Svētrunas no pirmās latviešu sprediķu grāmatas
Mīļais lasītāj, vēlamies Tevi informēt un iepriecināt. e-BAZNICAS redakcijas rīcībā ar kāda labvēļa starpniecību ir nonākusi luteriskās ortodiksijas ziedu laikā izdotā grāmata “Lang-gewünschte Lettische Postill”. Tās autors ir Georgs Mancelis [Georgus Macelus 1593-1654], kurš turpmāk svētdienās regulāri kalpos ar skaidri pasludinātu Dieva vārdu caur saviem e-sprediķiem.
Mancelis bija Mežmuižas mācītāja dēls, studēja ārzemēs, bija no 1615.gada par mācītāju Valles draudzē, no 1620.gada Sērpilī.
1625.gadā aizgāja uz Tērbatu par Jāņa baznīcas virsmācītāju. Kad Tērbatā atvēra augstskolu [1632], viņš kļuva par teoloģijas profesoru un kopš 1636.gada pildīja arī rektora amatu.
Hercogs Frīdrihs 1637.gadā aicināja Manceli atpakaļ uz Kurzemi un viņš devās uz Jelgavu par galma mācītāju, kur palika līdz sava mūža galam.
Mancelis 1631.gadā izdeva agrāk iznākušos rakstus [Enchiridionu], pārlabotus un papildītus ar nosaukumu “Vademecum”, tulkoja Sālamana sakāmvārdus [1637] un Sīraka gudrības grāmatu [1642] un sarakstīja pirmo latviešu sprediķu grāmatu.
Visplašākais un visievērojamākais darbs ir 1654.gadā izdotā Manceļa sprediķu grāmata “Lang-gewünschte Lettische Postill”. Tai ir trīs daļas:
- sprediķi no Adventes līdz Vasarsvētkiem;
- no Trīsvienības svētkiem līdz Adventei;
- apcerējumi par Kristus ciešanu.
Grāmata ir izdota vairākkārt un plaši pazīstama tautā līdz pat XX gadsimta. Pirms rakstīt grāmatu Mancelis bija uzmanīgi klausījies, kā tauta runā, un šādu valodu mēģinājis lietot savos sprediķos. Salīdzinājumi un ilustrācijas ņemtas no zemnieku dzīves un apkārtējās dabas.
Lai gūtu kaut nelielu ieskatu, sniegšu vairākus citātus:
Kad saimniece grib dārzu kopt un apsēt, tad viņa sēklu labi glabā, iesien lakatiņā, muskulītī; tāpat glabājams Dieva vārds.
Jēzus kalpi top sūtīti ne kā tiem būs slinkot, vasarā apakš vītola ēnas jeb ziemas laikā aizkrāsnī gulēt, kājas staipīt, rokas atmest un gozēties.
Avs gremo, kad tā paēdusi; tāpat mums būs Dieva vārdus paturēt un par tiem runāt.
Bezdelīgas rudeni pazūd, apslīcinās ezerā vai upē, bet pavasarī nāk atkal ārā; tāpat cilvēki celsies augšām no miroņiem.
a kur tad visi tie irr, neirr, nahve utt. man jau dikti patiktos lasīt vecā drukā un valodā
Mancelis – tas ir kruta.
Tikai latīņu mēlē viņš esot parakstījies: Mancelius (ar ‘i’), un kaut kur vācu versijā redzēju – Manzel.
Re: Mancelis
..un ar ‘n’, protams…
hmm…kaa var kaut ko iesiet muskuliitii….
*
pie muusdienu neveseliigaa dziivesveida kaajas staipiit un rokas atmest varetu buut diezgan veseliigi…
*
runaajot par bezdeliigama – nemaz nezinaaju, ka taas ir uudensputni!