Tev būs svēto dienu svētīt

Svēto atdusas dienu sauc arī par sabatu, šis vārds ir cēlies no ebreju valodas un nozīmē “atpūsties”. No kurienes ir cēlusies šāda kārtība? Vai no trešā baušļa, kas dots Sinajā?

Nē, sabats pastāvēja jau daudz senāk. Kāda ir dusas dienas izcelsme? Ikvienam, kas ievēro sabatu, šai dienai jākļūst par dārgu, svētu un svinīgu! Sabats ir daudz vecāks par Sinaja desmit baušļiem. Dusas diena tika iedibināta jau pašā radīšanā. Uzklausi 1. Mozus grāmatas 2. nodaļas (1-3) vārdus:

“Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.”

Pat Dievs piemin sākotnējo kārtību un pamatojumu, uz ko atsaucas trešajā bauslī Sinaja kalnā, sacīdams: “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta” (2.Moz.20:8-11).

Tāpēc būtu pavisam veltīgi un muļķīgi iedomāties, ka sabata bauslis attiecas tikai uz jūdiem un ka tam ir tikai simboliska vērtība, it kā Kristus būtu atcēlis sabatu līdz ar visiem ceremoniju likumiem. Mēs taču skaidri zinām, ka Dievs iedibināja sabata dienu virs zemes jau ilgi pirms jūdu tautas tapšanas. Sabats pastāvēja jau paradīzē pirms Ādama un Ievas nākšanas pasaulē, un viņi bija visu cilvēku pirmvecāki, gluži kā Kristus saka: “Sabats ir celts cilvēka dēļ..” (Mk.2:27).

Saistībā ar 1. Mozus grāmatas tekstu (2:1-3) M. Luters raksta:

No šī teksta mēs varam secināt, ka, ja vien Ādams būtu palicis šķīsts un nevaino jams, viņš arvien vēl svētītu septīto dienu, proti, šajā dienā mācītu saviem pēcnācējiem Dieva gribu un kalpošanu, pateiktos, slavētu un godātu Dievu utt. Citās dienās viņš apstrādātu zemi, koptu dārzu utt. Taču arī pēc grēkākrišanas viņš svētīja un ievēroja šo dienu, tajā runādams ar saviem bērniem par Dievu un mācīdams tiem dievkalpošanu, ko apliecina arī viņa dēlu, Kaina un Ābela, upurēšana. Tādējādi jau kopš paša pasaules iesākuma sabats ir bijis domāts patiesai dievkalpošanai.

Tā kā tas bijis pats pirmais Dieva iedibinājums paradīzē, tas liek mums noprast, ka sabata bauslis nav kāds īpašs, jūdiem dots bauslis, bet sabatam ir nemainīga un paliekoša nozīme visas cilvēces dzīvē, kamēr vien pasaule pastāv. Mainīgs un pārejošs ir tikai jūdu sabata ārējais veidols, tā svētīšanas veids un forma, kas Vecās Derības laikā saistīja jūdus pie zināmām vietām, laikiem, personām un izpausmēm. Savukārt Jaunās Derības īpašais nolūks ir saistīt cilvēkus pie baušļa gara, “tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta” (Rom.7:6; Mt.5:21-22; Jņ.4:21-23).

Tā mums mācījis pats Kristus, ar Saviem vārdiem un darbiem sabatā apliecinādams, kādā veidā šī diena ir jāsvētī un jāievēro. Viņš nekad to nav atcēlis un sacījis: “Sabatu vairs neturiet svētu.” Jēzus mums atklāja to, kā sabats būtu lietojams patiesai dievkalpošanai un īstam labumam, nevis bezmērķīgam un nevajadzīgam laiskumam.