Svēto sadraudze

Mēs esam apskatījuši valodas vēstures problēmu tāpēc, ka tā ienes lielāku skaidrību par Euharistisko mācību vēsturi. Teoloģisko mācību nenoteiktība daļēji ir radusies neskaidrās terminoloģijas dēļ. Bet svarīgi ir tas, ka šeit tomēr nepastāv liela atšķirība starp Rietumiem un Austrumiem. Vārdā “sakraments” tāpat kā vārdā “noslēpums” tas, kas tiek domāts ar Kristus miesu, ir viens un tas pats. Tā ir miesa, ko Viņa māte Marija dzemdēja, miesa, kas mira pie krusta, kas tika apbedīta, uzcēlās no mirušajiem, uzņemta debesīs un sēž pie Tēva labās rokas (sal. Viduslaiku dziesmu “Ak, Kungs, mēs slavējam Tevi”, kuras domas skan neskaitāmās Austrumu un Rietumu liturģijās un kuru mūsu baznīca joprojām dzied daudzās valodās ar vēl diviem Lutera pievienotiem pantiem).

Tas un nekas cits ir baznīcas dogma par Svēto Vakarēdienu. Tā ir pamatā vārdiem sanctorum communionem. Ir divi iemesli, kāpēc tā nav iekļauta precīzi formulētajā ticības artikulā. Pirmkārt, nebija nevienas baznīcas jeb herēzes, kas uz to būtu izaicinājusi. Un otrkārt, tā ir visās kristīgās antīkās pasaules liturģijās. Iespējams, ka ir bijuši atsevišķi teologi, kuri ir apšaubījuši vai apstrīdējuši to, bet ko tad teologi nav apstrīdējuši? Tomēr nav nevienas Svētā Vakarēdiena liturģijas, kura to neietver jeb neuzskata kā pašu par sevi saprotamu. Jaunajā Derībā jau ir ietvertas pirmās Svētā Vakarēdiena liturģijas iezīmes. Četri stāstījumi par iestādīšanu jau sniedz drošu liecību par liturģisko tekstu raksturīgām pazīmēm. Vissenākais fragments, kas nāk no baznīcas aramiešu pirmssākumiem, ir “Maran ata” (1.Kor.16:22). Tā ir ietverta, vēl aizvien tās sākotnējā aramiešu formā, darbā Didahē (10:6), turpretim Jāņa atklāsmes grāmatā (22:20) tas parādās tulkojumā grieķu valodā: ἔρχου, κύριε Ἰησοῦ (Nāc, Kungs Jēzu). Iespējams, ka aiz tā stāv jūdu lūgšana pēc nākošā Mesijas. Tā domāt vedina jūdu un Austrumu kristiešu līdz pat mūsdienām saglabājusies tradīcija, ka svinīgajos mielastos brīva vieta tiek atstāta “Mesijam.” Uz šādu saistību varētu norādīt tas, ka pie Pāvila kā arī pie Jāņa (sal. arī Didahē 10) seko χάρις formula (“Kunga Jēzus Kristus žēlastība…”), ar kuru Austrumu Baznīcā vēl šodien iesākas Euharistija.

Daudz vēlīnākā formā, kura varētu būt balstīta uz grieķu tekstu, šāda lūgšana pēc tā, lai Jēzus nāk pie draudzes, kas celebrē Euharistiju, ir atrodama Mozarābikas liturģijā kā ievads Euharistijas lūgšanai: “Nāc, nāc, Jēzu, labais Priesteri, mūsu vidū, tāpat kā tu biji savu mācekļu vidū. Konsekrē šo upuri tā, lai mēs varētu ēst konsekrētās lietas ar Tava svētā eņģeļa roku, ak svētais Kungs un mūžīgais Pestītāj.” Tad sekoja iestādīšanas vārdi un Oratio Post pridie, kuri sākas ar vārdiem: “Kungs Jēzu Kristu, konsekrē šo dzīvo upuri ar [Tavas] atnākšanas gaismu.” Tas Kungs tiek aicināts būt Savas draudzes vidū tāpat, kā Viņš bija Savu mācekļu vidū Svētajā Vakarēdienā, un darīt to, ko Viņš darīja toreiz, proti, svētīja dāvanas, kas tika noliktas Viņa priekšā. Šī “svētīšana” (ἁγιάζω, sanctificare) nepārprotami ir kas vairāk, kā parastā ēdiena svētīšana ar Dieva vārdu un lūgšanām saskaņā ar 1.Tim.4:5. Tur sanctificare nozīmē to, ko mēs varētu nosaukt par “konsekrēt,” kā tas ir lūgšanā sanctificator Romas ofertorijā. (Šķiet, ka “Veni sanctificator, omnipotens aeterne Deus, et benedic hoc sacrificium…” ir atlikums no kādas senas epiklēzes Garam. Mozarābikas un franču formas pievieno vārdus “Gars” un “Paraklēts.” “Sanctificator” ir Svētā Gara tituls.) Kā Austrumos Svētais Gars ir tas, kurš nolaižas επιπηωιτεσις pār upurētajām dāvanām un padara tās par Kristus miesu un asinīm, tā te Jēzus ir konsekrētājs. Viņš dara to pašu, ko Viņš darīja iestādīšanā: Viņš saka iestādīšanas vārdus un tādējādi konsekrē elementus. Tāda ir šīs senās liturģijas nozīme.

Sakramentu par sacramentum, noslēpumu par μυστήριον padara tas, ka maize un vīns kļūst par Kristus miesu un asinīm. Tas un nekas cits ir baznīcas dogma par Svēto Vakarēdienu. Kunga miesa un asinis tādējādi ir svētās lietas [sancta], kas tiek dotas dievgaldniekiem, lai viņus padarītu par svētajiem [sancti] un tādā veidā savienotu viņus ar Kristus miesas vienotību un sadraudzību. Šajā ieskatā par vienotību, kas visskaidrāk izpaužas Jēzus “augstā priestera lūgšanā” (Jņ.17), kuru Hoskins pamatoti dēvē par “konsekrācijas lūgšanu,” kurā Jēzus konsekrē sevi kā upuri un nes Savus mācekļus un visu laiku baznīcu Tēva priekšā: “lai visi ir viens , itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos… Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens” [Jņ.17:21, 23]. Tā ir pilnīga svēto sadraudze, sanctorum communio šī termina divkāršajā nozīmē.

Kā Jņ17 mūsu Kunga ciešais skatiens no šīs pasaules aizslīd uz nākotnes pasauli (“Tēvs Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību” [Jņ.17:24]), tāpat augšup uz debesīm vērsts skatiens pieder Euharistiskās liturģijas būtībai: Elevatis oculis. Vairumā no Austrumu un Rietumu liturģijām Dēls iestādīšanas vārdus saka Dievam Savam visvarenajam Tēvam, tāpat kā Jņ.17:1 augšupvērsts skatiens ievada lielo lūgšanu. Tas, ka debesis un zeme saplūst kopā, kā tas bija, Euharistijā, ir viena no pamatdomām lielajā liturģiskajā nodaļā Atkl.4. Ēriks Petersons ir parādījis, kā no paralēlēm tur nonāk tieši līdz detaļām. Tādējādi Sanctus pieder gan pie laicīgajam, gan pie debesu dievkalpojuma. Kā Jesaja sava aicinājuma redzējumā dzirdēja to no serafa mutes, kas bija ap Dieva troni, tādā pašā veidā tas izskan Jaunajā Derībā (“… kas bija, kas ir un kas nāks” [Atkl.4:8]). Sanctus ir eņģeļu slavas dziesma Dieva vaiga priekšā “nekad neklusējošajās teoloģijās” (tā grieķu liturģijas). Tas tiek dziedāts Dieva klātbūtnē. Jesaja to dzirdēja Jeruzālemes templī, Jahves godības [כָּבוֹד, δόξα] mājošanas vietā uz zemes (sal. Ps.26:8). Jānis to dzirdēja debesu svētnīcā Tā Kunga dienā, kad baznīca uz zemes celebrēja Sakramentu. Tādēļ tās pielūgšana un Sanctus – un tas attiecas uz visām baznīcas liturģijām – vienlaicīgi ietver debesis un zemi. Trīskāršais ‘svēts’ tagad attiecas uz Trīsvienīgo Dievu. Kungs, kuram tiek dziedāta slava, ir tas, kas bija, kas ir un kas nāks. Saskaņā ar Jņ.12:41 tas, ko redzēja pravietis, patiesi bija Kristus godība. To, cik cieši savā starpā ir saistītas ticības visvarenajam Tēvam un Kristus pilnīgā dievišķuma apliecināšana, atklāj tāda Rakstu vieta, kā: “Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos” [Atkl.5:13], kuru var salīdzināt ar “Tu, Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs” [Atkl.4:11] un “Cienīgs ir tas Jērs” [Atkl.5:12].

Jesajas grāmatas 6.nodaļas Sanctus kristiešu dievkalpojumā ienāca, sākot ar II gadsimtu. Iespējams, ka tā izveidošanos veicināja sinagogā redzētais piemērs. Romas Klementa 1.vēstule korintiešiem 34:6 rāda, ka tas tika izmantots senajā Romas draudzē saistībā ar Dan.7:10:

“Jo tā saka Raksti: “Desmittūkstoš reiz desmittūkstoši stāvēja Viņa priekšā, un tūkstošu tūkstoši kalpoja Viņam un sauca: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots, un visa radība ir pilna Viņa godības!””

Tas, ka šajā tekstā Tas Kungs vēl joprojām netiek identificēts ar Jēzu Kristu, kā arī netiek norādīts uz Tā Kunga atnākšanu vai netiek lūgts pēc tās, liecina par to, ka tolaik Sanctus vēl nav bijis iekļauts eiharistiskajā liturģijā. Starp zemi un debesīm joprojām pastāv bezdibenis; joprojām trūkst Oziannas, ar kuru tiek sveikts Viņš, kas nāk (Atkl.4:8). No tā mēs protams nevaram secināt, ka senā Romas baznīca neko nezināja par [Kristus] patieso klātbūtni. Viens no Ignācija vēstules romiešiem (7:3) fragmentiem, kurā bīskaps un martīrs runā par Kristus miesu un asinīm, nepārprotami atgādina: “Dieva maize ir tā, pēc kā es alkstu, tā ir Jēzus Kristus, kas (cēlies) no Dāvida saknes, miesa; un es alkstu pēc dzēriena, kas ir Viņa asinis, kuras ir mūžīga mīlestība.” [Jņ.6:53] Ja nebūtu pastāvējusi [Kristus] patiesās klātbūtnes reālistiska izpratne, varbūt nebūtu saprotamas arī pastāvīgās jūdu-pagānu apsūdzības par rituālo slepkavību un kanibālismu kristīgajā agapē mielastā.

Ja mēs tagad mēģinātu iedziļināties eiharistiskās liturģijas vēsturē, kurā Svētā Vakarēdiena dogma ir atklājusies vispilnīgāk, tas mums prasītu ļoti daudz laika. Ir jāļaujas zemes baznīcas aizkustinošo lūgšanu, doksoloģiju, kurās laicīgā baznīca savienojas ar to baznīcu, kas ir debesīs, kā arī godbijību iedvesošo dziesmu, kuras skan tik daudzās valodās, iespaidam, lai saprastu to, ka šajā sakramentā pukst pati baznīcas sirds. Kurš gan spēj noliegt, ka šī vēsture sevī ietver arī nopietnas kļūdas, laiku pa laikam no jauna ieslīgstot pagānismā? Kas var noliegt, ka atkal un atkal bija nepieciešamas reformas, izņemot gadījumus, kad nepieciešamās reformas bieži vien deģenerējās nevajadzīgās revolūcijās? Tā tas ir noticis ne tikai 16.gadsimtā, bet pat mūsdienās, kad liturģiskās zināšanas un māksla ir uzplaukusi kā nekad agrāk, kad Otrais Vatikāna koncils reformēja Romas misi, kuras krusttēvs, šķiet, bija neviens cits kā pats Cvinglijs. Tomēr kopumā eiharistiskās liturģijas vēsture patiesi ir bijusi pati baznīcas vēstures sirds.

Šodien, un kā tas ir bijis visos laikos, cilvēki jautā: “Ko īsti baznīca dara?” Baznīca lūdz. Lūdzošā baznīca [ecclesia orans] ir viena no tēmām, pie kuras senie kristīgie raksti atgriežas visbiežāk. Baznīca lūdz. Tā tas bija sākumā. “Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās,” tie saka par pirmajiem ticīgajiem pēc Kristus debesīs uzņemšanas (Ap.d.1:14). “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās,” tie saka par baznīcu Vasarsvētkos (Ap.d.2:42). “Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi” (Ap.d.2:46).

Viņi nenodibināja misionāru organizāciju, ne arī pilsētas misiju, nerakstīja grāmatas par “dinamisko evaņģēlismu.” Tā vietā viņi celebrēja Svēto Vakarēdienu un pastāvīgi lūdza. “Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti” (Ap.d.2:47). Un viņi turpināja lūgt. Apustuļu vadonis tika apcietināts, “bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu,” līdz važas nokrita no viņa rokām un cietuma durvis atvērās (Ap.d.12:5 un tjpr.). Un tā tas turpinājās.

Ko dara baznīca? Ko gan baznīca varēja darīt šajos pēdējos gados Jeruzalemē, lai atrisinātu Palestīnas problēmu, kuru pasaules politiskie spēki gadsimtiem ilgi ir veltīgi mēģinājuši atrisināt? Ko baznīca varēja darīt, lai nepieļautu Romas impērijas un antīkās pasaules nenovērtējamo kultūras bagātību bojāeju? Tā vietā, lai noturētu pasaules konferences un nebeidzamas debates par baznīcas un kultūras mijiedarbību, baznīca bez mitēšanās ir turpinājusi lūgt un dziedāt Te Deum uz tās pasaules drupām, kas tuvojās savam galam. Neviena baznīcas lūgšana nebija veltīga. Tās pacēlās debesīs, kaut arī no zemes virsas tās izzuda. Līdz mums ir nonākuši tikai lielo senbaznīcas Austrumu valodās sarakstīto liturģisko grāmatu fragmenti. Tikai atsevišķi fragmenti ir saglabājušies līdz mūsdienām, un tie joprojām tiek lietoti nelielās tās senās kristīgās pasaules daļās, kuras ir pārdzīvojušas islama vētru. Pagājušā gadsimta garīgā literatūra nobāl visa tā dedzīguma, brīnišķīguma, redzamā spēka, skaistuma un brīnišķīgās valodas priekšā, kas mums atklājas šajos tekstos grieķu un latīņu valodās. Neviens cilvēku lūgums nav pārāk mazs vai pārāk liels, lai tas netiktu aizkustinoši pausts šajās lūgšanās. Šīs lūgšanas vienmēr tiek izteiktas altāra priekšā; tā ir Maran ata, lūgšana, lai Tas Kungs nāk sakramentā kā Viņa parūsijas gaidīšanā; tās ir Sanctus un Eiharistijas lūgšanas, kuras ietver Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdus. Pilnībā izprast ticību [Kristus] patiesajai klātbūtnei var tikai tad, kad ir izprastas šīs lūgšanas. Tajās klātesošs ir Dievs, trīsvienīgais Dievs, Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tur beidzas visa filozofija. Tur ir tas, ko senbaznīca dēvē par “teoloģiju,” Dieva slavēšanu, kā to saprata Jānis, kuram baznīca ir devusi iesauku “teologs” [θεολόγος]. Tā nav mistēriju teoloģija tādā nozīmē, kā to saprata pagāniskais vai puspagāniskais misticisms. Tā noteikti nav tā “dievišķā”, pārdabiskā realitāte, ko mēs saucam par dievišķu, un tukšas ir runas par mūsu pašu dievišķumu, kas te tiek celtas priekšā. Kristus neparādās tikai kā eņģelim līdzīgs cilvēks Vecajā Derībā jeb kā avatāra[3] hinduismā, kā Krišna – Bhavadgitā, dievs cilvēka veidolā, kuru viņš atkal novelk, lai atgrieztos gara dievišķajā pasaulē. Augšāmceltais un debesīs uzņemtais paliek Iemiesotais, kā arī krustā sistais. Ouod semel assumpsit, numquam deposuit – ko Viņš reiz pieņēmis, to Viņš nekad neatmetīs, kā mēs, teologi, sakām. Patiesās inkarnācijas patiesība atklājas tajā, ka Viņš mums dod ēst un dzert savu patieso miesu un patiesās asinis, lai koinonia, sadraudzība, kas mums ir ar Viņu sakramentā, nebūtu kaut kas “tīri garīgs.” Tas, ka luteriskā baznīca ir pieņēmusi šo grieķu baznīctēvu mācību, parādās jau atsaucēs, kuras citē Augsburgas ticības apliecības apoloģija:

“Tādēļ mums ir jāpieņem, ka Kristus ir mūsos, ne tikai kā tas, ko mēs saprotam kā mīlestību, bet arī ar dabisku piedalīšanos” (Apoloģija 10:3).

Mēs šeit vairs tālāk neaplūkosim Svētā Vakarēdiena dogmas avotus. Vēl tikai būtu nepieciešams īsi aplūkot vienu jautājumu, proti, komūnijas saņemšanu. Ievada lūgšanas, izdalīšanas formula un dievgaldnieku atbilde ir skaidrs ticības [Kristus] patiesajai klātbūtnei apliecinājums. Ar dažu piemēru uzskaitīšanu vajadzētu pietikt. Sv. Marka liturģijā priesteris garīdznieku komūnijā saka vārdus: “Redziet, tā ir konsekrēta un pilnveidota un kļuvusi par mūsu Kunga, Dieva un Pestītāja, miesu un asinīm, un tas, kas ir svēts, tiek dots svētajiem”. Kopš vissenākajiem laikiem izdalīšanas formula ir skanējusi šādi: σῶμα Χριστοῦ, “Kristus miesa”, “mūsu Kunga Dieva un Pestītāja svētā miesa”, “dārgās asinis” (Sv. Marka liturģija). Arī latīņu liturģijās šī formula ir ietekmējusies no Austrumiem (to apliecina Augustīns Āfrikā; ļoti līdzīgā formā Mozarābikas liturģijā, kā arī Milānas liturģijā). Dievgaldnieku atbilde visos gadījumos ir “āmen.” Ambrozijs paskaidro šī “āmen” absolūto nopietnību: “Tā ir taisnība. Es tam ticu”. Vairākās Austrumu liturģijās iestādīšanas vārdi, kuri joprojām tiek sacīti skaļi, sākotnēji arī tika apstiprināti ar draudzes teiktu “āmen”. (Ir bijuši gadījumi, ka derības [slēgšanas] vārdu pirmā daļa tika izrunāta klusi un tikai otrā šo vārdu daļa tika izteikta skaļi. “Āmen” tad tika teikts pēc otrās daļas. Pievērsiet uzmanību senas Dienviditālijas liturģijas fragmentam.)

To, cik nopietni baznīca bija norūpējusies par šo “āmen”, rāda Hrizostoma liturģija, kur ticības apliecinājums bija pirms Komūnijas saņemšanas. Ticību apliecināja pilnīgi visi, [vispirms] priesteris pirms savas Komūnijas, tad diakons, kad viņš saņēma Komūniju no priestera rokām, tad visi dievgaldnieki kopā. Tas sākās ar vārdiem: “Es ticu, un es apliecinu,” un tad sekoja teikums: “Es ticu, ka tā patiesi ir Tava nevainojamā miesa un ka tās patiesi ir Tavas dārgās asinis.” Šāds īpaši spēcīgs apliecinājums ir atrodams koptu jakobītu (Sīrijas monofizītu) liturģijā:

Tās ir Imanuēla, mūsu Dieva, patiesa miesa un asinis. Āmen. Es ticu, es ticu, es ticu. Es ticu un apliecinu līdz savam pēdējam elpas vilcienam, ka šī ir dzīvību dodošā miesa, kuru Tavs vienpiedzimušais Dēls, mūsu Kungs un mūsu Dievs, un mūsu Pestītājs Jēzus Kristus, saņēma no mūsu Dievmātes, Dieva svētās mātes, un [Viņš] vienots ar Viņa dievišķumu bez [dabu] sajaukšanās, saplūšanas un izmaiņām. Pēc tam, kad Viņš bija liecinājis Poncija Pilāta priekšā, Viņš arī mums pie svētā krusta koka apliecināja savu gribu. Es ticu, ka Viņa dievišķums ne uz īsu brīdi netika atdalīts no Viņa cilvēciskuma. Tās [Viņa miesa un asinis] tika dotas mums, lai tās varētu būt par pestīšanu, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību tiem, kas tās saņem. Es ticu, ka tas patiesi ir tā. Āmen.

Uz to diakons teica: “Āmen, āmen, āmen. Es ticu, es ticu, es ticu, ka tas patiesi ir tā” Šis teksts, nākdams no senās monofizītu baznīcas, liecina par tās antihalkedonas nostāju. Tomēr attiecībā uz Svētā Vakarēdiena dogmu tās nostāja nav atšķirīga. Ir ļoti būtiski, ka ortodoksi, monofizīti un nestoriāņi, neskatoties uz citām dogmatiskajām atšķirībām, rāda, ka viņu liturģijās mācība par Svēto Vakarēdienu nav atšķirīga. Tā mise, kas tika celebrēta nestoriāņu baznīcās Persijas impērijā, būtībā neatšķiras no šīs impērijas ortodoksajās baznīcās celebrētajām misēm.

To, cik nopietni Austrumu Sīrijas baznīca – kas sniedzās līdz pat Dienvidindijai un tādējādi viduslaikos vairākus gadsimtus teritoriālajā ziņā bija vislielākā baznīca – uztvēra elementu konsekrāciju, rāda nesen atrastā Teodora no Mopsuestijas, dižākā Sīrijas baznīcas Bībeles pētnieka, pamācība: “Kad priesteris izdala, viņš saka: “Kristus miesa”; tādēļ jūs pēc viņa sakiet: “Āmen.” Pēc tam, kad jūs esat saņēmuši miesu savās rokās, jūs godiniet.. . Ar lielu un patiesu mīlestību piespiediet to pie savām acīm, pēc tam noskūpstiet to un tad veltiet tai kā mūsu Kungam Kristum, kas ir blakus jums, savas lūgšanas”.

Tādējādi senbaznīcas dogma attiecībā uz Svēto Vakarēdienu ir: maize un vīns Svētajā Vakarēdienā pēc konsekrācijas ir Kunga miesa un asinis. Vai tas ir viss? Jā, tas ir viss. Protams, ir vēl daži jautājumi, uz kuriem mums gribētos rast atbildes. Bez visa tā liturģija mums pasaka vēl ko svarīgu, proti, ka [Kristus] klātbūtne tiek īstenota, lūdzot pēc Svētā Gara, kas, nonākdams pār dāvanām, „pārvērš“ tās par Kunga miesu un asinīm. Specifiskais termins, kas grieķu valodas liturģijā tiek lietots tā apzīmēšanai, ir μεταβάλλω, latīņu – mutare. Tādējādi elementi kļūst par ko tādu, kas pirms tam tie nav bijuši. Senbaznīca nepazīst tādu pārvēršanas definīciju, kas būtu analoga Romas transsubstanciācijas mācībai. Austrumu baznīca Romas ietekmē pirmo reizi šo mācību kā μετουσίωσις pārņēma viduslaikos, tomēr šī mācība tā arī nekad nekļuva par Austrumiem saistošu. Tas jau vairs nebija iespējams, tādēļ ka dogmu varēja pieņemt visa baznīca, ko pārstāvētu ekumenisks koncils. Neviens no septiņiem atzītajiem konciliem to nebija izdarījis, ja netiek ņemts vērā otrā Nīkajas koncila netiešais lēmums, kas tika pieņemts 787.gadā. Šī sinode noraidīja Konstantinopoles ikonoklastiskās sinodes (754.gadā) lēmumu, kas pasludināja, ka vienīgie tēli (ikonas), kurus ir pieļaujams lietot baznīcās, ir konsekrētie elementi. Tādējādi Septītais ekumeniskais koncils apstiprināja skaidrojumu, ko vairākkārt bija snieguši grieķu baznīctēvi, proti, ka par miesas un asiņu veidiem (tēliem)[τύπος, αντιτυπος] var uzskatīt maizi un vīnu pirms konsekrācijas, bet ne konsekrētos elementus, kuri patiesi ir kļuvuši par Kunga miesu un asinīm. (Tā Damaskas Jānis saka: “Kad kāds maizi un vīnu dēvē par Kunga miesas un asins tēliem, kā to darīja Basilejs Teofors, tas ar to nedomā, ka tā tas ir pēc konsekrācijas, bet gan pirms konsekrācijas.Viņi šādi runā par upuri [kuru draudze ir pienesusi uz altāra].“ Αντιτυπος tiek lietots pat Basileja liturģijas epiklēzē. Šī vārda lietojums nemazina reālismu.)

Līdzīgi kā teologi visos laikos, baznīctēvi mēģināja izprast, kā šis brīnums ir saprotams. To darot, viņi izveidoja teoloģiskas teorijas, tomēr tās neietekmēja baznīcas doktrīnu. Mūsu mācību grāmatu lielākais trūkums ir tāds, ka tās gandrīz nemaz nenošķir dogmu un teoloģisko viedokli, nenošķir to mācību, ko apliecina baznīca magno consensu, no teoloģiskajām teorijām, kuras ir izveidojuši vairāk vai mazāk dievbijīgi cilvēki un vairāk vai mazāk izglītoti teologi.

Kopš Justīna un viņa skolnieka Ireneja laikiem inkarnācijas brīnums tika izmantots, lai izveidotu šādu skaidrojumu: kā Vārds pieņēma miesu, tā arī maize un vīns saņem dievišķu īpašību un caur eiharistisko lūgšanu jeb caur epiklēzi kļūst par Kristus miesas un asiņu nesējiem. Tās domas, kas ir ietērptas mistēriju pasaules jēdzienos un valodā, nav iespējams atsevišķi skaidrot kā „reālistiskas“ vai „simboliskas“ no mūsdienu izpratnes viedokļa. Visur, kur teoloģisko domu ir noteicis neoplatonisms, var tikt uztverta tieši simboliski garīgā puse, tomēr mums ir jāsargās no tā, lai mēs vēlākajos gadsimtos izveidotās kategorijas nepiemērotu senatnes kristietībai un tās teoloģijai. Vēl ir jāpiemin, ka vēlākās kristoloģiskās skolas kā pašu par sevi saprotamu pieņem vienu liturģiju. Dižā Antiohija, Teodors no Mopsuestijas, to, kas notika Svētā Gara atnākšanā, salīdzina ar Kristus augšāmcelšanos; viņš abus notikumus uztver vienlīdz reāli. Līdzīgi kā senbaznīcā pastāvēja dažādi viedokļi attiecībā uz bērnu Kristību, tāpat pastāvēja arī atšķirīga Eiharistijas izpratne. Bet, tieši tāpat kā neatšķīrās kristību liturģija, vai tika kristīts pieaugušais vai bērns (vienīgais izņēmums bija Listūrijas baznīca, kurā tika praktizēta īpaša liturģija bērnu kristībai) un neviens nenoliedza bērnu Kristības likumīgumu, tā visi saņēma Eiharistiju pēc tās pašas izdalīšanas formulas: “Kristus miesa.. Kristus asinis”, un visi, kas to saņēma līdz ar baznīcu visos laikmetos, atbildēja ar ticības pilnu “āmen”.

Credo sanctorum communionem. Sancta sanctis. Τα ἅγία τοις ἅγιος. Šajos teikumos atklājas visa bibliskā κοινωνία jēdziena noslēpums. Tie apliecina faktu, ka baznīca un Svētais Vakarēdiens, baznīcas sadraudzība un altāra sadraudzība ir savstarpēji nedalāmi saistīti. Ap Tā Kunga galdu pulcējas Viņa draudze, lai, saņemot Viņa patieso miesu un asinis, tā kļūtu viens vesels ar Viņu. Baznīcas sadraudzība nebalstās uz “atdzimušo indivīdu kopā pulcināšanu mierīgā līdzāspastāvēšanā un sadarbībā”, kā uzskatīja piētisms un kā to formulēja “augstākas kārtas morāvietis” Šleiermahers (Kristīgā ticība, 2:215). Tāpat tā nebalstās arī uz filozofisko pārliecību kopumu, kā to vienmēr ir uzskatījusi apgaismība.

Kā Kristus miesa tā ir unikāla sadraudzība [sui generis], kuru nevar izskaidrot ne ar psiholoģisku, ne socioloģisku kategoriju palīdzību. Nekā līdzīga tai nav pat reliģiju vēstures terminoloģijā. “Draudzei”, ar kuru jaunpievērstais budismā saņem “patvērumu”, nav nekā kopīga ar Budas miesu. Ne tikai moderno pētnieku, bet jau senāko baznīcas ienaidnieku pamanītā pagānisko upuru, kulta mielastu un citu rituālu līdzība ar Eiharistiju būtībā neatklāj neko vairāk kā zināmo patiesību, ka “katra dogma ir tikpat veca kā pasaule”.

Baznīcas sadraudzība nav arī tas, ko modernā “ekumeniskā” teoloģija – arī tajās baznīcās, kurām tas būtu jāzina – saskata Jāņa evaņģēlija 17.nodaļā un apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem 4.nodaļā, lai tad pasludinātu to par mūsu laika pestījošo Evaņģēliju, proti, brīnišķīgu organizāciju, kas radīsies rīt, kad simtiem kristīgo baznīcu un sektu kas pieder Pasaules Baznīcu koncilam, sniegs “šo skūpstu visai pasaulei”. Šis skūpsts pavisam noteikti nebūs “svētais skūpsts”, kas līdz ar Jaunās Derības baznīcu aizsāka Eiharistijas celebrēšanu, bet gan pavisam cits skūpsts, par kuru arī mums stāsta Jaunā Derība.

Ja mums nekas nebūtu zināms par nopietnajiem un lipīgajiem hiliasma maldiem, tad lielu neizpratni varētu radīt tas, kā tik daudz visu konfesiju patiesu kristiešu var krist tiem par upuri. Tā baznīcas vienotība, par kuru Jāņa evaņģēlija 17.nodaļā runā mūsu Kungs, vienotība, kurai nav nekā līdzīga uz zemes un kuru tādēļ nav iespējams definēt nevienā teoloģijā, tiek pareizi saprasta, t.i., analoģiski ticībai, ut omnes unum sunt: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis” (Jņ.17:21). Vārds “pasaule”, protams, nav tikai visu cilvēku kopums, kuri dzīvos uz zemes līdz šīs vēlmes galīgam piepildījumam. Tā nozīmē vai nu visu to cilvēku skaitu, kurus Tēvs ir devis Dēlam (Jņ.17:2, 6), vai arī pasauli tās beigās. Saskaņā ar Jauno Derību nevar apgalvot, ka pienāks tāds laiks pasaules vēstures gaitā, kad neticība un līdz ar to grēks izzudīs no cilvēku pasaules. Līdz tam una sancta un sanctorum communio paliek ticības artikuli.

---

[3] – Avatāra (senindiešu valodā – “nonākšana,” “iemiesošanās”) – dievības izpausmes forma, dievišķā pienākuma jeb dharmas nosacīta dievības iemiesošanās zemākas kārtas radībā, zaudējot daļu savas varenības un iegūstot jaunas iespējas īstenot savu sūtību, lai veiktu kādu kosmogonisku funkciju, balstītu pagrimuma stāvoklī nonākušu tikumību vai, slēpjot savu īsteno būtību, palīdzētu saviem pielūdzējiem nelaimē.