Tev jāatgriežas, lai saņemtu Dieva žēlastību
Grēcinieka brīva līdzdarbošanās pie viņa atgriešanas…
P.K.Nelsons savā grāmatā “Bībeles doktrīnas” šai tēmai pieskaras tikai garāmejot:
“…cilvēks nepiedalās tās [pestīšanas] izplānošanā un izcīnīšanā. Viņš var vienīgi pieņemt pestīšanu kā brīvu Dieva dāvanu.”
Lai saprastu dziļāk, kas tiek domāts ar šādu izteikumu, pievērsīsimies tam, kā šis jautājums tiek apskatīts neopentakostāļa Dereka Prinsa grāmatā “Svētība vai lāsts: Tu vari izvēlēties”, kura, pateicoties latviskajam tulkojumam, ir kļuvusi populāra arī vairāku luterisko draudžu locekļu vidū. Protams, šajā grāmatā atspoguļotā mācība nav konsekventa – brīžiem autors apgalvo, ka grēcinieks vispār bez jebkādas Dieva žēlastības pats var brīvi atgriezties pie Dieva, brīžiem – ka cilvēks sadarbojas ar Dievu pie savas atgriešanas; diemžēl skaidrā Bībeles mācība par to, ka vienīgi Dievs atgriež grēcinieku, šajā grāmatā nav pieminēta.
“Pirms tu vari saņemt Dieva žēlastību, Viņš pieprasa, lai tu būtu atgriezies. Tam jābūt tavas gribas brīvprātīgam lēmumam: tu atstāj savu sacelšanos pret Dievu un sevi bez atlikuma atdod visam, ko Dievs prasa no tevis.. Līdzīgi Israēlam mēs nosakām savu mantojumu caur savu izdarīto izvēli.. Bez atgriešanās nebūs efektīva ticība. Daudzi kristieši turpina par savu ticību cīnīties, jo viņi nekad nav izpildījuši atgriešanās pamatnosacījumu. Rezultātā viņi nespēj saņemt Kristus upura pilnās svētības.”
Arī luteriskajā baznīcā 16.gs. sinergisma mācība sāka apdraudēt skaidro Evaņģēlija mācību, pateicoties Filipa Melanhtona izteikumam, ka pie grēcinieku atgriešanas darbojas trīs faktori: Dieva Vārds, Svētais Gars un cilvēka labprātīgā griba (Melanhtona Loci Communes). Šāda mācība apdraudēja skaidro Dieva vārda mācību par grēcinieka attaisnošanu vienīgi žēlastībā, jo padarīja cilvēka gribu kā efektīvu atgriešanās instrumentu, un līdz ar to padarīja grēcinieka pestīšanu vismaz daļēji atkarīgu no cilvēka paša darbiem.
Pret šo mācību ar visu noteiktību vēršas luteriskās ticības apliecības:
“Bet pirms cilvēks tiek caur Svēto Garu apgaismots, atgriezts, atdzemdināts un pamācīts, viņš pats no sevis un ar saviem dabiskajiem spēkiem garīgās lietās un attiecībā uz savu atgriešanos vai atdzimšanu gluži tikpat maz spēj ko sākt, paveikt vai līdzi darboties, cik to spētu kāds akmens, bluķis vai māls. Jo, lai gan viņš var valdīt pār saviem ārējiem locekļiem, arī klausīties un zināmā mērā pārdomāt Evaņģēliju, kā arī runāt par to, kā tas redzams pie farizejiem un liekuļiem, tomēr šāds cilvēks uzskata to par ģeķību un nespēj tam ticēt, viņš izturas ļaunāk nekā bluķis, jo pretojas un ir naidā ar Dieva gribu, jo viņā nav Svētā Gara..”
Kas bija par iemeslu tam, ka mūsu baznīcas tēvi veltīja tik daudz uzmanības sinergisma mācībai? Vai tad šī mācība varētu būt bīstama un apdraudēt ticību vai kristīgu dzīvi? Šeit varētu minēt divus iemeslus.
Pirmais iemesls ir cilvēku maldināšana, ko sinergisma mācība, virzot cilvēku uz viņa paša spējām, ievieš. Bībele saka skaidri, ka cilvēks, pirms Dievs viņu atgriež, ir miris, un, būdams grēcinieks, ir Dieva pretinieks [piem., Ef. 2:1-3]. Pāvils raksta: “Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!” [Ef. 2:4,5]. Apustulis nesaka: “Jūs gan bijāt Dieva pretinieki, bet tad beidzot sapratāt, ka tas nav labi un atgriezāties pie Dieva, kļuvāt par Dieva bērniem”, bet viņš saka: ka mēs bijām miruši un Dievs mūs darījis dzīvus līdz ar Kristu.
Šajā teikumā ir divas puses, viena – pilnīgi pasīva, nevarīga un bezdarbīga (mēs bijām miruši), otra – darbīga, dzīva un spēkpilna (Dievs.. darījis dzīvus). Sinergists ir cilvēks, kurš nepieļauj domu, ka mēs būtu bijuši savos grēkos miruši, viņš vēlas šo grēcinieka stāvokli mīkstināt – “mēs, tā sakot, bijām tikai stipri ievainoti, bet miruši gan ne,” tādēļ mums ir kaut kas jādara, lai no bēdīgā stāvokļa izkļūtu. Kāds padoms gan tas ir nabaga grēciniekam?!
Iedomājieties dabas zinātņu grāmatu, kurā būtu rakstīts, ka akmeņi var lidot (vai vismaz kļūt mazliet vieglāki), māls var izveidoties par trauku (vai vismaz kļūt mazliet plastiskāks) un miroņi var augšāmcelties (nu, vismaz mazliet pakustēties), – šādas pasakas varbūt varētu stāstīt maziem bērniem pirms aizmigšanas (izņemot to – par miroņu kustēšanos), bet šīs pasakas kļūtu bīstamas, kad cilvēki, tajās pamatodamies, sāktu celt mājas, apstrādāt laukus, ārstēt slimos vai darīt vienalga ko citu. Ja negribam nokļūt lielās bēdās, ir svarīgi zināt, ka akmeņi ir mierīgi un nekustīgi un nelido, pirms kāds tos nemet, ka māls kādam ir jāmīca un jāveido, lai tas taptu par trauku, ka mironis, bez Kristus dzīvinošās augšāmcelšanās balss, necelsies augšā, būs kluss un mierīgs un bez citu palīdzības netiks līdz kapam.
Sinergisti neņem to visu vērā, viņi māca, ka cilvēks pats var atgriezties pie Dieva vai vismaz līdzdarboties pie savas atgriešanās, ka tas ir galvenais un ka bez tā nevar iemantot pestīšanu. Ar šīm savām pasakām tie ir vai pierunājuši pilnu pasauli un daudzus aizrāvuši sev līdzi. Tomēr neviens lai tādēļ nedomā, ka maldi garīgajās lietās nes mazāk posta, nekā maldi laicīgajās!
Otrs iemesls, kura dēļ mūsu baznīcas tēvi tik noteikti vērsās pret sinergisma mācību, ir tas, ka sinergisms māca ne vien par neticīgā cilvēka līdzdarbošanos pie savas atgriešanās, bet arī pamazām ievieš maldu mācību par pestīšanu ar darbiem. Šāda konsekvence ir loģiska, – ja jau neticīgais grēcinieks var kaut ko izdarīt, lai sevi pievestu Dievam, kas gan var liegt ticīgajam pestīšanu nopelnīt (vismaz daļēji)?
Tādā veidā sinergisti ienes Baznīcā mācību par attaisnošanu ar darbiem, vēl vairāk aptumšojot Kristus Evaņģēliju.
[Pārpublicēts no LMF]
Neko iepriecinošu šis raksts nesola. Tie, kuri atgriezušies (Svētā Gara atgriezti), var līksmoties, ka Dievs pret viņiem bijis tik labs. Tie, kuri par iespēju atgriezties neko nav pat dzirdējuši, arī var mierīgi dzīvot tālāk savos grēkos. Bet to izmisuma un bezpalīdzības sajūtu, kas ir cilvēkam, kurš par atgriešanos gan zina, bet atgriezties nespēj, vai arī ikreiz pēc šķietamas atgriešanās krīt jaunos, daudzkārt smagākos grēkos un nolād Dievu ar daudzkārt ļaunākiem lāstiem, es nevienam nenovēlu. Turklāt, ja pareizi saprotu, arī darīt cilvēks tur neko pats nevar, atliek bezpalīdzīgi noraudzīties, kā palēnām slīdi uz atvērtas elles rīkles pusi. :(((
Vai tomēr brāļiem luterāņiem šajā situācijā ir kāds risinājums?
grēciniek, tu šķiet esi sajaucis skaidro Kristus mācību, ko māca arī luterāņi, ar Kalvina predestinācijas mācību un epikūriešiem, kas apgalvo, ka cilvēks var darīt ko grib, bet ja DIevs vīnu būs nolēmis pestīt, tad pestīs, bet ja ne – tad nepestīs neskatoties ne uz ko. Tie ir nolādēti meli. Velns kā zināms nekad neko jaunu nerada, viņš paņem jau esošu lietu un to izkropļo. Tas pats ir arī ar evaņģēliju.
Tajā pašā vienprātības grāmatā arī ir nosodīts otrs grāvis par predestināciju.
Patiesībā – ja tu zini, tad Svētais Gars tev arī dod ticību. Tieši par to, par ko tu uztraucies, arī jau ir runa. Tieši to šajā rakstā atspoguļotā mācība atrisina. Tev nav jāuztraucas par to vai tu esi atgriezies pietiekami, tev atliek vienīgi paļauties uz Dieva žēlastību, kas ir nešaubīga, kas nekad nemainās, kas nav atkarīga no taviem darbiem. Tas potams nenozīmē, ka varam tīši palikt grēkos, jo tad mūsu pestīšana var tikt nopietni apdraudēta, jo var tikt zaimots Svētais Gars, ja tīši paliekam grēkos un neatgriežamies, taču tieši tas, ka esi noraizējies un uztraucies ir zīme, ka tu esi pestīts. Tev vienkārši jātic kristībā teiktajam Dieva vārdam.
Tieši Pelāgija mācība par brīvo gribu rada tevis pieminēto problēmu – tu visu laiku cīnies un pūlies, bet kā tu vari zināt, kad esi darījis pietiekami,. kā vari zināt, ka esi pietiekami pareizi apliecinājis savu ticību?