Ticība Dievam Svētdarītājam: Ko cilvēks nespēj darīt?

“Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu, kristīgu draudzi, svēto biedrību, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu.”

Mārtiņa Lutera Mazajā katehismā sniegto šīs Apustuļu ticības apliecības daļas skaidrojumu var iedalīt četrās daļās. Pirmā ir ievada daļa, kurā ir apliecināts tas, ko cilvēks nespēj darīt. Otrajā daļā apliecināts Svētā Gara darbs pagātnē. Trešajā daļā ir apliecināts Svētā Gara darbs tagadnē, bet ceturtajā daļā – Svētā Gara darbs nākotnē.

Ievads: “Es ticu, ka es ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt.”

Tā kā Jēzus Kristus, mirdams pie krusta ir samaksājis par visu cilvēku grēkiem, tad, lai iegūtu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu, atliek tikai atzīt Jēzu Kristu par savu Kungu un ticībā saņemt Viņa pestīšanas darba augļus. Taču Svētie Raksti māca, ka neviens nevar Jēzu saukt par Kungu kā tikai Svētajā Garā (1. Kor. 12:3). Citiem vārdiem, cilvēks pats ar saviem spēkiem nespēj nedz Kristum ticēt, nedz pie Viņa nākt. Šodienas cilvēkam, kas ir pieradis savas prāta spējas vērtēt ļoti augstu, tas varētu likties aizskaroši. Tiesa, pienākot 21. gadsimtam, cilvēku ticība saprātam un saviem spēkiem ir nedaudz sašķobījusies. Tomēr rietumu cilvēks vēl arvien ir stingri pārliecināts, ka tieši viņa dabiskās spējas un prāts ir noteicošais faktors cilvēces problēmu risināšanā un progresa veicināšanā. Protams, kristīgā baznīca nenoliedz prāta nozīmi cilvēka dzīvē. Taču tā māca, ka cilvēka prāts un dabiskās spējas ir ierobežotas, pat laicīgo problēmu risināšanā. Savukārt, par garīgām lietām tiek mācīts, ka cilvēka dabiskās spējas pēc grēkā krišanas Dieva lietās ir kļuvušas nederīgas. Protams, lielākā filozofisko novirzienu un pasaules reliģiju daļa māca pretējo. Tādēļ kopš senseniem laikiem cilvēki, kas bija pārliecināti par kādas augstākas būtnes vai būtņu eksistenci, saskarsmi ar dievību ir meklējuši tieši ar sava prāta un dabisko spēju palīdzību. Arī mūsdienās visdažādākajā kultūrvidē ar reliģijas vai filozofijas, vai ar abu kopīgu palīdzību cilvēki turpina šos meklējumus. Kaut arī pastāv kultūru un reliģisko uzskatu atšķirības, tomēr tos visus vieno šī ciešā pārliecība, ka tie paši ar savu spēku vai prātu spēj sasniegt dievību. Atšķirīgi, protams, ir uzskati par veidu, kā tas ir panākams, bet pati pārliecība ir tik izplatīta, ka tā ir dziļi ietekmējusi arī dažādas kristiešu grupas. Rezultātā – vieni ir pārliecināti, ka cilvēkam piemīt spējas darīt labu un tuvoties Dievam, bet otri iesaka izdarīt pareizo izvēli starp šo pasauli un Dievu, pieņemot Jēzu Kristu par savu Pestītāju un nododot savu dzīvi Viņam. Gan pirmie, gan otrie ir pārliecināti, ka izvēle atrodas viņu rokās. Lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka abas šīs grupas iesaka tieši to, kas nepieciešams, lai kļūtu par kristieti, tomēr luterāņi noraida abus. Luteriskā baznīca ir pārliecināta, ka iepriekš minētie uzskati ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem un pamatojas maldīgās filozofiskās atziņās. Svētie Raksti par dabiskajām cilvēka spējām un prātu māca: lai gan šīm spējām joprojām ir liela nozīme cilvēka laicīgajā dzīvē, tomēr garīgajās lietās cilvēka prāts un griba ir bezspēcīgi. Miesīgā cilvēka saprāts nespēj aptvert dievišķās patiesības un tādēļ tās uzskata par muļķīgām (1. Kor. 2:14). Šī prāta attieksme pret garīgām lietām arvien kļūst redzama tad, kad kristieši ar neticīgajiem mēģina pārrunāt garīgus jautājumus. Cilvēka dabiskais prāts noraida tādas kristietības pamatpatiesības kā iedzimtais grēks un grēku piedošanas nepieciešamība. Šādas atziņas prāts uzskata par naivu cilvēku iedomām vai vāju cilvēku mēģinājumiem vispārināt savu nespēku, piedēvējot to arī citiem. Ja dabiskais cilvēks vispār atzīst, ka viņam ir nepieciešama pestīšana, tad tas ir pārliecināts, ka tā ir sasniedzama ar paša cilvēka spēkiem. Proti, ka tā jānopelna ar labiem darbiem un pareizu dzīvi. Citi, kas nedaudz dziļāk ir izpratuši grēka varu, uzskata, ka cilvēkam gan ir spējas darīt labu, bet tās ir nepietiekamas. Viņi atzīst, ka nepieciešama Dieva palīdzība, tomēr uzskata, ka arī paša cilvēka pūliņiem ir nozīme viņa nākšanā pie ticības. Taču Svētie Raksti grēka varā esošo cilvēku sauc par garīgi mirušu (Ef. 2:1). Garīgā nāve neizpaužas tikai cilvēka nespējā meklēt Dievu un sadarboties ar Viņu ticības iegūšanā, bet stāvoklis patiesībā ir krietni ļaunāks – šāds miesīgs cilvēks ir aktīvs Dieva ienaidnieks. Viņš mīl grēku un ienīst Dievu (Rom. 8:7). Šāds cilvēks negrib un nevar mainīt savu garīgo stāvokli, pat tad, ja viņš apgalvo, ka meklē Dievu vai pat mīl to. Tas ir nepārprotami skaidrs no paša Kristus vārdiem: “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis.” (Jņ. 6:44) Ja Kristus saka neviens, tad tas arī nozīmē – neviens. Palīdzībai ir jānāk no ārienes, no Dieva. Pie šīs atziņas nonāca arī priekšzīmīgais augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters, kas ar sevišķi stingru mūka dzīvi centās izbēgt no Dieva dusmām, tomēr nespēja. Luteram nācās atzīt, ka viņš ir nožēlojams cilvēks, un līdz ar apustuli Pāvilu izsaukties: “Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24) Šodien vairāki izcili reformācijas pētnieki atzīst, ka tieši pareiza mācība par grēku ir luteriskās reformācijas pamatā. Piemēram, Romas katoļu vēsturnieks no Parīzes universitātes Daniels Olivjē norāda, ka Romas katoļu baznīca un rietumu kultūra vispār, nevēlēdamās šajā jautājumā uzklausīt Mārtiņu Luteru, ir nonākušas strupceļā. Diemžēl Luteram ir taisnība. Valdošās mūsdienu filozofiskās, kā arī lielākās kristietības daļas tendences drīzāk būtu jāuzskata par tādām, kas vairāk atbilst Roterdamas Erasma nekā Lutera mācībai. Lutera laikabiedrs lielais humānists Erasms bija pārliecināts, ka cilvēka griba ir brīva rīkoties arī garīgās lietās. Erasma pārliecība balstījās antīkajā grieķu filozofijā, taču Luters, pamatojoties Svētajos Rakstos, atspēkoja Erasma viedokli savā darbā De servo arbitrio (Par izvēles nebrīvi). Pats Luters šo darbu uzskatīja par vienu no saviem galvenajiem darbiem. Mazā katehisma vārdi – “Es ticu, ka es ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt” – ir īss Lutera darba par izvēles nebrīvi jeb gribas verdzību kopsavilkums.

Šī mācība nepalika tikai Lutera personiska atziņa, viņa viedoklis, ar kuru tas nostājās pret Erasmu. Lutera mācība šajā jautājumā kļuva arī Luteriskās baznīcas mācība, jo mācība par cilvēka samaitātību un nevarību garīgajās lietās ir paša Dieva mācība. Tā ir smelta nevis diža reformatora filozofiskajās atziņās, bet Dieva svētajos vārdos. Tie skaidri un noteikti māca, ka cilvēks, ikviens cilvēks, piedzimstot no saviem vecākiem pārmanto mīlestību pret grēku un naidu pret Dievu. Jau pieminētais Romas katoļu vēsturnieks D. Olivjē un citi nopietni teologi ir pārliecināti – ja baznīcas, ieskaitot lielu daļu luterisko baznīcu, būtu uzklausījušas savu doktoru Luteru, tad gan baznīcas, gan sabiedrības stāvoklis šodien varētu būt pavisam citāds. Protams, kristīgā baznīca, varbūt izņemot vienīgi tās visizkropļotāko daļu, negrasās celt Paradīzi zemes virsū, atbrīvojot cilvēci no sociālajām problēmām. Nē, kristīgā baznīca zina, ka grēkā krišanas sekas arvien pieaugs līdz pat Kristus otrajai atnākšanai, tomēr pareizas diagnozes noteikšana ļauj ievērot pareizo režīmu un lietot pareizās zāles, tā iespējami kavējot slimības progresu. Patiešām, kā jau to novēroja krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis, cilvēce ir slima. Baznīcas sekularizācija, sektu vairošanās, totalitārās tendences sabiedrībā, vispārējā izvirtība un varmācība varētu būt daudz mazākas, ja tiktu uzklausīts Luters, kas vēl dziļāk par F. Dostojevski bija ieskatījies cilvēka dvēseles dziļumos. Pretstatā F. Dostojevskim viņš tur redzēja kaut ko vairāk nekā tikai smagu slimību. Luters cilvēkā redzēja slēpjamies pašu nāvi. Tā bija tā pati garīgā nāve, kuru Luters Svēto Rakstu gaismā redzēja valdām cilvēka dabiskajā prātā un dziņās, kuru 20. gs. cilvēks iepazina kā fašisma un komunisma šausmas. Tā ir nāve, kas turpinās savu pļauju, ja cilvēce skaidri neatzīs rūgto patiesību par nāvi, kas atrodas katrā cilvēkā, līdzdarbodamās katrā tā dabiskajā izpausmē. Tas attiecas uz visām, arī reliģiskajām cilvēka darbībām, lai cik šķietami garīgās formās tās izpaustos. Pāvila vārdi skaidri apraksta miesīgā cilvēka likteni: “Ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst.” (Rom. 8:13) Turklāt Luters atgādina, ka “Iedzimtais grēks ir tik dziļa, ļauna [cilvēka] dabas samaitātība, ka ar prātu tas nav saprotams. Tam jātic pēc Rakstu atklāsmes.” Tādēļ, pildot savu pienākumu un parādot mīlestību gan pret citu konfesiju kristiešiem, gan visu cilvēci, luteriskā baznīca turpina mācīties un mācīt: “Es ticu, ka es ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu ticēt, nedz pie viņa nākt..” Tā ir mācība par garīgo nāvi, kuras skavās atrodas visi cilvēces dabīgie spēki.

Bez šīs mācības par iedzimtā grēka varu nav iespējams saprast, kas ir baznīca jeb Kristus valstība. Tādēļ, lai saprastu, kas tā ir, vispirms paraudzīsimies uz Kristus valstības pretstatu – velna valstību, jo vienīgi uz Kristus valstības un velna valstības cīņas fona mēs varam pareizi izprast mācību par baznīcu, kā to norāda vācu luterāņu teologs Edmunds Šlinks.

Aprakstot velna valstību tēzes veidā, to varētu definēt kā tirānisku spēku, ar kuru velns apstulbo kritušo cilvēku ar melu palīdzību. Šādi velns pamudina cilvēku uz netikumiem un cenšas neļaut tam izkļūt no grēka un nāves varas. Luteriskajā ticības apliecībā Šmalkaldes artikulos šī patiesība ir definēta šādi:

“Visi cilvēki ir kļuvuši grēcinieki, pakļauti nāvei un velnam.”

Tādējādi velns valda pār visiem neticīgajiem cilvēkiem. Ārpus Kristus visi ir “velna valstības locekļi”, jo cilvēka daba ir paverdzināta un atrodas velna varā (Apoloģija). Neierobežotā velna vara pār visiem grēciniekiem ir realitāte, kas saistīta ar iedzimto grēku. Baznīca to arvien publiski apliecina, pirms Kristības atzīstot, ka visi cilvēki, zīdaiņus ieskaitot, ir velna apsēsti. Baznīca zina par ļauno eņģeļu spēka realitāti. Tā arī māca, ka šie ļaunie eņģeļi sadumpojās pret Dievu, kas pieļauj viņu eksistenci līdz Pēdējās tiesas dienai. Šis ļaunais eņģeļu spēks nav abstrakts spēks, ļaunie eņģeļi ir reālas garīgas personas un viņu spēks ir reāls. Tie nav cilvēku izdomājumi, nedz arī cilvēka psiholoģisko procesu personificējums. Cilvēka gribas nebrīve nav tikai viņa personiskā īpašība. Tā nav atkarīga no viņa, bet drīzāk cilvēka griba pēc grēkā krišanas ir velna varā un nespēj no šīs varas atbrīvoties. Velns cilvēku paverdzina, turēdams grēku varā. Šis sātaniskais gūsts ir pilnīgs. Cilvēka spēki “ir daudz par vājiem, lai varētu pretoties velnam” (Apoloģija). Velns valda pār saviem padotajiem, pavedinot tos uz maldu mācībām un tādējādi tos apstulbinot. Visa cilvēces vēsture liecina par velna valstības briesmīgo spēku:

“Ir acīmredzams, ka pasaule no augšas līdz apakšai ir pilna ar zaimiem pret Dievu, lieliem maldiem un ļaunumu, pret Dievu un Viņa vārdu vērstu mācību. Šajās stiprajās važās un ķēdēs velns ir sagūstījis daudz gudru vīru, kā arī daudz liekuļu, kas pasaules priekšā izliekas par svētajiem.” (Apoloģija)

Tādējādi velns pavedina cilvēkus radīt izdomātus dievus un ceremonijas. Cilvēkā esošajai nelielajai atziņas dzirkstij, kas apzinās Dieva esamību, velns liek pārvērsties par zaimu un elkdievības ugunskuru. Velns mudina cilvēku izdomāt pašam savus likumus un ticēt pašam saviem darbiem. Tādējādi velns vilto un sagroza pat cilvēku sirdsapziņu, viņa sirdī esošo Dieva baušļu gaismu. Velns nebaidās lietot jēdzienus “labs” un “ļauns”, arī pat paša Dieva vārdu, taču viņš tos visus izkropļo, nepieļaudams nekādu neitralitātes iespēju vai stāvokli starp elkdievību un patiesu dievkalpošanu. Tādēļ Luters Lielajā katehismā raksta, ka “pasaule ir pilna sektu, ķecerību un maldu mācītāju, kas visi lieto svēto vārdu par aizsegu un aizbildinājumu savai velna mācībai”. Tādējādi Dieva vārds tiek lietots, “lai izskaistinātu melus, padarot tos pieņemamus”. Tā velns mudina cilvēkus “uz visu veidu grēkiem”, ne tikai uz zaimiem, bet arī uz netikumību (Apoloģija). Viņš mudina un pavedina cilvēku pārkāpt Dieva baušļus ne tikai domās, bet arī slepkavības, laulības pārkāpšanas, skaudības un citos darbos. Abi grēka veidi – zaimošana un netikumība – ir cieši saistīti; bezdievīgus darbus rada bezdievīgi uzskati. Velns piekrāpj cilvēku, apstulbina to un tad paved. Viņš liek cilvēkiem iedomāties, ka tie ir gudri, lai gan patiesībā tie maldās kā muļķi, iedomādamies, ka dara labu pat tad, kad tie veic atklāti ļaunus darbus. Šī tad arī ir velna valstība, ka viņš iesaista cilvēkus arvien jaunos grēkos, vienlaikus neļaudams tiem pašiem to apzināties. Šādā veidā velns pilnīgi paverdzina un tur cilvēku nāves varā. Šī velna valdīšana ir tirānija, jo tā ar viltu un spēku apslāpē ticību un paklausību Dievam. Protams, ne katra valdīšana ir tirānija. Taču ikviena tirāniska vara ir saistīta ar velnu. Tā kā velns valda pār pasauli, piepildīdams to ar zaimiem un netikumiem, tad velna valstību var saukt arī par šīs pasaules valstību. Lai gan tiktāl, cik pasaule par spīti grēkam un nāvei Dieva uzturēta, tā ir jāatšķir no velna valstības, tieši tāpat kā dievišķas laicīgās varas iestādījumu nedrīkst sajaukt ar velna aktivitāti. Taču tiktāl, cik pasaule ir grēka samaitāta un pakļauta nāvei, tā ir pilnīgi pakļauta velna tirānijai. Cilvēks pats no šīm nāves važām nespēj izrauties. Ir jānāk kādam spēcīgākam par nāvi. Un šis spēcīgākais ir – Svētais Gars.