Tēlu karš pret vārdiem
Vai nākotnē grāmatu lasīšana izzudīs? Vai grāmatu laikmets ir pagājis un vietā nācis TV, Interneta un video laiks? Elektroniskie saziņas līdzekļi vēršas plašumā ar pārsteidzošu ātrumu. Arvien vairāk tēli un bildes aizstāj vārdus un valodu. Līdz ar to mainās arī cilvēku uztvere un domāšana, kas viegli pielāgojas jaunajiem saziņas līdzekļiem. Vai tiešām “vecās, labās” grāmatas tiks izkonkurētas un, piemēram, daiļliteratūru aizstās filmas un cita veida vizuāla izklaide?
Šie un citi jautājumi ir nodarbinājuši Džīnu Edvardu Vītu, luterāņu pētnieku no ASV, kurš sarakstījis grāmatu “Reading Between the Lines”. Viņš raksta, ka mūsdienu sabiedrībā pastāv ļoti nopietna konkurence starp vārdu un tēlu. Kurš no tiem būs noteicošais mūsu kultūrā? Šķiet, ka reiz labi izglītotā rietumu sabiedrība, kas pamatā balstījās uz vārda, valodas un grāmatu gudrību, mūsdienu TV laikmeta ietekmē pamazām pāriet uz tēlu dominanci. – Dr. Vītu tas nopietni uztrauc, tāpēc viņa grāmata ir veltīta tam, lai no jauna ieinteresētu cilvēkus literatūrā un aicinātu atpakaļ tos, kas apkārtējās kultūras ietekmē pametuši lasīšanu novārtā.
Prasme lasīt (ne tikai šaurā nozīmē) ir ļoti būtiska. Lasīšana sniedz cilvēkam tādas iemaņas, kas citādi ir grūti iegūstamas. Piemēram, lasot, mēs mācāmies noturēt pastāvīgu uzmanību, bagātinām savu iztēli, gūstam spēju loģiski spriest un kritiski vērtēt. Lasīšana ir aktīvs process, kas ievērojami bagātina cilvēka iekšējo pasauli. Ikviena no šīm iemaņām ir nopietni apdraudēta, ja cilvēks nelasa un kļūst vienīgi par pasīvu vērotāju TV un interneta tēlu priekšā.
Šai grāmatā Vīts saka:
Viena lieta ir skaidra, kristiešu vidū lasīšana nekad neiznīks.
Tas tāpēc, ka visas kristīgās atklāsmes centrā ir - Grāmata. – Dievam ir labpaticis mūs personiski uzrunāt ar Savu Vārdu - Bībeli. “Bībele” ir grieķu vārds, tas nozīmē - “grāmata”. Bībele patiešām ir pati sākotnējā grāmata, vissenākais literārais teksts un avots. Vēstures gaitā Bībele ir radījusi un veicinājusi veselu grāmatu lasīšanas un rakstīšanas tradīciju.
Ja citas reliģijas ir kultivējušas dažādas vīzijas, mistiskus pārdzīvojumus vai pat meditācijas klusumu, lai dibinātu kontaktu ar dievību, tad kristietība māca, ka saskare ar Dievu notiek ar valodas starpniecību. Tas ir tāpat kā cilvēku attiecībās - lai labi iepazītu otru personu, nepietiek ar viņa klātbūtni vien. Lai tuvāk iepazītos un notiktu domu apmaiņa, ir nepieciešama saruna. Un arī attiecībās ar Dieva Personu notiek saruna - abpusēja komunikācija. Ar valodas palīdzību mēs vēršamies pie Dieva lūgšanās, un ar valodas palīdzību Dievs runā uz mums no Bībeles lappusēm. Tātad - ja jau Bībelei ir tik centrāla loma mūsu ticībā, tad arī lasīšanai ir ļoti liela garīga nozīme.
Dievs atklājas ar vārdiem
Kad mēs lasām Bībeli, tā nav vienkārša doktrīnu vai vēstures apgūšana (kaut notiek arī šīs lietas). “Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebr.4:12) Dievs patiešām darbojas caur Bībeles vārdiem - tas ir Viņa radošais Vārds, kas soda, apžēlo, pamāca, nomierina, iepriecina un arī glābj. Caur Bībeles vārdiem darbojas Dievs Svētais Gars. Tas, ka Dieva vārds ir mums pieejams grāmatā, skaidri norāda uz to, ka kristiešu vidū lasīšanai un rakstīšanai ir allaž jābūt lielā cieņā.
Pat senatnē, kad grāmatas nebija tik viegli pieejamas un lasītprasme nebija vienkāršu cilvēku privilēģija, vienmēr ir bijuši priesteri, kas lasījuši Bībeli un mācījuši tās vēsti citiem. Pateicoties dievišķajai providencei, reformācijas kustību pavadīja viens no lielajiem cilvēces izgudrojumiem, kas grāmatu izdošanu darīja daudz vienkāršāku un lētāku. Kopš tā laika Bībele varēja nokļūt praktiski ikviena kristieša rokās. Tāpēc visiem bija nepieciešams mācīties lasīt, lai katrs pats varētu tikt pie Svēto Rakstu patiesībām. Par šodien pašsaprotamo uzskatu, ka visiem ir jāprot lasīt, īstenībā būtu jāpateicas reformācijas stingrajai pārliecībai, ka Bībeles lasīšana ir būtiska ikvienam, ne tikai mācītājiem, bet arī lajiem.
Kristīgie misionāri, kas devās pie mazattīstītām tautām, bieži vien sāka savu darbību ar literārās valodas un rakstības izkopšanu. Tad viņi tulkoja Bībeli un mācīja cilvēkiem lasīt viņu pašu valodā. Dieva vārds izraisīja lielas pār vērtības cilvēku dzīvēs. Tiklīdz viņi iemācījās lasīt Bībeli, protams, viņi spēja lasīt visu ko. Šīs ciltis un tautas pamazām sāka attīstīties, apguva zinības un uzlaboja savu sociālo stāvokli.
Kad cilvēki savas idejas spēj pierakstīt un savu iegūto pieredzi uzkrāt, tas rada attīstību. Cilvēki vairs nepaliek savu subjektīvo uzskatu un pieredzes ierobežoti, bet savas domas var salīdzināt ar citiem un bagātināties ar citu zināšanām. Katram nav “jāizgudro no jauna divritenis”, bet ir iespējams būvēt tālāk uz tā, ko paveikuši citi. Līdz ar to kļūst iespējams tehnoloģisks, ekonomisks un sociāls progress.
Lasīšanas un rakstīšanas lielo lomu var redzēt, ja salīdzina kultūras, kurās ir un kurās nav lasīt, rakstīt prasmes. Parasti t.s. necivilizētās tautas ir raksturojamas kā statiskas, nemainīgas sabiedrības, turpretī izglītotās tautas arvien tiecas uz sevis pilnveidošanu un savas dzīves uzlabošanu.
Kristieši visos laikos ir uzskatīti par “Grāmatas cilvēkiem”. Šāda cieņa pret lasīšanu un rakstīšanu ir ļoti lielā mērā ietekmējusi arī sekulāro sabiedrību. Šī ticībā sakņotā pārliecība, ka ikvienam jāmācās lasīt, lai varētu studēt Bībeli, ir atstājusi ļoti dziļas un paliekamas pēdas rietumu civilizācijā.
Elektroniskie tēli
Kā redzams, lasīšana ir ļoti būtiska rietumu kultūras sastāvdaļa. Tomēr mūsdienās to nopietni draud nomākt jaunā TV un citu elektronisko tēlu kultūra, kas vārda veidoto kultūru atstāj otrā plāksnē. Šis apstāklis noteikti ietekmē un maina sabiedrības dzīvi. Bet vēl būtiskāks jautājums ir - kā tas ietekmēs baznīcu? Vai bībeliskai ticībai ir kāda nākotne sabiedrībā, kur lasīšana vairs nav cieņā? Vai tēliem pārņemtā sabiedrība drīzāk neieslīgs pagānismā jebšu kādu dievišķotu tēlu godināšanā?
Jau kopš Vecās Derības aktuāli bijis tas, ka Dieva ļaudis ir jutuši kārdinājumu pamest patieso Dievu un Viņa vārdu, lai pielūgtu pašdarinātus tēlus un dievekļus. Starp citu, tas ir viens no svarīgajiem Dieva norādījumiem, kas bauslībā seko tūlīt aiz Pirmā baušļa: “Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem.” (2.Moz.20:4-5)
Zīmīgi, ka Dievs savai tautai deva ne tikai stingrus morāles baušļus, bet arī ļoti stingri noteica, kā paust savu Dieva piedzīvojumu, proti - ka Dievs jāgodina tā, kā Viņš atklājies Savos vārdos, nevis - kā vizuāls attēlojums vai statuja. Cilvēkiem gan vieglāk būtu, ja viņi varētu redzēt vai vizualizēt Dievu. Taču tieši to Dievs ir liedzis, liekot cilvēkam ticēt visuvarenajam Dievam saskaņā ar Viņa atklāsmes vārdiem. Un tas no cilvēka prasa augstāku, abstraktu domāšanu. Ticībā cilvēks saņem Bībeles vārdus, un tieši tā notiek saskarsme jeb komunikācija ar Dievu. Cilvēkam pagaidām nav dots redzēt Dievu, bet ir dots ticēt vārdiem, kuros atklājies Dievs.
Ieskaties