Ticība Dievam Pestītājam: Kāpēc Kristus to ir darījis?

“Lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, tāpat kā Viņš ir augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžībā. Tas ir tiešām tiesa”.

Visiem zināma Kristus uzvara pār grēku, velnu un nāvi kļuva tad, kad piepildījās ticības apliecības vārdi – “trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem”. Ar šiem vārdiem kristīgā draudze apliecina to, ko redzēja apustuļi, sievietes, kas sekoja Kristum, kā arī vairāk nekā 500 cilvēku vienā reizē. Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta: “Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Rom. 10:9) Tādējādi Pāvils cieši sasaista liecību, ka Kristus ir Kungs, ar ticību Viņa augšāmcelšanās notikumam. Jau no pašiem Kristīgās draudzes sākumiem šī vēsts bija apustuļu sludināšanas centrālā tēma, balstīta uz paša Kristus parādīšanos. Nākamās paaudzes, kas nebija redzējušas Augšāmcelto Kungu, Lieldienu vēsti vairāk saistīja ar tukšo kapu. Tomēr pamats ticībai Kristus augšāmcelšanās notikumam ir – aculiecinieki, kas redzējuši Kungu Jeruzālemē, Galilejā uz Emavas ceļa, Damaskā un visbeidzot Patmas salā. Kristus parādīšanās ir saistīta ar apustuļiem, un uz apustuļu liecības pamata ir celta baznīca (Ef. 2:20). Tā ir Apustuļu ticības apliecība, ko apliecina baznīca, un Kristus baznīca ir apustuliska.

Apustuļu liecība atšķiras no visām citām, kuras izteikuši lielu skolotāju sekotāji, cerībā, ka Viņu skolotājs ir dzīvs. Apustuļi neteica: “Kristus ir dzīvs.” Apustuļi teica: “Viņš ir augšāmcēlies.” Lai saprastu, ko Baznīca apliecināja ar vārdu augšāmcēlies, mums jāpakavējas pie tām Jaunās Derības vietām, kurās apustulis Pāvils bija spiests aizstāvēt augšāmcelšanos pagānu filozofu priekšā (Ap. d. 17; 1. Kor. 15). Apustuļu darbu 17. nodaļā mēs lasām, ka atēnieši vairs nevēlējās uzklausīt Pāvilu, kad viņš sāka runāt par Kristus augšāmcelšanos. Un arī filozofiski izglītotie korintieši iebilda pret mirušo augšāmcelšanos. Kāpēc?

Vispirms jau pati doma, ka ķermenis varētu dzīvot atkal, bija nepieņemama grieķu izpratnei par dvēseles nemirstību. Grieķu filozofi ķermeni uzskatīja par dvēseles sprostu. Dzīves mērķis bija no tā izkļūt. Tādējādi miesīga augšāmcelšanās izklausījās pārāk nefilozofiski un korintieši mēģināja iebilst pret Pāvila mācību par miesas augšāmcelšanos. Pāvila pretargumentus mēs atrodam 1. vēstulē korintiešiem 15. nodaļā. Taču būtu maldīgi iedomāties, ka galvenie grieķu iebildumi pret augšāmcelšanos saistījās tikai ar šiem filozofiskajiem uzskatiem. Arī pašu grieķu mitoloģija pazīst, piemēram, Ozīrisa augšāmcelšanos. Tad – kāpēc Kristus augšāmcelšanās, ko sludināja Pāvils, tiem bija nepieņemama? Būtība ir tā, ka ne pati augšāmcelšanās doma bija grieķiem nepieņemama, bet gan vēsturiska vēsts par augšāmcelšanos. Visas grieķu dievības bija mītiskas personas, un viņu augšāmcelšanās bija mīti. Kristus turpretī bija vēsturiska persona. Ja par Kristu tiktu runāts kā par mītu, grieķi šo stāstu uzklausītu ar prieku. Bet, kad tika sacīts, ka Kristus ir konkrēta vēsturiska persona – Jēzus no Nācaretes, kas augšāmcēlusies no nāves, tas viņiem bija nepieņemams.

Kristietim jāzina arī tas, ka būtiskākais Lieldienu notikums nav neparastie brīnumi, no kuriem galvenais ir, ka viens no mirušajiem ir augšāmcēlies. Arī Lācars un Jaira meitiņa taču tika uzcelti no mirušajiem. Bet Kristus augšāmcelšanās ir – īpaša. Tā ir eshatoloģiska (gr. val. mācība par pēdējām lietām) – tā nozīmē Dieva iejaukšanos cilvēces vēsturē. Dievs uzmodināja Jēzu no mirušajiem, lai Viņš nekad vairs nemirtu. Un tāpat kā Jēzu no Nācaretes Dievs uzmodinās arī mūs. Tas ir vēstures piepildījums un atrisinājums – jaunā pasaule, kur vairs nebūs nāves. Jēzus ir pirmais, kuram sekos daudzi. Tā ir jauna radīšana, jaunas pasaules iesākums, kas tiek apliecināts ar vārdiem “trešajā dienā augšāmcēlies”.

Kristus augšāmcelšanās, kaut arī ļoti būtiska, ir tikai daļa no Viņa paaugstināšanas. Ja Kristus būtu tikai augšāmcēlies, tad Viņš gan būtu pirmdzimtais no daudzajiem, bet nekas vairāk. Taču augšāmceltais Kristus ir reizē arī paaugstinātais, par kuru Apustuļu ticības apliecība saka: “..uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Ar savu nāvi Kristus samaksāja par visu cilvēku grēkiem, Viņa augšāmcelšanās bija Dieva piedošana cilvēcei – attaisnošana un absolūcija, kas tagad saņemama ticībā. Kristus uzkāpšana debesīs savukārt ir apliecinājums tam, ka Viņš ir piepildījis savu uzdevumu, kuru paveikt Viņu sūtījis Tēvs.

Pēc kalvinistu domām, Jēzus miesa tagad atrodas kaut kur aiz visām zvaigznēm un tādēļ Kristus miesas klātesamība Altāra sakramenta maizē un vīnā nav iespējama. Arī viduslaiku teoloģiju raksturoja šāda telpiska Debesu izpratne, kas tomēr nav sastopama Jaunajā Derībā.

Luteriskās ticības apliecības Kristus debesbraukšanu neuzskata par sava veida kosmisku ceļojumu, kur Viņš pārvietotos no vienas vietas uz otru, bet vienkārši kā Jēzus aiziešanu no mācekļu fiziskā skatījuma. Luters atteicās no vispārpieņemtās telpiskās Debesu izpratnes un uztvēra debesbraukšanu, kā beidzamo Kristus atbrīvošanos no tiem ierobežojumiem, kādiem Viņš bija pakļāvis sevi pazemošanās stāvoklī šajā radītajā pasaulē.

Kristus paaugstināšanās Debesīs nav pretrunā ar Viņa apsolījumu būt kopā ar savu baznīcu. Luteriskā izpratnē nedz Kristus miesā nākšana, nedz Viņa debesbraukšana nav saistīta ar Kristus pārvietošanos no vienas vietas uz otru. Kristus vienkārši neatkarīgi no telpas ir klātesošs savai baznīcai ar abām savām dabām.

Mūsdienās iebildumi pret Kristus debesbraukšanu ir citi, līdzīgi tiem, kas saistīti ar Viņa augšāmcelšanos. Tie, kuriem augšāmcelšanās nav viss vēsturisks notikums, bet tikai mīts, arī Kristus debesbraukšanu uztver kā mītu. Tā kā, viņuprāt, Kristus augšāmcelšanās un debesbraukšana tikai simboliskā veidā atspoguļo Jēzus godā celšanu, tad tās abas patiesībā kļūst nevajadzīgas. Šie pētnieki par Jēzus debesbraukšanu runā tādā pašā nozīmē, kā mēdz runāt par Romas valdnieku Romula un Augusta mītisko debesbraukšanu. Tādējādi Kristus augšāmcelšanās un debesbraukšana esot divi dažādi veidi kā evaņģēlisti apraksta vienu un to pašu Jēzus godā celšanas notikumu.

Svētajos Rakstos Jēzus debesbraukšanai nav pievērsta tik liela uzmanība kā Viņa augšāmcelšanai. Šā notikuma aprakstus sniedz vienīgi Lūka, pavisam īsi savā evaņģēlijā (24:50–53) un nedaudz plašāk Apustuļu darbos (1:9–11). Par debesbraukšanu ir runa arī Marka evaņģēlija nobeigumā (16:19–20), kas, lai gan ir vēlāks papildinājums, tomēr liecina, ka senajā baznīcā šis jautājums ir uzskatīts par būtisku kristoloģijas daļu.

Kaut arī Lūka ir vienīgais, kas mums sniedz vēsturiskas ziņas par Jēzus debesbraukšanu, tomēr debesbraukšana bija jau daļa no paša Jēzus sludināšanas. Mazajā apokalipsē (Mt. 25:31–46) Jēzus par sevi runā, kā par nākošo pasaules tiesnesi. Atbildot uz augstā prietera jautājumu, vai Viņš ir Dieva Dēls, Jēzus sevi identificē ar Cilvēka Dēlu, kas sēdēs uz debesu padebešiem (Mt. 26:24; Mk. 14:62). Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus stāsta par savu aiziešanu pie Dieva (Jņ. 20:17). Viņš ir Cilvēka Dēls, kas var doties atpakaļ uz Debesīm, jo no tām Viņš ir nācis (Jņ. 3:13).

Lai gan agrīnās baznīcas sludināšanā Jēzus debesbraukšana netiek īpaši uzsvērta, tomēr tā tiešā veidā izriet no vēsts par Viņa otro atnākšanu. Viņa atgriešanās tiesāt šo pasauli notiks tādā pašā veidā kā aiziešana no šīs pasaules: “Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap. d. 1:11)

Tāpat jau apustuļu laikā Jēzus debesbraukšana bija daļa no baznīcas ticības apliecības. 1. Pētera vēstulē (3:22) mēs lasām, ka Jēzus atrodas pie Dieva labās rokas, jo Viņš ir “uzkāpis debesīs”. Tā kā tiek uzskatīts, ka Pirmā Pētera vēstule tikusi sarakstīta Romā, tad ir visai ticams, ka tā kalpojusi par paraugu Apustuļu ticības apliecībai, kas tapusi no Romas ticības simbola. Šī ticības apliecība bija jāapliecina katram, kurš vēlējās tikt kristīts. Tādējādi kristāmajam bija jāapliecina ne tikai Jēzus nāve un augšāmcelšanās, bet arī debesbraukšana. Līdzīgi kā augšāmcelšanās, arī debesbraukšana vienlaikus pieder šīs pasaules vēsturei un reizē ir eshatoloģisks notikums. D. Skērs to raksturo šādi: “Kā vēsturisks notikums tā ir daļa no mūsu vēstures, bet kā eshatoloģisks notikums tā pastiprina augšāmcelšanos kā jaunas cilvēces ēras iesākumu un sagatavo Kristus atnākšanai. Tas, kurš uzkāpj Debesīs ir tas pats, kurš atkal atnāks. Tādējādi krustā sišana, augšāmcelšanās un debesbraukšana sasaistās vienā līnijā. Debesbraukšana nozīmē, ka krustā sistais un augšāmceltais valda savu baznīcu, kas gaida uz Viņa atkalatnākšanu (1. Kor. 15:25, Ef. 1:20–3, Fil. 2:9–11).”

Pēc debesbraukšanas Kristus personas un abu Viņa dabu klātesamība baznīcai turpinās. Jau četrdesmit dienu laikā pēc augšāmcelšanās Jēzus gan pēkšņi ierodas pie saviem mācekļiem, gan tikpat pēkšņi pazūd. Viņa debesbraukšana iezīmē šā četrdesmit dienu perioda beigas. Dramatiskā debesbraukšanas notikuma, ko pavada eņģeļu paskaidrojums, nozīme ir tā, ka Jēzus pārtrauc šāda veida regulāru parādīšanos saviem mācekļiem. Tas gan nenozīmē, ka šādas parādīšanas vairs nenotiks vispār. Jēzus parādās gan Pāvilam uz Damaskas ceļa, gan Ananijam, gan Jānim Patmas salā. Taču šīs ir jau nedaudz citādas parādīšanās kā tās, kas notika četrdesmit dienu laikā un pārliecināja mācekļus par Jēzus augšāmcelšanos, lai tie varētu kļūt Viņa augšāmcelšanās liecinieki.

Ticības apliecības vārdi – “sēdies pie Dieva Visuvaldītāja Tēva labās rokas” – izsaka Kristus debesbraukšanas nozīmi. Šie vārdi ir ņemti no 110. psalma: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekams Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām.” Tie citēti Marka evaņģēlijā 12:36–37, Mateja evaņģēlijā 22:41–43, Lūkas evaņģēlijā 20:41–43, Apustuļu darbos 2:34–35, 1. Vēstulē korintiešiem 15:25 un Vēstulē ebrejiem 1:13. No šejienes nāk ticības apliecības vārdi, kas apliecina, ka augšāmceltais Jēzus Kristus ir Kungs, ar kuru Tēvs dalās savā mūžībā, visuresamībā un visvarenībā. Paaugstinātais Kristus ir Pirmais un Pēdējais, Iesākums un Gals, Alfa un Omega, “kas ir, kas bija un kas nāk” (Jņ. atkl. 1:4, 8), “vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebr. 13:8). Ar to ir izteikts Jēzus Kristus mūžīgums, kas ir jāatšķir no austrumnieciskās mūžības izpratnes. Austrumu astroloģijas ietekmē mūžība tika saprasta, kā visu aionu summa jeb citiem vārdiem – kā laiks, kas nekad nebeidzas. Bībeles izpratne ir citāda – Dievs ir mūžīgs un Viņa mūžība ir atšķirīga no šīs pasaules laika, kas ir saistīts ar radīšanu un kam reiz pienāks beigas. Mūžība ir nevis laiks, kas nekad nebeidzas, bet laika pretstats, – tā izdzēš laiku. Šī mūžība ir tā, kas Vēstulē ebrejiem un Jāņa atklāsmes grāmatā ir aprakstīta kā Kristus mūžība.

Jēzus Kristus, būdams patiess cilvēks un patiess Dievs, pieder gan laikam, gan mūžībai, un tas, kas ar Viņu notiek laikā, reizē notiek arī mūžībā. Visu to, ko mēs redzam notiekam laikā, Dievs redz notiekam mūžībā. Tas ir grūti aptverams mūsu cilvēciskajam prātam, bet, trūkstot šai atziņai, mēs pazaudējam vai nu Kristus dievišķumu, vai cilvēciskumu, proti – faktu, ka mūžīgais Dievs patiesi ir ienācis cilvēces vēsturē un turpina to darīt vēl joprojām caur sludināto Vārdu un izdalītajiem sakramentiem.

Laiku beigās Jēzus Kristus atgriezīsies redzamā veidā, lai celtu augšām visus mirušos, iznīcinātu vai pilnīgi pārmainītu pašreizējo pasauli un spriestu tiesu. Kristus tiesās gan dzīvos, gan mirušos. Galvenais sprieduma kritērijs būs ticība vai neticība Kristum. Neticīgie tiks tiesāti savas neticības dēļ. Savukārt ticīgie iemantos mūžīgu dzīvību ticības dēļ. Darbi kalpos kā apliecinājums ticībai, bet darbu trūkums neticībai. Tiesas dienu un stundu zina tikai Dievs. Ticīgiem nav dots uzdevums mēģināt to noteikt. Tomēr tiem ir jāvēro zīmes, kas norāda uz Kristus otro atnākšanu. Tā pilnībā iznīcinās jebkādu velna varu, un pēc tās tiks radītas jaunas debesis un zeme, kas velnam nebūs pieejamas, un tajās mājos tie, kuri tic Kristum. Mācība par Kristus otro atnākšanu ir nozīmīga kristīgās baznīcas doktrīna. Tā ir atrodama visās trijās senbaznīcas ticības apliecībās (Apustuļu, Nīkajas un Atanasija), un tā ir jāapliecina ikvienam, kas sevi uzskata par kristieti, jo tā ir Svēto Rakstu mācība. Nedaudz pievērsīsimies zīmēm, kas liecina par Kristus otrās atnākšanas tuvošanos.

Paši pēdējie laiki iesākās jau ar Jēzus Kristus dzimšanu, kad Viņš nāca pasaulē kā cilvēks, un tie turpinās joprojām šodien. Šo laiku notikumi ir attēloti Mateja evaņģēlija 24. nodaļā, Marka evaņģēlija 13. un Lūkas evaņģēlija 21. nodaļā, un tie līdzinās mirstīga cilvēka dzīvei un rāda, ka arī pasaule kļūst veca, nevarīga un lēnām mirst.

Lai gan Dieva dusmība pār neatgriezīgajiem grēciniekiem pilnībā parādīsies tikai Pēdējās Tiesas dienā, apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem 1:18 norāda, ka Dieva dusmība pār visu cilvēcisko netaisnību un apgrēcību parādās jau tagad. Jau pravietis Jeremija runāja par Dieva tiesu, kas piemeklēja dumpīgo tautu tās uzvedības dēļ. Zobens, bads un mēris bija sods par Israēla tautas atkrišanu un dumpīgumu. Jaunajā Derībā Jēzus runā par kariem, kas ir un būs, kā arī par badu, zemestrīcēm, slimībām un sērgām, kas nāks pār cilvēkiem. Daudzi filozofiski noskaņoti teologi šīs Dieva tiesas zīmes cenšas pavērst pret pašu Dievu, jautādami, kā gan Dievs var būt mīlestība, ja karos un no slimībām mirst nevainīgi cilvēki. Taču šie pētnieki, kas atmet Svēto Rakstu autoritāti, ir aizmirsuši, ka mēs nebūt nedzīvojam, kā to uzskatīja vācu filozofs Gotfrīds Leibnics, “labākajā no visām iespējamām pasaulēm”, bet gan Ādama grēka un pēc tam mūsu grēku dēļ nolādētā pasaulē. Sods, kas nāk pār tagadējo pasauli, ir Pēdējās Tiesas dienas priekšvēstnesis. Tajā pašā laikā mums jāatceras, ka tie, kas cieš šajos piemeklējumos, nav vainīgāki par pārējiem, ­ visi ir vainīgi Dieva priekšā. Un, piemeklējot vienus, Viņš aicina visus atgriezties no elkiem un pašdievināšanas pie Viņa ­ vienīgā dzīvā Dieva, kas vienīgais ir pielūdzams.

Mūsu cilvēciskā neizpratne par Dieva tiesu uzskatāmi parādās modernajā miera kustībā. Cilvēki uzskata, ka viss ir viņu rokās. Tas patiesībā ir vienīgais, kam viņi tic, tādēļ arī uzskata, ka bruņošanos un karus var izbeigt ar politiskiem līdzekļiem. Taču no kariem, ar ko Dievs soda nepaklausīgās tautas, var izbēgt, vienīgi atgriežoties no morāla un garīga ļaunuma. Tādēļ miera kustībām vajadzētu pievērst savu uzmanību cilvēka dzīvei, visam, kas saistīts ar ģimenes un laulības dzīves stiprināšanu, kā arī dzīvības pasargāšanai,­ vispirms tai, kas rodas mātes ķermenī. Karš, slimības, bads un dabas katastrofas ir notikušas, sākot jau ar grēkā krišanas brīdi līdz pat mūsu dienām, un, lai gan tās norāda uz Kristus otro atnākšanu, tās reizē arī liecina par to bēdīgo stāvokli, kādā pasaule atrodas pēc grēkā krišanas. Grēks tā pārveidoja pasauli, kuru Dievs bija radījis labu, un tā sabojāja cilvēku attiecības, ka Kaina paceltā roka pret savu brāli Ābelu vēl arvien raksturo cilvēku savstarpējās attiecības šeit uz zemes, kas turpinās kā nepārtraukti kari un noziegumi. 20. gadsimta kari: I Pasaules karš, revolūcija Krievijā un tai sekojošā slepkavošana, II Pasaules karš, Vjetnamas, Afganistānas, Dienvidslāvijas un Čečenijas karš; ieroču uzkrājumi, ar kuriem vairākkārtīgi var iznīcināt visu pasauli, un tajā pašā laikā mānīgais optimisms, kādā cilvēki šodien dzīvo, ir ļoti nopietna pēdējo laiku zīme.

Blakus karam pēdējo laiku zīme ir bads un slimības. Labā Dieva radība, kas tika radīta, lai paēdinātu un apģērbtu cilvēku, tagad laiku pa laikam viņu pakļauj badam. Tās ir sekas tam, ka cilvēks ir kļuvis par Dieva ienaidnieku. Un, lai gan pēdējos gadu desmitos cilvēcei ir izdevies uzvarēt daudzas lipīgas, agrāk neārstējamas slimības, tomēr to vietā ir nācis AIDS un citi vīrusi, kuru postošās darbības dēļ iet bojā sabiedrības fiziski spēcīgākā daļa. Šīs slimības savukārt ir sekas tam, ka dzīves jēgu zaudējušie cilvēki meklē aizmirstību narkotikās un seksuālā visatļautībā. Seksuālā izvirtība, kas ir vērsta pret ģimeni, arī ir viena no pēdējo laiku zīmēm. Taču bads, katastrofas, slimības un posts, ko tās rada, ir ne tikai Dieva sods, bet arī Viņa aicinājums uz grēknožēlu, jo Dievs vēlas piedot visus grēkus un dziedināt visas sērgas (Ps. 103:3).

Vēl viena pēdējo laiku zīme ir laicīgās varas dumpīgums. Lai gan plaši atzītā evolūcijas teorija ir radījusi ilūziju, ka pasaule neapturami attīstās un iet pretī pilnībai, tomēr pietiek atvērt A. Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu”, ieraudzīt marksisma radīto situāciju Ķīnā, slepkavības, kas notiek tepat Rīgā un visā pasaulē, abortu skaitu, terorismu, organizēto noziedzību, sektu izplatību, lai saprastu, ka šodien visnežēlīgākās pagāniskās noziedzības un ļaunuma formas atdzimst neparastā spēkā un kļūst arvien perversākas. Īpaši raksturīgi mūsu laikam ir tas, ka viss šis ļaunums pamazām tiek legalizēts oficiālajā dažādu valstu likumdošanā. Pietiek tikai paraudzīties, ar cik mierīgu sirdi visa pasaule noraugās uz neķītrību, kas tiek propagandēta televīzijā, presē u.c., lai saprastu, ka laicīgā vara jeb Dieva kreisās rokas valdība lielā mērā ir veicinājusi tā saukto seksa revolūciju. Vairumam cilvēku ģimene, laulība un bērni vairs nebūt nav galvenās vērtības. Tas, kas agrāk tika saprasts kā labs vai slikts, šodien tiek saukts par atšķirīgiem dzīves veidiem, atšķirīgu orientāciju u. tml. To, ko cilvēki kādreiz sauca par nešķīstību un laulības pārkāpšanu, tagad sauc par pirmslaulības vai ārlaulības seksu, kam līdztekus notiek kaunpilnā abortu legalizēšana, kas parāda, kāda ir sabiedrības attieksme pret dzīvību un saviem pēcnācējiem. Liekas arī, ka prieks par marksisma un komunisma sabrukumu ir pāragrs, jo tā radītais morālais sabrukums, totalitārisms un nelikumība turpinās pilnā sparā. Asiņu straume, kuru iesāka Ļeņins un pa kuru, pēc paša vārdiem, viņš brida līdz ceļiem, ir pacēlusies krietni augstāk. Gan tas, kas notiek šodien, gan pieejamie vēsturiskie materiāli liecina, ka komunisms nebija tikai politiski ekonomiska parādība. Komunistu iracionālais naids pret Dievu un reliģiju norāda uz tā velnišķīgo izcelsmi, kas jau diezgan labi ir atspoguļota dažādu pētnieku darbos. Piemēram, luterāņu teologs H. Zasse saka, ka “marksisma teorija ir apgāzta tūkstošiem reižu ar tintes plūdiem Vācijā un asiņu plūdiem Krievijā”. Liela daļa šo asiņu reiz ritēja kristiešu dzīslās. Mocekļu asinis, kas 20. gadsimtā ir plūdušas vairāk nekā pirmo gadsimtu kristiešu vajāšanās ir vēl viena mūsu Kunga nākšanas zīme. Tas ir asiņains uzbrukums mūsu Kunga Jēzus miesai – Viņa baznīcai. Iespējams, ka tas ir tikai strautiņš, kas visai drīz pārtaps asiņu upē, kas varētu sekot, šim ļaunumam pieaugot. Un tomēr tas tikai vairos kristiešu prieku, jo šāda nāve viņiem ir ieguvums un martīru baltās drēbes ir atalgojums par pasaules zaimiem.

Kanādas luterāņu teologs Džons Stīvensons, kam es esmu pateicību parādā par šīm atziņām, tālāk norāda, ka nākamā pēdējo laiku zīme ir sacelšanās pret Dievu baznīcā. Mūsu Kunga atnākšanas zīmes var vērot ne tikai pasaules notikumos un norisēs, bet arī baznīcā. Miesā nākušais Dievs mūs ir brīdinājis, ka celsies daudzi viltus pravieši un kristietība tiks vajāta ne tikai no ārpuses, bet arī grauta no iekšpuses. Šis Kristus brīdinājums attiecas uz visu Kristus Baznīcas pastāvēšanas laiku. Mēs varam lasīt, ka apustulis Pāvils jau Jaunās Derības laikos, atvadoties no Efezas prezbiteriem, aicināja viņus palikt uzticamiem Dieva uzticētā ganāmā pulka ganiem. Šā Pāvila aicinājuma pamatā bija viņa pravietiskais skatījums par to, ka celsies viltus mācītāji, kas ar dvēselei nāvīgām ķecerībām mēģinās nogalināt jaundzimušo baznīcu. Tā kā velns vēl nav iemests degošā uguns jūrā, tad, tāpat kā pasaules vēsture, lielā mērā ir karu vēsture, tāpat arī baznīcas vēsture pa lielākai daļai ir vēsture, kas ataino ķecerību rašanos un baznīcas cīņu pret tām. Luters saka, ka nesaskaņas un strīdi par Svēto Rakstu mācību ir dievišķi strīdi, kuros Dievs cīnās ar velnu (Ef. 6:12). Šī cīņa pastiprināsies, laiku beigām tuvojoties. Tolerance ­ iecietība pret dažādiem uzskatiem, kas ir laba lieta laicīgajā pasaulē un tās pārvaldīšanā, kļūst par postošu spēku, ja tā tiek pieļauta baznīcā. Tā apdullina cilvēka apziņu tā, ka viņš vairs neuztraucas par ķecerībām, kas ar laiku sāk likties pat pievilcīgākas par Evaņģēlija patiesību. Tā, piemēram, New Age (Jaunā laikmeta) mācība neprasa ne sirds satriektību par saviem grēkiem, ne arī māca par iedzimto grēku, ne arī aicina uz atgriešanos. Jau Baznīcas pirmajos pastāvēšanas gadsimtos bija mēģinājumi vispār atmest Dieva bauslību un runāt tikai par mīlestību. Tas atkārtojās reformācijas laikā un ar jaunu spēku turpinās šodien. Mēs pat varam teikt, ka tie arhi­herētiķi, kā viņus sauca baznīcas tēvi, bija tikai pieticīgi priekšvēstneši tai maldu jūrai, kas patlaban plūst no kancelēm un katedrām. Varētu pat teikt, ka 16. gadsimta ticības cīņas, salīdzinot ar mūsdienu Svēto Rakstu kritiku, feministu, atbrīvošanās un citām dēmoniskām teoloģijām, liekas kā vētra tējas glāzē. Kad mūsu Kungs brīdināja savus mācekļus, stāstīdams par savas atnākšanas zīmēm, tad viltus pravieši, viltus kristi bija pirmie šajā pēdējo laiku zīmju “sarakstā”. Šie viltus kristi kā Bar­Kohba 2. gadsimtā un Mūns 20. gadsimtā parādīsies ne tikai kā indivīdi, bet arī kā veselas kustības. Marksistu kustība ir tieši šāda viltus mesiānisma kustība, un, lai gan tā noritēja ārpus baznīcas, tomēr daudz mācītāju un teologu to skaļi slavēja. Pat rietumu teologi slavēja tādus cilvēkus kā Staļins, sakot, ka Dieva valstība izpaužas kā staļinistiski ­komunistiska valsts. Šajā komunistu slavēšanā piedalījās gan Pasaules luterāņu federācija, gan Pasaules baznīcu padome. Šo viltus mesiju mācības arvien mēģina sevi parādīt kā patiesos kristiešus un Kristus atklāsmes nesējus. Tāda bija 2. gadsimta gnostiķu kustība, kas šodien ir parādījusies no jauna kā New Age kustība, kas noliedz Dieva personu, bet tā vietā dievišķo pašu cilvēku un atļauj viņam pilnīgu patvaļu. New Age kustībai neapšaubāmi ir velnišķīgas saknes, un tai ir noteikta loma antikrista nākšanā. Svētie Raksti un luterāņu ticības apliecības (vistiešāk Šmalkaldes artikuli) norāda, ka īstais antikrista tronis tomēr atrodas baznīcā un ka tā pazīmes ir cilvēka autoritātes pacelšana pāri Dieva vārda mācībai.

Pēdējā zīme, pēc kuras arī var spriest par Kristus otrās atnākšanas drīzu tuvošanos, ir Evaņģēlija sludināšana visā pasaulē. Pēc kāda pētnieka aprēķiniem 1980. gadā 60% pasaules iedzīvotāju bija dzirdējuši Evaņģēlija vēsti. Pašreiz šim skaitlim vajadzētu būt jau apmēram 80%. Tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki būs ticīgi, bet viņi būs dzirdējuši par grēku piedošanu Jēzus vārdā. Tā šīs zīmes mums liek būt modriem, dedzīgiem Evaņģēlija pasludināšanā un priecīgiem, zinot, ka tas Kungs nāk. Un kristīgā baznīca kopā ar apustuli Jāni lūdz un apliecina: “Nāc, Kungs, nāc drīz!”

Nobeidzot otrā ticības artikula skaidrojumu Mazajā katehismā, Luters uzsver, ka patiesais Dievs un cilvēks – Jēzus Kristus – mani atpircis no velna varas “lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē”. Piederēt Kristum nozīmē, ka kristietis vairs nepieder ne velnam, ne pats sev, ne citiem cilvēkiem. Viņš nav ne velna, ne cilvēku vergs, arī ne pats savs kungs, bet viņa Kungs ir Kristus. Piederēt Kristum tātad nozīmē to pašu, ka Kristus ir kļuvis par manu Kungu. Tas izpaužas pat tādā mērā, ka kristietis vairs nedzīvo pats, bet viņā dzīvo Kristus. Visa viņa dzīve līdz ar to ir vērsta ne vairs uz savām interesēm, bet uz Kristu, jo ticīgajam ir Kristus prāts. Šeit parādās kristieša un rietumu kristīgās kultūras cilvēka identitāte. Pretēji miesas prātam, kas arvien tiecas pēc varas, slavas un pasaules apbrīna kristietis tiecas pēc Dieva goda un Dieva atzinības, darbodamies ģimenē, valstī un baznīcā. Visās šajās sfērās viņš vairs necenšas realizēt savu prātu, piepildīt savas ambīcijas, bet piederēt tam Kungam. Viņš ir tikai kalps savā ģimenē, valstī un baznīcā. Taču jāatceras, ka viņš vispirms ir nevis ģimenes, valsts vai baznīcas, bet gan Kristus kalps.

Šeit uz zemes kristieši dzīvo Dieva žēlastības valstībā jeb baznīcā, kas ir Kristus miesa, un, lai gan baznīca arvien nes krustu, tas ir, tiek vajāta un cieš, tomēr tā ir Kristus aizsargāta. Kristus sekotāji uztur sevi šķīstus un no šīs pasaules nesagānītus, jeb iet pa šauro ceļu, kas ir pats Kristus. Tas nozīmē, ka, lai gan vēl joprojām sava nespēka dēļ viņi grēko, tomēr tie var visus savus grēkus “mest uz Viņu.” Viņš uzņemas tos un nes kristiešu vietā. Ir dažreiz skumji dzirdēt, ka cilvēki nevēlas kļūt piederīgi Kristum, jo baidās kaut ko zaudēt. Šie cilvēki nesaprot Kristus būtību. Viņam no mums neko nevajag. Viņam pašam viss pieder. Kļūdams par mūsu Kungu viņš nevēlas no mums kaut ko ņemt, bet dot. Tā ticīgais no Viņa gūst mieru, drošību, dzīves jēgu un svētlaimi. Viņš zina, ka pēc šīs zemes dzīves viņš ieies Kristus godības valstī un mierā, ka svētībā gaidīs uz augšāmcelšanās dienu. Tāpat kā Kristus ir augšāmcēlies, tāpat arī ticīgo cilvēku miesa tiks augšāmcelta, lai ar Kristu dzīvotu un valdītu mūžīgi.