Ticība Dievam Pestītājam: Ko Viņš ir paveicis?

“Mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku ir atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinīm un ar savām nepelnītajām ciešanām un miršanu.”

Vecajā Derībā ir kāds sirdi plosošs stāsts par patriarhu Ābrahāmu, kas pēc Dieva pavēles dodas tuksnesī, lai upurētu Dievam savu dēlu Īzāku. Kad Īzāks, neko nenojauzdams, jautā Tēvam: kur ir upurējamais jērs, Ābrahāms atbild: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” (1. Moz. 22:8) Tā arī notiek, kad Ābrahāms jau ir izstiepis roku, lai satvertu nazi atskan brīdinoša eņģeļa balss, un Ābrahāms ierauga tuksneša krūmos sapinušos aunu, ko Dievs sūtījis, lai tas kļūtu par upuri Īzāka vietā. Lai gan šā stāsta saturs ir Ābrahāma ticība, tomēr tas uzskatāmi parāda arī, ka patiesais upuris par cilvēka vainu būs paša Dieva sagādātais Jērs. Upuris par cilvēka grēku ir jādod Dievam pašam, jo cilvēka upuri šim nolūkam nav piemēroti. Cilvēka bezspēcība grēka un tam sekojošās nāves priekšā ir skaidri apliecināta, piemēram, 49. psalma 8. un 9. pantā: “Neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves – visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem.” Tāds ir cilvēka stāvoklis, kuru Mazajā katehismā Luters apzīmē ar vārdiem “pazudis un pazudināts”. Svētie Raksti māca, ka pēc grēkā krišanas cilvēka daba ir kļuvusi tik dziļi samaitāta, tik pilnīgi pazudusi un pazudināta, ka cilvēks ne tikai pats nespēj no šā stāvokļa atbrīvoties, bet pat nespēj to apzināties un saprast. Dievs šo cilvēka pazušanas stāvokli atklāj ar Desmit baušļu palīdzību, kas cilvēku pakļauj lāstam. Nav paša cilvēka spēkos kaut ko mainīt, jo neviens nespēj izpildīt baušļu prasības. Tādēļ, kad Dieva noliktais laiks bija piepildījies Viņš sūtīja savu Dēlu “dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība” (Gal. 4:4–5). Šīs Dieva pestījošās darbības piepildījumu Luters Mazajā katehismā apliecina šādi – “mani atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas”. “Atpestījis” nozīmē, ka Kristus ir atbrīvojis mani no velna, grēka un nāves. To Viņš spēja panākt, svinēdams uzvaru pār visiem elles spēkiem. “Atpircis” savukārt nozīmē, ka Kristus ir izcietis sodu manā vietā, remdēdams Dieva dusmas. Kad Jānis kristīja Jēzu Jordānas upē, tad ar šo Kristību Jēzus, kas pats bija bez grēka, uzņēmās visas pasaules grēkus – gan tos, kas bija izdarīti pirms Viņa dzimšanas, gan tos, kas tika izdarīti Viņa dzīves laikā, gan tos, kas tiks izdarīti līdz pasaules galam. Tādēļ Jānis Kristītājs uz Viņu norādīja kā uz Vecajā Derībā apsolīto Dieva jēru, kas nes visus pasaules grēkus. Visu savu dzīvi Jēzus nodzīvoja pilnīgā paklausībā Dieva gribai un, mirdams pie krusta izdvesa: “Viss piepildīts!” (Jņ. 19:30) Tas nozīmēja, ka visa pasaule bija kļuvusi brīva no grēka, nāves un velna varas. Teoloģijā to sauc par universālo jeb vispārējo taisnošanu. Tā attiecas uz visiem cilvēkiem – Kristus ir cietis un miris par visiem! Tas ir mūsu pestīšanas pamats. Taču jāievēro, ka Mazā katehisma vārdi ir saprotami personiski. Vārdi “mani atpestījis” prasa personisku ticību un ir personiska ticības apliecība. Tātad šeit ir runa nevis par vispārēju, bet konkrētu atsevišķa cilvēka taisnošanu caur ticību Kristum. Pats Kristus upuris gan ir reāls neatkarīgi no tā, vai mēs tam ticam vai neticam, taču uz mums tas attiecas tikai tad, kad mēs tam ticam. Uz tiem, kas netic, grēki un to izraisītais sods vēl joprojām paliek. Turpretī ticīga cilvēka grēki tādēļ, ka Kristus viņa dēļ ir cietis un miris, tiek dzēsti. Lai gan pats cilvēks un citi vēl joprojām redz, ka viņš ir grēcinieks, tomēr ticība pieķeras Dieva apsolījumam, ka Kristus dēļ Dievs viņa grēkus nepielīdzina un atzīst viņu par taisnu jeb svētu. Tādēļ Luters par ticīgu cilvēku saka, ka viņš ir reizē grēcinieks un svētais. Pretēji viņa personiskajai pieredzei ticība paļaujas uz Dieva spriedumu, ļaujot Dievam noteikt, kas šis cilvēks ir. Ticība zina, ka tāpat kā Dievs reiz no nekā radīja pasauli, tā tagad Viņš no grēcinieka rada svēto. Lai aprakstītu šo brīnumaino faktu, Luters bieži lietoja kādu izteikumu, kas vāciski skan – fröhliches Wechsel (priecīgā apmaiņa). Šā izteikuma jēga ir šāda: Svētajā Kristībā visi mani grēki un manas vainas kļūst par Kristus īpašumu, savukārt Kristus taisnums un svētums kļūst par manējo.

Otrs vārds, ko Luters lieto Mazajā katehismā, lai aprakstītu grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā ir atpirkšana. Kristus ir izcietis sodu grēcinieka vietā un atpircis no Dieva dusmām. Tādēļ Dievs viņu atzīst par taisnu. Bībeliskā izpratnē taisnošana arvien ir saprotama juridiskā nozīmē. Kad tiesnesis pasludina apsūdzēto par nevainīgu, tad viņš tāds arī patiešām ir un iegūst visas nevainīga cilvēka tiesības. Kristus izciestā soda dēļ Dievs grēcinieku pasludina par taisnu jeb nevainīgu un viņš Dieva priekšā tāds arī ir.

Tā kā Kristus mani ir atbrīvojis no grēka varas, tad es kļūstu arī brīvs no grēka sekām – nāves. Nāve ir atdalīšana jeb nošķiršana. Garīga nāve ir cilvēka dvēseles jeb gara atdalītība, nošķiršana no Dieva. Laicīga nāve ir miesas atdalīšana no dvēseles. Mūžīgā nāve ir mūžīga cilvēka miesas un gara nošķiršana no Dieva ellē. Garīgā nāve izpaužas kā cilvēka nespēja bīties, mīlēt un uzticēties Dievam. Ja Kristus nebūtu piedevis cilvēku grēkus, tad neviens nespētu ticēt Dievam un visi joprojām būtu pakļauti neticībai jeb garīgai nāvei. Kristus vietnieciskais upuris par cilvēku grēkiem, rada ticību un paļāvību uz Dievu, atgriežot cilvēku garīgas dzīvības stāvoklī. Lai gan arī ticīgie savas grēcīgās miesas dēļ ir pakļauti laicīgajai nāvei, tomēr tā viņus nespēj biedēt, jo ticīgie vairs nav pakļauti garīgajai nāvei. Tātad viņi ir brīvi no velna varas. Šo brīvību, kā jau iepriekš minēts, cilvēks nevar iegūt paša spēkiem, nedz arī kāds cits cilvēks spēj dzēst Dieva dusmas un otru atbrīvot no velna varas. To nav iespējams nopirkt ar zeltu vai sudrabu. Te nelīdz nekāda disciplīna vai treniņš. Atpestīt no grēka varas spēj tikai Jēzus Kristus, jo Viņš vienīgais ir bezgrēcīgs, bet visiem citiem pašiem ir vajadzīgs Pestītājs.

Kristus uzvara pār velnu un grēku notika nevis ar ārēju varu, spēku un godības pilnu triumfu, bet gan ciešanām, kaunu un krustu. Par grēkiem Jēzus maksāja nevis ar zeltu vai sudrabu, bet ar “savām svētajām, dārgajām asinīm un ar savām nepelnītajām ciešanām un miršanu”. Vienpiedzimušais Dieva Dēls cilvēku dēļ pats sevi labprātīgi upurēja kaunam, izsmieklam un briesmīgai nāvei. Lai gan Apustuļu ticības apliecības vārdi norāda, ka Jēzus ir “cietis zem Poncija Pilāta”, taču jāatceras, ka Jēzus ciešanas iesākās jau ar Viņa piedzimšanu. Poncijs Pilāts ticības apliecībā minēts ar īpašu nolūku. Viņš bija Romas prokurators Jūdejā no 26.–36. gadam pēc Kristus. Tas, ka Apustuļu ticības apliecība piemin šo nenozīmīgo provinces pārvaldnieku, liecina par vēlmi uzsvērt Jēzus Kristus vēsturiskumu. Pēdējos pāris gadsimtos ateistiski noskaņoti vēsturnieki ir mēģinājuši pierādīt, ka Jēzus Kristus ir bijusi mītiska persona. Taču visi šie mēģinājumi ir beigušies neveiksmīgi. Šodien ikviens daudzmaz bezaizspriedumains vēsturnieks atzīs, ka Jēzus Kristus ir reāla vēsturiska persona.

Atgriežoties pie ciešanām un to jēgas, jāsaka, ka pat kristīgajā baznīcā ciešanu jēga bieži nav tikusi izprasta. Tā tas ir arī mūsdienās. Zinātniski tehniskā progresa un austrumu filozofiju ietekmē arī rietumu pasaulē arvien biežāk ciešanas tiek uzskatītas par ļaunumu, kas rodas cilvēka nepietiekamo zināšanu dēļ. Pēdējā laikā arvien vairāk rietumu cilvēku uzskata, ka augstākā dzīves māksla ir spēja izvairīties no ciešanām. Doma, ka panākumi, pārpilnība, labklājība cilvēkam varētu būta arī kaitīga, ka Dievs to varētu liegt, tā vietā dodot slimības un nelaimi, šodien cilvēkiem šķiet nepieņemama. Mūsdienu cilvēki rietumos līdzīgi austrumu filozofiem vairs nepazīst grēku, tādēļ viņi nesaprot arī ciešanu jēgu. Viņš īsti nesaprot kāpēc, piemēram, pats Jēzus necentās no ciešanām izvairīties. Mūsdienu cilvēks ir pārliecināts: ja jau Jēzus to nedarīja, tad Viņš to nespēja. Tādēļ bieži Jēzus tiek uzskatīts par vārgulīgu ideālistu, kas cietis savas fanātiskās pārliecības dēļ. Taču tas ir pilnīgi nepareizi. Vara Pilātam, kā to uzsver pats Jēzus, bija dota no augšas, no Dieva un patiesībā pats cietējs bija Dievs, kas ciešanas uzņēmās labprātīgi citu dēļ. Tādēļ tieši Kristus ciešanās mēs redzam atbildi uz ciešanu un ļaunuma problēmu pasaulē. Mūsu ciešanām tikai tad ir jēga, ja mēs uz tām raugāmies Kristus ciešanu gaismā. Kristus ciešanās atklājas Dieva sirds, Viņa mīlestība pret pazudušo, grēcīgo cilvēci. Viņš necieta piespiedu kārtā, jo kā Dievs viņš bija visvarens, bet tā bija Viņa brīva izvēle jeb upuris, ko Viņš nesa cilvēku dēļ. Viņš neļāva izpausties savai dievišķajai dabai un bija paklausīgs Tēvam līdz pat krusta nāvei. Viņš pilnībā pildīja savu aicinājumu un sava Tēva gribu, iedams krusta ceļu. Mums ir nevis tāds Dievs, kas no saviem augstumiem vienaldzīgi nolūkojas uz cilvēciskām ciešanām, bet gan Dievs, kas cieš kopā ar cilvēku un par cilvēku. Mūsu Kungs ir tāds Kungs, kas kļūst par Kalpu un izcieš sodu savu kalpu vietā. Sekojot sava Kunga priekšzīmei, kristietība pretēji austrumu fatālajai pasivitātei ir aktīvi līdzcietīga, cenšoties palīdzēt cietējiem. Kristietība zina, ka ciešanu problēma ir atrisināta pie krusta, Jēzum Kristum mūsu prātam neaptveramās ciešanās, izciešot visu sodu par cilvēces grēkiem un iznīcinot ciešanu avota – velna varu. Tieši tāpat arī kristīgā baznīca zina, ka ikvienam cilvēkam, kas tic pie krusta mirstošajam Dievam, ir jāuzņemas arī pašam savs krusts. Tādējādi kristietība nevairās, nebēg no krusta, bet ir ar mieru to nest pat ar prieku. Krusts tai nav filozofisks simbols jeb zīme, kuru ar panākumiem var izmantot filozofiskās spekulācijās, bet gan visnopietnākā realitāte. Tāpat arī pati kristietība nav filozofija, tas ir, tā nav teorētiski spekulatīva, bet gan dziļi reāla. Kristīgās dzīves realitāti labi raksturo apustuļa Pāvila vārdi: “Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās.” Un: “Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” (Rom. 5:3; 8:28) Tātad kristīgā ticība nav teorētiska spriedelēšana, kas izbeidzas līdz ar skaudro dzīves realitāti. Kristietis nebēg no realitātes, jo pat tad, ja dzīve ir visbriesmīgāko ciešanu pilna, viņš zina, ka ar savām ciešanām viņš ir līdzdalīgs Kristus ciešanās un tādējādi viņam būs daļa arī pie Kristus augšāmcelšanās.

Ar romiešu rokām jūdu reliģiskā vadība piesita Jēzu krustā. Apustuļu ticības apliecība apliecina, ka Kristus patiešām tika krustā sists. Apustulis Pāvils un Pēteris, paskaidrojot Jēzus krusta nāvi, saka, ka krustā tika sists ne tikai cilvēks Jēzus, bet pats Godības Kungs, Dzīvības Valdnieks (1. Kor. 2:8, Ap. d. 3:15). Un lai gan Dievs nevar mirt, tomēr paradoksālais fakts, ka, piesitot krustā Jēzu no Nācaretes, pie krusta tapa pienaglots pats Dievs, ir patiess. Ne Tēvs un ne Svētais Gars, bet Svētās Trīsvienības otrā persona Dieva Dēls, kas Jēzus personā bija pieņēmis cilvēka dabu, mūsu dēļ ļāva sevi sist krustā. Nāve pie krusta staba bija nolādēta nāve. “Pakārtais ir Dieva lāsts” – mēs lasām 5. Mozus grāmatā 23. pantā. Apustulis Pāvils raksta, ka Kristus mūsu dēļ ir kļuvis par lāstu (Gal. 3:13). Dienā pirms Jūdu Pashā svētkiem pulksten 9 no rīta Jēzus tika piesists krustā. Neticīgie jūdi šādi centās nogalināt savu Dievu! Sešas stundas Jēzus karājās pie krusta. Laikā, kad visā Jeruzālemē tika kauti Pashā jēri, ap pulksten trijiem pēcpusdienā, Dievs ļāva nokaut arī Savu Jēru, kas nesa visus cilvēces grēkus. “Viss piepildīts!” sacīja Jēzus, sāpēs iekliedzās un atdeva savu garu Tēva rokās. “Viss piepildīts!” nozīmēja, ka sods par visiem cilvēku grēkiem ir izciests. Beidzot cilvēks bija brīvs no velna, nāves un elles varas.

Tālāk Apustuļu ticības apliecība nepārprotami apliecina, ka Jēzus bija nomiris un tika aprakts. Pretēji dažādām ķecerīgām spekulācijām, kas apgalvo, ka Jēzus tikai izlikās, ka cieš un mirst, Apustuļu ticības apliecībā tiek apliecināts, ka tās bija reālas ciešanas un reāla nāve, kam sekoja Jēzus miesas guldīšana kapā. Reāla, vēsturiska persona reāli cieta un mira noteiktā vēsturiskā laikā. Šeit velns domāja, ka viņš ir uzvarējis, iznīcinādams vienīgo, kas savas īsās dzīves laikā ne reizi nebija paklausījis viņam un grēkojis. Taču Viņš ļoti maldījās un par to drīz dabūja pārliecināties. To atklāj Apustuļu ticības apliecības vārdi, kas apliecina, ka Kristus ir nokāpis ellē. Kristīgā izpratne ir tāda, ka Kristus nokāpa ellē, pašā sātana valstībā, lai pasludinātu gariem cietumā Savu uzvaru pār velnu, elli un nāvi. Velna triumfs pēc Kristus nāves izrādījās īslaicīgs. Nu Kristus stāvēja velna, kritušo eņģeļu un neticīgo cilvēku garu priekšā kā Uzvarētājs. Tā bija uzvara, kuru ticīgie gaidīja jau vairākus gadu tūkstošus. Nu cilvēka pestīšanas darbs bija paveikts, un ar Kristus nokāpšanu ellē iesākās Viņa atgriešanās dievišķajā godībā, no kuras Viņš bija atteicies cilvēka dēļ.