Ticība Dievam Radītājam

Mazajā katehismā Luters brīnišķīgā veidā ir izskaidrojis kristīgās baznīcas mācību par Dievu kā Tēvu, Visuvaldītāju un Radītāju: “Es ticu, ka Dievs mani radījis līdz ar visu radību, man miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprātu un visas maņas devis un joprojām uztur, – turklāt drēbes un kurpes, ēdienu un dzērienu, māju un sētu, sievu un bērnus, laukus, lopus un visu pārējo mantu – ar visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, bagātīgi un ikdienas mani apgādā, pret visām briesmām aizsargā un no visa ļauna glābj un pasargā; un visu to Viņš dara aiz tīras tēvišķas, dievišķas labestības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt. Tas ir tiešām tiesa.”

No Lutera vārdiem ir skaidri redzams, ka arī savu Apustuļu ticības apliecības skaidrojumu viņš ir uzskatījis par ticības apliecību. To norāda vārdi “es ticu, ka” un “tā ir tiešām tiesa”. Lutera uzrakstītā Luteriskās baznīcas ticības apliecība ietver visas Apustuļu ticības apliecības daļas. Uzmanīgi iedziļinoties Mazā katehisma tekstā ir arī redzams, ka Lutera skaidrojums ir ļoti rūpīgs plašāka materiāla kopsavilkums. Šis materiāls ir tapis daudzu gadu garumā, Luteram sludinot un mācot katehismu. Tādēļ no Mazā katehisma teksta ir iespējams izveidot dažādos veidos strukturētu katehisma izklāstu. Šeit mēs secīgi apskatīsim Apustuļu ticības apliecības vārdus un katru Lutera izteikumu, kā tas atrodams Mazajā katehismā.

Kas ir Dievs? Savā laikā lielu popularitāti iemantoja vācu filozofa Ludviga Feierbaha formulējums, ka Dievs ir paša cilvēka projekcija. Arī mūsdienās daudzi ir pārliecināti, ka tas ir bijis pats cilvēks, kas pats savā iztēlē radījis vispilnīgāko būtni, kādu vien spējis iedomāties, un nosaucis to par Dievu. Domās pārcilājot dažādos pasaules reliģiju dievus, šķiet, ka L. Feierbaham daļēji būs bijusi taisnība. Tomēr ar kristiešu Dievu rodas grūtības.

Proti, kristieši māca, ka viņu Dievs ir trīsvienīgs. Ja nu mēs jautātu, no kurienes viņi ir ņēmuši šādu ideju par Dievu kā Trīsvienību, – tad būtu jāatbild, ka ne no kurienes. Nedz dabā, nedz cilvēkā pašā nav nekā tāda, kas īsti atbilstu kristiešu mācībai par Dieva Trīsvienību. Ja kristieši arī būtu šādu mācību kaut kādā veidā izgudrojuši paši, tad viņiem to noteikti vajadzēja steigšus mainīt, jo šī ārkārtīgi neparastā Dieva izpratne tiem jau pavisam drīz radīja lielas grūtības, kas apdraudēja pašu kristīgās baznīcas pastāvēšanu kā tādu. Tikai 5., 6. gadsimtā beidzās vairākus gadsimtus ilgie ar Trīsvienības mācību saistītie teoloģiskie strīdi. Šajā laikā baznīctēva Augustīna mācekļi izveidoja ticības apliecību, ko nosauca par Atanasija ticības apliecību, par godu Aleksandrijas patriarham Atanasijam, kas visu savu dzīvi bija veltījis cīņai pret Trīsvienības mācības pretiniekiem. Šajā Atanasija ticības apliecībā tika formulēta kristīgā ticība Dieva Trīsvienībai, kam jātic ikvienam, “kas vēlas tapt pestīts”. “Ja kāds to nepatur tīru un neizkropļotu, tas, bez šaubām, ies mūžīgā pazušanā,” tā ticības apliecības sākumā brīdina tās autori. Tas liecina, ka šajā laikā baznīcas tēvi bija guvuši pārliecību, ka Trīsvienības mācību cilvēkiem Svētajos Rakstos ir atklājis pats Dievs, un tādējādi tā ir nesaraujami saistīta ar kristīgo ticību. Principā tieši ticība šai mācībai ir tā, kas kādu ļauj saukt par kristieti. Savukārt ikviens, kurš šai mācībai netic, nav uzskatāms par kristieti.

Tomēr jau 16., 17. gadsimtā no jauna parādījās cilvēki, kas noliedza Dieva Trīsvienību, un mūsdienās viņu skaits arvien vairojas. Pietiks, ja minēsim Jehovas lieciniekus, mormoņus un mūnistus, unitāriešus un svēdenbordziešus, kas visi noliedz mācību par Dieva Trīsvienību. Turklāt pat Pasaules luterāņu federācijai piederīgo liberālo luterāņu vidū Trīsvienības mācība vairs nav populāra. Piemēram, jaunākajā zviedru Bībeles tulkojumā Svētais Gars tiek saprasts nevis vairs kā persona, bet gan kā bezpersonisks spēks, turklāt pretstatā Dievam Tēvam, runājot par Dieva Dēlu, tiek lietots mazais sākuma burts. Tas viss liecina, ka mācība par Svēto Trīsvienību šajā Bībeles tulkojumā tiek noraidīta. Situācija jautājumā par Svētās Trīsvienības mācību negaidīti ir sarežģījusies arī Romas katoļu baznīcā, jo pāvests Jānis Pāvils II vairākkārt ir uzsvēris, ka Romas baznīca kopā ar musulmaņiem un jūdaistiem, kas, protams, netic Dieva Trīsvienībai, pielūdz vienu un to pašu Dievu. Tās ir sekas mūsdienās valdošajai universālisma tendencei, kas noraida atšķirības starp kristiešu un citu reliģiju pielūgto Dievu.

Jāatzīst, ka Svētās Trīsvienības mācība tiešām ir ārkārtīgi neparasta, un par Dieva būtību cilvēks spēj pasacīt ārkārtīgi maz. Tomēr tik daudz, cik Dievs pats to ir atklājis Svētajos Rakstos, ir jāzina katram kristietim, tādēļ mēģināsim īsumā noskaidrot, ko Raksti māca par Dieva Trīsvienību.

Svētajos Rakstos Dievs ir atklājies kā persona. Lai gan daudzi reliģiski noskaņoti cilvēki šodien par Dievu mēdz domāt un runāt kā par kādu bezpersonisku spēku, tomēr pats Dievs sevi identificē kā personu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” (2. Moz. 3:14) Protams, šāda Dieva pašidentifikācija mums maz ko izsaka, jo ar savu prātu mēs nespējam aptvert un izprast Dieva būtību tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tā tālu pārsniedz mūsu saprāta iespējas. Kaut arī mūsu prāts šādu personu nespēj nedz aptvert, nedz iedomāties, Dievs tomēr atklājas kā persona.

Dievs ir persona nevis tādēļ, ka cilvēki būtu Viņu radījuši pēc savas līdzības, kā to uzskatīja L. Feierbahs, bet pareizāk būtu sacīt, ka cilvēki ir personas tādēļ, ka Dievs tos radījis pēc Sava tēla un līdzības (1. Moz. 1:27). Kristiešu Dievs tātad ir dzīva personīga, bezgalīga, garīga būtība, kas ir bijusi, kas ir un kas būs, un kam blakus nav un nevar būt cita Dieva.

Šādai Dieva izpratnei nav pieņemama nedzīva, mākslīgi konstruēta dieva ideja jeb tā saucamais filozofu dievs. Kā to pareizi uzsvēruši luteriskās ortodoksijas laika teologi, ikvienam mēģinājumam aprakstīt Dievu ir jābūt gan trinitāram, gan evaņģēliskam. Citiem vārdiem sakot: Dieva Trīsvienība pauž mīlestību, kas valda Dieva personu starpā, bet Evaņģēlijs pauž mīlestību, ar kuru Dievs mīl Savu radību – cilvēku. Pie šāda uzskata turējās arī ievērojamais luterāņu teologs Johans Gerhards, kas Dievu apraksta šādi: “Dievs ir garīga būtne. Viņš ir pilnīgi viengabalains un bezgalīgs, ar neizmērojamu labestību, gudrību un spēku. Viņš ir taisns un patiess. Viņš ir Tēvs, kas mūžībā dzemdējis Dēlu pēc Sava paša tēla un caur Dēlu un Svēto Garu ir radījis un joprojām uztur visas lietas. Viņš ir Dēls, kas no Tēva mūžībā ir dzimis un, laikam piepildoties, pieņēma cilvēka dabu, un šajā dabā piepildīja pestīšanas darbu. Un Viņš ir Svētais Gars, kas neaprakstāmā veidā iziet no Tēva un Dēla, redzamā veidā tapa izliets pār apustuļiem un mūsu dienās neredzami tiek sūtīts ticīgo sirdīs. Viņš ar Evaņģēlija sludināšanu no visas cilvēces pulcina baznīcu un dara to svētu savam Vārdam par godu un visu ticīgo mūžīgai pestīšanai.”

Iespējams tādēļ, ka Dieva būtība pārsniedz cilvēka saprāta iespējas, biežāk mēdz runāt par Dieva atribūtiem jeb īpašībām. Jau minētie luteriskās ortodoksijas tēvi runā par Dieva vienotību, par Dievu kā garu, par Dieva viengabalainību, majestātiskumu, bezgalību, mūžīgumu, neaptveramību, labestību, svētumu, žēlsirdību, žēlastību, taisnīgumu. Tiek runāts arī par Dieva gribu, par Dieva nemainīgumu, uzticamību, visvarenību, nemirstību un viszinību. Tomēr pareizāk būtu no runām par Dieva īpašībām izvairīties. Jo tā mēs, pašiem to negribot, no žēlastības pilnā Evaņģēlija Dieva nokļūstam pie bargā bauslības Dieva. Tā vietā labāk būtu runāt par atklāto un apslēpto Dievu. Atklātais Dievs mums ir atklājies Kristū, un tādējādi Trīsvienības mācība ir jāapskata Kristū sniegtās atklāsmes gaismā. Runājot par Dievu, nevajadzētu aizmirst arī Vecajai Derībai raksturīgo izpratni par Dievu kā Ķēniņu, kas mājo Savas tautas vidū un valda pār to ar žēlastības pilnu spēku un varenību. Arī Jaunajā Derībā Dievs joprojām tiek aprakstīts kā Ķēniņš, bet šeit pievienojas arī izpratne par Dievu kā ticīgo ļaužu Tēvu.

Dievs, protams, ir radījis visus cilvēkus, arī neticīgos, bet Viņš nav viņu Tēvs, jo viņi, tēlaini sakot, ir aizbēguši no mājām un nepazīst Dievu kā savu Tēvu un sevi kā Viņa bērnus. Tāpēc arī viņi vairs nedzird un nesaprot Tēva balsi un neļauj viņam būt arī viņu Tēvam. Dievs ir arī visa universa un pasaules Tēvs, jo Viņš to ir radījis, tādējādi izpauzdams savu mīlestību. Dievs ir Tēvs arī tāpēc, ka Viņš ir bijis pirms pasaules. Protams, vispirms Dievs ir Jēzus Kristus Tēvs. Savu Dēlu Dievs Tēvs ir dzemdinājis mūžībā, bet cilvēki ir tikai viņa radīti, bet ne dzemdēti. Pēc grēkā krišanas cilvēks par Dieva bērnu kļūst tikai caur Kristu. Tādējādi ticīgais cilvēks tiek adoptēts jeb pieņemts par Dieva bērnu.

Lai gan Svētie Raksti māca, ka Dievs ir Tēvs, tomēr tie nepārprotami māca arī, ka Dēls un Svētais Gars ir Dievs. Tā vēstulē korintiešiem vārds “Kungs” tiek attiecināts arī uz Jēzu (1. Kor. 12:3). Tātad Jēzus tika saukts tajā pašā vārdā – Kungs, kas pēc jūdu paraduma aizstāja Dieva vārdu – “Jahve”. Arī apustulis Toms sauc Jēzu par Kungu, un Jānis sava evaņģēlija pašā iesākumā apliecina, ka “Vārds bija Dievs”. Arī jūdu augstie priesteri Jēzus apgalvojumus par Sevi saprata viennozīmīgi – Viņš ir zaimotājs, jo sauc Sevi par Dievu (Mt. 26:64–65).

Tāpat kā Tēvu un Dēlu arī Svēto Garu Raksti sauc par Dievu (1. Kor. 3:16). Meli pret Svēto Garu tiek saprasti kā meli pret Dievu (Ap. d. 5:3–4), un Svētajam Garam tiek piedēvētas dievišķas īpašības, piemēram, viszinība – 1. Kor. 2:10; visspēcība – 1. Kor. 12:11; 1. Mozus grāmatā 1:2 mēs lasām, ka Svētais Gars piedalās radīšanas darbā. Īpaši skaidri Dieva Trīsvienība atklājas Jēzus Kristībā, kur Tēvs runā no debesīm, Dēls stāv Jordānas krastos un Gars kā balodis nolaižas uz Viņu. Arī Jēzus pavēle kristīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā skaidri norāda uz Dieva Trīsvienību (Mt. 28:19).

Kristīgās baznīcas izpratne par Svēto Trīsvienību Atanasija ticības apliecībā izteikta šādi: “Mēs pielūdzam vienu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienībā, nesajaucot personas un nesadalot būtību.” Tātad te ir runa nevis par abstraktām zināšanām par Dievu, bet gan par Dieva pielūgšanu. Baznīcas mācībai arvien raksturīga ir nevis abstrakta prātošana par Dievu, bet gan tas, kas izteikts Atanasija apliecībā ar vārdiem “mēs pielūdzam”.

Taču pielūgšana ne tikai neizslēdz, bet pat pieprasa, lai Dievs tiktu pielūgts pareizi, kā to māca pirmais un otrais bauslis. Pareizu Dieva pielūgšanu kristieši nav izdomājuši paši. Tā nav spekulāciju, cilvēcisku pārdomu vai cilvēciskas gudrības auglis, bet smelta no paša Dieva atklāsmes Svētajos Rakstos. Ja Dievs nebūtu atklājis Savu trīsvienīgo dabu, tad cilvēki par to tā arī neko nezinātu. Nedz apkārtējā fiziskajā pasaulē, nedz cilvēciskajā saprātā nav nekā tāda, kas norādītu uz Dieva Trīsvienību. Šā iemesla dēļ, skaidrojot mācību par Svēto Trīsvienību, ir jāatmet visi mēģinājumi rast analoģijas dabā. Trīsvienība nav matemātisks, bet gan ticības lielums. Ja matemātika māca, ka 1+1+1=3, tad ticība saka, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars, lai gan ir trīs personas, tomēr ir tikai viena dievišķa būtība. Turklāt katrai Trīsvienības personai dievišķā būtība piemīt pilnībā, nevis tikai kāda daļa no tās.

Dievs kristiešu vidū arvien tiek apliecināts kā viens vienīgs. Šī mācība par vienu Dievu ir labi zināma, to māca pirmais bauslis, un tai piekrīt pat musulmaņi un jūdi. Problēmas rodas līdz ar atziņu, ka šo vienīgo Dievu pareizi jāpielūdz Trīsvienībā. Dievs ir gars, un Viņš patiešām nesastāv no daļām, bet ir viens un nedalāms. Šī ir Dieva būtība. Gan Tēvam, gan Dēlam, gan Svētajam Garam ir šī viena dievišķā būtība. Kristīgā baznīca to apliecina Nīkajas ticības apliecībā sakot, ka Kristus ir “ar Tēvu vienāds būtībā”. Taču – kā šī viena būtība reizē var būt trīs personas? Racionālais cilvēka prāts, meklējot izskaidrojumu, jau senbaznīcas laikā izvirzīja domu, ka Dievs reizēm atklājas kā Tēvs, reizēm kā Dēls un citreiz atkal kā Svētais Gars. Tomēr šāds uzskats tika noraidīts kā maldu mācība. Baznīcas tēvi to nosodīja kā nebībelisku un nosauca par modālismu. Viņu spriedums ir pamatots, jo piemēram, Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā Jēzus saka: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu.” Tātad Jēzus par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu vienlaikus runā kā par trim atšķirīgām personām. Tādēļ Atanasija ticības apliecība brīdina, ka šīs trīs dievišķās personas nedrīkst tikt sajauktas, paskaidrojot, ka “viena ir Tēva, otra – Dēla un trešā – Svētā Gara persona”. Tiek arī uzsvērts, ka “tāpat kā kristīgā patiesība pieprasa mums atzīt katru personu atsevišķi par Dievu un Kungu, tāpat kristīgā reliģija aizliedz mums runāt par trim Dieviem vai Kungiem”. Šādi atkal tiek uzsvērts fakts, ka Dievs, kas pielūdzams Trīsvienībā, ir viens vienīgs. Šajā “Trīsvienībā neviens nav bijis ne pirmais, ne pēdējais, neviens nav par otru ne lielāks, ne mazāks, bet visas trīs personas ir vienādi mūžīgas un vienlīdzīgas”.

Tātad varam sacīt, – ka Dievs ir viens Kungs, ka Viņš ir trīs personas, ka šīs trīs personas Dievībā ir atšķiramas viena no otras, taču tās ir un paliks neatdalāmas. “Šī mācība palīdz mums apliecināt un mācīt, ka Jēzus no Nācaretes bija cilvēka miesā nācis Dievs un ka Svētais Gars, patiess Dievs, mājo mūsos un dara mūs par Dieva namu,” saka Roberts Kolbs. Tātad Svētās Trīsvienības mācība ir evaņģēliska, uzsverot, ka visa dievišķā godība, pats trīsvienīgais Dievs iesaistās mūsu pestīšanas darbā. Ikviens, kas noliedz, ka Kristus ir Dievs, noliedz arī pestīšanu, jo tikai Dievs spēj izciest elles mokas pie krusta, samaksājot par cilvēku grēkiem. Tikai Dievs ir bezgrēcīgs un bezvainīgs un var glābt grēcinieku, jo visiem citiem pašiem ir vajadzīgs Pestītājs. Ja Svētais Gars nebūtu Dievs, tad Viņš nevarētu sniegt visus Kristus pestīšanas augļus – grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu, ko Viņš dod ar Dieva vārdu un sakramentiem. Ikviens, kas netic Trīsvienības mācībai, nav uzskatāms par kristieti un nevar tikt glābts. Savukārt ikvienam ticīgajam mācība par Svēto Trīsvienību nes mierinājumu un prieku, jo tā atklāj Dieva mīlestību pret nabaga grēciniekiem.

Apustuļu ticības apliecība apliecina vēl ko ļoti būtisku – Dievs ir Visuvaldītājs.

Lai gan cilvēki bieži mēdz runāt par nejaušību, kā pasaules notikumu veidotāju. Kristīgā ticība māca, ka šajā pasaulē nekas nav nejaušs, bet viss notiek ar mīlestības pilnā Dieva ziņu. Tādēļ maldīgi būtu arī domāt, ka cilvēku dzīvi nosaka bezpersonisks liktenis, zvaigznes, cilvēku ekonomiskās vai sociālās attiecības vai ka dzīve ir bezjēdzīga, vai ka tās jēga ir pašā cilvēka eksistencē kā tādā. Gan pasaules vēsturi kopumā, gan atsevišķā cilvēka dzīves gājumu nosaka Dievs Visuvaldītājs. Latviešu tulkojumā vārds Visuvaldītājs labi izsaka Ticības apliecībā ietverto sākotnēju grieķu vārda pantokrator jēgu. Tā ir nedaudz atšķirīga no latīņu vārda omnipotens nozīmes, kas runā par Dievu kā vissupēcīgu būtni. Pantokrator jeb Visuvaldītājs ir aktīvs vārds, kas izsaka nevis pašu spēju valdīt, bet gan darbību. Proti, ka Dievs ne tikai potenciāli, bet arī aktīvi valda pār šo pasauli, būdams suverēns un neatkarīgs no jebkādiem citiem spēkiem. Vēlākās filozofiskās spekulācijas, ko Dievs spēj darīt savā visspēcībā un ko nespēj (piemēram, grēkot, melot un tapt pievilts) agrīnajiem kristiešiem bija svešas. Ar vārdu Visuvaldītājs tie vienkārši apliecināja faktu, ka Dievs valda gan Debesīs gan uz zemes. Līdz ar to tiek noraidīts arī bieži sastopamais cilvēku uzskats, ka pasaulē valda divi savstarpēji naidīgi spēki, kas cīnās viens ar otru – labais un ļaunais. Apustuļu ticības apliecība to noliedz. Dievs ir visuvarens. Vienīgi Viņš ir Dievs un Viņam nav līdzīgu. Tas, protams, attiecas uz visām trim dievišķajām personām – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.

Visuvaldītājs Dievs ir debess un zemes Radītājs, kas, Lutera vārdiem sakot, “mani radījis ar visām radītām lietām”. Protams, par visuma un dzīvības izcelšanos pastāv dažādi savstarpēji pretrunīgi uzskati. Jau senie Joniešu dabas filozofi, risinādami jautājumu par pirmvielu, kā pašu par sevi saprotamu pieņēma domu, ka no nekā nekas nevar rasties. Taču gan senajā, gan modernajā pasaulē daudziem šīs loģikas ir pietrūcis, un tā attiecībā uz visuma izcelšanos valda visdažādākie uzskati: ateisti ir pārliecināti, ka visa pamatā ir matērija, kas neesot radīta, bet pastāvot mūžīgi. Ne universā nedz ārpus tā neesot nedz Dieva, nedz Viņam līdzīgu garīgu būtņu. Panteisti uzskata, ka Dievs ir viss universs. Tie noliedz, ka ārpus universa būtu tā radītājs. Pēc viņu domām Dievs ir universs un universs ir Dievs. Panenteisti savukārt māca, ka Dievs ir klātesošs universā līdzīgi kā cilvēka prāts tā ķermenī. Lai gan universs esot Dieva ķermenis, tomēr Dievs kā mūžīgs un bezgalīgs potenciāls atrodoties arī pāri par fizisko universu. Deisti māca, ka Dievs ir ārpus universa, bet nav atrodams tajā. Dievs esot radījis universu, kas tagad darbojoties pēc Viņa iedibinātiem likumiem. Pats Dievs pasaules notikumos vairs neiejaucoties. Politeisti uzskata, ka universā ir daudz dažādu dievu, kas tajā aktīvi darbojas. Tie noliedz vienas visvarenas dievišķas būtnes esamību. Visbeidzot teisti ir pārliecināti, ka eksistē viens bezgalīgs, mūžīgs un visspēcīgs Dievs, kas darbojas gan universā, gan ārpus tā. Šis Dievs ir radījis universu un to uztur. Pie teistiem, bez kristiešiem pieder arī musulmaņi un jūdi. Taču atšķirībā no viņiem, kristieši tic, ka Dievs Tēvs ir radījis, visu kas pastāv kopā ar Dēlu un Svēto Garu. Kristiešu pārliecība ir tāda, ka 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā atrodamais radīšanas stāsts nav sena fantāzija, kas radusies objektīvu zināšanu trūkuma dēļ, bet tas atklāj, ka pasaules radītājs ir Dievs. Radīšanas stāsts, protams, nav zinātnisks apraksts par pasaules izcelšanos. Ar to nodarbojas dabas zinātnes. Tās priekšstati par pasaules izcelšanos mainās, bet bībeliskā patiesība ir nemainīga: iesākumā Dievs radīja debesis un zemi un visu, kas uz tās. Turklāt, kristieši tic, ka Dievs nepameta radīto pasauli tās pašas ziņā, bet to uztur un nemitīgi rūpējas par to, aktīvi iejaucoties šīs pasaules procesos.

Senbaznīcā kristiešiem nācās sadurties ar vairākām maldu mācībām, kas izkropļoja Svēto Rakstu mācību par radīšanu. Viena no galvenajām bija gnosticisms, kas noliedza, ka Dievs ir radījis pasauli. Gnostiķi uzskatīja, ka matērija ir ļauna pati par sevi un ka tā nevar būt bijusi nekādā saskarē ar Dievu. Apustuļu ticības apliecība, vērsdamās pret gnostiķiem, apgalvo pretējo – Dievs ir pasaules radītājs. Turklāt svarīga ir arī atziņa, kuru kā doktrīnu pirmais skaidri formulēja Teofīls no Antiohijas, ka Dievs pasauli radījis no nekā. Nepastāv mūžīga matērija, kuru Dievs izveidoja, jeb iekustināja. Pēc šāda viedokļa pasaulei ir divi pirmsākumi – materiālais un garīgais, un tas būtu pretrunā ar Svēto Rakstu mācību par radīšanu. Raksti māca, ka vienīgi Dievs ir mūžīgs un Viņš visu radījis no nekā.

Jāpiebilst, ka, apliecinot Apustuļu ticības apliecības 1. artikulu par Dievu kā debess un zemes, un visa, kas uz tās, radītāju, tiek noliegta evolūcijas teorija, kas apgalvo, ka dzīvība un cilvēks cēlušies matērijas evolūcijas gaitā miljoniem gadu laikā, tai attīstoties no vienkāršākām uz sarežģītākām formām. Tā nav zinātniska atziņa, bet filozofiska dogma. Evolūcijas teorija ir balstīta kļūdainos pieņēmumos, kas nebūt nav jauni, bet atrodami jau antīkajā grieķu filozofijā. Pretēji evolūcijas teorijas piekritējiem, kristieši tic, ka Dievs pasauli radījis sešās dienās. Lai gan Bībelē nav atrodams pasaules radīšanas gads, tomēr nepārprotams ir fakts, ka pasaule un cilvēce ir daudz jaunākas, nekā to apgalvo evolūcijas teorijas piekritēji.

Bez redzamās pasaules, debesīm un zemes, Dievs ir radījis arī neredzamo pasauli – eņģeļus. Sākot no 1. Mozus grāmatas un beidzot ar Jāņa atklāsmes grāmatu, Svētie Raksti mums stāsta par eņģeļiem un viņu darbību. No Rakstiem var secināt, ka Dievs radījis eņģeļus sešu radīšanas dienu laikā, taču konkrētā diena mums nav atklāta. Eņģeļi tāpat kā Dievs ir garīgas būtnes. Atšķirība vispirms ir tā, ka Dievu neviens nav radījis, bet eņģeļi ir radīti. Eņģeļiem piemīt saprāts un griba. Tie spēj ietekmēt materiālo pasauli, un tiem piemīt liels spēks, kas pārsniedz cilvēka spēkus. Tomēr eņģeļu spēks ir ierobežots un pakļauts Dieva gribai. Eņģeļu skaits ir ļoti liels, un tie ir iedalīti vairākās kārtās – ķerubos, serafos, troņos, kundzībās, valdībās un varās, kā arī erceņģeļos. Arī ļaunie eņģeļi ir augstākas un zemākas garīgas būtnes. Dievs visus eņģeļus radīja labus, taču daļa eņģeļu mums nezināmu iemeslu dēļ atkrita no Dieva un kļuva par ļaunajiem eņģeļiem. Šie eņģeļi nekad vairs nespēs atgriezties pie Dieva.

Labie eņģeļi pilnībā pakļaujas Dievam. Tie slavē Dievu; Dieva uzdevumā darbojas pasaulē un baznīcā; īpašs eņģeļu uzdevums ir kalpot bērniem, ticīgajiem viņu darbā un aicinājumā, kā arī mirstošajiem. Eņģeļi bija klātesoši Vecās Derības slēgšanā Sinaja kalnā, un tie pasludināja Kristus ieņemšanu, dzimšanu un augšāmcelšanos. Eņģeļi būs klāt arī Pastarajā tiesā. Svētie Raksti māca, ka eņģeļi ir klātesoši arī kristiešu dievkalpojumos, palīdz uzturēt ģimenes, un sargāt kārtību un likumību laicīgajā valstī. Eņģeļus nav atļauts pielūgt, jo šis gods pienākas vienīgi Dievam.

Arī ļaunie eņģeļi ir garīgas būtnes. Lielākais no viņiem ir Lucifers jeb sātans. Viņu sauc arī par velnu un visus ļaunos eņģeļus kopā par velniem jeb dēmoniem. Velna gudrība un viltība ir ļoti liela, taču viņa neprātīgais naids pret Dievu aptumšo Dieva radīto izcilo intelektu. Velns pretojas jebkurai Dieva patiesībai, cenšoties to izkropļot. Kristus viņu sauc par melu tēvu un slepkavu. Velna darbība ir viscaur ļauna, tajā nav pilnīgi nekā laba. Ļauno eņģeļu darbība ir vērsta pret cilvēka ķermeni, laicīgo īpašumu, īpaši pret cilvēka dvēseli. Galvenais velna darbs ir neticības radīšana. Ikviens, kas noraida Kristus evaņģēliju, to dara saskaņā ar velna gribu un padomu. Interesants ir apstāklis, ka, neskatoties uz faktu, ka ikviens neticīgais atrodas pilnīgā velna varā, viņi parasti noliedz velna eksistenci. Arī tas ir viltīgā velna darbs. Velns un viņa eņģeļi – dēmoni spēj iemājot cilvēkā. Dēmonu apsēstais cilvēks vairs nespēj rīkoties patstāvīgi un ir spiests pilnībā pildīt velna gribu.

Velns nemitīgi atrodas kara stāvoklī pret Kristus baznīcu. Velns un viņa kalpi novērš kristiešu uzmanību no Dieva vārda klausīšanās un sakramentiem, kā arī rada maldu mācības. Visas pret baznīcu vērstās vajāšanas ir velna darbs. Velns uzbrūk arī tādām Dieva iedibinātām institūcijām kā ģimenei un valstij. Tas ir viņš, kas izdomā dažādus iemeslus, lai cilvēki nedotos laulībā, un tas ir viņš, kas pavedina laulātos uz netiklību. Taču ļauno eņģeļu vara ir ierobežota. Dievs viņus izmanto, lai sodītu neticīgos un caur pārbaudījumiem stiprinātu ticīgos. Velns un viņa eņģeļi tiks sodīti ar mūžīgām elles mokām. Dievs pagaidām pieļauj velna darbību, tā uzskatāmi parādīdams visiem cilvēkiem, ka tiem nepieciešama atgriešanās un ticība Dievam, lai izglābtos no velna varas.

Mazā katehisma vārdi “mani radījis”, protams, nav zinātniskas atziņas, bet personiskas ticības vārdi. Tie izsaka nevis tikai pašu faktu, ka Dievs ir mans radītājs, bet vispirms to, ka tā ir Viņa mīlestības izpausme. Dievs ir radījis mani pēc Sava tēla un līdzības, lai mani mīlētu un būtu sadraudzībā ar mani. Šī ir manas eksistences augstākā jēga un piepildījums. Es nesu nevis dzīvnieka, bet Dieva tēlu. Es neesmu bezpersoniska matērijas kustības forma, kas vienkārši apzinās sevi, bet persona, kas radīta personiskām mīlestības pilnām attiecībām ar Dievu. Tieši mani Dievs ir radījis šīm attiecībām. Bez manis Viņa pasaulei kaut kā trūktu, tā būtu nepilnīga. Tāpēc mūžībā, pirms laiks un viss pārējais tika radīts, Dievs ieplānoja radīt mani. Viņš mani paredzēja radīt brīnišķīgu, ar lielu rūpību mani izauklēdams savā prātā, lai vēlāk to realizētu. Tādēļ Dieva radītajā pasaulē man ir paredzēta vienreizēja, īpaša loma, kuras piepildījums ir mīlestība pret Dievu un savu tuvāko.

Radīdams mani šim īpašajam nolūkam, Dievs man devis visu, kas man nepieciešams. Vispirms no minerāliem un ūdens Viņš man izveidojis ar brīnišķīgām īpašībām apveltītu miesu. Katra vismazākā šūna tajā ir izveidota ar īpašu rūpību, kas norāda uz radītāja mīlestību un gudrību. Dieva dotās acis spēj uztvert Viņa radīto pasauli un tās skaistumu. Cik gan daudz brīnišķīgu mirkļu Dievs man dāvina caur manām acīm! Lai kur arī tās nevērtos, Viņa radības pārsteidzošais krāšņums liecina par radītāju un pauž Viņa slavu. Ar acīm es redzu savus mīļotos cilvēkus, dabas krāšņumu un harmoniju, mākslas skaistumu un cilvēku roku darbu. Ar acīm es spēju saņemt tik daudz informācijas no grāmatām un, protams, no Svētajiem Rakstiem Viņa svētos vārdus. Lai padarītu pilnīgāku manu prieku, Dievs man ir devis arī ausis un tās izveidojis tā, ka es varu dzirdēt. Es varu dzirdēt savu vecāku, laulātā drauga un bērnu balsis. Es varu dzirdēt kā dzied putni, burbuļo strauts, šalc upe, mežs un jūra. Es varu dzirdēt mūziku un dziesmas, un galvenais Viņa svētos vārdus, kas man pasludina grēku piedošanu un stāsta par Dieva mīlestību pret mani. Bez tam Dievs man ir devis visus locekļus. Man ir rokas, kājas un mute. Es varu iet, skriet un strādāt. Es varu celt un radīt, dot dāvanas un noglāstīt. Es varu rakstīt un zīmēt. Varu teikt brīnišķīgus vārdus savam tuvākajam, varu dziedāt un runāt. Un galvenais, es varu slavēt savu Radītāju un sludināt Viņa žēlastības vēsti – Evaņģēliju. Lai es varētu to visu darīt, aptvert un par to priecāties Dievs man ir devis saprašanu. Pateicoties tai, es varu saprast apkārtējo pasauli, dzīvi un tās kārtību. Es spēju spriest, izdarīt secinājumus, domāt un nonākt pie atklājumiem. Kaut arī mans prāts maz ko iespēj garīgās lietās, taču ar tā palīdzību es ļoti daudz varu darīt, lai palīdzētu savam tuvākajam. Lai mana uztvere būtu pilnīga, Dievs man ir devis arī visas maņas. Ar savu maņu palīdzību es sajūtu garšu un izjūtu baudu ēdot un dzerot; es sajūtu smaržu, kas mani ieved noslēpumainu brīnumu pasaulē, sākot ar ziedu un zāles smaržu dabā un beidzot ar sveču un vīraka smaržu baznīcā; es spēju arī pieskarties, sataustīt un tādējādi sajust to, ko es nespēju uztvert citādi.

Šī Dieva mīlestība, kas atklājas Viņa radīšanas darbā, liek man kopā ar Dāvidu atzīt: “Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās.” Un pateikties par to: “ka es esmu tik brīnišķi radīts”, un izsaukties: “Brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija nevienas.” (Ps. 139:13–15) Par šo Dieva mīlestību domājot, jāatzīst, ka nepieņemams ir viedoklis, ka Dievs ir radījis ļaunumu. Ļaunuma izcelšanās ir mistērija, kura mums nav pilnībā atklāta un nav arī ar prātu saprotama. Ļaunuma avots ir velns jeb sātans, kas nozīmē pretinieks un viņam pakļautie eņģeļi un neticīgie cilvēki. Par Dieva pretinieku un līdz ar to ļaunuma cēloni kļuva viens no Dieva varenākajiem eņģeļiem Lucifers, kas sadumpojās pret Dievu, pieprasīdams sev Viņa godu. Velna vara, kā jau tas norādīts, runājot par eņģeļiem, ir ierobežota, un tuvojas tā diena, kad Dievs viņu iemetīs ellē, kur tam būs jācieš mūžīgs sods.

Dievs, būdams mans un visas radības Tēvs, mani un visas radītās lietas ne tikai ir radījis, bet arī vēl uztur. Šo Dieva darbību sauc par providenci. “Tava patiesība un uzticība paliek uz radu radiem. Tu zemei esi licis pamatus, tā stāv stipri. Pēc taviem likumiem debess un zeme stāv vēl šodien, jo visas lietas Tev kalpo.” (Ps. 119:90–91) Dievs uztur šo pasauli ar dabas likumu palīdzību, un, ja Dievs pārtrauktu to uzturēt, tad pasaule vienā mirklī sabruktu. Taču, protams, Dievs nav atkarīgs no dabas likumiem, kurus Viņš pats radījis. Īpašos gadījumos, kad cilvēku dzīvība ir apdraudēta, vai, cilvēkam pildot savu aicinājumu, rodas vajadzība pēc īpašas Dieva palīdzības, Dievs veic savu uzturēšanas darbu ārpus parastās lietu kārtības. Šādu Dieva darbību sauc par brīnumu.

Jautājums par evaņģēlijos aprakstītajiem brīnumiem ir izraisījis daudz pārpratumu, tāpēc mēģināsim noskaidrot – vai mūsdienās zinātniski izglītotais cilvēks vēl drīkst ticēt Bībeles brīnumiem, neriskējot nonākt pretrunā ar veselo saprātu? Lai atbildētu uz šo jautājumu mums vispirms ir jānoskaidro – ko tad mēs īsti saprotam ar vārdu brīnums?

Svētajos Rakstos, lai apzīmētu šos mūsu prātam tik neparastos notikumus, ir lietoti dažādi vārdi: brīnums, zīmes, varenie darbi un spēki. Tātad brīnumi ir Dieva neparastie, varenie darbi, kas darīti ar īpašu nolūku, lai īpaši izvēlētiem ļaudīm kaut ko atklātu. Taču nepareizi būtu brīnumus pilnīgi atdalīt no Dieva radošās darbības kā tādas. Dievs ir mūžīga, radoša mīlestības pilna Būtne, kas ar savu visvareno radošo spēku rada un uztur visumu un nav pakļauts atsevišķiem paša radītiem dabas likumiem. Dievs ir dzīvs un darbīgs Dievs, kas aktīvi iejaucas šīs pasaules norisēs. Gan viņa ārkārtēja iejaukšanās, ko mēs saucam par brīnumu, gan Viņa parastā darbība, ko mēs saucam par dabas likumiem, norāda uz to, ka aiz šīs pasaules norisēm atrodas Dieva varenā roka. Apustulis Pāvils saka, ka Dieva “neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos” (Rom. 1:20). Tātad daba nepastāv pati par sevi. Ticēt šādam brīnumam, ka nedzīva matērija ir radusies pati no sevis un izveidojusies par šādu ārkārtīgi komplicētu kārtību, kas turpina pastāvēt, patiešām ir grūti. Šādu ticību pilnā mērā var saukt par aklu ticību, jo tai trūkst pamatojuma. Taču Dieva īpašā darbība ārpus parastās lietu kārtības nav pretrunā ar cilvēka saprātu un Dieva parastajiem likumiem, kurus mēs saucam par dabas likumiem, bet šāda Dieva darbība vienkārši pārsniedz mums zināmos dabas likumus. Šeit mums ir jāatceras, ka mēs pat par nedzīvo dabu un tās likumiem zinām ļoti maz, tādēļ mums vienkārši vajadzētu ņemt vērā, ka tas, ko mēs lasām evaņģēlijos, pārsniedz mūsu zināšanas par dabas likumiem. Un ar to mums būtu jāapmierinās. Taču, ja cilvēks brīnumus nespēj izskaidrot, tad tas nenozīmē, ka viņš tos nespēj saprast. Evaņģēlijos brīnumi nenotiek, lai cilvēkus pārsteigtu vai šokētu, bet tie atklāj Jēzus dievišķumu un vairo mācekļu ticību. Taču ne tikai. Un šeit mums jāpakavējas pie visa brīnumu jautājuma nedaudz vairāk.

Pazīstamais britu apoloģēts K. Luiss norāda, ka pašreizējā neticība brīnumiem lielā mērā ir saistīta ar grūti izprotamu cilvēku nepatiku pret brīnumiem. Pat tie, kuri atzīst, ka brīnumi ir iespējami, parasti uzskata, ka Dievs tos tomēr diezin vai darīs. Diezin vai Viņš kāda nenozīmīga cilvēka dēļ šodien pārkāps savus reiz iedibinātos likumus, uz kuriem balstās visums. Un, ja Viņš to arī darītu, – vai tad šāds Dievs nekļūtu kaprīzs un pretrunīgs Dievs? Tomēr šī nepatika pret brīnumiem ir nepamatota.

Izprast Jaunās Derības brīnumus mums lielā mērā palīdz Jēzus vārdi: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko tas dara, to arī Dēls dara tāpat.” (Jņ. 5:19) Ko šie vārdi varētu nozīmēt?

Teiksim tā: Dievs dara brīnumainus darbus, kas atklājas radībā, bet radība tajos nespēj saskatīt Dieva darbību, bet piedēvē visas dabas norises kādām dievībām, kā to dara pagāni, vai uzskata, ka šādi darbojas, izpaužas jeb organizējas matērija pati no sevis, kā to domā ateisti. Taču Svētie Raksti māca aiz visām radības norisēm saskatīt Dieva roku. Un, kad Jēzus saka, ka Viņš dara to, ko redz darām Tēvu, tad Viņš saka, ka miesā nākušais Dievs dara to pašu, ko dara Tēvs. Proti, pa Palestīnu staigājošais Dieva Dēls, darīdams brīnumus, nedara neko citu kā Viņa Debesu Tēvs, tikai Viņš tos veic daudz īsākā laika sprīdī un ne tik lielā mērogā, kā to dara Tēvs. Viens no mērķiem, kādēļ Jēzus dara brīnumus, ir – lai cilvēki, redzot lielos dabas brīnumus jeb norises, saprastu, ka aiz šiem lielā mēroga notikumiem slēpjas tas pats personīgais spēks, kas aiz tiem notikumiem, kurus veic persona Jēzus. Citiem vārdiem, tajos brīnumos, kurus Dievs dara kādā konkrētā vietā, izpaužas tas pats, ko Viņš dara vispār universā vai ko viņi darīs nākotnē. No cilvēciskā viedokļa raugoties, daži brīnumi mums tātad kaut ko atgādina un liek saprast, bet daži – ir paredzējumi, kas rāda mums to, kas notiks nākotnē.

Pārdomāsim, piemēram, Jēzus pirmo brīnumdarbu – ūdens pārvēršanu vīnā. Veidā, kā cilvēki to uzskata par dabisku, Dievs rada vīna koku, kas spēj caur saknēm uzsūkt ūdeni. Pēc tam šis ūdens ar saules enerģijas palīdzību tiek pārvērsts sulā. Šī sula rūgstot pārvēršas vīnā. Un tā gadu no gada no Noasa laikiem līdz pat mūsu dienām Dievs pārvērš ūdeni vīnā. Taču cilvēki to neievēro. Tie vai nu kā pagāni domā, ka to visu veic Bachs vai Dionīsijs, vai kā modernie cilvēki uzskata par matērijas pašorganizācijas procesu, jo tas ir viss ko cilvēka maņas spēj šajā procesā atklāt. Taču, kad Jēzus Kānā pārvērš ūdeni vīnā, tad plīvurs šim noslēpumam tiek norauts un cilvēki ar savām acīm redz, kā Dievs pārvērš ūdeni vīnā. Tikai to, ko parasti Viņš darīja ilgākā laika posmā pa visu zemeslodi, tagad Viņš veic kādā noteiktā vietā un pavisam īsā brīdī. Šim notikumam vajadzēja ne tikai mācīt cilvēkiem to, ka Jēzus ir Dievs, bet arī ikreiz, kad tie ierauga vīna koku vai dzer sulu vai vīnu, bet arī atcerēties, ka to ir devis Tas, kurš kopā ar citiem viesiem reiz sēdēja kāzās Kānā, atgādina K. Luiss.

Viss, kas tika sacīts par šo brīnumu attiecas arī uz citiem līdzīgiem brīnumiem. Tas pats notika tad, kad Jēzus dažas maizes pārvērta par daudzām maizēm, lai ar tām paēdinātu cilvēku tūkstošus, vai kad viņš dažu zivju vietā deva tiem daudzus tūkstošus zivju, vai arī kad palīdzēja Pēterim pēc neveiksmīgas zvejas iegūt lielu lomu. Visu to, ko Dievs parasti dara ilgākā laikā visā pasaulē un ko cilvēki parasti neuzskata par brīnumu, Viņš tagad noteiktā vietā paveica īsā laikā. Ko Dēls redz darām Tēvu, to arī Viņš dara. Tas pats attiecas arī uz dziedināšanu. Ikvienam ārstam ir zināms, ka nevienam medikamentam nepiemīt nekādas brīnumainas spējas. Zāles vai nu veicina pašā cilvēkā notiekošos atveseļošanas procesus, vai arī aizkavē slimību izraisošos. Nav tādu zāļu, kas varētu likt brūcei sadzīt, ja pašā organismā jau nebūtu tādu procesu, kas liktu jaunai ādai pārklāt ievainojumu. Viss, ko Jēzus darīja dziedinādams, bija tas, ka viņš šos procesus, kurus Dievs veic visā pasaulē ilgākā laika periodā kādā atsevišķā cilvēkā, paveica uzreiz. Mēs diemžēl nevaram šeit apskatīt daudzos un ļoti dažādos jautājumus, kas saistīti ar brīnumiem, vienīgi piebildīšu, ka cita veida brīnumi – tādi kā Jēzus augšāmcelšanās, staigāšana pa ūdens virsu vai iešana cauri aizvērtām durvīm – norāda uz nākotni, uz to jauno miesu un tās jaunajām spējām, kas kādreiz būs arī ticīgajiem. Brīnumiem kristieši tātad tic nevis tādēļ, ka ir naivāki par citiem cilvēkiem, nedz arī tādēļ, ka nebūtu pazīstami ar zinātnes atziņām, bet gan tādēļ, ka tie tic dzīvajam Dievam, kas ir radījis šo pasauli un to arī uztur. Tam pievienojas atziņa, ka šo pasaules kārtību ir iespaidojis grēks. Grēka dēļ daba, kas kādreiz bija cilvēkam pilnīgi labvēlīga un pakļāvās tam, tagad ir kļuvusi viņam nepaklausīga un naidīga. Brīnumi, kas tagad notiek ierobežotā veidā, bieži vien nav nekas cits kā zaudētās dievišķās kārtības īslaicīga atjaunošana. Brīnumi tātad ir augstāku likumu iejaukšanās pašreizējās grēcīgās dzīves realitātē. Tie ir likumi, kurus grēcīgā pasaulē dzīvojošais grēcīgais cilvēks vienkārši nezina. Tas attiecas arī uz kristiešiem. Arī viņi nevar brīnumus izskaidrot, bet viņiem tas arī nav jādara. Kristiešiem būtiski ir brīnumus saprast. Visas kristīgās ticības pamatā ir brīnums. Tas ir Kristus augšāmcelšanās brīnums, un tas ir jāsaprot. Līdz ar savu augšāmcelšanos Kristus ikvienu ticīgo pārceļ jaunā pasaulē – pasaulē, kur brīnumi ir ikdiena un ik diena brīnums. Tādēļ gan pirmais Jēzus veiktais brīnumdarbs – ūdens pārvēršana vīnā, gan viņa pēdējais brīnumdarbs – Lācara pamodināšana no miroņiem, ved cilvēkus pie ticības tam, ka Jēzus ir ne tikai cilvēks, bet arī patiess Dievs. Dievs priekš mums. Dievs, kurš darbojas šajā pasaulē. Dievs, kurš glābj grēciniekus. Taču par to mēs runāsim nedaudz vēlāk, bet tagad atgriezīsimies pie radīšanas.

Visa Dieva pasaule ir radīta un tiek uzturēta cilvēka dēļ. Luters to pamatoti un pārliecinoši uzsver Lielajā katehismā, manis dēļ “Viņš liek visām radībām man kalpot dzīves vajadzībās un nepieciešamībās: saulei, mēnesim, un zvaigznēm debesīs, dienai un naktij, gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un visam, ko tie nes un veido: putniem, zivīm, zvēriem, labībai un visādu veidu augiem.”

Arī laicīgā valdība un šīs pasaules kārtība ir Dieva dāvana, kas saistīta ar Viņa žēlastības pilno pasaules uzturēšanu. No tā visa ir jāmācās, ka mēs cilvēki paši neesam dzīvības avots, nedz arī spējam to uzturēt, tāpat kā nespējam uzturēt visniecīgākās šīs pasaules lietas. Tas, kas visu to radījis un uztur, ir Dievs.

Neviens cits kā Dievs ir tas, kurš turklāt dod man arī “drēbes un kurpes, ēdienu un dzērienu, māju un sētu, sievu un bērnus, laukus, lopus un visādu mantu”. Dažādi ir veidi, kā Dievs to dara, bet dāvinātājs arvien ir Viņš. Tādēļ šajā pasaulē es esmu atbrīvots no rūpēm un zūdīšanās par savu ēdienu, drēbēm un māju. To visu man dod Dievs, apsolīdams man žēlīgi piemest jeb dāvināt visu, kas man dzīvei vajadzīgs. Šī Dieva providence īpaši skaisti atklājas Kristus Kalna sprediķī, kur Viņš māca cilvēkus ņemt piemēru no putniem un puķēm – par ko taču Debesu Tēvs gādā! Vai tad Viņš negādās par jums, jūs, mazticīgie? – jautā Kristus un piebilst: “Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.” (Mt. 6:32) Tādēļ cilvēka daļa ir dzīties pēc Dieva valstības un taisnības, mācīties Viņa svētos vārdus un uzklausīt Evaņģēliju, ļaujot, lai Dievs no savas mīlestības piemet visas lietas.

Katru vakaru es varu likties gulēt ar mierīgu apziņu, ka Dievs turpinās žēlastības pilno manis un pasaules uzturēšanu. Katru rītu es pamostos un redzu, ka Dieva uzturēšanas darbs joprojām turpinās. Tik daudz kas ir noticis šajā naktī, kamēr es gulēju, jo Dievs neguļ un nesnauž, bet turpina radīšanā iesākto pasaules un tās kārtības uzturēšanu. Tādēļ mostoties es ar prieku varu apliecināt, ka mans mīļais Debesu Tēvs “ar visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, bagātīgi un ik dienas mani apgādā”. Viss ko es lietoju šajā pasaulē ir Viņa dots un uzturēts, tāpat kā katra jaunā diena, kuru es piedzīvoju.

Taču šī pasaule velna un grēka dēļ ir arī briesmu un nelaimju pilna. Velns un viņa eņģeļi apdraud mani ik brīdi. Dievs nesola, ka Viņš mani pilnīgi atbrīvos no šīs pasaules problēmām, bet, lai es varētu droši dzīvot, Viņš dara man zināmu, ka tas ir Viņš – mans mīlošais un visspēcīgais Debesu Tēvs, kas mani “pret visām briesmām aizsargā”. Es varu būt drošs, ka Viņš redz katru manu soli. Viņš zina visu, ko mani ienaidnieki grib man darīt. Velna domas ir Viņam zināmas un debesu eņģeļu pulki ir gatavi steigties man palīgā. Bez Viņa ziņas no manas galvas nevar nokrist ne mats. Tādēļ šajā briesmu un sāpju pilnajā pasaulē es varu būt mierīgs un drošs, jo tas, uz ko es paļaujos, ir pats Dievs, Visuvaldītājs. Lai kas arī notiktu ar mani, Viņš būs vienmēr man blakus, lai pildītu to, ko Viņš apsolījis. Tāpēc es varu būt drošs, ka Viņš mani ne tikai aizsargā pret visām briesmām, bet arī “no visa ļauna glābj un pasargā”. Tas ir tad, kad es esmu tomēr nokļuvis briesmās, īpaši, ja tas noticis pildot manu pienākumu saskaņā ar aicinājumu, tad es varu būt drošs, ka Dievs mani glābs. Pat tad, ja arī man šajās briesmās un draudos būs jāatrodas ilgāku laiku, Viņš mani glābs un pasargās. Šī atziņa ir ļoti svarīga, un tā jāatceras ikreiz, kad velns un pasaule cenšas ietekmēt kristieša miesas prātu, biedēdami, ka godprātīga sava aicinājuma pildīšana novedīs viņu briesmās un nelaimē. Ja tas tā arī notiks, tad kristietim ir tāds Dievs, kuru viņi sauc par Visuvaldītāju. Viņš zinās, kā viņus glābt un pasargāt arī tad, kad viņu pašu prāts nespēs ieraudzīt nekādu izeju.

“Un to visu Viņš dara no tīras tēvišķas, dievišķas labestības un žēlastības.” Šajos vārdos ir izteikta ticība Dievam kā Tēvam. Dieva labvēlība pret cilvēkiem ir balstīta Viņā pašā. Visu, ko Dievs dara, Viņš dara no šīs laipnības. Viss, ko Dievs dara, ir labs. Dieva žēlastība izpaužas tā, ka Viņš izturas labi pret kritušo cilvēci. Viņa bezgalīgā labestība un laipnība liek saulei uzlēkt pat pār bezdievjiem. Viņš ir arī kritušās, velna varā nokļuvušās radības Tēvs, kas negrib, ka tā ietu bojā, bet atgrieztos un iemantotu dzīvību. Tādēļ Viņš neiznīcina sadumpojušos pasauli un grēka izkropļoto cilvēku, bet to uztur, rūpējas par to un beigās sūta savu Dēlu, lai tas atgrieztu Viņa radību zaudētajā godībā. Viņš ir pacietīgs un nav atriebīgs. Viņa nolūks ir nevis pazudināt, bet glābt.

Šīs Dieva rīcības cēlonis ir Viņā pašā, un to sauc par mīlestību. Luters saka, ka Dievs mani mīl, “lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs”. Cilvēciska mīlestība arvien ir egoistiska. Mēs mīlam tos, kas kaut kādā veidā ar savu skaistumu vai citām īpašībām, vai rīcību mūsos izraisa mīlestības jūtas. Tādēļ arī par Dievu mēdz domāt, ka Dieva labvēlība ir atkarīga no cilvēka īpašībām vai nopelniem. Cilvēki bieži uzskata, ka Dievs viņus ir pasargājis un svētījis vairāk nekā citus, to īpašību dēļ, kuras ir viņiem, bet pietrūkst citiem. Tā tas nav. Neviens cilvēks nav pelnījis labvēlīgu Dieva attieksmi. Šī atziņa kļūst dziļi personiska, kad līdz ar Luteru sakām – neesmu šādu labvēlību pelnījis. Tātad Dievs man ir devis – visus manus talantus, spējas, veselību, laulāto draugu, bērnus, īpašumus un veiksmi dzīvē kā dāvanu. Ne ar ko es neesmu to pelnījis un nevarētu arī nopelnīt.

Vēl vairāk! Savas vainas dēļ es esmu grēcinieks, un Dievam nebūt nevajadzētu pret mani izturēties labvēlīgi. Sava grēcīguma dēļ es esmu pelnījis gan laicīgu, gan mūžīgu sodu. Ellei un velnam vajadzētu būt manai algai. Nekādā veidā es arī nevaru kļūt Dieva labvēlības cienīgs. Man nav iespējams to nopelnīt savādāk kā ar mūžīgām ciešanām ellē. Mani darbi, pat paši labākie, nav bez zināmas grēcīguma piedevas, un labo darbu ir ļoti maz. Es esmu nevis cienīgs, bet pilnīgi necienīgs. Tas, protams, nav man glaimojoši un ir cilvēki, kas cenšas šo mācību sagrozīt, bet tā ir patiesība, lai arī rūgta. Visu labu Dievs man dara vienīgi un tikai savas dievišķās un tēvišķās laipnības un žēlastības ne manu īpašību, darbu vai nopelnu dēļ. Protams, šāda bezgalīga Dieva laipnība un žēlastība, kas, neņemot vērā manu necienīgumu, izpaužas Viņa radīšanas un uzturēšanas darbā, izraisa manī atbildes jūtas. Ja neticīga cilvēka dzīve arvien ir pakļauta bailēm, jo, izņemot viņu pašu, nav neviena, kas varētu garantēt viņa drošību, tad ticīga cilvēka sirds, pazīstot žēlsirdīgo Debesu Tēvu, kas par viņu rūpējas, ir mierīga un pildās ar pateicības pilnu prieku. Tikai tāda sirds, kas ir brīva no bailēm, spēj būt brīva no tieksmes pēc varas un dusmām. Šāda sirds pildās ar mīlestību, prieku un pateicību Dievam. Luters Mazajā katehismā māca šo prieku neapslāpēt, bet izpaust:

“Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt.” Tā kā Dievs visas lietas ir radījis arī tieši man un devis kā dāvanu, lai es tās lietotu, tad par visu radīto pasauli man nākas Viņam pateikties, kā bērns pasakās savam tēvam par dāvanām. Tā kā Dieva radītā pasaule ir tik skaista un dāvanu ir tik daudz un visas tās man tiek dotas, kaut arī es tās neesmu pelnījis un neesmu cienīgs tās saņemt, tad par tādu Dieva žēlsirdību man nākas Viņu arī slavēt. Ik reizi, kad Dievs dara savu uzturēšanas darbu, sniegdams man dienišķo maizi, palīdzēdams pārvarēt slimības un dzīves grūtības un pasargādams no nelaimes, manas lūpas par to Viņam saka pateicību un izplūst slavas dziesmās un vārdos. Tas notiek gan tad, kad esmu viens, gan pasaules priekšā, sniedzot liecību par savu mīlošo Tēvu. Taču nepietiek, ka es to daru tikai ar muti. Visai manai dzīvei ir jābūt pateicībai Dievam. Šo pateicības veidu sauc par kalpošanu Dievam. Un tas nozīmē izlietot visas Dieva dāvanas, savas spējas un talantus ieskaitot, lai vairotu Dieva godu un kalpotu savam tuvākajam. Lai to darītu, man ir jāuzklausa Dievs, kā Viņš runā uz mani Savā vārdā un jāseko Viņa vārdiem savā dzīvē. Es apzinos, ka es nespēju tos pildīt, bet es necenšos Dieva vārdus grozīt, turpretī izlūdzos Viņa palīdzību un piedošanu. Man kā kristietim ir tā priekšrocība, ka es atzīstu par pienākumu kalpot Dievam un būt Viņam paklausīgs. Taču šī kalpošana un paklausīga pienākuma pildīšana nav nekas vairāk kā tikai pateicība. Tā necenšas no Dieva kaut ko iegūt, un tādēļ tā ir atšķirīga no neticīgo kalpošanas. Taisnība ir Luteram, sakot: “Visi, kas ir ārpus kristietības, – vai tie būtu pagāni, turki, jūdi vai neīsti kristieši un liekuļi, kaut arī tie ticētu uz vienu patiesu Dievu un Viņu vien pielūgtu, – tomēr nezina, kāds ir Dieva prāts pie viņiem un nevar gaidīt no Viņa mīlestību, nedz citu ko labu, tādēļ tie paliek mūžīgā dusmībā un pazušanā, jo viņiem nav Kunga Kristus, turklāt viņi nav apgaismoti un apveltīti ar Svētā Gara dāvanām.” Tātad pirmais ticības artikuls ir pareizi saprotams tikai Kristus un Svētā Gara gaismā. Jo tikai tad, kad cilvēkam Kristus dēļ grēki ir piedoti, viņš spēj Dievu uzlūkot kā savu Tēvu, sagaidīt no Viņa visu labu un par to Viņam pateikties.