Tev, mana bijusī…

Šī vēstule ir tapusi 2006.gada 1.februārī, un tās autors ir LELB Lutera akadēmijas 2.kursa students Indreks Sungatuļins, kurš ar šo rakstu noraidīja sadraudzību svētajās lietās ar Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu.

“Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to ir es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” [Mt.10:32-33]

”Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.” [Rom.10:10]

“Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi.” [1.Tim.4:16]

1. Baznīcu sadraudzība tiek dibināta pamatojoties tās ticības vienprātībā, kura tiek apliecināta [fides quae], nevis tikai formāli normējošā TA. [Mt.10:32-33; Rom.10:9-10; 2.Tim.2:19; 1.Jņ.4:1-3; Ef.4:3-6; Jņ.17:20-26]

2. Apliecināšana ir mutes liecība ar no tās izrietošām konsekvencēm, tas ir, praktisko mācības pielietojumu, kas nodrošina Evaņģēlijā sniegto dāvanu saņemšanu. [Rom.1:16, 10:6-10; Mt.10:32-33; 1.Tim.4:16; 2.Tim.1:13, 2:15]

3. Apliecināšanas neatņemama sastāvdaļa ir pretestība maldiem – to publisks nosodījums un norobežošanās no tiem notiek gan individuāla kristieša, gan vienas draudzes, gan arī draudžu apvienības ietvaros. [Ps.1:1; Rom.16:17; 2.Kor.6:14-18; Tit.3:10; 2.Jņ.9-11]

Tātad: runa ir par praktisku ortodoksiju pretstatā heterodoksijai.

4. LELB ir draudžu apvienība ar formāli vienojošu TA – arī tās kopējā institucionālā struktūrvienība jeb vietējā baznīca [atšķirībā no Una Sancta] ir redzams vienprātības pasludinājums.

5. LELB ikdienā šī vienprātība ir tikai uz papīra, līdz ar to draudžu cilvēkiem tiek praktiski apliecināts, ka eksistē divas dažādas vienprātības – viena formālā, otra faktiskā.

6. Faktiski piekoptā sadraudzība ir selektīva un vairāk atgādina partiju un grupējumu savstarpējās attiecības, nevis apliecinoši iezīmētas baznīcas robežas saskaņā ar Mt.28:20 un Augsburgas ticības apliecību.

7. Formālā sadraudzība pastāv starp draudzēm, kas pulcējas ap pareizi pasludinātu Evaņģēliju un pareizi pārvaldītiem sakramentiem, un tādām, kur līdzās tam pastāv maldi. Tas pats attiecas arī uz formālu sadraudzību starp LELB un citām draudžu apvienībām.

Tātad: runa ir par faktisku heterodoksiju pretstatā ortodoksijai.

Augsburgas ticības apliecības VII artikulā Par baznīcu apliecināts:

Baznīca māca, ka ir viena svēta visos laikos pastāvoša baznīca. Baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.

Un patiesai baznīcas vienībai pietiek, ka ir vienprātība Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā. Tāpēc nav nepieciešams, ka cilvēku ieviestās tradīcijas, rituāli jeb ceremonijas visur būtu vienādas. Kā Pāvils saka: “Viena ticība, viena Kristība; viens visu Dievs un Tēvs..” [Ef.4:5–6]

Patiesa vienprātība, tātad, ir pilnīga saskaņa mācībā par žēlastības līdzekļiem, jo tikai tie ir tie, kas nodrošina Evaņģēlija sniegto dāvanu saņemšanu, tādējādi visa sadraudzības mācība lakoniskā veidā ir izteikta šajā Augsburgas ticības apliecības artikulā.

Piederība kādai draudžu apvienībai vai norobežošanās no tās ir ticības apliecināšanas praktiskās konsekvences. Tādā kārtā kristietis publiski sniedz liecību citiem cilvēkiem par savu piekrišanu vai nepiekrišanu tai mācībai, ko apliecina/īsteno praksē šī konkrētā draudžu apvienība.

Dž.T.Millers raksta:

Tā nav kristieša izvēle, bet pienākums – sekojot Rakstos skaidri izteiktai pavēlei – nošķirties no kopības, kas līdztekus patiesībai apliecina arī maldus, jo no vienas puses, vieni maldi noved pie citiem, no otras – paciešot maldus, tiek noliegta dievišķā patiesība un tas nav savienojams ar patiesi kristīgu nostāju

Ļoti patiesi par to rakstīts Apoloģijā:

“Cilvēki ar tīru sirdsapziņu sauc pēc patiesības un patiesas Dieva vārda mācības, un tiem nāve nav tik rūgta, cik rūgtas viņiem ir šaubas par kādu lietu; tādēļ viņiem jāmeklē, kur atrast mācību.”

LELB ikdienā apvieno dažādas, savstarpēji pretrunīgas mācības apliecinošas grupas, kuras atrodas formālā sadraudzībā kā vienota draudžu apvienība. Tas pats sakāms par ārējiem, sadraudzību apliecinošiem līgumiem PLF ietvaros. Tā ir heterodoksas baznīcas apvienojoša organizācija, kas LELB vieno altāra un kanceles kopībā ar draudžu apvienībām, kuras īsteno [māca/apliecina] nebiblisku praksi [piemēram, sieviešu ordinācija, viendzimuma laulību svētīšana, sadraudzības līgumi ar citādi mācošām/ticošām denominācijām – ar reformātiem [Leuenbergas līgums, 1973], anglikāņiem [Porvo deklarācija, 1993,], kā arī PLF ietvaros atbalstītā “Kopējā deklarācija par taisnošanu ticībā” ar RKB 1999.gadā]. Tādā veidā pasaulei tiek liegta objektīva liecība, bet baznīca, kas aicināta pareizi sludināt Evaņģēliju un pareizi pārvaldīt sakramentus [skat. VII artikulu], savu uzdevumu identificē ar politiska rakstura kompromisu slēgšanu un cilvēku personisko ambīciju apmierināšanu, tā kļūstot tikai par ārēju organizāciju jeb domubiedru pulciņu.

Selektīvā sadraudzība LELB iekšienē tiek īstenota atdalot draudzi no tās gana, pēdējam liedzot tikai kanceles kopību. Tā netiek publiski apliecināta [publiska apliecināšana cilvēku priekšā ir neatņemama apliecināšanas sastāvdaļa]. Šāds risinājums ir liekulīgs un maldinošs pēc būtības.

Runājot par pasākumiem, kas notiek tipiskā mūsdienu ekumenisma garā – tādi pasākumi [nevaru tos nosaukt par dievkalpojumiem] mākslīgi atdala lūgšanu kopību no Vakarēdiena kopības, neņemot vērā skaidru Rakstu norādi [Ap.d.2:42; Mt.18:19], tā sniedzot unionistisku liecību, kas sakņojas pavisam citā garā. Tā kā šie pasākumi norisinās ar LELB amatpersonu piedalīšanos un vadības akceptu, tad tos neklātienē apliecina visi LELB piederīgie [skat. 4.tēzi]. Līdzīgi pasākumi norisinās arī atsevišķu LELB sastāvā esošu draudžu ietvaros.

Kā raksta K.F.V.Valters:

Jo patiesā mācība jau nav nekas cits, kā mācība par ceļu uz Debesīm. Cik viegli cilvēks, ejot caur biezu mežu, var noklīst no šaura, maz iemīta ceļa tiklab pa labi, kā pa kreisi, to negribot un neapzinoties, tikpat viegli ir arī iespējams nomaldīties no maz staigātā patiesās mācības šaurā ceļa, kas tāpat ved caur maldu mācību biezokni… Tā rūpes par pareizo mācību ir tieši īstās rūpes par patiesu kristietību un par patiesu kristīgu dzīvi. Maldu mācība ir kā nezāļu sēkla, ko iesēj ienaidnieks un no kuras izaug ļaunuma bērni. Kviešu sēkla ir patiesā mācība. No šīs sēklas izaug bērni, kuri jau šajā dzīvē pieder Jēzus Kristus valstībai un reiz tiks uzņemti godības valstībā. Kaut Dievs jau tagad jūsu sirdīs modinātu nopietnas bailes no maldu mācības, dziļu nepatiku pret to, un savā žēlastībā piešķirtu jums svētīgu ilgošanos pēc īstas, pestīšanu nesošas patiesības, ko Viņš pats mums sniedzis savā atklāsmē.

Kā jau tika minēts, ikviena kristieša pienākums un patiesākā vēlme ir rast mācību, to patieso mācību, kurā ir pestīšanas drošība saskaņā ar Dieva apsolījumiem. Paliekot vietā, kur šī mācība netiek mācīta visā pilnībā un to apzinoties, kristietis noraida Dieva padomu viņa paša labā [sal. Lk.7:30], paļaujoties uz saviem spēkiem turēt patiesu, pareizu ticību, neskatoties uz to, ka Dievs brīdina: “Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus” [2.Kor.15:33] un “Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu” [Gal.5:9]. Apustulis Pāvils ar to grib teikt, ka pat viena aplama mācība par aplamām padara visas pārējās.

“Ja Es nebūtu nācis un viņiem to teicis, viņiem nebūtu grēka. Bet tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku” [Jņ.15:22], saka Kristus.

Lai Dievs mums palīdz, kad dzirdam Kristus vārdus, tos arī darīt, tas ir, palikt tajā mācībā, ko Viņš atklājis, to godīgi un atklāti apliecinot pasaules priekšā, jo mācot un apliecinot visu, ko Kristus pavēlējis, Viņš būs ar mums ikdienas līdz pasaules galam, kā pats to ir apsolījis. [Mt.28:20]

“Tad piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi.“ [Fil.2:2] Un “Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” [Ps.133:1]

Francs Pīpers saka:

“Ļoti bieži dzird spriežam, ka tas, ka arī heterodoksā baznīcā ir Dieva bērni, pierāda, ka tās pastāvēšana ir pareiza. Daži pat saka: tā [sadraudzība ar heterodoksām baznīcām pat ir nepieciešama kristīgās mīlestības vārdā. Taču tā ir pārprasta kristīgā mīlestība un šāda nostādne pilnībā ignorē to, ko māca Raksti: tie skaidri pavēl vairīties no maldu mācītājiem, no herētiķiem… Apgalvot, ka šāda prakse [maldu pieļaušana] ir nepieciešama kristīgās mīlestības vārdā, ir apzināta un ļaunprātīga Svēto Rakstu mācības sagrozīšana. Mīlēt Dievu un mīlēt savus brāļus drīzāk rosina uz pretēju rīcību. Tas, kurš mīl Kristu, mīl arī Viņa sludinātos vārdus [mācību], un ievēro Kristus pavēli vairīties no visiem, kas māca pretrunā ar Viņa sludinātajam un mācītajam vārdam… Kristīgā baznīca allaž izrādīs izpratni un iecietību pret tiem, kas kļūdās vai maldās un meklēs iespēju ar pareizas mācības sludināšanu novērst šos maldus. Taču kristīgā baznīca nekad nepieļaus, ka maldīga mācība drīkst pastāvēt līdzās patiesībai. Ja kāds tā dara, tas ir noliedzis pašu patiesību.”

Ar šo es nekādā gadījumā negribētu vērtēt citu cilvēku sirds ticību, vai apgalvot, ka mana ticība ir kaut kādā mērā “patiesāka” par citu cilvēku ticību, tomēr sirdsapziņā esmu saistīts ar Rakstos izteiktajām pavēlēm un vēlos nodot atklātu un godīgu liecību, kas izpaužas praktiskās konsekvencēs. Tāpēc esmu spiests aiziet un norobežoties no LELB kā heterodoksas, citādi mācošas/apliecinošas draudžu apvienības un meklēt mājvietu tur, kur Evaņģēlija vēsts tiek turēta visā tās skaidrībā.