis pārbaudīt” (Ps.7:10; Jer.11:20; 17:10; 20:12 un citviet) var nevien cilvēkiem, šo pārbaudi var attiecināt pat uz lietām, tā ka pat automašīnas “izlaiž garu”. Teiciens “spārdīt pret dzeloni [dzenuli]” nāk no Ap.d.26:14, daudznozīmīgais “dzelonis miesā” no 2.Kor.12:7; un kurš gan iedomāsies, ka bieži lietotais vārds “sarūgtinājums” arī ņemts no Bībeles leksikas (Ebr.3; Ps.95:8; 2.Moz.15 un 17 u.c.)? Vācu valodas vārdu krājumu papildinājis netulkotais tohuvabohu (1.Moz.1:2), tāpat kā krētieši un plētieši, krētieši un filistieši, no Dāvida miesassardzes (2.Sam.8:18) u.d.c.

Dzīves pieredzi pauž teicieni 1.Moz.3:16-19: “sāpēs tev būs bērnus dzemdēt” un “vaiga sviedros tev būs maizi ēst”. Ir stāvokļi kā Sodomā un Gomorā un gadās, ka kāds sastingst, pārvēršas par sālsstabu (1.Moz.19:26). Arī tādus izteicienus, kā “akmeņi brēks”, “akmens uz akmens nepaliks” (Lk.19:40-44; Hab.2:11), vai “netaisnība, kas brēc uz debesīm” (1.Moz.4:10; 2.Lku.28:9; Jēk.5:4; Atkl.6:10), mums mutē likusi Bībele. Var nosaukt ļoti daudz piemēru tam, kā Bībeles valoda saplūdusi ar tautas valodu, un, pētot šādu vārdu cilmi, bieži vien nebūs iespējams ar pilnu drošību atšķirt abus šos avotus.

Cik daudzi tēli no Jēzus līdzībām mājo mūsu priekšstatos un veido tos! Cik daudzi mūsdienu cilvēki nes Bībeles personu vārdus!

Bez Bībeles tekstu un to valodas ietekmes uz mūsu valodu un priekšstatiem nebūtu iespējams runāt nedz par debesīm zemes virsū, nedz par elli un velnu.

Tātad, tik sveša un tāla – kā to bieži apgalvo – Bībeles valoda mūsu laiku valodai nebūt nav; drīzāk var sacīt, ka mūsu valoda un domāšana būtu daudz nabadzīgāka, ja to tik dziļi nebūtu piesātinājusi Svēto Rakstu valoda.

* – Sava 1520. gadā secret aizstāvības raksta “Assertio omnium articulorum M. Lutheri per Bullam Leonis X novissimam damnatorum” priekšvārdā Luters min šī Bībeles aizlieguma formulējumu un pāri šim lasītāju un skaidrotāju “pašu garam” (proprius spiritus) norāda uz Svēto Rakstu pašu Gara principiālo nozīmi, kas neattiecas uz kādu dziļāku nozīmi, bet gan uz Svēto Garu, kurš mīt Svētos Rakstos.