Ticība Dievam Pestītājam: Kas Viņš ir?

Otrais ticības artikuls iepazīstina ar trīsvienīgā Dieva otro personu – ar to, kas Viņš ir un ko Viņš dara. Veidu, kā Mazajā katehismā Luters to ir aprakstījis, ar pilnām tiesībām var uzskatīt par kristīgās literatūras klasiku. Lutera paskaidrojumu var sadalīt trīs daļās, kur katra no tām atbild uz noteiktu jautājumu. Pirmā – kas Kristus ir? Otrā – ko Viņš ir paveicis? Trešā – kāpēc Viņš to ir darījis?

“Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs.”

“Es ticu.” Jēzu Kristu, ko apustuļi redzēja ar savām acīm, klausījās ar savām ausīm, un pat aptaustīja ar savām rokām, šodien kristieši sastop Evaņģēlijā un sakramentos. Un, lai gan šodien neviens nav Viņu personiski ne redzējuši, nedz dzirdējuši, tomēr Evaņģēlijs un sakramenti ļauj mums sastapties ar augšāmcelto Kungu, kas rada mūsos tādu pat ticību un pārliecību kā apustuļiem. Un tāpat kā mēs apliecinājām ticību Dievam Tēvam, tā tagad arī Dievam Dēlam – Jēzum Kristum. Tāpat kā kristietis tic Visuvaldītājam Dievam Tēvam, tāpat viņam jāmācās ticēt Dieva vienpiedzimušajam Dēlam. Jo tam, kam nav Dēla, nav arī Tēva. Ikvienam, kas vēlas parādīt godu Tēvam, jāparāda gods arī Dēlam. Ticēt Tēvam nozīmē – ticēt arī Dēlam. Turklāt vienīgi caur Dēlu Tēvs ir godājams.

Vārds Jēzus nozīmē – Dievs glābj, palīdz, atpestī. Tā Kunga eņģelis Jāzepam sapnī atklāja, ka tieši tā būs saukt bērnu, kuru gaidīja Marija. Eņģelis arī paskaidro, kāpēc – “jo Viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem” (Mt. 1:21). Bībele māca, ka vienīgi šajā Vārdā cilvēkiem ir dota pestīšana, jo neviens cits nespēj glābt no grēka verdzības (Ap. d. 4:12). Tātad vārds Jēzus nozīmē – Dievs Pestītājs jeb Glābējs no grēka un visām tā sekām.

Kristus ir ebreju vārda Mesija grieķu tulkojums, kas latviski nozīmē – svaidītais. Jēzus no Nācaretes tātad ir Dieva Svaidītais. Tikt svaidītam ar eļļu Vecās Derības laikā nozīmēja, ka kāds ir saņēmis noteiktu amatu un arī Svēto Garu šā amata veikšanai (1. Sam. 16:13). Vecās Derības pravieši, priesteri un ķēniņi, kas visi bija svaidīti savam amatam, bija Kristus ēna, kas norādīja uz patieso Pravieti, Priesteri un Ķēniņu (Ps. 45:7). Kristus Kristībā Svētais Gars kā balodis nolaidās uz Viņa, arī Apustuļu darbos ir teikts, ka “Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nācarieti Jēzu” (Ap. d. 10:38). Jēzus no Nācaretes tātad bija Dieva svaidīts cilvēces pestīšanas darbam. No Kristus vārda cēlies arī vārds kristieši, kas pirmoreiz lietots apustuļu laikā Antiohijā (Ap. d. 11:26).

“Patiess Dievs no Tēva mūžībā dzimis.” Šādi Mazajā katehismā ir apliecināti Apustuļu ticības apliecības vārdi – “Dieva vienpiedzimušais Dēls”. Šie vārdi ir ņemti no Jāņa evaņģēlija, kur 1. nodaļā apustulis uzsver Dieva Tēva un Dēla unikālās attiecības. Vārds jeb Dieva Dēls ir bijis ar Tēvu jau pirms pasaules radīšanas, Viņš ir arī vienāds ar Tēvu pēc būtības (Jņ. 1:1–14, 18), un caur Viņu pasaule ir radīta (Jņ. 1:3). Izņemot Viņu, neviens nav redzējis Dievu, un Viņš ir “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts” (Jņ. 1:18). Tātad Jēzus Kristus nekādā gadījumā nav tikai viens no lielajiem reliģiskajiem cilvēces skolotājiem kā Buda vai Muhameds, bet pats Dievs. Par to liecina Dieva vārds Svētajos Rakstos, paša Kristus sludināšana, apustuļi, Kristus dzīve un brīnumdarbi.

Tiesa, tituls “Dieva Dēls” bija pazīstams arī hellēnismā. Ar šo titulu grieķi apveltīja ikvienu brīnumdari jeb dziedinātāju. Taču grieķiskajā vidē šis jēdziens bija cieši saistīts ar pagānisko daudzdievību, turpretī Jaunajā Derībā Jēzus ir vienīgā Dieva vienpiedzimušais Dēls. Viņš nebija ar dievišķu spēku apveltīts cilvēks, kas pārsteidza citus ar savām brīnumdarītāja spējām, bet Dieva Dēls, kas pilnībā, pakļaudamies Tēvam, pildīja Viņa gribu un savu dievišķo sūtību. Pats Jēzus, hellēnistisko izpratni par Dieva Dēlu kā brīnumdarītāju noraidīja kā sātanisku (Mt. 4:1–11). Dieva Dēla attiecības ar Tēvu ir unikālas. Mūžībā pirms laiks un pasaule bija radīta, Viņš piedzima no Tēva, un tātad ir patiess Dievs, vienāds ar Tēvu dievišķībā, spēkā un varenībā. To, protams, neviens nav atklājis ar savu intelektu, bet apliecinot, ka Jēzus Kristus ir no Tēva mūžībā dzimušais Dieva Dēls. Baznīca vienkārši apliecina savu uzticību Svēto Rakstu sniegtajai atklāsmei.

Pie Jēzus Kristus personas dievišķuma pieder arī fakts, ka Viņš ir “ieņemts no Svētā Gara”. Naivi būtu iedomāties, ka pirms divtūkstoš gadiem cilvēki nezināja, kā rodas bērni. Jāzeps to zināja ļoti labi un tādēļ vēlējās Mariju, savu saderināto, atstāt. Taču Dievs sapnī viņu pārliecināja ņemt Mariju par sievu, apgalvojot, ka Jēzus ir ieņemts no Svētā Gara. Arī pati Marija bija izbrīnījusies, kad eņģelis tai pavēstīja par gaidāmo bērnu: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Eņģeļa Gabriēla atbilde izskaidro situāciju: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lk. 1:35) K. Luiss, lai varētu saprast šo brīnumu, vispirms mudina atcerēties, kā parasti tiek ieņemts bērns. Maza vīrieša sēklas daļiņa, kas ir daļiņa no viņa paša, apaugļo mazu sievietes daļiņu. Šajā procesā līdz ar mikroskopisko vīrieša daļiņu tiek nodotas neskaitāmas viņa īpašības– viņa aknas un plaušas, sirds un nieres, pat matu un ādas krāsa un sejas izteiksme. Mazais embrijs, attīstoties deviņu mēnešu laikā, iziet cauri visam tam procesam, kas vairāku gadu tūkstošu laikā ir noticis pasaulē, kad Dievs radīja zivis, putnus, zvērus un mūsu senčus. Aiz ikviena spermatozoīda slēpjas visa universa vēsture, ieslēgta mazā daļiņā, kam jātop par pasaules nākotni. Šis ir parastais veids, kā Dievs rada cilvēku – gadsimtiem ilgs process, kas iesākas radīšanā un koncentrējas vienā īsā apaugļošanās momentā, vienā pavisam mazā matērijas daļiņā. Parasti cilvēki, ignorējot Dieva radošo darbību, to visu uzskata par pavisam ikdienišķu dabas procesu, kam nekāda Dieva iejaukšanās nav nepieciešama. Taču reiz vēsturē, kad bija pienācis Dieva noliktais laiks jeb kā Bībelē teikts – laiks bija piepildījies – Dievs to darīja tiešā veidā, bez spermatozoīda un tūkstošiem gadu ilgās organiskās vēstures, kas aiz tā stāv. Galvenais iemesls, kādēļ Dievs to darīja, bija tas, ka šoreiz Dievs neradīja vienkārši cilvēku, bet cilvēku, kam bija jābūt Viņam Pašam. Tā kā dzīvība, kas līdz mums dabiskā veidā nāk cauri gadu tūkstošiem bija grēka aptraipīta, tad, lai izvairītos no šā iedzimtā grēka traipa un dotu cilvēcei jaunu, šķīstu sākumu, Dievs izvēlējās nevis parasto ceļu, kad dzīvība tiek nodota caur spermatozoīdu, bet Svētais Gars radīja augli Marijas klēpī ar eņģeļa Gabriēla pasludinājumu. Iepriekš teiktais, protams, nemazina pašu brīnumu, bet vienkārši palīdz mums saprast tā nozīmi – jaunas, no grēka varas brīvas cilvēces radīšanu ar Dieva Dēla miesā nākšanu.

“Patiess cilvēks no Jaunavas Marijas piedzimis.” No Svētajos Rakstos sniegtās Jēzus mācības un dzīves, kā arī apustuļu liecības mēs mācamies un ticam, ka Jēzus Kristus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls. Tā kā Viņš ir dzimis no Dieva nevis radīts, tad Viņam ir viena būtība ar Dievu un Viņš ir patiess Dievs. Svētie Raksti mums māca, ka Jēzus Kristus ir ne tikai patiess Dievs, bet arī patiess cilvēks, kas, mūsu Kristības apliecības vārdiem sakot: “Piedzimis no Jaunavas Marijas.” Nīkajas ticības apliecībā norādīts, ka tas noticis “mūsu, cilvēku un mūsu pestīšanas labad”. Aiz līdzcietības pret mums nabaga grēciniekiem mūžīgais Dieva Dēls ir “no Debesīm nācis un miesa tapis”. Nīkajas ticības apliecība apraksta arī veidu, kā tas noticis, proti, “no Svētā Gara un no Jaunavas Marijas cilvēks tapis”. Mācība par Jēzus Kristus patieso cilvēcību ir tik svarīga, ka Atanasija ticības apliecība brīdina: “Bet mūžīgas pestīšanas labad ir nepieciešams arī nešaubīgi ticēt, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus ir tapis cilvēks.” Tā kā ticība rodas vienīgi no Dieva vārda, tad pievērsīsimies Svētajiem Rakstiem, lai uzzinātu, ko tie māca par Jēzus Kristus cilvēka dabu.

Vispirms no Rakstiem mēs uzzinām, ka tieši Kristus cilvēciskajā miesā Dievs iznīcināja grēku – “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi” (Rom. 8:3). “Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā, lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru.” (Kol. 2:19–20) “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu.” (Ebr. 2:14) “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība..” (Gal. 4:4) Lasot Svētos Rakstus, ir viegli ieraudzīt, ka Atanasija ticības apliecības brīdinājums par šīs mācības nozīmīgumu ir ļoti pamatots. Apustulis Jānis raksta, ka “ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva” (1. Jņ. 4:3). Jānis arī norāda, ka tas, “kas neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists” (2. Jņ. 7). Un pats Jēzus saka, ka Viņš ir “dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību” (Jņ. 6:51). Tātad, kā Luters norāda – “ja Kristus nebūtu patiess cilvēks, Viņš nevarētu ciest un mirt, lai iegūtu mūsu pestīšanu”.

Dieva Dēla iemiesošanās mūsu pestīšanas labad bija jau iepriekš apsolīta. Patiesībā visa cilvēces vēsture ir saistīta ar šo apsolījumu. Tūdaļ pēc tam, kad velns bija pavedis cilvēku Dievs pavēsta, kas notiks: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:15) Citiem vārdiem, Dievs apsola, ka no sievas, tātad kā patiess cilvēks, dzims kāds, kas iznīcinās velna varu. Nedaudz vēlāk Ābrahāmam Dievs apsola: “Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” (1. Moz. 22:18) Un caur pravieti Mihu Svētais Gars saka: “Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos. Tādēļ Viņš atstās viņus līdz tam laikam, kamēr tā, kam jādzemdē, dzemdēs; tad arī pāri palikušie brāļi atgriezīsies atpakaļ pie Israēla bērniem.” (Mih. 5:1–2) Un caur pravieti Jesaju Viņš saka: “Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls (Dievs ar mums).” (Jes. 7:14)

Kad Dieva noliktais laiks bija tuvu, Dieva eņģelis ieradās pie Marijas un sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” Bet Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lk. 1:30–35) Tālāk Jaunajā Derībā mēs lasām, kā šie Dieva apsolījumi piepildījās:

“Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. Bet viņam tā savā prātā domājot, redzi Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, tu Dāvida Dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.” (Mt. 1:18–22; arī Lk. 2:1–14)

Tālāk apustuļu vēstulēs mēs lasām, kā saprotama Dieva Dēla miesā nākšana jeb, lietojot teoloģisku terminu, inkarnācija (lat. in carnis: miesā):

“Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā.” (Kol. 2:9) “Tēvi, no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen.” (Rom. 9:5)

“Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr. 4:15)

“Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus.” (1. Tim. 2:5) “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2. Kor. 5:21) “Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē.” (1. Pēt. 2:22) “Patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā.” (1. Tim. 3:16)

Svētie Raksti apraksta Jēzu Kristu kā patiesu cilvēku gan Viņa bērnībā, gan pieauguša vīra dzīvē, gan Viņa vārdos un darbos, ciešanās un nāvē un pat augšāmcelšanās un debesbraukšanas notikumos. Tā nebija tikai cilvēka līdzība, laicīgs pārejošs izskats, bet tā bija patiesa cilvēcība. Viņš tāpat kā visi cilvēki cieta slāpes, izsalkumu, nogurumu, pazina uztraukumus, vājumu, kautrību. Viņš pazina nabadzību, nedrošību un pazemību. Viņš pārcieta bailes, bēdas, dusmas un naidu. Nāves stundai tuvojoties, Viņš bija nelaimīgs, uztraucies un nomākts un, draugu atstāts, jutās nožēlojami vientuļš un pamests. Taču, to visu piedzīvodams, Viņš nekad negrēkoja.

Dieva Dēla līdzcietība pret pazudušiem grēciniekiem pamudināja Viņu pieņemt mūsu miesu un asinis, lai atpestītu mūs ar savu ciešanu un nāves cenu. Luters savos darbos un Ziemsvētku dziesmās nebeidz vien priecāties par šo faktu, ka Dieva Dēls parādīja tādu godu cilvēkiem, kļūdams par vienu no viņiem, ka par to cilvēkus tagad pat eņģeļi apskauž. Jēzus silītē un pie krusta ir divas Lutera iemīļotās tēmas, par kurām viņš saka, ka šeit skaidri atklājas Dieva mīlestība pret kritušo cilvēci. Silītē guļošais un krustā sistais Dievs ir Dievs mums. Citu Dievu Luters nevēlas pazīt, jo tas būtu Dievs, kura svētums, varenība un prasības pret cilvēku, būtu mums, cilvēkiem, kā tādas, kas mūs pazudina. Lutera izpratne par miesā nākušo Dievu ļoti aizkustinoši atklājas kādā no viņa vēstulēm. Neilgi pirms savas nāves Luters, smagi slims būdams, atradās tālu prom no mājām. Šeit viņš saņēma savas sievas Kates sūtīto vēstuli. Viņa bija ļoti norūpējusies par Lutera veselību. Bija Ziemassvētku laiks, un Luters rakstīja atbildes vēstuli. Tajā viņš maigi norāja sievu, sacīdams, ka viņas uztraukumi maz ko var palīdzēt un nav arī vajadzīgi, jo par Luteru rūpējas mazais Bērniņš, kurš guļ Bētlemes silītē un Marijas klēpī.

Bez tā, ka Jēzus Kristus ir patiess Dievs un cilvēks, kristietim ir jāzina arī tas, ka abas Viņa dabas ir savienotas vienā personā. Šī ticības patiesība, tāpat kā Dieva trīsvienība, pārsniedz cilvēka prāta iespējas, tādēļ šai dievišķajai patiesībai ir jātic, pamatojoties Svētajos Rakstos sniegtajā atklāsmē. Tas, kas mums īsumā jāzina par šo mācību ir: Uzņemot cilvēcību dievišķībā, Kristus dievišķā godība kļuva nesaraujami saistīta arī ar cilvēcisko dabu, apveltot to ar dievišķām īpašībām. Šīs abas dabas – Dieva un cilvēka – Kristus personā paliek nesajauktas, bet tajā pašā laikā tās ir savienotas tā, ka vienas dabas īpašības pieder arī otrai dabai. Tas nozīmē, ka Kristus nebija tikai ar dievišķu spēku apveltīts cilvēks – brīnumdaris, bet pats Dievs, kas cilvēka pestīšanas dēļ bija saistījies ar cilvēcisko dabu, lai tajā izciestu sodu par cilvēku grēkiem un dāvātu cilvēcei savu taisnību. Kad Kristus veica savus brīnumdarbus un piedeva cilvēkiem grēkus, Viņš to veica nevis ar dievišķa spēka palīdzību, bet pats no sevis. Pamatojoties šajā mācībā, mēs līdz ar Luteru varam priecāties, ka mazais Bērniņš, kas guļ Marijas klēpī un dzer viņas pienu, tajā pašā laikā pārvalda visu universu un nosaka pasaules likteņus. Mēs varam arī sacīt, ka pie krusta par mūsu grēkiem mira pats Dievs. Mēs varam ar pazemīgu godbijību apbrīnot Dievu un līdz ar baznīctēviem un Luteru priecāties par to, ka pēc Kristus augšāmcelšanās universu pārvalda Dievs, kam ir cilvēka seja. “Patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.” (1. Tim. 3:16)

Dieva vienpiedzimušais Dēls Apustuļu ticības apliecībā ir apliecināts arī kā “mūsu Kungs”. Šī ir senās baznīcas apliecība – Kyrios Jesous Christos (Jēzus Kristus ir Kungs). Varētu teikt, ka tas ir īss visu Baznīcas ticības apliecību saturs, sākot ar Apustuļu ticības apliecību un beidzot ar luteriskajām ticības apliecībām. Jau pašos baznīcas iesākumos šī apliecība parādījās kristiešu liturģijās (1. Kor. 12:3) un atdalīja kristiešus no grieķu mistēriju reliģijām, kurām arī bija savi kyrioi, kā arī no Romas imperatora kulta, ko arī sauca kyrios. Tādējādi senā baznīca apliecināja ticību patiesajam Dievam, saucot Jēzu Kristu par savu Kungu un Dievu. Tas nošķīra kristiešus ne tikai no grieķiem un romiešiem, bet arī no jūdu sinagogas. Grieķu vārds kyrios nozīmē to pašu ko ebreju adonai, tas ir, Kungs. Dievbijīgie jūdi, kas neuzdrīkstējās skaļi izrunāt Dieva – Jahves vārdu tā vietā teica adonai – Kungs. Tādejādi, saucot Jēzu Kristu par Kungu, Viņs ir apliecināts kā kristiešu adonai – patiesais Dievs. Luters saka, ka šajā vārdā Kungs jeb Pestītājs ir atrodams visa šā ticības artikula kopsavilkums. Tas, ka Kristus ir kļuvis par Kungu, Luteram nozīmē: “Viņš mani atpestījis no grēka, velna, nāves un jebkāda posta. Pirms tam man nebija kunga vai ķēniņa, jo es biju saistīts velna varā, nāvei nolemts, grēkā un aklumā sapīts. Jo, kad mēs bijām radīti un no Dieva Tēva saņēmuši visa veida labumu, nāca velns un ieveda mūs nepaklausībā, grēkā, nāvē un ikvienā postā, tā ka mēs bijām pakļauti Dieva dusmām un nežēlastībai, notiesāti mūžīgai pazušanai, kā bijām to izpelnījušies un nopelnījuši. Nebija ne padoma, ne palīdzības, ne mierinājuma, līdz šis vienīgais un mūžīgais Dieva Dēls apžēlojās par mūsu bēdām un postu ar nepelnītu žēlastību un nāca no debesīm, lai mums palīdzētu. Tā ir padzīti visi tirāni un apspiedēji, un viņu vietā nostājies Jēzus Kristus kā dzīvības, taisnības, visa labā un svētības Kungs. Viņš mūs, nabaga pazudušos cilvēkus, ir izrāvis no elles rīkles, ieguvis, atbrīvojis un atkal ievedis Tēva laipnībā un žēlastībā, kā savu īpašumu ņēmis mūs savā aizsardzībā un patvērumā, lai vadītu mūs ar savu taisnīgumu, gudrību, spēku, dzīvību un svētību.”

Šie Lutera vārdi ir ļoti evaņģēliski. Atšķirībā no bieži dzirdamajiem, slēptas bauslības pilnajiem aicinājumiem, pieņemt Kristu par savu Pestītāju un darīt Viņu par savu Kungu, Luters uzsver, ka pieņēmējs un darītājs ir pats Kristus. Nevis cilvēki ir atbrīvojušies no velna kundzības un izvēlējušies sev labāku kungu, tie to nekad nespētu, bet Kristus ir padzinis velnu, atbrīvojis ticīgos no velna varas un tādējādi kļuvis par viņu Kungu. Apustuļu ticības apliecības patiesību, ka Kristus ir draudzes (mūsu) Kungs, Luters Mazajā katehismā attiecina uz katru atsevišķo kristieti, sacīdams – mans Kungs. Apziņa, ka Dieva Dēls ir mans Kungs, ka man ir personiskas attiecības ar Viņu, rada manī prieku, drošību un māca savam Kungam ar prieku paklausīt.