Tā Kunga atnākšana tuvojas

“Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs.. gaidīt svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.” [Tit.2:11–13]

Tā Kunga atnākšana tuvojas, saka Jēkabs. Kādēļ gan mūs tik maz nodarbina doma par Tā Kunga atnākšanu? Lai arī pirmajiem kristiešiem bija daudz mazāk ārēju iemeslu, viņos Tā Kunga gaidīšana bija daudz dzīvāka, īstāka un ierastāka. Kāpēc šī gaidīšana pie mums ir tik sveša, gandrīz pilnīgi izzudusi no mūsu vidus, no mūsu sirdīm, pārrunām un sprediķiem, kaut šodien mums apkārt ir redzamas tik daudz Viņa atnākšanas zīmes?

Nav šaubu, ka mēs turamies pie mācības par Tā Kunga atnākšanu, bet bieži tikai – kā pie ticības artikula. Tomēr tas nenozīmē, ka Kristus atnākšana ir mums arī dzīva cerība. Jautājums nav: vai tu tici, ka Tas Kungs nāks? Bet: vai tu dzīvo cerībā un gaidās uz Viņa atnākšanu? Nav daudz tādu mūsu vidū, kas uz šo jautājumu var atbildēt ar drošu “jā”!

Ja būtu tā, ka visi ticīgie dzīvotu cerībā un gaidītu mūsu apskaidrotā Kunga nākšanu, šī cerība daudz skaidrāk būtu redzama mūsu sprediķos, kristīgās sarunās un ikdienas dzīvē. Tad mūsu vidū tik viegli neieviestos visa veida ticības apliecības, nebibliskās mācības par baznīcas nākotni un aplamas domas par mirušo stāvokli.

Atgriežoties pie lietas: kādēļ doma par Tā Kunga atnākšanu ir mums tik sveša, gandrīz neiederīga, kamēr pirmo kristiešu sirdīm tā bija tik dzīva, dārga un ierasta? Tā noteikti nav laba zīme. Ikvienas cerības pamatā ir ilgas. Bet ilgas ir saistītas ar to, ko mīlam.

Tāpēc, ja mēs patiešām ilgotos pēc Tā Kunga atnākšanas dienas, kad beigsies visa ticības neskaidrība, vājība, grēks, neuzticība mūsu mīļajam Kungam, kad būsim Viņu satvēruši, kā Viņš mūs ir satvēris, kad redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir, un kļūsim Viņam līdzīgi, – tad mēs ar prieku raudzīsimies uz visām svētīgās cerības zīmēm, kas liecina par šīs dienas atnākšanu. Ja vien mēs būtu dievbijīgāki, vairāk mīlētu savu Glābēju un alktu pēc tā, ko mīlestība arvien alkst – būt vienībā ar Viņu un izbeigt visu atšķirtību un nedrošību – tad mūsu cerība kļūtu jo dienas jo stiprāka.

Šai ziņā mēs arvien vērojam lielas atšķirības starp kristiešiem. Jo ir tādi cilvēki, kas nopietnāk uztver Dieva vārdu un rūpīgāk domā par atgriešanos pie Dieva un par ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Līdz ar to dievbijības Gars visu laiku sargā viņu sirdi, kad grēks arvien tiek sodīts un sāpīgi izjusts, bet Kristus žēlastība kļūst jo dārgāka un svarīgāka, lai gan grēka dēļ tā bieži ir aizmiglota un apslēpta viņu acīm.

Viņiem šī svētīgā cerība un mūsu Kunga Kristus godības pilnā atnākšana ir ļoti būtiska – tā ir dzīva cerība. Ar sirsnīgu ilgošanos viņi gaida to dienu, kad biezo miglu, kas pagaidām ieskauj viņu ticību, izklīdinās Tā Kunga varenā godība. Viņi gaida to dienu, kad redzēs savu Draugu un Glābēju. Šeit, virs zemes, tie Viņam ticējuši. Ar Viņu tie runājuši. Viņš tos vadījis, kaut viņi To nav redzējuši. Un viņi gaida to dienu, kad beidzot mūžīgi baudīs, ko šeit veltīgi meklējuši – pilnīgu skaidrību, nešaubīgu pārliecību un tiešu Glābēja klātbūtni. Turklāt tad viņi taps brīvi no ļaunās miesas uz mūžu, no miesas, kas nesusi sev līdz tik daudz grēka, vājību un pārbaudījumu. Viņi mūžīgi būs brīvi no ļaunā ienaidnieka ugunīgajām bultām.

Ja mēs vairāk būtu nomiruši šai pasaulei un tagadējai lietu kārtībai un visa mūsu dzīve un prieks būtu vienīgi Tai Kungā, tad mūsu sirds cerība būtu patiesi svētīga. Taču, tā kā sirds uzmanība ir dalīta un tā ir aizņemta ar citām lietām – kaut nekaitīgām un labām, ilgas pēc Debesu Līgavaiņa tur vairs neatrod vietas. Un dzīve nevar būt īsti laba un veselīga, ja tā nav saskaņā ar Dieva vārdu un pirmo kristiešu paraugu.

“Mūsu piederība ir debesīs,” saka Pāvils, “no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotajai miesai, ar spēku, kurā Viņš spēj Sev pakļaut visas lietas” [Fil.3:20-21].

Un viņš mūs mudina: “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu” [Kol.3:1-4]. Ņemsim pie sirds šo Kristus un Viņa apustuļu mācību par Viņa atnākšanu un kristiešu pestīšanas cerību!