Tas ir Dieva karš

“Un viņš sacīja: “Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafāt! Tā saka Tas Kungs uz jums: nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš!”” [2.Lku.20:15]

Kopš velns un antikrists un visa pasaule ir uzsākusi savu cīņu pret Baznīcu un lielā netikle ķērusies zemi maitāt, pasaule ir tik sekulāra un noplicināta, kā mēs to redzam šodien [tu, nākotnes lasītāj, iespējams pieredzēsi tādus laikus, kādi mums pat sapņos nerādījās]. Ticīgie caur laikiem aizvien gaužas – “Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis.” [2.Lku.20:12]

Redzi!, – lietas ies aizvien uz slikto pusi līdz pat pasaules un laiku galam …Taču ņemies drošu prātu! …šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs, Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! [Vai tas nav gana labs iedrošinājums un uzmundrinājums?] …Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties rītdien viņiem uzbrukumā pretī, jo Tas Kungs būs ar jums!”, tā saka Tas Kungs.

Tā Dievs sūtīja savu Garu draudzes vidū, kas nāca pār Jahaziēlu, Zaharjas dēlu, kas bija Benajas dēls, kas Jehēla dēls, kurš bija levīta Matanjas dēls un kāds no Asafa pēcnācējiem [tātad pār kādu labi zināmu tautieti no pašu Jūdu vidus]. Dievs nesūtīja kādu pārdabisku būtni vai augstu aizjūras pravieti. Dieva Gars nelika vadoņiem apsēsties un sastādīt kara darbības plānu, kā ar nospiedoši mazākiem spēkiem sakaut pretinieku. Gars nāca pār pašu tautas dēlu, kas Dieva spēkā viņiem sacīja: “Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet Tam Kungam, savam Dievam, – un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!

Līdzīgi šodien, balstoties uz vecām un praksē labi pārbaudītām atziņām, var reliģiozi jūsmot par jaunām uzvarām, par draudžu attīstību; var spriest par jaunas attīstības perspektīvām, var meklēt jaunas sludināšanas metodes, ar ko uzrunāt aizvien vairāk un vairāk no Dieva atkrītošo cilvēku… Taču Raksti mums atklāj citu ceļu un māca paļauties ne uz pašu spēkiem, centieniem un siržu gudrību. Pats Dievs izcīna šo karu mūsu vietā, un no mums tiek prasīts tik vien kā palikt ticības nomodā.

Vai šī nav laba vieta ironijai par reliģiozajiem uzmundrinātājiem? Jā, tiešām liela atbildība gulstas uz tiem, kuri augstos garīgos amatos. Jo augstāk uz “triumfējošās baznīcas” pjedestāla …jo tālāk un skaidrāk būtu jāredz to gaišo [bet aizvien attālinošos solīto] nākotni. Tas tiešām ir smags jūgs, kas velkams kopā ar tiem, kas grib uzgavilēt, bet vēl nav īsti, līdz galam vai pilnīgi ticīgi. Tiem tiešām varētu šķist kaitinošs ikviens, kas ne tik vien nejūdzas šiem palīdzēt, bet iesmej par viņu pūliņiem vai traucē ekumenisko progresu. Vai šis neskan kā beidzamais aicinājums kādam atgriezties no saviem greizajiem darbiem?

Ja reiz šis ir karš, tad pielūkosim kurš kurā pusē un kādas garīgas kaujas izcīna. Lai Tā Kunga bijāšana ir dzīva jūsos! Turiet svētu to un dariet savu darbu, jo pie Tā Kunga, mūsu Dieva, nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu, nedz arī saņem kādas dāvanas. Tā jums jārīkojas Tā Kunga bijībā un patiesībā un ar skaidru sirdi. Un ikvienā strīdus lietā, kas pie jums nonāk, jūsu pašu brāļu starpā, kas dzīvo jūsu pašu pilsētās, – starp asinīm un asinīm un starp bauslību un pavēli, likumiem un tiesām, brīdiniet tos, lai viņi nenoziedzas Tā Kunga priekšā un lai dusmība nenāk pār jums un pār jūsu brāļiem. Ņemieties drošu prātu un dariet darbu! Un Tas Kungs būs ar to, kas ir labs! [2.Lku.19:7-11]