Te patiesi cilvēkam ir jābrīnās
Bet vai tiešām Dievs dzīvos kopā ar cilvēkiem zemes virsū? [2.Lku.6:18]
Tādu jautājumu uzdeva Salamans. Par godu Israēla Valdniekam Dievam Salamans Jeruzālemē bija uzbūvējis varenāko un iespaidīgāko templi, un pienāca brīdis, kad Dieva tautai šo templi bija jāsāk izmantot.
Tikai tad Salamans visā nopietnībā saprata, ka pats svarīgākais palicis neskaidrs. Cilvēki uzcēla nevainojamu celtni, kurai līdzīgas nebija visā pasaulē. Jautājums arvien palika atklāts: vai Dievs šajā celtnē mājos? Vai tiešām Dievs nāks un dzīvos zemes virsū kopā ar cilvēkiem?
Šādas milzīgas žēlastības priekšā Salamans apzinājās savu necienību: “Redzi, debesis un visas debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu uzcēlis!”
Jā, te patiesi cilvēkam ir jābrīnās.
Nekas, ko esam radījuši mēs, Dieva priekšā nevar būt pietiekami labs. Nekādas uzvaras un panākumi neļauj cilvēkam izvirzīt prasības Tam Kungam, kas radījis debesis un zemi.
Mēs, cilvēki, esam putekļi. Mēs esam grēcinieki un Viņa žēlastības necienīgi. Un ja Dievs pie mums nāk un mājo, tā ir tikai un vienīgi Viņa žēlastība.
Vai tiešām Dievs mājos zemes virsū pie cilvēkiem?
Bībele vēsta, ka pēc Salamana lūgšanas no debesīm krita uguns, pienestais upuris sadega, un templi piepildīja Dieva godība.
Tā bija liela žēlastība, jo Dievs patiesi vēlējās dzīvot Savas tautas vidū!
Pat ja mēs izpildītu visus savus pienākumus pret Dievu, mums neatliktu nekas cits kā gaidīt uz Viņu. Mēs nedrīkstam domāt, ka Dievs mums ir kaut ko parādā. Viņš gan ir solījis būt kopā ar Savu tautu, bet tā ir žēlastība, un šis solījums ir dots saistībā ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Glābēju.
Jēzus ir teicis: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājasvietu.” [Jņ.14:23]
Ieskaties