Tēls un iedoma

“Iedoma[s]” ir viens no apzīmējumiem, ko lieto, raksturojot dogmatiskumu. Šādi es, tātad, varu apzīmēt kaut kādu atzinumu, kas, pēc manas izpratnes, pamatojas uz tukšu iedomu, neatbilstošu realitātei. Bet iedoma var arī, ja tā cieši nostiprinājusies cilvēka apziņā, veidot/izglītot cilvēku.

Tas, ko cilvēks iztēlojas, iedomājas [einbildet], veido [bildet] viņu un nosaka arī viņa izveidi/izglītību [Bildung]. Tā visplašākajā nozīmē ir šādu ietekmējošu un veidojošu norišu sniegtā “informācija”. Vācu valodā visiem šiem jēdzieniem – iedoma, veidot, izveide/izglītība, tēls – kopējs ir šo vārdu semantiskais kodols, to sakne –bild-.

Šie vārdi veido plašu nozīmju lauku; tas sniedzas no iztēles apziņā līdz informācijai kā apziņas ārējai izpausmei. [Daļēji šajā laukā iespējams ietilpināt atbilstošos latviešu vārdus: tēls [Bild], iztēloties/iedomāties [einbilden] un šīs nodaļas virsraksta vārda Einbildung citas nozīmes ekvivalents iztēle; vēl citas šī vārda nozīmes ir: izdoma, arī iedomība.] Tas, kas ir informācija un kas iztēle, labi redzams, piem., televīzijā – kādā mērā īstenība tiek ietverta [at]tēlos un kā savukārt ar šiem tēliem iespējams iedarboties uz īstenību, to ietekmējot. Kurš gan vēl spēj šajos tēlu plūdos padomāt par to, kādi ir nosacījumi un līdzekļi šo optisko un akustisko kairinājumu producēšanai, kuri tad veido pamatojumu spriedumam: “Tas taču – šodien – tā ir!” Un, pirmām kārtām, kurš gan vēl spēj nepakļauties iespaidiem, kas ar to saistīti un kas dziļi ietekmē apziņu; kas veido pasaules ainu, ko apspīd cerību un prieka gaisma, vai arī, kas ir daudz biežāk, tādu, kur valda baiļu un izmisuma tumsa? Lielākā sabiedrības daļa gūst sev priekšstatus par īstenību no ekrānā attēlotās imaginārās realitātes. Un tas ir tikai viens no masu saziņas līdzekļiem – līdzās daudziem citiem.

Ar jaunajiem masu saziņas līdzekļiem šeit tiek ilustrēta veca situācija – [at]tēlu iedarbība un reizē konkurence; mēs šos tēlus uzskatām, un tie spēcīgi ietekmē un virza mūsu uzskatus.

Teoloģiski šādai lietu sakarībai ir dziļa nozīme tiklab dogmatiskuma, kā arī uz to attiecinātā dogmatiskā uzdevuma izpratnei. Bibliskais tēlu aizliegums -“Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem!” (2.Moz.4-5; 5.Moz.5:8-9) ar Dieva vārdu piekodina neveikt mēģinājumus un nepakļauties kārdinājumiem ar radīto lietu palīdzību attēlot Dievu, tādējādi padarot Viņu uzskatāmu, un tad šo radībā attēloto dievu pielūgt. Šis Dieva vārds ved prom no tēliem pie uzklausītā vārda, kas pamato un balsta Dieva sadraudzību ar savu tautu. 5.Moz.4 satur skaidru šīs vārdā pamatotās sadraudzības izvērsumu un reizē norobežojumu iepretim Dieva tēlainam skatījumam: “Un Tas Kungs runāja uz jums no uguns: jūs dzirdējāt Viņa vārdu skaņu, bet jūs neredzējāt nekādu tēlu, balss vien bija. Tad Viņš jums pasludināja Savu derību, ko Viņš jums pavēlēja turēt, desmit baušļus, ko Viņš uzrakstīja uz divām akmens plāksnēm.” .. “Tad nu sargieties savu dvēseļu labad, jo jūs neesat redzējuši nekādu tēlu tai dienā, kad Tas Kungs ar jums no uguns liesmām Horebā runāja, ka jūs neapgrēkojaties un nedarināt sev dieva atveidu kādā tēlā līdzīgu kādam vīrietim vai sievietei, vai arī kādam četrkājainam dzīvniekam, kas virs zemes dzīvo, vai arī kādam spārnotam putnam, kas gaisā lido, vai arī kādam dzīvniekam, kas pa zemes virsu lodā, vai arī kādai zivij, kas ūdenī zem zemes dzīvo..” (5.Moz.4:12-15 u.t.).

Divu iemeslu dēļ vecās [noslēgtās] derības tēlu aizliegumam ir fundamentāla nozīme jaunajai derībai. Pirmkārt, šis aizliegums atgādina, kāda ir cilvēka sākotnējā būtība, viņa daba – cilvēka, ko Dievs radījis “pēc Sava tēla un līdzības” (1.Moz.1:26-27). Līdzība ar Dieva tēlu veido cilvēka pārākumu pār visām citām Dieva radībām. Tā ir sākotnējā sadraudzība ar Dievu tādā veidā, ka cilvēks ir no Dieva, pat ir kā Dievs, taču nav pats Dievs. No citas puses, mēs raugāmies uz Jēzu Kristu, kurš, būdams Dieva Dēls un parādīdamies kā cilvēks, ir Dieva tēls (2,Kor.4:4; Kol.1:15; sal. Ebr.1;3), un caur Viņu mēs tiekam pārveidoti, atjaunoti, resp., “pārvērsti Viņa paša līdzībā” (2.Kor.3:18; Rom.8:29). Šīs kopsakarības var aptvert, izmantojot vārdu ‘tēls’ [Bild] un ‘veidot’ [bilden] dažādās nozīmes. Tēls šeit sākotnēji ir veidols, kuru Radītājs rada Savā radīšanas aktā; tēls Jēzus Kristus veidolā ir sastapšanās ar pašu Dievu – tā, kā Tēvs un Dēls ir vienas būtības divas personas. No Dieva atkritušā cilvēka atjaunošanā pārveidē un jaunveidē – tiek atjaunots sākotnējais tēls un līdz ar to sākotnējā sadraudzība ar Dievu (sal.Rom.8:29; 12, 2; 2.Kor.3:18). Vērā ņemams ir šāds fakts: pareizā ticības izpratnē Dieva tēlu Jēzū Kristū nevar uzskatīt citādi, kā saistībā ar vecā cilvēka pārveidi jaunā cilvēkā caur Jēzu Kristu. Tā ir šī pārveidojošā un jaunradošā apgaismība, kāda norisinās, vienīgi sludinot evaņģēlija vārdu (2.Kor.4:1-6), un Jēzus Kristus vārds mums tēlaini parāda, kā mēs topam pārveidoti: “..un, tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm.” (1.Kor.15:49). Mēs tagad runājam par dievu tēliem, cilvēku tēliem un pasaules ainām to daudzveidīgumā un mainībā. Kopējs apzīmējums tam ir “ideoloģija” kā mācība par tēliem. Pieminētā situācija atklāj ideoloģijas darbības novadu un parāda, ka runa šeit nav vienīgi par šādu uzskatu ieskicējumiem, bet gan par to, ka tie ietekmē pašu šo uzskatu iekšējo izveidi. Ideoloģija ir dogmatisma izpausme apziņas veidošanā. Tēli un uzskati, kādi tie ir pamatā dažādajām ideoloģijām, vada indivīda apziņu, bet tie veido arī pamatu vienādi domājošo apvienošanai un citādi domājošo norobežošanai. Beidzot, pie ideoloģijas izpausmēm pieder arī subjektīvas pārliecības un saistības radītās pretenzijas uz autoritāti, kas pastāvošā kopuma interesēs izslēdz iespējamās iebildes. Pirms dogmatisma konkrētais saturs tiek uztverts un priekšstatīts kā jēdziens, tas darbojas tēlā.

Nav nekāds brīnums, ka, darbojoties ideoloģijai, visur un visos laikos tiek veidotas un šķirtas kopības. Sava nozīme tam ir arī baznīcā un teoloģijā, īpaši tad, ja Dieva vārdu mēģina padarīt “uzskatāmu” (kā tas daudzkārt mēģināts). Zīmīgs ir tas apdoma trūkums, ar kādu pat teologi var runāt un rakstīt par “Dieva tēliem” vai, kas šajā gadījumā ir viens un tas pats, par “Dieva jēdzieniem”. Ir iespējams lasīt par atsevišķu teologu vai zināmu laikmetu Dieva tēliem. Varam uzzināt par “trīs Dieva tēliem”: pirmais no tiem ir “kā ģenerālis, kas uzlūko savas vienības .. Viņš ir lielais, vīrišķais valdnieks, šefs, izrīkotājs [Maneger], tas, kurš pārlūko visu un ir par visu atbildīgs. Viņš paliek atstatu”; līdzās šim ir vēl otrs Dieva tēls – “Dievs kā māte, kā labsirdīgs tēvs..” – un trešais tēls – “Dievs kā mātes miesas, mēs esam līdzīgi embrijiem, ko Dievs nes sevī, aizsargāti, Dieva ieskauti..” Ir vēl citi izvērsti prātojumi par vīrišķiem un sievišķiem Dieva tēliem.

Šādi prātojumi rodas no centieniem piedāvāt izvēlei pieņemamus vai arī patīkamus Dieva tēlus. Tā no cilvēku priekšstatiem tiek veidoti Dieva tēli, līdzīgi tam, par ko stāstīts 2.Moz.32., kad ļaudis Āronam atdod savas rotas, prasot izveidot konkrētu, uzlūkojamu Dievu.

Cilvēks jūt vajadzību pēc tēliem, attiecībā pret tiem viņš ir jūtīgs, uzņēmīgs. Tie viņu var sajūsmināt, kā arī radīt izbailes. Bet cik liels tādā gadījumā ir kārdinājums, sludinot kristīgajā draudzē un mācot to, Kristus jaunradītāja tēla vietā likt cilvēku sapņu tēlus, lai ļaudīm būtu jo tīkamāk, lai tie būtu apmierināti! Šādos mēģinājumos – atklāt ticību uz Dievu mūsdienu cilvēkam – var pat atsaukties uz Bībeles “tēlu valodu”, lai jaunos tēlos uzņemtu to, kas sacīts vecajos. Kļūda šajā paņēmienā grūti saskatāma un, iespējams, vispār nav noprotama, ja Bībeles teksti pašos pamatos tiek uztverti kā laika ietekmēts Dieva attēlojums, kas atbilstīgi pārceļams citu laiku priekšstatos. Kļūda šeit slēpjas tajā faktā, ka vārda un tēla attiecības tiek apgrieztas otrādi: ne vārds nosaka tēlu, bet gan tēls nosaka vārdu. Ja noticis šāds sagrozījums, tad Dieva vārds nevar vairs mums atklāt patiesu skatījumu uz Dievu, tad mēs skatām vēl vienīgi cilvēku cerību un vajadzību projekciju. Tad arī cilvēks vairs netiek ar atgriešanos un atjaunotni darīts līdzīgs Kristus tēlam, bet gan Kristus tiek iekļauts dažādos cilvēciskos tēlos un tur pagaist. Pat kristīgās draudzes kodolā tas parādās tik pārliecinoši un neizbēgami, ka tad pret teoloģisko kritiku tiek vērsti asi pārmetumi – ka tā nevien ignorē cilvēka cilvēciskumu, bet ir arī necilvēcīga. Tas savukārt ir simptomātiski dogmu konfliktam, un šeit faktiski šķiras ceļi starp kādas labklājības sabiedrības teoloģiju – vienalga, vai tā ir konservatīva un saglabā pastāvošo, vai progresīva, kas orientēta uz nākotni – un Jēzus Kristus sludināšanu, kas ceļā no nāves uz dzīvību no vecā veido jaunu cilvēku.

To, kas aizstāvams no masīvā spiediena, vislabāk var parādīt tajā novadā, kuru kāda labklājības teoloģija sistemātiski nomāc. Paula Gerharda (1607-1676) viduslaiku dziesmas “Salve caput cruentatum” – “Ak, galva asiņaina” jaunatdzejojums satur norādi uz šodien plaši ignorēto dvēseļkopšanas darba jomu – slimo un mirstošo cilvēku pavadīšanu, kur tēlu cīņa apziņā un par cilvēka apziņu parādās kāpinātā saasinājumā. Lūgums pēc Jēzus atbalsta nāves stundā izteikts pēdējā pantā: “Parādies man par vairogu, par mierinājumu manā nāves brīdī / un ļauj man skatīt Tavu tēlu Tavās krusta ciešanās. / Es gribu tad lūkoties uz Tevi, es gribu tad ticībā / cieši spiest Tevi pie savas sirds. Kas šādi mirst, mirst svētīgi” [vācu teksta tulkojums]. Šajā pantā ir apkopota visa šī dziesma kā Dieva vārda vadīta uzlūkošana un uzrunāšana lūgšanā. Tā ir 2.Kor.4:4-6 aprakstītā norise, kad notiek pāreja no tumsas pie gaismas, no vecās iznīcīgās pasaules uz nākamo “Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā” – un tas nozīmē uzlūkošanu un pievēršanos reizē – un tā tiek ne tikai parādīta, bet arī īstenota. Ņemot vērā sacīto, jāpasvītro, ka uzskatāmu dara nevis tēls vārdu, bet gan vārds tēlu, un tas nenotiek ar cilvēka iztēles spēju – tas ir Dieva darbs un dāvana Viņa vārdā.

Tas nopietni ņemams vērā arī iecienītajās un izplatītajās attēlu meditācijās, ja negrib pakļauties svešu tēlu patvaļīgajam spēkam un fascinējumam, pakļauties to pavedinājumam.

Nāves uzlūkošana – meditatio mortis – ir vecs, jau lielā mērā piemirsts vingrinājums. Bet Kristus krusta un nāves uzlūkošana, “vēsts par krustu” (1.Kor.1:18) ir kristīgās ticības centrs. Tam tādēļ arī jābūt kristīgās sludināšanas un dvēseļu kopšanas viduspunktā. Iespaidīgs piemērs līdzās citiem rodams Lutera 1519.-1520.g. sprediķu sakopojumā kā arī daudzos citos viņa sprediķos. Tā “Sprediķis par Kristus svēto ciešanu uzlūkošanu” (1519) ir tāds pamudinājums – uzlūkot attēlā Kristus krustu un tādā veidā iztēloties un nonākt pie atziņas, kas ir Kristus, Dieva Dēls, kas nevien manis, grēcinieka labā, bet manis dēļ, manu grēku dēļ iet šo ceļu uz nāvi, lai man sniegtu mūžīgās dzīvības dāvanu. “Kas skaudri un skaidri sajūt, ka viņu Kristus ciešanas neizbiedē un nevada viņu pie atziņas, tam būtu jābīstas, jo tad nekas cits no tā nesanāks. Tev jātop līdzīgam Kristus tēlam un ciešanām, vai tas notiek šajā dzīvē vai ellē..” Kristus nāve un cilvēka grēks ir tiešs pretmets cilvēka vajadzību apliecināšanai un apmierināšanai – to mums māca vārds.

Tas, kas visa mūža garumā attiecināms uz cilvēka izziņu, to pamatojot atziņā par Jēzu Kristu, īpaši saasinās robežsituācijā nāves brīdī, kad runa ir par nāvi un dzīvību, par veco un jauno dzīvi un tādējādi arī par grēku un žēlastību, par debesīm un elli, par Dievu un velnu. Apzīmējums “mitoloģiski” – attiecībā uz uzskatiem, par kuriem tiek sacīts, ka tie ir interpretējami vai arī var mainīties, kas, tātad, principiāli šķiet esam atmetami kā novecojuši – ir virspusīgs. Mītam – pēc šī vārda nozīmes ir sakars ar skatīšanos un uzlūkošanu, it īpaši ar to, ko redz aizvērtām acīm un, iespējams, aizvērtu muti. Tādēļ dogmatisma ietvaros mītiskais iederas tēla un iedomu novadā. Antīkajā filosofijā pretstatā modernajai teoloģijai pastāvēja ieskats, ka nekādā ziņā nav tā, ka mīts un logoss vienkārši izslēdz viens otru vai ka tie atspoguļo cilvēka gara attīstības atšķirīgas pakāpes. Vienīgā atšķirība parādās manā attieksmē vai es to, ko attēlo mīts, atzīstu par logosu, tātad par patiesību, vai arī es, sekodams citiem priekšstatiem, to noraidu[1].

Lutera “Sprediķis par sagatavošanu miršanai” (1519) šajā sakarā var atsaukt atmiņā kaut ko tādu, kas virspusīgā teoloģijā tiek plašā mērā aizmirsts, nobīdīts pie malas, un tādēļ arī kristīgās dvēseļkopšanas darbā gandrīz netiek ņemts vērā vai arī tiek aizstāts ar citām metodēm un citu saturu. Mirstošā pavadīšana ir orientēta uz miesīgo, ārējo atvadīšanos no šīs pasaules un uz garīgo atvadīšanos. Ka miršanas diena ir kristīga dzimšanas diena – “dies natalis”, tas šeit ir svarīgi: “Tādēļ tam jātic un jāmācās no bērna piedzimšanas miesā, kā saka Kristus” (Jņ.16:21). Kristieša pareiza sagatavošana miršanai notiek ar pavadīšanu, sniedzot vārdu un sakramentu. Tas tik svarīgi ir tādēļ, ka šeit runa nav vienīgi par saprašanu, bet gan par visu kopējo Kristus darbību un dāvanu. Kristus vārds dara zināmu un uzskatāmi parāda, kas Viņš ir un ko dara. Tādēļ arī tikai šajā vārdā varam uzzināt, kas ar cilvēku un cilvēkā notiek ar šo vārdu un sakramentu. Ar to saistīta tēlu cīņa miršanas brīdī. Tēls kā priekšstats, kā kaut kas, kas iespiežas atmiņā, un pie visa tā tēls kā vara, kas pārņem visu cilvēku un pārvalda to – tāda ir norise šajā tēlu cīņā.

Šī cīņa miršanas brīdī koncentrējas uz trīs tēliem: nāves tēlu, grēka tēlu un elles tēlu. Tie ir šie “netēli”, nelaimes un posta tēli, un, proti, ne tikai tāpēc, ka tie ir briesmīgi jau pēc savas būtības, bet gan tāpēc, ka tie uzbrūk cilvēkam un rada viņā izbailes. Šiem nelaimes tēliem pretī stājas trīs citi tēli, “žēlastības tēli”. To izziņas pamats ir Svēto Rakstu vārdā, un to viduspunkts – Kristus krustā: t.i., nāvi uzlūkot saistībā ar Kristus nāvi, grēku ieraudzīt saistībā ar Kristus žēlastību un elli saistīt ar atpestīšanu, ko veic Kristus.

Šis tēlu strīds ir tiešs konflikts starp cilvēka paša pieredzi un Dieva atklāsmi Rakstu vārdā un sakramentu sniegšanā. Bet cīņa norisinās tādējādi, ka cilvēks vai nu paliek pie šiem tēliem, kas pārņem viņa apziņu, ir to saistīts vai pat satriekts, vai arī viņš lūkojas uz Kristus tēlu, iztēlojas to un patur atmiņā – tātad, arī pavadot viņu miršanas brīdī, viņam tas tiek ietekmīgi atgādināts ar vārdu un sakramentu. “Tā nāve, grēks un elle bēg ar visiem saviem spēkiem, ja vien mēs sevī piedomājam par Kristus un Viņa Svēto gaišajiem tēliem, naktī, tas ir ticībā, kura šos ļaunos tēlus nedz redz, nedz var redzēt, uzmundrinot un stiprinot pie tam sevi ar Dieva vārdu kā ar trompešu skaņām.”[2]

Kas ir vārds, sakraments un ticība, ja ar to neapzīmē tikai jēdzienus un problēmas, to vispirms var izprast tikai no šīs situācijas, pie kam tomēr noteikti jāuzsver, ka šāda robežsituācija visā dziļumā atklāj to, kas ir spēkā visā dzīvē, dzīvojot ticībā ar vārdu un sakramentu, tātad, tas attiecināms arī uz kalpošanu draudzē ar vārdu un sakramentu. Jo tieši tas ir domāts tur, kur Jaunajā Derībā ir runa par atjaunošanu, pārveidošanu, par veidošanu pēc Kristus tēla un par Viņa tēlu. Tas ir Kristus pats, Krustāsistais un Augšāmceltais, kas cilvēkā ar evaņģēlija vārdu veido savu tēlu un tādējādi pārveido viņu, atjauno viņa sākotnējo tēlu sadraudzībai ar Dievu. Tādēļ priekšstatus no Svēto Rakstu Dieva vārda nevar vienkārši pārveidot mainīgos un patvaļīgos Dieva, cilvēku un pasaules tēlos, lai nezustu viss balstošais pamats. Tad pāri nepaliktu nekas cits, kā vienīgi situācija, kurā cilvēks pakļauts paša iedomām un paraugiem. Virspusīgā jēdzienu un uzskatu nodalīšana no vienas puses, kā arī īstenības un pieredzes atšķiršana no otras puses ir, izrādās, pilnīgi neiespējama tur, kur runa ir par pretstatījumu starp Dievu Kristū caur Viņa Gara klātbūtni un cilvēku pasaulē, kurš pakļauts grēka un nāves varai. Kas gan šeit varētu veidot pamatu, ja nomaldās interpretāciju centienos un līdz ar to pazaudē īsto pamatu? Pēc abstraktiem piekšstatiem par dogmu – kā vēsturiski nosacītu kādu noteiktu instanču tēžu formulējumu, pie tam mainīgās situācijās var sacīt visu iespējamo. Taču šeit izvirzās tas, kas elementārā nozīmē ir izšķirošs pestīšanai, un to nevar pakļaut nedz priekšstatu izmaiņām, nedz kaut kādai pārbaudei, pielietojot svešus nosacījumus – lai nenotiktu pilnīga atteikšanās no kristīgās ticības kopumā. Dogma, ticība un dzīvošana kā kristietim saskaras šeit, tur, kur runa ir par nāvi un dzīvību, grēku un apžēlošanu, tiesu un izglābšanu. Bet parādās arī šāds fakts: kristietis netiek atstumts, pazudināts tāpēc, ka viņš apstrīd vai noraida kādu dogmu kā autoritatīvu formulējumu. Šādas pazudināšanas būtība ir tāda, ka tiek zaudēts balstošais pamats pestīšanai. Tas notiek tad, ja Dieva vārdu padara atkarīgu no ikreizējās izpratnes un cilvēka pieredzes; tad šis vārds vairs nevar balstīt cilvēku, bet gan, labākajā gadījumā, tas jābalsta cilvēkam. Bet šis balstošais spēks nav vis cilvēku uzskati tas ir Svētais Gars.

---

[1] – Šajā vietā apcerēta eksistence pēc nāves. Sokrāts saka Kaliklam:

“Tad nu uzklausiet, kā viņi mēdz runāt, šādu gauži skaistu runu, ko tu gan uzskatīsi par pasaku (mītu), kā man liekas, bet es par patiesību (logosu)..”

[2] – Kādā Lieldienu sprediķī šādas apcerošas vārda apguves norise ar iztēles palīdzību aprakstīta šādi:

“Bet nepietiek zināt stāstus un notikumus, tie ir arī jāmācās, jāzina, kam tie mums kalpo un kā tie mums izmantojami. .. Bet ja gribam satvert to, ko sniedz mūsu Kunga Kristus augšāmcelšanās, tad mums jāiztēlojas divas ainas. Viena no tām ir šis bēdīgais, nožēlojamais, zākājošais, atbaidošais, asiņainais tēls, par kuru dzirdam Lielajā piektdienā, kur Kristus karājas slepkavu vidū un mirst lielās sāpēs. Par šo tēlu jūs esat dzirdējuši, kā mums tas ar nešaubīgu sirdi jāuzlūko, ka tas viss noticis mūsu grēku dēļ. .. Tādēļ, tiklīdz mēs piedomājam par šo bēdīgo, asiņaino tēlu vai to uzlūkojam, mums nav jāatminas nekas cits, kā vien tas, ka tur mēs redzam savu grēku. Bet ja šādam bēdīgam tēlam vienmēr būtu jāpaliek mūsu apziņā, tas būtu pavisam briesmīgi..

Bet gluži tāpat kā ticībā [ticības apliecībā] mēs ar lielu noteiktību saistām šos divus ticības gabalus Kristus ir krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē un trešajā dienā atkal augšāmcēlies no mirušajiem tā ir redzams, ka šī bēdīgā aina ilgi nesaglabājas. Jo, pirms ir pagājušas pilnas trīs dienas, mūsu mīļais Kungs Kristus nāk ar citu skaistu, spirgtu, draudzīgu, priecīgu tēlu, lai mēs mācāmies droši satvert mierinājumu, ka ar Kristus nāvi nevien ir pārspēti un iznīdēti visi mūsu grēki, bet arī, ka ar Viņa augšāmcelšanos mums jātop taisnotiem..

Jo gluži tāpat kā iepriekš tavi grēki tika Viņam kārti kaklā un Viņš ar tiem tika saistīts pie krusta, tā tagad tu redzi šo otru ainu, ka pie Viņa vairs nav nekāda grēka, ir tikai taisnība, nav nekādu sāpju ne bēdu, ir tikai prieks, nav nekādas nāves, ir tikai dzīvība, mūžīga dzīvošana, kas sniedzas tālu pāri šai laicīgajai dzīvošanai. Par šādu tēlu vajadzētu prast mūžam priecāties..

Tādēļ šāds priecīgs, skaists, mīlīgs Lieldienu tēls centīgi un ar labpatiku mums jāuzlūko un sevī jāiztēlojas. Jo šajā ainā nav nedz grēka, nedz nāves..

Bet tu mācies, ka tu visu savu svētumu no sevis nomet un sevī Kristus tēlu tā uzņem, it kā tu neko pats par sevi nezinātu. Tieši tāpat, kā tavas acis pašas sevi neredz, kad tu savu ceļu ej. Lai tu savā sirdī nestu vienīgi Kristu, kas ir augšāmcēlies no mirušajiem, ir pārvarējis grēku un elli tad tu būsi dziedināts. Pie tā lai mums palīdz mūsu mīļais Kungs Kristus Jēzus. Āmen.”