talyc e-pasaulē

Redzi, e-POLEMIKAs e-kardināls metis kaunu pie malas, un, atšķirībā no citiem kardināliem, ir gatavs atbildēt par izdarīto.

Ko ikdienā dara tāds radošs cilvēks, kā talyc?
Kāpēc tu domā, un pēc kā secini, ka esmu radošs?

Tas tak ir acīmredzami. Jautāšu otrādāk – ko dari nevirtuālajā realitātē?
Par cik garu laika nogriezni iet runa? Man nav tāda jēdziena ikdiena. Katra diena ir pilnīgi jauna. Varu mēģināt atstāstīt ko, kad, cik ilgi, kāpēc esmu darījis.

Pieņemsim, ka tauta ir pieticīga, jo šī taču nav “Privātā Dzīve.” Nu tad īsuma pēc tavs brīvas izvēles: ko, kad, cik ilgi un kāpēc?
Paldies par norādēm. (neliela pārdomu pilna pauze)

Un, ja jau te ies pēc manas brīvas izvēles, tad laikam sākšu ar radīšanu. (kopā gardi pasmejamies)

Īsumā būtu tā: cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tātad arī radošs, tikai žēl, bet grēks mūs ir tik-tāl samaitājis, ka savu radošo garu izšķiežam paštīksmei, kurā vis traucējošākais ir Kristus.

Redz, īsums jau ir tikai tāds relatīvs jēdziens …(smīnot) – Tā jau reiz arī ir tā e-intervijas un vispār e-vides brīnišķā lieta, ka laiks te neeksistē – vai vismaz darbojas pēc pavisam citiem principiem.

Kā to saprast?
Atrodoties virtuāli-elektroniskajā vidē neesam spiesti momentāni dot atbildes; Nav jāseko līdzi pulkstenim, nav jātaisa kafijas u.c. pauzes… Vienu vārdu sakot ārpasaule paliek ārpusē. Laiku ir iespējams apstādināt vai pārtīt uz priekšu.

Interesanti! Cik tālu tā var aiziet?
Vēl brīvi ir iespējams izvēlēties gan vidi, kurā atrasties, gan sabiedrību ar kuriem komunicēt. Un attiecīgi arī mēs nevienu neapgrūtinām, jo garlaicīgās lietas e-vidē ikviens viegli var pārscrollēt – brīvi izlaist līdz tam punktam, kur atkal atrod kaut ko savai ievērībai cienīgu. Līdz ar to… arī citu cilvēciskās vājības kā, piemēram: ne-pacietība, ne-iejūtība, ne-ieinteresētība, mūs apgrūtina pavisam niecīgi. Savus sarunas vai diskusiju partnerus mēs varam iedomāties, iztēloties, uzburt pēc sava tēla un sapratnes – tā sacīt ņem ārpasaules reālos cilvēkus un “iekasto” viņus savas izpratnes veidotajos rāmīšos un pēc tam attiecīgi ar šiem rāmīšiem manipulē, pārbīdot tos kā failus no viena foldera citā, vai ļaunākajā gadījumā vienkārši izgaisinot ar vienu “klikšķi” e-asy [īzī] t.i. viss-vienkārši.

Bet labi, – par to pagaidām ne, jo jautājums taču bija, par to, ko, kad, cik ilgi un kāpēc es daru nevirtuālajā vidē.

Nu apmēram tā tu pozicionējies.
Parasti es uz šādiem jautājumiem atbildu izvairīgi t.i. saukļos, piemēram: “KO TA DARĪS? -…DZĪVO TIK NOST!” tā ļaujot vaicātājam pašam izdarīt secinājumus, atvasinot to no viņa paša dzīves un situācijas, kuru viņš tai brīdī izdzīvo. Esmu nodzīvojis uz šīs zemes jau vairāk kā 36 gadus un pieradis, ka uz tāda tipa jautājumiem cilvēki izsmeļošu atbildi nemaz negaida. Tamdēļ pirmā lieta, ko es cenšos noskaidrot ir: kamdēļ jautātājs vispār izrāda interesi par manu – vai cita – personību. Un manai teorijai ir divi atbildes varianti: a) ir lai celtu savu sarunu biedru; b) ir lai izceltu pats sevi uz sarunu biedra un/vai apkārtējās pasaules fona. Žēl gan, ka “b” ir nospiedošā vairākumā.

e-BAZNICAi gan nav šāda “b”-ēdīga mērķa.
To jau zinu, jo pats taču ar esmu daļa no e-baznīcas, tomēr, lai viss būtu riktīgi, allaž ir jāpiemin, ka visas sarunas, kas būs un ir bijušas vienmēr notiek uz 8.baušļa fona. Vai nu mēs to ievērojam/neievērojam piekrītam vai ne, un katram par katru vārdu reiz nāksies atbildēt Dieva priekšā. Mēs taču dzīvojam zem bauslības, vai ne?

Tā gan! Biju nodomājis runāt par evaņģēlija sludināšanu elektroniskajā vidē, un kā tas saistās kopā ar tavu laicīgo dzīvi, bet tu jau runā par to pirms esmu pajautājis!
Īstenībā es jau arī nemaz neatšķiru virtuālo vidi no nevirtuālās – es tās nešķiroju, un redzot, ka virtuālā no n e-virtuālās vides būtībā neatšķiras. Ja mēs to apskatām nevis [pa]saules gaismā, bet gara acīm – allaž “brīnos” par fenomenu, ka/kā “radošais” cilvēks e-vidē cenšas kļūt par sava līmeņa/sava veida e-dievu. Principā pat nebrīnos, drīzāk skumji noraugos, kā elektroniskā virtualitāte burtiski ir materializējusi ilūziju pasauli.

Vēl precīzāk sakot – ne vien noraugos, bet arī piedalos. Līdzīgi kā to atrodam Jāņa evaņģēlija 17.nodaļā: esmu e-pasaulē, bet neesmu no e-pasaules. Kāpēc? – Atbildi uz šo ikviens drīkst meklēt Rakstos, piemēram, Mateja 28:19.

Tādā gadījumā, vai e-pasaule nav daļa no mūsdienu komercializācijas? Nu līdzīgi kā sports! Organizē un trenē sportistus, piesaista sponsorus, spēlē un tracina līdzjutējus. Principā tas ir cilvēka radīts svešķermenis, par kuru tad paši fano.
Tas tā var būt. Un tas var būt arī ne tā. Redzi, man labpatīk ticēt, ir vēl mazais atlikums sportistu, kuri dzenās pēc uzvaras, nevis pēc slavas un naudas, kuru varētu atnest uzvara.

Ak tādi?!? Tos laikam sauc e-ntuziasti.
Nu kā tad (smej) e-Baznīcā ir tādi e-ntuziasti. Un no tādiem e-ķieģelīšiem tiek būvēta e-celtne.

Kā un kādēļ talyc kļuva par e-ntuziastu?
Pateicoties Kristus vietnieciskajam upurim, nokomunikētam līdz manai sirdij caur evaņģēlija sludināšanu un dzīvojot saskaņā ar izslēgšanas metodi. [1.Tes.5:21-22]

Vai vari īsumā komentēt Pilnīgi atklāti rakstu sēriju?
Kas tā vēl par rakstu sēriju?

Nu Pilnīgi atklāti. Tu pats tajā procesā arī biji iesaistīts.
Ak tu runā par exodus no LELBābeles! Nu jā, es jau teicu par to izslēgšanas metodi “…pārbaudait visu; kas labs, to paturiet; …un atraujaties no visa, kas ļauns…” un Jesaja ar saka to pašu. [Jes.51:50-51]

Tad e-ntuziasmu varētu nosaukt par realitātē sētā augļiem virtuālajā realitātē?
Jā! To varētu saukt arī par ticības vējos rūdītu mugurkaulu.

Tev, mīļais lasītāj, noteikti gribas kautko pielikt [vai atņemt] šai intervijai! Tad dari to droši atsauču sadaļā. Lai veicas.