Tēvs

Reiz man jautāja, vai ir kāds mācītājs, kurš man ir autoritāte. Toreiz es atbildēju: “Jā! Ir. Rabi Jēzus Kristus.” Iespējams, ka tas izklausījās kā joks – vēl vairāk – tas varēja aizskart jautātāju. Bet diemžēl tāda ir mūsu šā brīža realitāte – mums nav vecaju, mums nav autoritāšu, mums nav tēvu.

Nevar jau teikt, ka vecaju, autoritāšu vai tēvu nav vispār. Ir kādi, kas tādi skaitās. Ir kādi, kas ļoti cenšas tādi būt [t.i. tie cenšas, lai viņus par tādiem uzskata, kaut arī viņi “nevelk”] Ir kādi, kam par tādiem ir jākļūst [bet kas, šķiet, to nespēj vai negrib].

Bet vai jaunajiem teologiem un kristiešiem vajadzīgi kādi tādi, šādi tādi un citādi? Nē! Mums ir vajadzīgi patiesi tēvi un mācītāji. Kur tos meklēt? Kur viņi ir?

Viņi neaug kokos. Tas tiesa. Pagaidām mums viņi ir jāgaida, jo tieši vecajo paaudze mums vienkārši nav. Cits ir miris, cits aizmucis uz ameriku, un vēl cits … pat nezinu kur palicis. Savukārt, tie, kas šo godu grib uzurpēt [vai arī tie, kam tas ir jāuzņemas] nespēj attaisnot augstās prasības. Pestītājs saka, ka ir tādi garīdznieki, kas:

dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi.^[1] [Mt.23:5-7]

Tādēļ Jēzus Kristus māca, kā jābūt kristīgā baznīcā:

Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus. Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. [Mt.23:8-11]

Starp citu, pārdomājot pēdējo teikumu ienāca prātā pāvests, kurš sevi liek saukt par Servus Servorum Dei,^[2] proti, viņš esot kalps visiem Dieva kalpiem utt. Tautā par to mēdz sacīt: “Stāsti manim daugaviņa…”

Tātad amats baznīcā uzliek pienākumus un atbildību, bet tam līdzi nāk arī cieņa un autoritāte. Ja kāds aizmirst pirmo, bet vēlas tikai cieņu un godu, tas jau ir aizmaldījies no patiesības, un viņam aizrāda pats Kristus, kuru viņam it kā būtu jāsludina. Nu tad atbildi, vai tev ir kāds mācītājs, kurš tev ir autoritāte? Jā! Pirmajā brīdī no vecaj[aj]iem nāk prātā divi:

• Pirmais, būtu mācītājs Roberts Emīls Feldmanis [† 28.05.2002], kuram starp citu rītdien būs pasaulē nākšanas diena. Viņš lieliski [ja tā var izteikties] iemiesoja un komunicēja savu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu. Viņš bija tēvs vārda tiešākajā nozīmē, kurš prata iedrošināt jauno un nedrošo, mierināt izmisušo, un norāt pārdrošo un iedomīgo. Viņš nekad neļāva vaļu pasaulīgajām ambīcijām nedz savā, nedz baznīcas dzīvē. Un viņš pats nemeklēja godu, bet deva godu vienīgi Dievam.

  Viņam vienmēr bija laiks, ko veltīt ikvienam, bet viņš neko nedarīja uz lūgšanu un Dieva vārda mācīšanās rēķina. Viņš nekad [būtībā] nesūdzējās. Īsi sakot, viņam nekā nebija, bet viņš spēja darīt bagātus daudzus. Lūk, jums arī tēvs.

  Bet tas, ko es pasacīju, ir pats mazums. Par to vien, ko viņš ir dāvājis man, varētu rakstīt grāmatas. Bet tādu kā es ir daudz. Viņš tādu godu nekad nemeklēja, bet vienmēr norādīja uz Kristu – viņam pašam bija jāiet mazumā gandrīz kā Jānim Kristītājam. Ja arī ir kāda grāmata par viņu, tad tie ir cilvēki, kurus viņš ir veldzējis ar sava gara un ticības spēku. Ar spēku, kas viņu pašu noturēja nelokāmu un taisnu.

• Ar Dieva žēlastību man ir nācies sastapt vēl kādu vecajo. Tas ir pirmais un pēdējais [t.i. vienīgais] Lutera akadēmijas rektors – mācītājs Reinhards Slenczka. Roberts Feldmanis skaidri apzinājās nepieciešamības Latvijas baznīcā, tādēļ viņš stipri lūdza [piespieda] Dr.Slenczku uzņemties rektora amatu.^[3]

  Arī viņš ir vīrs, par kuru katrs vārds būtu jāraksta zelta burtiem. Ticība Kristum viņam [atļaušos tā izteikties] spiedās ārā pa visām malām. Viņš skaidri zināja, kas ir viņa Tēvs, Mācītājs un Kungs, tādēļ neviens nevarēja viņu izšaubīt. Tu varēji viņu cienīt, apbrīnot, mīlēt. Principā tu varēji darīt ko gribi – vienmēr likās, ka viņš redz visiem cauri. Bet tā ir ikvienam, kas Dievam vairāk klausa nekā cilvēkiem.

  Redziet, šie “bezproblēmu” vīri varēja teikt kalnam: “Celies un meties jūrā.” [Mt.21:21] Un tas tiešām notika. Proti, viņi varēja dabūt visu, ko ticībā lūdza. Jo Dieva valstībā ar labu gribu vien ir par maz. Ir vajadzīga arī ticība, kurai jārūdās un jāpieņemas spēkā.

Nebūtu slikti, ja apustulis Pāvils man uzrakstītu vēstuli kā Titam. Būtu labi, ja varētu šovakar pieklauvēt pie Roberta Feldamaņa durvīm, lai pēc tam aizlidotu pasaulē ar ticības spārniem. Principā man pietiktu ar acs kaktiņu paraudzīties kā Reinhards Slenczka vienkārši iet pa ielu. Tas nav daudz, bet tas arī nav maz – es gribu redzēt, kā vecajie norāda uz Kristu. Vai man ir uz to tiesības? Nezinu.

Bet Dieva vārds saka:

Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai! [Ebr.13:7]

Mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu. [1.Kor.8:6]

Tad nu iztieciet kā variet mani mīļie draugi! Pagaidām varu teikt: “Kaut kā ar Dievpalīgu jāturas.”

---

[1] – šo lasot, diemžēl, nāk prātā ne viens vien garīdznieks [karjerists];

[2] – latīņu val. = Dieva kalpu kalps;

[3] – Vēlos paskaidrot, ka tā Lutera Akadēmija, kuru viņš, Feldmaņa aicināts, vadīja, tagad ir likvidēta. Tā nu sanāk, ka tās vienīgais rektors arī bija Reinhards Slenczka.