Taisnošanas mācība un katoļu un luterāņu vienība

Gadu desmitiem ilgi ir norisinājusies diskusija starp luterāņiem un katoļiem par taisnošanas mācību. Diskusija ir noslēgusies ar pārliecību, ka nu mēs stāvam viens otram daudz tuvāk, nekā mēs bijām domājuši. Un mūsu priekšā ir jauns dokuments ­ Pasaules Luterāņu Federācijas un Pāvesta kristīgās vienības veicināšanas padomes Kopīgā deklarācija. Tur apliecināts, ka lielā mērā ir sasniegta vienprātība. Zināmas kardinālas atšķirības vēl ir palikušas, bet kopīgā luterāņu — katoļu deklarācija apgalvo, ka šo atšķirību nav vai tām nevajadzētu būt tādām, kas šķirtu baznīcas. Tagad baznīcas tiek lūgtas izvērtēt un, cerams, arī apstiprināt, šo vienprātību, kuru komisija esot pamatojusi.

Tādējādi atvērsies ceļš abpusējām deklarācijām par to, ka reformācijas laika nosodījumi, kas attiecas uz taisnošanas mācību, vairs nav piemērojami otrai pusei situācijā, kāda tā ir šodien.

Par šo jautājumu luteriskajai baznīcai visā pasaulē ir jāizsaka savas domas. Kas runās norvēģu baznīcas vārdā? To mēs savā laikā uzzināsim. Jebkurā gadījumā tas nav tā domāts tā, ka vienkāršie ļaudis lasītu šo deklarāciju. Dokumenta sākumā ir dots virsraksts, kas skan: Nav domāts publicēšanai. Tas ir tipiski izaugsme pretī jaunai “superbaznīcas” vienībai notiek visaugstākajā līmenī. Kad beidzot būs nonākuši pietiekami tālu, tad arī visi pārējie varēs uzzināt, par ko ir runa!

BET KAS TAD IR RAKSTĪTS ŠAJĀ DOKUMENTĀ?

Tajā ir rakstīts par taisnošanu, proti ­ to ticības artikulu, ar kuru, kā Luters sacīja, baznīca stāv vai krīt.

KO NOZĪMĒ TAISNOŠANA?

Aplūkosim kas ir taisnošanas mācība, kā tā izklāstīta luteriskās baznīcas ticības apliecībā. Augsburgas ticības apliecības 4. artukulā ir teikts:

“Tāpat (Evaņģēliski luteriskā baznīca) māca, ka cilvēki nevar tapt taisnoti Dieva priekšā (vācu tekstā: iegūt piedošanu par saviem grēkiem un taisnību Dieva priekšā) saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet tie bez jebkāda nopelna top taisnoti Kristus dēļ ticībā, kad tie tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kurš ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs atzīst un pieskaita par taisnību savā priekšā. (Rom. 3-4).”

Tas, ka Dievs taisno cilvēku, nozīmē, ka Viņš Debesu tiesas priekšā pasludina savu spriedumu, ka šis cilvēks ir taisns. Dievs ar labu prātu viņu pieņem un uzņem savā sadraudzībā. Dievs pieskaita viņam taisnību. Šī taisnība nav paša grēcinieka, bet gan Kristus pilnīga taisnība, kas viņam ir pieskaitīta. Dievs taisno jeb atpestī viņu Kristus dēļ ticībā.

Bet Romas katoļu baznīcas ticības apliecinājumu Tridentas koncilā (14.nod., 11. un 12. kanons) teikts:

“Kurš saka, ka cilvēks tiek taisnots vai nu vienīgi ticībā caur Kristus pieskaitīto taisnību, vai vienīgi caur grēku piedošanu, vai tikai un vienīgi no žēlastības un mīlestības, kas ir izlieta viņu sirdīs caur Svēto Garu un paliek viņos, un ka žēlastība, caur kuru mēs topam taisnoti, ir tikai Dieva labvēlība — tas lai ir nolādēts.”

Ikviens, iepazīstoties ar šo katoļu ticības apliecību, skaidri var redzēt, ka katoļu un luterāņu mācības ir pilnīgi, absolūti atšķirīgas. To ticību, kuru mēs apliecinām un kura ir pietiekama pestīšanai, Romas katoļu baznīca nolād!

ATŠĶIRĪBA

Saskaņā ar luterisko mācību, taisnošana ir Dieva attaisnojošais spriedums Debesu tiesas priekšā, kad Dievs piedod grēciniekam, kas savu cerību liek uz Jēzu un pieskaita viņam Jēzus taisnību.

Saskaņā ar Romas katoļu mācību, taisnošana ir dziedināšanas process, kurā cilvēks pakāpeniski pārveidojas, kļūstot arvien, arvien taisnāks.

Bet Bībele saka, ka Dievs taisno bezdievīgo (Rom.4:5). Pazudušais grēcinieks caur ticību Jēzum tiek apžēlots un pestīts tieši tāds, kāds viņš ir. Tā ir taisnošana. Svētdarīšana, proti, ticīgā un atpestītā grēcinieka pieaugšana svētā dzīvē nāk caur Gara spēku, kas ir kā pestīšanas augļi un sekas. Pestīšanas pārliecība ir balstīta uz stingrā pamata, ka cilvēks ir glābts Jēzus dēļ vienīgi no žēlastības. Tā nav balstīta jaunajā svētdarīšanas dzīvē, kurā ticīgais cilvēks dzīvo. Ir ļoti nozīmīgi, lai taisnošana un svētdarīšana netiktu jauktas kopā, kā tas ir noticis Romas katoļu baznīcā.

Tagad baznīcas tiek aicinātas pievienoties Kopīgajai deklarācijai par taisnošanu. Protams, vēl eksistējot domstarpības un ticības atšķirības, tomēr atšķirība vairs neesot tik liela, ka tā atdalītu baznīcas vienu no otras, — tā apgalvo šī komisija. Senus nosodījumus, kas saistīti ar taisnošanu, tādā gadījumā vajadzētu atcelt.

Tomēr ir pamats brīdināt pret Kopīgās deklarācija attieksmi šā jautājuma risināšanā. Mēs taču redzam, ka šī luterāņu un katoļu komisija nenoliedz, ka pastāv nevienprātība pat svarīgos jautājumos. Bet ko tad mēs esam aicināti pieņemt un atzīt? Šī komisija savā ziņā izolē taisnošanas mācību — visu vajadzēs pieņemt tā, kā šīs komisijas luterāņu un katoļu pārstāvji mums šo lietu izskaidros. Viss pārējais, kas joprojām šķir vienu baznīcu no otras, tiks izskatīts savā laikā un noteiktā kārtībā, — tā uzskata komisijas locekļi.

NEPAREIZA JAUTĀJUMA RISINĀŠANA

Bet vai tad visiem nav redzams, ka pati šī jautājuma risināšana ir pilnīgi nepareiza! Tas ir tiesa, ka taisnošanas mācība ir svarīga un izšķirīga. Taču tā nevar tikt aplūkota ārpus kopsakarības ar visu baznīcisko un teoloģisko realitāti, kurā tā ir.

Evaņģēliski luteriskā taisnošanas mācība nedarbosies un nav iedomājama Romas katoļu baznīcas kontekstā. Mēs zinām, kas tur tiek mācīts. Katoļu baznīca māca, ka svētie Debesīs “ceļ priekšā tos nopelnus, ko tie virs zemes ir guvuši caur vienīgo vidutāju starp Dievu un cilvēkiem ­ Jēzu Kristu. … Pateicoties šo brāļu rūpēm, mēs savā vājumā saņemam lielu palīdzību.” (Otrā Vatikāna koncila dogmatiskā konstitūcija, Par baznīcu 49)

BIBLISKĀ MĀCĪBA

Romas katoļu baznīca māca, ka ir iespējams palīdzēt dvēselēm, kuras atrodas šķīstītavā, upurējot par viņiem mesas upuri.

“Eiharistijas nestais upuris tāpat salīdzina dzīvo un mirušo grēkus un rada Dieva garīgās un laicīgās labdarības.” (Katoļu baznīcas katehēze)

Protams, mēs apzināmies, ka visām šīm un daudzām citām līdzīgām Romas katoļu mācības kopsakarībām ir dažādi skaidrojumi un atrunas. Katrā ziņā, šīs mācības pastāv un ieņem nozīmīgu vietu Romas katoļu baznīcas ticīgo dzīvē. Kā lai mēs izvērtējam šīs mums tik svešās mācības Romas katoļu baznīcā? Vai bibliskā sludināšana par pestīšanu vienīgi ticībā var saglabāt savu patieso vietu un nozīmi šādā kopsakarībā, kur tā no visām pusēm ir ietverta nebibliskos priekšstatos un tradīcijās? Diezin vai!

APŠAUBĀMA VIENĪBA

Mēs tomēr nevaram atzīt, ka daudzās katoļu — luterāņu diskusijas par kristīgo mācību būtu spējušas likvidēt atšķirības starp Romas katoļu un evaņģēliski luterisko mācību par taisnošanu. Un pats galvenais: nav jēgas mēģināt izlīdzināt luterāņu — katoļu atšķirības tik ilgi, kamēr tās nekādi neietekmē kristiešu ticības dzīvi un dievbijību.

Tik ilgi, kamēr Romas katoļi sauc Mariju par kristiešu “aizbildni, aizstāvi, palīdzi un vidutāju” (Otrā Vatikāna koncila dogmatiskā konstitūcija, Par Baznīcu 62), kamēr viņi notur mesas par mirušajiem — vai viņiem var būt tāda pati pestīšanas izpratne kā evaņģēliski luteriskajiem kristiešiem, kas bez jebkādām piebildēm apliecina: vienīgi ticība, vienīgi žēlastība?

Jau ilgu laiku visās zemēs ir norisinājies enerģisks darbs, cenšoties arvien tuvoties lielajam mērķim — pilnīgai baznīcu vienībai. Taču mērķim ir iespējams tuvoties, ja šo ceļu iet “mierīgi un soli pa solim”. Bet šādā veidā tiek vienīgi nomaskēts lietu faktiskais stāvoklis un tiek runāts par vienību, kuras patiesībā nav.

SVĒTAJIEM RAKSTIEM IR JĀBŪT VIENĪGAJAM PAMATAM

Nav grūti ieraudzīt, ka modernās ekumeniskās kustības centienu klupšanas akmens ir tas, ka pamats, izejas punkts daudzajām teoloģiskajām diskusijām nav bijis princips ­ “vienīgi Svētie Raksti”. Luters ir teicis: “Vienīgi Svētie Raksti var iedibināt kristīgo mācību un neviens cits, pat ne eņģelis no Debesīm.” Tikai pamatojoties uz šādu atzinumu, būtu jāspriež par ticības jautājumiem visās teoloģiskajās diskusijās. Ja tas tā nav, tad Evaņģēlijs jau no paša sākuma ir pamests novārtā.