Pāvests Leo X: Exsurge Domine [I daļa]
Pāvesta Leo X bulla, izdota 1520.gada 15.jūnijā
[Pret Mārtiņa Lutera maldiem]
Celies un parādies, ak Kungs, un esi tiesnesis savas tiesas prāvā. Lai tavi pārmetumi tiek tiem, kas augām dienām ir muļķības varā. Atver savu ausi mūsu lūgšanām, jo ir cēlušās lapas, alkstot izpostīt vīna dārzu, kura vīna spiedi vienīgi tev ir ļauts pārzināt.
Mirkli pirms grasījies uzkāpt pie sava Debesu Tēva, Tu, Kungs, nodevi un uzticēji pārraudzību, valdīšanu un pārvaldīšanu savā vīna dārzā, jeb savā uzvaramām vainagotajā Baznīcā, [pirmajam pāvestam] Pēterim, kā galvai un tavam vietniekam, kā arī viņa amata mantiniekiem. Un nu, nevadāms meža kuilis, šis tumšo biezokņu vepris, ir iekārojis tās postu, un ik viens savvaļas lops pulcējas ap to baroties!
Atver acis, Pēteri, mosties! Īsteno tev dievišķi uzticēto, garīgo kalpošanu, kā minēts augstāk. Pievērsies svētai Romas Baznīcai, visu baznīcu un ticības skolotāju mātei, kuras dēļ tu pats, pēc Dieva prāta, esi ziedojies nāvē. Kā jau tu brīdināji, pret Romas Baznīcu, ir cēlušies melu skolotāji un sevi pieteikušas baisas sektas, kas pakļauj sevi ātram spriedumam. Viņu mēles ir uguns, nerimstošs ļaunums, pilns nāvīgas indes. Viņus apņem ārkārtīgi rūgta pārprasta dedzība, un viņus piepilda strīdu un nemiera gars viņu sirdīs, un plātīšanās un meli pret patiesību.
Mēs ļoti lūdzam arī tevi, Pāvil, mosties! Tu biji tas, kurš rūpīgi izglītoji un apgaismoji Baznīcu ar ticības mācību un mocekļa nāvi [līdzīgi kā Pēteris]. Redzi, tagad ceļas jauns Porfīrs. Kā vecais reiz pilnīgi aplami uzbruka svētajiem apustuļiem, tā tagadējais uzbrūk svētajiem Romas pāvestiem un to priekštečiem.
Viņš mūs rupji norāj par tavas mācības piesmiešanu, nevis lūdz un aicina. Pārāk nekautrīgi viņš uzbrūk un plosās. Kad viņš zaudē pēdējo jēdzīgo argumentu savā lietā, tad viņš viekārši nerimsats, un turpina ar aizskart personīgi.
Viņš tiešām ir kā maldu mācītājs, “kura pēdējā aizstāvība,” Hieronīma vārdiem sakot, “ir sākt vemstīties ar savas mēles čūsku indi, kad samana savas afēras tuvo galu, un lietot personiskus aizvainojumus, kad tiek pārspēts.”
Tu esi sacījis, ka maldiem jābūt, lai pārbaudītu uzticīgos, tomēr tiem jātiek noslaucītiem no zemes vaiga pašā iedīglī ar tavu starpniecību un palīdzīgo roku, lai tie neuzaugtu un nenobriestu par plēsīgiem vilkiem.
Visbeidzot, liec celties visiem Baznīcas svētajiem un visai pārējai vispārējai Baznīcai, jo kādiem, kas atmetuši sāņus patieso Svēto Rakstu skaidrojumu, melu tēvs ir aptumšojis prātu. Gudri vienīgi paši savās acīs, tie klupuši un krituši vienā grāvī ar senseniem herētiķiem.
Viņi skaidro Rakstus pretēji Svētā Gara gribai, jo viņus iedvesmo nekas cits, kā pašu godkāre, un tieksme pēc lētas popularitātes, kā māca apustulis. Patiesībā, viņi samudžina un vilto Svētos Rakstus. Rezultātā, kā Hieronīms saka, “tas vairs nav Kristus Evaņģēlijs, bet cilvēka, vai vēl sliktāk – paša velna!”
Lai visa svētā Dieva Baznīca, es saku, mostas, un lai, svētlaimīgo apustuļu pielūgts, visuvarenais Dievs atsvabina savas avis no netīrajiem maldiem, izraida herēzes no uzticīgo valsts robežām, un ar prieku uztur mieru un vienotību savā Svētajā Baznīcā.
Tik tiko izsakāmas, mūsu dvēseļu postā un skumjās, ir tas, kas sasniedza mūsu ausis pirms kāda laika, gan uzticamu vīru ziņojumos, gan kā visiem zināmas baumas. Un, ak vai! Mēs pat esam paši savām acīm redzējuši un lasījuši virkņu virknēm visdažādākās maldu mācības.
Kādas no tām ir jau sen ir nosodītas koncilos un mūsu priekšteču lēmumos. Mēs pat dzirdam grieķu un bohēmiešu herēzes. Citas viņu novirzes ir herētiskas, kļūdainas, apkaunojošas vai pretīgas dievijīgai ausij, kas pavedina vienkāršos prātus. Visa pamatā ir viņu aplamā ticība, kas iedomīgajiem ziņkāriem likusi ilgoties vienīgi pēc pasaulīga goda, kas, gluži kā mācīja apustulis, vēlas būt gudrāki nekā viņi ir.
Viņu daudzie vārdi, kas nepamatojās Rakstu autoritātē, kā Hieronīms saka, neiemantos uzticību, pat ja šīs perversās doktrīnas tiks šķietami pamatotas aplami saprastās dievišķās liecībās. Bet nu viņu bijība Dieva priekšā ir mitējusies.
Pateicoties kādiem cilvēkiem, šie maldi nu ir atdzimuši un izplatās starp frivoliem un augstdzimušajiem vācu tautā. Tas dara mūsu skumjas jo lielākas, ka tas noticis tieši vietā, kurai mēs un mūsu priekšteči vienmēr bijām pieķērušies līdz savas mīlošās sirds dziļumiem.
Pēc tam, kad Romas Baznīca imperiju no grieķiem nodeva tiem pašiem vāciešiem, mūsu priekšteči un mēs vienmēr izvēlējāmies Baznīcas advokātus un aizstāvjus no viņu vidus.
Patiešām, tas ir visiem zināms, ka, patiesi katoliskai ticībai piederošie vācieši vienmēr bijuši visniknākie oponenti herēzēm, ko apstiprina augsti teicamo vācu imperatoru lēmumi, kas baznīcai devuši neatkarību un brīvību, bet herētiķus izdzinuši un izskauduši no Vācijas.
Šie, agrāk izdotie un mūsu priekšteču apstiprinātie, lēmumi ietvēra pat tādus bargus sodus, kā zemes un varas atņemšanu ikvienam, kas dod patvērumu un neizdzen maldu mācītājus. Ja tas tiktu ievērots šodien, tad bez mazākajām šaubām, abas puses – gan mēs, gan viņi – būtu brīvi no visa šī sajukuma.
To apstiprina nesenais Konstances koncila (1418.gads) notiesājošais spriedums un sods tādiem bezdievjiem kā husītiem, viklifiešiem un Prāgas Hieronīmam [Jeroným Pražský]. To apstiprina vāciešu asinis, kas izlietas karos pret bohēmiešiem. Un visbeidzot, to apstiprina, augstākminēto mācību atspēkošana, noraidīšana un nosodīšana Ķelnes un Lēvenas universitātēs, kas mums dāvājusi nevienu vien centīgu un reliģiozu Kunga tīruma kopēju. Mēs varētu minēt vēl daudz un dažādus citus faktus, ko mēs izlēmām izlaist, lai nerastos priekšstats, ka mēs aprakstām vēsturi.
Ar Dieva labvēlību mums nodotās garīgās kalpošanas vārdā mēs vairs nevaram un nedrīkstam ilgāk nekādā ziņā un apstākļos paciest vai neievērot augstāk minēto maldu postošo indi, neapkaunojot kristīgo reliģiju un neievainojot ortodokso ticību. Mēs arī izlēmām virkni šo kļūdu likt nest šim papīram; to saturs ir sekojošs…
Jā, absolūti pāvestības un viņa garīgo līdzinieku “argumenti”! “Es esmu ,sevī, kas izlemj.” Nekādi citi objektīvi ( skripturāli) argumenti nav vajadzīgi.
shis dzheks laikam daudz cietis…