Tas Labais Gans

“ES ESMU labais gans,” par Sevi saka Jēzus (Jņ.10:11). Mūsdienu lielpilsētas iedzīvotājam, kam gana dzīve bieži vien ir tikpat sveša kā Vecās Derības raksti, šie Jēzus vārdi varētu neko daudz nenozīmēt. Diemžēl šo vārdu dziļākā jēga latviešu valodā nav viegli izsakāma. Burtiski Jēzus šeit saka – “Es esmu tas Gans, tas Labais.” Citiem vārdiem, Viņš nesaka, ka ir daudz labu ganu, no kuriem Viņš ir viens, labais gans, un nenostāda Sevi pretstatā sliktajiem ganiem. Jēzus saka – Es esmu īstais, vienīgais Labais Gans. Man līdzīgu Ganu nav! Daudzu jūdu ausīs šie vārdi izklausījās kā nepārprotami zaimi, jo viņi labi zināja, ka šādā īpašā nozīmē gana vārds attiecināms vienīgi uz pašu Dievu.

Šo jautājumu labi izgaismo pāris Jēzus sarunas ar Viņa pretiniekiem. Atbildot uz bagātā jaunekļa jautājumu – Mācītāj, ko laba man būs darīt? – Jēzus bija sacījis, ka tikai viens ir Labais (Mt.19:16-17). Līdzīgi uz kāda vadoša farizeja jautājumu, kurā viņš uzrunā Jēzu ar vārdiem “Labo Mācītāj,” Jēzus atbild: “Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu.” (Lk.18:18-19) Šajos vārdos slēpjas arī ironija – ja jau tu, farizej, sauc Mani par labu, tad jau tu laikam domā, ka Es esmu Dievs. Tomēr galvenā doma ir tā, ka dziļākajā šā vārda nozīmē vienīgi Dievs ir labs. Tādējādi tas Gans, tas Labais var būt tikai Dievs; Jēzus Sevi sauc par Labo Ganu, tātad Viņš Sevi sauc par Dievu. Šī loģika nebija grūti uztverama, un tādēļ daudzi jūdi izdarīja vienīgo, viņuprāt, iespējamo secinājumu: “Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis!” (Jņ.10:20) Tomēr citi pret to iebilda, būdami pārliecināti, ka pirms neilga brīža notikusī kāda akla cilvēka dziedināšana nevar būt velna darbs (Jņ.10:21). Tādējādi Jēzus vārdi atkal radīja šķelšanos jūdu starpā (Jņ. 10:19). Tā vēlreiz piepildījās Jēzus sacītais, ka Viņš nav nācis nest uz zemes mieru, bet šķelšanos, kas sadalīs ne tikai tautu, bet arī pat atsevišķas ģimenes (Lk.12:51-53).

Jūdu tautai šāda šķelšanās Dieva dēļ nebija sveša. Pati tauta bija nošķirta no citām par svētu Dieva īpašumu (1.Ķēn.8:53). Atgriežoties no Bābeles trimdas un mēģinot atjaunot nosacījumus, kas nepieciešami Dieva klātbūtnei zemē, ko Tas Kungs devis, Israēla bērniem nācās piedzīvot ārkārtīgi sāpīgu šķiršanos. Ezras grāmatas pēdējā nodaļā lasāms, kā tiek šķirtas daudzas ģimenes un kā sievas, kas ņemtas no apkārtējām lautām, kopā ar bērniem tiek aizsūtītas prom (Ezras 10). “Attiecībā uz israēliešu jauktajām laulībām ar cittautiešiem Dievs bauslībā atkal un atkal atkārto, ka šādas laulības nav likumīgas Israēlā.”88 Israēls ir nošķirts, lai piederētu vienīgi Dievam. Tas pats, kas Vecās Derības laikā notika, lai saglabātu Israēlu kā Ābrahāma, īzāka un Jēkaba tautu, ļaujot piepildīties Dieva apsolījumiem, Jaunās Derības laikā notiek Jēzus dēļ. “Redzi, Viņš likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī,” (Lk.2:34) tā jau tūdaļ pēc Jēzus dzimšanas par Viņu pravieto dievbijīgais Sīmeans. Paša Jēzus prasības šajā sakarībā ir nepielūdzami kategoriskas un absolūtas: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” “Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.” (Lk.14:26; Mt.10:38)

Šādi izteikumi mūsdienu cilvēkā izraisa vienīgi protestu un dziļu sašutumu – kā gan kāds vispār kaut ko tādu var prasīt! Cilvēki, kas par augstāko vērtību uzskata komfortu un izklaides, šādus vārdus uztver kā neciešamu fanātismu. Paaudze, kurai vārdi “paklausība”, “atteikšanās”, “upuris”, “ziedošanās” ir kļuvuši par svešvārdiem ar neizdibināmu jēgu, nespēj vairs neko citu, kā vien neizpratnē un riebumā novērsties no ikviena, kas pieprasa kaut ko tamlīdzīgu. Gan citu motīvu vadīts, mūsdienu cilvēks varētu noteikti pievienoties to jūdu sašutumam, kas Jēzus vārdus uztvēra kā velna apsēsta, prātu zaudējuša cilvēka runu. Tiesa, šāda reakcija būtu ne tikai saprotama, bet arī lielā mērā pamatota, ja Jēzus būtu viens no ganiem, viens no cilvēces dižajiem skolotājiem, bet ne VIENĪGAIS LABAIS GANS.

Kas tad ir tas, kas Jēzu atšķir no citām lielām reliģiskām personībām? Kas ir tas, kas Jēzum ļauj pieprasīt no cilvēka kaut ko tādu kā ģimenes un pat savas dzīvības ienīšana, augstāk par to stādot sekošanu Viņam’/ Kas Viņš tāds ir, ka uzdrīkstas sašķelt tautu, ģimenes un arī reliģiju?

Uz šo jautājumu Jēzus atbild, ka Viņš ir Labais Gans, “kas atdod savu dzīvību par savām avīm” (Jņ.10:11). Viņš ir tas, kurš mīl pirmais, upurē Sevi pirmais. Viņš ir jaunas radīšanas iesākums, un Viņš zina, ka tas, kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Viņa dēļ. tas to iemantos (Mt.10:39). Būtiskā lieta, kas atšķir Jēzu Kristu no visiem citiem ganiem, ir Viņa vēlēšanās atdot Savu dzīvību par Savām avīm, un galvenais ir tas, ko šāda Sevis upurēšana dod. Es, piemēram, nezinu nevienu citu, izņemot Jēzu Kristu, kas būtu par mani atdevis savu dzīvību. Turklāt, pat ja tāds cilvēks būtu, tas mani tomēr beigu beigās neglābtu no nāves, bet būtu tikai uz brīdi to attālinājis. Pat vislabākā cilvēka sevis upurēšana citu labā neglābtu pārējos no velna un elles. Nevienam cilvēkam nav arī zāļu pret vientulību, dzīves bezjēdzību un nāvi. Ir tikai viens Gans, kurš var atrisināt cilvēka dzīves traģiku. Tas ir Labais Gans Jēzus Kristus. Ar svētā Evaņģēlija aicinājumu un Svētās Kristības mazgāšanu Viņš ir piepulcinājis mūs Savam pulkam, Savai baznīcai. Te mēs negaidīti apzināmies, ka, neraugoties uz visām problēmām, tomēr ir vērts tai piederēt. Te mēs dzirdam sava Radītāja un Glābēja balsi – Es esmu tavs Gans, tavas esamības jēga ir būt Manā ganāmpulkā, nevis tikt vilka saplosītam. Te tu vari būt drošs!

Dieva tautai Labā Gana tēls bija pazīstams jau sen. Viens no skaistākajiem tekstiem, kurš vēsta par Dievu – Israēla Ganu, ir 23.psalms. “Tas Kungs ir mans gans., jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis” (Ps.23:1,4). Pravieša Ecēhiēla grāmatā atziņa par Dievu kā patieso Israēla Ganu tiek parādīta vēl pilnīgāk (Ec.34-37). Sastopoties ar neuzticīgajiem un egoistiskajiem sava laika ganiem, pravietis apsola, ka pienāks laiks, kad pats Dievs kļūs par Savu avju Ganu: “Es tās izvedīšu ārā no tautām un salasīšu tās pa dažādām zemēm, un aizvedīšu tās atpakaļ viņu pašu zemē, un tās ganīšu Israēla kalnos un lejās.. Es pats būšu Savu avju gans, un Es pats tās saguldīšu, saka Dievs Tas Kungs, nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu.” (Ec.34:13-16) Jāņa evaņģēlija 10.nodaļa stāsta par šā pravietojuma piepildīšanos, un ne tikai.

Sastapies ar farizeju kurnēšanu par Viņa biedrošanos pie pusdienu galda ar muitniekiem un grēciniekiem, Jēzus viņiem stāsta līdzību par deviņdesmit deviņām avīm, kas tiek atstātas kūtī, kamēr gans dodas pakaļ vienai pazudušajai, atrod to, ceļ uz saviem pleciem un nes mājup. Ar šo līdzību Jēzus pārmet farizejiem, ka viņi ir atstājuši bez ievērības Ecehiēla pravietojumu. – Es taču daru to, kas patiesajam Israēla Ganam jādara, -meklēju noklīdušās, vedu mājās nomaldījušās avis, – saka Jēzus.

Bez Ecehiēla pravietojuma, kuru Jaunā Derība attiecina uz Jēzu Kristu, arī viens no pēdējiem Vecās Derības praviešiem – Caharija lieto gana tēlu, kas tiešā veidā ved mūs pie pestīšanas noslēpuma Kristū. Evaņģēlists Matejs atstāsta, ka pēc Svētā Vakarēdiena iedibināšanas, ceļā uz Ģetzemanes dārzu, Jēzus Saviem mācekļiem sacījis, ka tagad piepildās pravieša vārdi: “Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.” (Mt.26:31) Savukārt Caharija savā redzējumā stāsta par Ganu, kurš pacietīgi dodas nāvē, lai panāktu galējo visu lietu atrisinājumu. “Bet pār Dāvida namu un Jeruzalemes iedzīvotājiem Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu, un tie raudzīsies uz viņu, ko tie sadūruši, un vaimanās par viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu, un būs par viņu noskumuši un sēros, kā skumsi par savu pirmdzimto. Tanī dienā Jeruzalemē būs tik lielas sēras, kā citkārt sēras bija pie Hadad-Rimmonas Megidas līdzenumā.. Tanī dienā Dāvida namam un Jeruzalemes iedzīvotājiem kļūs atklāts un pieejams avots pret grēku un pret nešķīstību.” (Cah.12:10-11; 13:1) Hadad-Rimmons bija viena no mītiskajām austrumu dabas dievībām, kuras cikliskās nāves un augšāmcelšanās svinības pagāni pavadīja ar skaļām vaimanām. Lai gan Caharijam Hadad-Rimmons ir nicināms mītisks izdomājums, tomēr saistībā ar pagānu rituālajām vaimanām viņš attēlo un liecina par Viņu, kurš patiesi eksistē. Tas ir ciešanu pārņemtais un mirstošais Pestītājs Gans, kurš kļuvis par Jēru. Lai gan pravieša skatījumā vēl nav atšķiramas visas detaļas, tomēr tas rāda uz Golgātas krustu. Kad evaņģēlists Jānis Jēzus krusta nāves aprakstu beidz ar Caharijas vārdiem “viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši”, kļūst skaidrs, ka nokautais ir Pestītājs, un Viņš ir Jēzus Kristus (Jņ.19:37). Jānis norāda arī uz pravieša vārdu piepildašanos – avotu pret grēku un nešķīstību – “viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens” (Jņ.19:34).

Tādējādi pie krusta mirstošais Jēzus ir pravieša apsolītais šķīstīšanas avots. Lai aina būtu pilnīga, Jānis to sasaista ar Pashā jēru, turpat norādīdams, ka tāpat kā Pashā jēram, arī Jēzum netika salauzts neviens kauls (Jņ.19:36; 2.Moz.12:46). Tagad aina patiešām ir pilnīga. Evaņģēlija sākumā attēlotais Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku (Jņ.1:29), tagad atdod Savu dzīvību par Savām avīm. To Viņš dara, lai tām būtu dzīvības pārpilnība (Jņ.10:10). Tā piepildās visi skaistie un tēlainie Vecās Derības apsolījumi. Bet ko īsti šie vārdi nozīmē? Kas ir dzīvība? Kur mēs to atrodam? Mēs zinām, no kā dzīvo avis, bet no kā dzīvo cilvēks? “Cilvēks dzīvo no patiesības un no tā, ka tiek mīlēts, – no tā, ka tiek patiesības mīlēts. Viņam ir nepieciešams Dievs – Dievs, kurš nāk viņam tuvu klāt, izskaidro dzīves jēgu un tādējādi virza uz dzīvības ceļu. Protams, cilvēkam ir nepieciešama maize, viņa miesai nepieciešams ēdiens, bet tas, kas viņam nepieciešams visvairāk, ir Vārds, mīlestība, pats Dievs,” atbild .J.Ratcingers. Miesā nākušais Vārds – Jēzus Kristus – Dieva mīlestība nav tikai Gans, bet Viņš pats ir arī ēdiens, patiesās ganības. Viņš dāvā dzīvību, dodot pats Sevi, jo Viņš ir dzīvība (Jņ.1:4; 3:36; 11:25). Jēzus nedod kaut ko, kādas lietas, gudrību, spēku, bet Viņš atdod pats Sevi, un šādi Viņš dod dzīvību pārpārim, pats būdams dzīvība un zāles pret nāvi.