Ticība Dievam Svētdarītājam: Ko Svētais Gars dara?

“.. Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un pie Jēzus Kristus uztur vienīgā pareizā ticībā.”

Šādi Luters apliecina Apustuļu ticības apliecības vārdus – “es ticu uz vienu svētu kristīgu draudzi”. Šeit mums vispirms ir jānoskaidro, kāpēc ticības apliecība runā par ticību kristīgai draudzei? Atbilde ir vienkārša – tāpēc ka kristīgā draudze ir apslēpta. To nevar redzēt, citādi tai nevajadzētu ticēt. Tātad baznīca nav ārēja institūcija jeb organizācija, kā to skaidri norāda Kristus vārdi: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā.” (Lk. 17:20) Šie Kristus vārdi norāda, ka Romas katoļu un moderno ekumenistu mācība par vienu ārēji redzamu baznīcu ar vienotu pārvaldi un organizāciju nav pareiza. Turpretī ar Kristus vārdiem pilnībā saskan Lutera Šmalkaldes artikulos sniegtā lakoniskā kristīgās draudzes definīcija: “Tā nu, paldies Dievam, septiņgadīgs zēns šajā laikā zina, kas ir draudze, proti ­– ticīgas, svētas avis, kas klausa sava gana balsi.” Tātad ar baznīcu Luters saprot nevis ēku vai cilvēku veidotu organizāciju, bet kā, viņš to skaidro Lielajā katehismā, baznīca ir: “..svēto pulciņš un draudze, kurā ir vienīgi svētie zem vienas galvas Kristus, Svētā Gara aicināti, vienā ticībā, prātā un saprašanā; ar dažādām dāvanām, tomēr vienprātīgi mīlestībā, bez dumpja un šķelšanās.”

Šai draudzei jeb baznīcai pieder visi Kristum ticīgie, turklāt ne tikai dzīvie, bet arī mirušie. Atšķirība tikai ir tā, ka mirušie jau ir sasnieguši savu mērķi, bet dzīvie vēl atrodas ceļā uz to. Tātad ir tikai viena šāda draudze, jo tai ir tikai viena galva ­– Kristus un tikai viena ticība, ar ko draudzes locekļi var tikt glābti. Šo kopību –­ draudzi –­ sauc par “svētu”, jo Gars, kas to rada un uztur, ir Svētais Gars. To sauc par katolisku un apustulisku, jo plaši pa visu zemi izkaisītie draudzes locekļi, vienmēr un visur apliecina vienu ­ apustulisku ticību. Draudzes ticība, kas pamatojas apustuļu sludināšanā, laika gaitā nav mainījusies, bet arvien palikusi tāda, kāda tā bija apustuļu laikā. Vienīgi tie, kas pieder šai draudzei jeb baznīcai var būt droši par savu pestīšanu, jo vienīgais pestīšanas ceļš ir caur ticību. Tā kā ticība rodas tikai ar pareizi sludināta Evaņģēlija un pareizi izdalītu sakramentu spēku, tad ārpus draudzes jeb baznīcas nav pestīšanas. Vienīgi šai draudzei pieder Kristus apsolījums, ka elles vārti to neuzvarēs, un vienīgi šī draudze ir nemaldīga, jo Dieva vārdā tai pieder visa patiesība.

Cilvēki ar vienu ticību un cerību, dzīvojot noteiktā vietā un laikā, apvienojas ciešā, redzamā kopībā. Tādējādi vispārējā (katoliskā) baznīca parādās daudzu atsevišķu draudžu veidā, pēc kurām tad ir atpazīstama vispārējā draudze jeb baznīca. To mēs skaidri noprotam, piemēram, no apustuļa Pāvila vārdiem: “Dieva draudzei Korintā, Jēzū Kristū svētītiem, aicinātiem svētajiem un visiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās tiklab pie viņiem, kā pie mums.” (1. Kor. 1:2)

Katras šādas atsevišķas draudzes pienākums ir ar Dieva vārda sludināšanu un sakramentiem, tas ir, ar Evaņģēliju, piepulcināt šai sadraudzībai ar Kristu arvien jaunus locekļus. Jaunie draudzes locekļi tiek pieņemti, pamatojoties uz viņu mutvārdu liecību, ka arī viņiem ir tā pati ticība un cerība uz Jēzu Kristu, kas ir visai pārējai kristīgajai baznīcai. Tas pieļauj iespēju, ka daži šo ticību varētu apliecināt tikai ārēji, lai gan patiesībā ar sirdi tai netic. Tomēr arī viņi tiek uzskatīti par kristīgajai baznīcai piederīgiem tik ilgi, kamēr ārēji turpina apliecināt baznīcas ticību. Mums jāņem vērā tas, ka cilvēks nespēj ieskatīties citu cilvēku sirdīs. Tāpat mēs arī ceram, ka liekuļi, saskaroties ar Dieva vārdu un sakramentiem, varētu tikt atgriezti un iemantot glābjošo ticību. Tātad baznīca šaurākā nozīmē ir tikai ticīgie, bet plašākā nozīmē ­ visi tie, kurus vieno viena ticības apliecība un kopīga sakramentu lietošana.

Kristīgā draudze vārda plašākajā nozīmē tiek saukta par patiesu vai nepatiesu, par ortodoksu vai heterodoksu (pareizi ticošu vai citādi ticošu) nevis tādēļ, ka tajā ir lielāks vai mazāks skaits ticīgo vai neticīgo, bet gan atkarībā no tā, vai Evaņģēlijs tajā tiek skaidri vai neskaidri sludināts un žēlastības līdzekļi, ar kuru palīdzību tiek sniegta pestīšana, pareizi vai nepareizi pārvaldīti. Šķīsta un skaidra Evaņģēlija pasludināšana un pareiza sakramentu pārvaldīšana ir zīmes, pēc kurām mēs varam pazīt patieso Kristus baznīcu.

Kristieši apzināti nedrīkst piederēt heterodoksai draudzei un to atbalstīt. Šis ir nevis baznīcpolitisks jautājums, kā nezinātajiem varētu šķist, bet ļoti būtiska garīga patiesība, kas tiešā veidā saistās ar mūžīgo pestīšanu vai pazudināšanu.

Lai izprastu šo jautājumu, vispirms ir jābūt skaidrībā par to, kas ir ķecerīga baznīca?

Ja patiesā baznīca ir tā, kur Evaņģēlijs tiek skaidri sludināts un sakramenti pareizi pārvaldīti, tad no tā izriet, ka maldus mācoša jeb ķecerīga baznīca ir tāda, kurā Kristus Evaņģēlijs netiek skaidri un pareizi sludināts un sakramenti pārvaldīti saskaņā ar Kristus vārdiem. To māca luteriskās baznīcas pamatdokumenta – Augsburgas ticības apliecības VII artikuls. Tātad Augsburgas ticības apliecība uzsver to, ka patiesas baznīcas pastāvēšanai un vienībai ir nepieciešams, lai Evaņģēlijs tiktu pareizi sludināts un sakramenti pārvaldīti saskaņā ar Kristus vārdiem. Tas nozīmē, ka mūsu ticības tēvi noraida kopību ar tiem, kas praksē pieļauj tādu Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu, kas neatbilst Rakstiem.

Tiesa, luteriskie teologi arvien ir atzinuši, ka arī ķecerīgās baznīcās par spīti maldiem, ir atrodami patiesi kristieši. Proti, vienkārši cilvēki, kas tic Kristum un neapzinās, ka ir maldu mācītāju pievilti un atrodas ķecerīgā baznīcā. Taču tādi cilvēki, kas apzinās to, ka baznīca, kurai tie pieder, māca maldus un no tās nenošķiras, rīkojas pret Dieva svēto gribu un pakļauj sevi mūžīgās pazušanas briesmām.

Lūk, Svēto Rakstu vietas, kas brīdina no piederības baznīcai, kura māca maldus: 5. Moz. 13; Mt. 7:15; Mt. 24:23–24; Ap. d. 20:30–31; Rom. 16:17–18; 1. Kor. 10:18–21; 1. Kor. 11:19; 2. Kor. 6:14–18; Gal. 5:9; Tit. 3:10–11; 2. Jņ. 10–11; Jņ. atkl. 18:4. Luteriskajās ticības apliecībās šis jautājums ir apskatīts Apoloģijas VII un VIII artikulā, traktātā Par pāvesta varu un primātu, kā arī Konkordijas formulas X artikulā, kā arī vairākās citās vietās. Piemēram, Vienprātības grāmatas ievadā:

“Tā nu mums ir jāatceras mūsu Dieva uzticētais amats, kas, mums nepagurstot, ar vislielāko uzcītību ir jāpilda, lai mūsu zemēs un novados tiktu apturētas un atvairītas viltus mācības, kuras pie mums ir ieviesušās un arvien vairāk turpina iesakņoties, un lai mūsu padotie tiktu uzturēti pareizajā reiz atzītās un apliecinātās dievišķās patiesības ceļā un netiktu novērsti no tā.. Lai,­ cik vien tas no mums ir atkarīgs,­ arī mūsu pēctečus brīdinātu un pasargātu no nešķīstas, maldīgas un Dieva vārdam pretējas mācības.”

Arī Mārtiņš Luters nopietni brīdina tos, kam šķiet, ka mācību par baznīcas vienību var arī neievērot: “Velns nevar stāvēt dīkā. Tur, kur viņš nodibina vienu ķecerību, tur viņam vajag nodibināt vairāk, un nevieni maldi nepaliek vieni paši. Ja gredzens kādā vietā ir salūzis uz pusēm, tad tas nav vairs viens gredzens, tas neturas vairs kopā un lūst arvien tālāk.. Jo skaidrs ir tas, ja kāds patiesi netic vai negrib ticēt vienam artikulam (pēc tam, kad viņam par to ir teikts un aizrādīts), tad tas, bez šaubām, neticēs ar nopietnību un patiesu ticību arī nevienam citam artikulam.. Jo visus ķecerus raksturo tas, ka vispirms viņi noliedz vienu artikulu, pēc tam visus pārējos un tad – visus kopā. Un tie kļūst nederīgi tāpat kā zvans, ja tas ieplaisā vai salūst. Jo, ja zvans vienā vietā ir ieplīsis, tad tas vairs neskan un ir pilnīgi nelietojams.” Atbildot tiem, kas viņu sauca par šķeltnieku un pārmeta viņam mīlestības trūkumu, Luters raksta: “Man nav nepieciešama nekāda sadraudzība ar ne ar vienu no viņiem – ne ar vēstulēm, ne ar rakstiem, ne ar vārdiem, ne arī darbos, kā Tas Kungs ir pavēlējis (Mt. 18:1) ..man vajadzētu pazudināt elles bezdibenī pašam sevi kopā ar viņiem, ja es turētos ar viņiem kopā vai ja man būtu ar viņiem sadraudzība, vai arī ja es būtu klusējis, to ievērojot un dzirdot, kā viņi piesavinājās manu kopību vai ar to lielījās. To lai dara vai par to lai klusē velns un viņa māte, bet ne es.”

Citiem vārdiem sakot, Luters bija ļoti norūpējies par savu pestīšanu, kas tiktu apdraudēta, atrodoties kopībā ar maldus mācošām draudzēm un mācītājiem. Tāpat ar par to, ka viņa vārds varētu tikt izmantos par aizsegu meliem un nepatiesai mācībai. Luters labi saprata, ka, nošķiroties no maldus mācošiem mācītājiem un draudzēm, viņš parāda ne tikai mīlestību pret patiesās mācības devēju Dievu, bet arī pret tiem, kas atrodas maldos un arī pret tiem, kas tic tāpat kā viņš. Politisku apsvērumu vai pašlabuma dēļ, paliekot kopā ar ķeceriem, Luters mīlestības vietā parādītu vienaldzību pret brāļiem, kas kopā ar viņu bija nākuši pie evaņģēliskās ticības. Un Luters zināja, ka tas, kas nemīl patiesību un savus brāļus, zaudē arī Dievu. Ne velti par pašu lielāko savas dzīves kārdinājumu viņš uzskatīja Vormsas reihstāga laikā izteikto piedāvājumu pieņemt kardināla amatu, lai tad veiktu reformas no pašas Romas baznīcas augšas. Tas, kādēļ šāds piedāvājums Luteram bija nepieņemams, atklājas luterāņu ticības apliecībā – Konkordijas formulā – “..ar šādu atkāpšanos un izlīgšanu ārējās lietās bez iepriekšējas kristīgas vienības mācībā elku pielūdzēji tiek stiprināti viņu elkdievībā, turpretī patiesi ticīgie – nomākti, apgrēcināti un vājināti, no tā katram kristietim viņa dvēseles pestīšanas dēļ un svētlaimes dēļ nepieciešams vairīties”.

Tātad, atbildot uz jautājumu: Vai piederēt maldu mācības mācošai jeb heterodoksai baznīcai ir grēks? – Svētie Raksti, Baznīcas ticības apliecības un Luters atbild, ka apzināta piederība maldus mācošai baznīcai ir trīskāršas vienaldzības izpausme. Pirmkārt, tā ir vienaldzība pret Dievu, kas Savā vārdā pavēl nošķirties no maldu mācītājiem. Otrkārt, tā ir vienaldzība pret cilvēkiem, kas ar šādu rīcību tiek maldināti. Treškārt, tā ir vienaldzība pret patieso Kristus baznīcu, kas tādējādi tiek nosodīta, vajāta un kārdināta. Neapšaubāmi, ka šāda vienaldzības izpausme apdraud cilvēka pestīšanu un draud ar elles briesmām. No šādas vienaldzības līdz naidam pret Dievu, patieso mācību un Kristus baznīcu ir tikai viens solis. No tā lai Dievs žēlīgi pasargā ikvienu dvēseli! Tik daudz par baznīcas sadraudzības mācību, bet tagad mēģināsim pozitīvā veidā aprakstīt pašu baznīcu.

Kristus valstību jeb baznīcu tēzes veidā var definēt kā varu, ar kuru Kristus glābj kritušo cilvēku no grēka, nāves un velna un dod cilvēkam taisnīgumu un mūžīgo dzīvi. Pretēji velnam, kas piesaista cilvēku grēkam, Jēzus Kristus viņam dod taisnīgumu. Pretēji velnam, kas mirušajiem neļauj atbrīvoties no nāves varas, Jēzus atbrīvo mirušos un ceļ tos augšām mūžīgai dzīvei. Pretēji velnam, kas piekrāpj un apstulbo ar melu palīdzību, Jēzus Kristus ir patiesība, kas atver aklo acis. Tādējādi Viņš ir Kungs – “kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas” (Mazais katehisms).

Kristus valstība no velna valstības atšķiras ne tikai ar saviem valdniekiem: vienu valstību vada radījums (no Dieva atkritušais eņģelis – sātans), otru ­ Dievs Tēvs, kas visu varu ir nodevis savam vienpiedzimušajam Dēlam. Tātad viena – velna valstība, ir vērsta pret Dievu, bet otra –­ Kristus valstība,­ atrodas kopībā un vienībā ar Dievu. Šīs divas valstības neatšķiras tikai ar to mērķiem un izpausmēm. Mēs varam teikt, ka pašiem jēdzieniem “Kungs”, “īpašums”, “kalpošana” katrā valstībā ir sava pilnīgi atšķirīga jēga. Jēzus Kristus ir mans Kungs kā mans Pestītājs, kas mani ir atpircis “ne ar zeltu, ne sudrabu, bet ar Savām svētajām, dārgajām asinīm un ar Savu nepelnīto ciešanu un miršanu” (Mazais katehisms).

Kristus ir tāds Kungs, kas Sevi ir pazemojis par kalpu tiem, pār kuriem Viņš valda. Pretstatā citiem kungiem Viņš neprasa, lai Viņa padotie atdotu savas dzīvības par viņu, bet pats atdod savu dzīvību, lai viņa padotie varētu dzīvot. Viņš ir Kungs ļoti paradoksālā nozīmē, tik atšķirīgs no visiem pasaulīgiem valdniekiem un arī velna, ka atpestītajam cilvēkam nākas secināt: “..pirms tam man nebija kunga vai ķēniņa, bet es biju saistīts velna varā.” (Lielais katehisms) “Piederēt viņam” (kā jau tas tika norādīts iepriekš, runājot par Kristus pestīšanas darbu) Kristus valstībā nozīmē kaut ko pilnīgi citu nekā velna valstībā. Piederēt Kristum nenozīmē būt kalpam un vergam, bet drīzāk kā brālim attiecībā uz Kristu un attiecībā uz Tēvu kā viņa bērnam. Es piederu Viņam nevis kā cietumnieks, bet kā atbrīvotais. Tādēļ arī kalpošana Viņa valstībā nav verga kalpošana, bet līksma, brīva jaundzimušo Dieva bērnu kalpošana; tā nav piespiešana, bet žēlastības pilna atļauja kalpot. Jā, patiesībā šī kalpošana nav kalpošana šā vārda parastajā nozīmē, – tā ir vairāk sadraudzība nekā kalpošana. Jo Kristus ir mani atbrīvojis, lai es Viņam piederu un Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju, un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, kā arī Viņš pats, augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžīgi (Mazais katehisms). Piederēt Kristum viņa valstībā tātad nozīmē – dzīvot līdz ar Viņu, kalpot Viņam nozīmē – valdīt līdz ar Viņu.

Saskaņā ar iepriekš teikto Augsburgas ticības apliecības Apoloģija māca, “ka Kristus valstība ir sirds taisnība un Svētā Gara dāvana”. Kristus valstība pastāv tādējādi, ka Viņš “dod dzīvību ar savu Garu” (Apoloģija), ka Viņš “iekšķīgi valda, stiprina un mierina sirdis, un sniedz Svēto Garu ar tā daudzajām dāvanām” (Apoloģija). Kristus valstība mums izpaužas, ­ saņemot un Kristum dodot; dāvana un došana ir Kristus valdīšanas būtība. Viņš dod mums savu taisnību un caur Svēto Garu atjauno mūs pēc sava tēla. Viņš realizē šo valdību ar Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu. Kristus valstība ir Dieva valstība, jo Kristus ir paaugstināts par Kungu pār visu radību. Lai gan pašreiz Viņš realizē Savu valdīšanu veidā, kas izliekas nespēcīgs – ar Vārdu un Sakramentu, tomēr Kristus uzvara pār velna valstību ir nodrošināta. Līdz pat Kristus otrajai atnākšanai abas šīs valstības, t. i., Kristus valstību un velna valstību, nedrīkst uzskatīt par statiskām, bet gan tādām, kas atrodas nepārtrauktā pretstatā viena otrai, ­ iekarojot un atgūstot, uzbrūkot un aizstāvoties, turot stingri un atbrīvojot un noteiktos apstākļos atkal atgūstot atpakaļ.

Caur Vārdu un sakramentiem Kristus izrauj velna vergus no viņu verdzības. Savukārt velns kārdina atbrīvoto cilvēku, cenšoties atkal padarīt par savu vergu. Starp Kristus un velna valstībām ne brīdi nav miera. Starp šīm divām valstībām nepastāv arī neitrālās joslas, jo cilvēks ir vai nu velna, vai Kristus valstības pavalstnieks. Šī kauja tiek izcīnīta par katru atsevišķu cilvēku, un tā notiek uz šīs zemes. Tā kā Vārds un sakramenti, ar kuriem Kristus valda, ir ārējs Vārds un šīs zemes elementi ir saistīti ar ārējo Vārdu, tad velna cīņa pret Jēzu Kristu, paaugstināto Kungu, atklājas šajā pasaulē kā cīņa, kuras centrā atrodas Dieva vārds un sakramenti jeb pati kristīgā baznīca.

Lai glābjošā ticība varētu tikt radīta, baznīcā ir iedibināts mācītāja amats. Mācītāja galvenais uzdevums ir sludināt draudzē Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Tā kā visi, kas ir aicināti pestīšanai Kristū, nevar vienādi piedalīties baznīcas vadībā un darbā, tad mācītāji kalpo ne tikai, lai publiski apliecinātu draudzes ticību, bet arī lai vadītu draudzi un izšķirtu jautājumus, kādi varētu rasties.

Garīdzniecība kopā ar draudžu locekļu daļu, sanāk kopā koncilos vai sinodēs, lai risinātu svarīgus draudžu jautājumus. Lēmumi, kurus pieņem koncils vai sinode, tad arī kalpo kā likumi draudzēm. Lai koncili varētu kārtīgi darboties, tiem izvēl vadītāju. Viņš prezidē pār sapulcētajiem, taču viņam ticības jautājumos nevar būt augstāka autoritāte nekā citiem. Koncila darbībai arvien ir jābūt balstītai Svētajos Rakstos, un tas nedrīkst pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā ar Rakstiem. Visus doktrinālus jautājumus (tādus, kas attiecas uz kristīgo mācību) koncilā vajag atrisināt, nonākot pie vienprātīga lēmuma. Balsot par doktrināliem jautājumiem ir gan zaimojoši, gan muļķīgi, jo balsot pret to, ko Dievs ir atklājis Svētajos Rakstos nedrīkst. Tātad sinodes vai koncila uzdevums ir noskaidrot – ko Dievs par vienu jeb otru jautājumu ir atklājis Rakstos. Jāatceras arī, ka sinodei vai koncilam nav garīga vara pār atsevišķo draudzi. Kristus draudzē baznīcas autoritāte ir katras atsevišķās draudzes autoritāte.

Tālāk Apustuļu ticības apliecībā ir apliecināta ticība “svēto biedrībai”.

2001. gadā izdotajā Vienprātības grāmatā Apustuļu ticības apliecības tekstā lasītāji būs ievērojuši jaunu, neparastu frāzi – līdz šim ierasto vārdu “svētā biedrība” vietā tur ir atrodami vārdi “es ticu uz .. kopību svētajās lietās”. Šie vārdi pirmajā brīdī šķiet pat mulsinoši, jo rodas iespaids, it kā te varētu būt runa par kopību, kas saistīta ar kādiem baznīcas piederumiem vai kaut ko tamlīdzīgu.

Jāsaka gan, ka jau agrāk, Latvijas luterāņu vidū ir bijuši mēģinājumi it kā neveiklo frāzi “svēto biedrība” aizstāt ar citu, mūsdienīgāku tulkojumu. Alternatīvais variants, kas tika piedāvāts un lietots, bija “svēto sadraudze”.

Problēma, kas saistīta ar Apustuļu ticības apliecības tulkošanu nav jauna.

Ar līdzīgām grūtībām sadūrās jau Luters, kam, tulkojot ticības apliecības latīņu frāzi communionem sanctorum vācu valodā, nācās pielikt ne mazums pūļu. Jau reformācijas sākumā Luters zināja, ka šie vārdi sākotnēji nav bijuši Apustuļu ticības apliecībā, bet parādījušies vēlāk kā pielikums jeb paskaidrojums vārdiem “svēta kristīga baznīca”. Luters zināja arī to, ka šis pielikums nāk no senbaznīcas. Vēlāk, rakstot savus katehismus, Luters mēģināja latīņu ticības apliecību pārtulkot labā vācu valodā, un Lielajā katehismā viņš strikti iebilda pret vācu vārdu Gemeinschaft (sadraudze) kā latīņu vārda comunionem tulkojumu. Tā vietā Luters ieteica lietot vārdu Gemeinde (draudze). Arī savā Bībeles tulkojumā Luters centās izvairīties no vārda Gemeinschaft – sadraudze lietošanas attiecībā uz Svēto Vakarēdienu, un, ja to lietoja, tad tikai tādēļ, ka nevarēja atrast citu piemērotāku vācu vārdu.

Lutera piesardzības pamatā bija bailes, ka vārds “sadraudzība” varētu tikt saprasts kā sadraudzība cilvēku starpā, jo viņš labi zināja, ka Bībeles teksts 1. Kor. 10:16 runā par sadraudzību, kurai nav nekā kopīga ar cilvēku veidotu sadraudzību. Viņaprāt šis pants drīzāk bija saprotams tā, ka daudzi cilvēki lieto vai līdzdalīgi vienā kopīgā lietā.

Pēc Lutera domām idejai par cilvēku savstarpējo sadraudzību nav nekādas nozīmes pareizā baznīcas izpratnē. Turpretī baznīcu Luters redz kā Dieva darbu, ko Dievs pats veic ar pasludinātu un sakramentos izdalītu Evaņģēliju, kas pulcina kopā Viņa ļaudis. Tātad baznīcu veido pats Dievs, aicinot un darot svētu savu tautu. To zina ikviens luterānis, kopā ar Luteru Mazajā Katehismā apliecinot: “Es ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, pareizā ticībā darījis svētu un uzturējis, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un pie Jēzus Kristus uztur vienīgā pareizā ticībā.”

Mūsdienās tik izplatītā izpratne, ka baznīcā mēs ejam, lai satiktos cits ar citu un pabūtu kopā, Luteram izliktos kā zaimi. Šādu kļūdainu baznīcas izpratni popularizēja kāds ļoti liberāls 19. gs. vācu teologs F. Šleiermahers. Viņš ir lielā mērā iedvesmojis mūsdienās valdošo izpratnei par baznīcu, kā cilvēku veidotu kopību. Proti, Šleiermahers uzskata, ka brīvprātīgi cilvēki pēc savas brīvas gribas lēmuma veido savu kopību jeb baznīcu.

Arī kalvinistiem, kas noliedza Kristus klātbūtni maizē un vīnā, nebija nekādu iebildumu pret Apustuļu ticības apliecības tulkojumu, kas uzsvēra cilvēku savstarpējo sadraudzību. Tādēļ Heidelbergas katehismā tiek noraidīts Lutera vācu tulkojums Gemeinde – draudze un tā vietā lietots vārds Gemeinschaft – sadraudze. Tomēr arī Lutera tulkojums – svētā draudze nav pats labākais no iespējamiem variantiem. Ar šo mēģinājumu Luters bija gan spēris platu soli prom no nepareizas izpratnes, bet tomēr nebija problēmu atrisinājis pilnīgi.

Problēmu, kas saistās ar vārdkopas sanctorum communionem tulkošanu, palīdzēja atrisināt vācu pētnieka Katenbuša un viņa vēlāko sekotāju atklājumi. To pamatā ir atziņa, ka Apustuļu ticības apliecības latīņu frāze sanctorum communionem nav vis radusies rietumu, bet gan austrumu baznīcā un ir grieķu vārdu ton hagion koinonian tulkojums.

To, kā pareizi saprotama šī grieķu frāze, mums palīdz noskaidrot baznīcas vēsture un grieķu valodas gramatika. Proti, no senajiem liturģiskajiem tekstiem pētnieki uzzināja, ka Austrumu baznīcā diakons pirms Svētā Vakarēdiena liturģijas skaļā balsī saucis: ta hagia tois hagiois, kas tulkojams kā svētās lietas svētajiem. Vārdi ta hagia nav daudzskaitlis, bet nekatrās dzimtes duāļa nominatīvs. Tādējādi šis izteikums nekad nevar tik attiecināts uz daudziem svētiem cilvēkiem, vai svētām lietām vispār. Tā kā var būt runa tikai par divām nekatrās dzimtes lietām, tad tās varētu būt vienīgi Svētajā Vakarēdienā klātesošā Kristus miesa un Viņa asinis. Šādu atziņu apstiprina arī vārda koinonia lietojums Svētajos Rakstos. Grieķu valodā koinonia vai latīņu communio – kopība, savienošanās nekad nenozīmē draudze, bet gan apraksta realitāti draudzes iekšienē – svēto draudzē. Līdz ar to kļuva skaidrs, ka communio sanctorum ir nevis baznīcu paskaidrojošs izteikums, bet gan apraksta kādu realitāti, kas ir atrodama pašā kristīgajā baznīcā. Tātad vārdi sanctorum communionem ir jāsaprot nevis kā svētu cilvēku kopība citam ar citu, bet gan kā kopība ar svētajām lietām, tas ir, Kristus Miesu un asinīm Svētajā Vakarēdienā.

Protams, šī svētā kopība nekādā gadījumā nav saprotama sociālā nozīmē kā svētu cilvēku veidota organizācija. Tā nav cilvēku radīta un atkarīga no viņu gribas, bet tieši otrādi ­ cilvēku sadraudze rodas no viņu kopības ar Kristus Miesu un Asinīm Svētajā Vakarēdienā. Šī svētā kopība, tātad atšķiras no visām citām cilvēku kopībām, biedrībām, brālībām un sadraudzībām ar to, ka tās izcelsme ir nevis cilvēciska, bet dievišķa. Vārds “kopība” tātad šeit attiecas uz Kristus Miesas un Asiņu saņemšanu. Svētajā Vakarēdienā Kristus uzņem sevī tos, kas saņem Viņa Miesu un Asinis, un tā, būdami kopībā ar Viņu, mēs automātiski esam arī ticības kopībā cits ar citu. Tas, ir skaidri noprotams, piemēram, no Jāņa 1. vēstules, kur apustulis raksta: “Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu koinonia (kopība, vienība) ar mums. Un mūsu koinonia ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” (1. Jņ. 1:3). Diemžēl Rietumu baznīcā vārdu sanctorum communionem patiesā jēga tika pazaudēta un baznīcas būtību sāka skaidrot sociāli –­ kā organizatorisku sadraudzību cilvēku starpā. Tādējādi pazuda izpratne, ka pats Dievs ir tas, kas veido un uztur Savu draudzi, uzturēdams to kopībā ar svētajām lietām.

Tā kā svēto lietu saņēmēji kļūst par vienu miesu un garu Kristū, tad nedrīkst būt nekā tāda, kas tos atdalītu vai šķeltu, jo citādi tiktu šķelta Kristus miesa. Ticība kopībai svētajās lietās prasa ārkārtīgu nopietnību attiecībā pret tiem, ar ko kopā ēdam un dzeram šīs svētās lietas. Ja Dievs šo kopību nav radījis, tad mēs nedrīkstam to imitēt vai izlikties, it kā tā pastāvētu. Savukārt, ja Dievs šādu kopību ir radījis, tad mēs nedrīkstam to ignorēt vai izlikties, it kā tās nebūtu. Tādējādi kopība svētajās lietās arvien ir arī katras draudzes ticības apliecības akts. Ticīgie saņem svētās lietas kopā ar tiem, ar kuriem tos vieno viena ticība, un nošķiras no tiem, kas tic citādi. Tātad – lai saņemtu svētās lietas, ir jābūt vienprātībai ticības jautājumos. Pretējā gadījumā tā būtu necienīga svēto lietu baudīšana, kas radītu ticības vājumu vai pat nāvi, kā brīdina apustulis Pāvils 1. Vēstulē korintiešiem 11. nodaļā.

Šī kopība ar svētajām lietām ir arī baznīcas kopības un vienības pamats. Turklāt mums jāatceras, ka, runājot par baznīcas vienību, mēs nerunājam par kopību atsevišķu baznīcu starpā, bet gan par vienas, svētas, katoliskas jeb vispārējas kristīgas baznīcas vienību un kopību. Tā ir arī Augsburgas ticības apliecības mācība, kas apliecina, ka baznīca ir visu ticīgo kopība, kuru starpā Evaņģēlijs tiek skaidri sludināts un sakramenti pārvaldīti saskaņā ar Evaņģēliju. Baznīca tātad tiek definēta kā visu ticīgo kopība, un savukārt kopība tiek definēta pamatojoties uz to, kas notiek baznīcā – proti, Evaņģēlijs tiek sludināts un sakramenti pārvaldīti. Uzsvars šeit tātad nav likts vienīgi uz pareizas mācības zināšanu vai formālu piekrišanu tai, bet praktizēšanu. Nevis ir tikai jāzina, kas ir šķīsta Evaņģēlija sludināšana un pareiza sakramentu pārvaldīšana, bet Evaņģēlijs arī ir šķīsti, skaidri jāsludina un sakramenti pareizi jāpārvalda.

Evaņģēlijs ir vienīgais instruments, ar kura palīdzību Svētais Gars rada ticību un arī pašu ticīgo kopību. Evaņģēlijs ir uzticēts ticīgo kopībai kā kalpošana, kas tai jāveic. “Jo tur, kur Kristus netiek sludināts, tur nav Svētā Gara, kas rada, aicina un pulcina Kristīgo Baznīcu,” raksta Luters Lielajā katehismā. Tādēļ pareiza Evaņģēlija sludināšana un sakramentu pārvaldīšana nav atdalāma no baznīcas. Bez Evaņģēlija sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas baznīca vairs nav baznīca un nekad nebūtu arī radusies. Tā kā baznīca un žēlastības līdzekļi ir tik cieši saistīti, tad Luters norāda, ka bez baznīcas “neviens nevar nākt pie Jēzus Kristus” un, ka “ārpus šīs kristīgās baznīcas (tas ir – tur, kur nav Evaņģēlija) nav grēku piedošanas” (Lielais katehisms).

Pats būtiskākais, kas notiek baznīcā, ir grēku piedošana, tādēļ Apustuļu ticības apliecība apliecina arī ticību grēku piedošanai – “Es ticu uz.. grēku piedošanu”.

Iesākumā ar šiem Apustuļu ticības apliecības vārdiem izteica ticību Svētās Kristības spēkam sniegt grēku piedošanu. Taču jau ceturtā gadsimta otrajā pusē ar grēku piedošanu saprata arī grēksūdzes un Absolūcijas varu sniegt grēciniekiem grēku piedošanu. Šajā laikā jau bija izveidojusies grēknožēlas sistēma, kas drīzāk balstījās cilvēku gandarīšanas darbos nekā Kristus nopelnā. Šī grēknožēlas sistēma savu apogeju sasniedza vēlajos viduslaikos, kad Luters kā augustīniešu klostera mūks meklēja mierinājumu savai dvēselei un nespēja to atrast ne pāvesta mācībā, ne savā personiskajā dievbijībā. Tādēļ savās dvēseles ciešanās viņš bieži sauca: “Ak, mana vaina, mana vaina, mana lielā vaina.” Šajos izmisuma brīžos Luteram daudz palīdzēja viņa klostera brālis, kas viņu mierināja ar Apustuļu ticības apliecības vārdiem: “Es ticu uz grēku piedošanu.” Šie senās ticības apliecības vārdi sniedza Luteram pirmo mierinājumu un nojausmu par Evaņģēliju. Protams, viņš vēl bija tālu no pareizās apustuļu ticības izpratnes, ka grēku piedošana balstās tajā žēlastībā, ko Kristus nopelnījis mums un sniedz caur Svēto Kristību. Vēlāk, kad Luters bija atklājis mācību par taisnošanu ticībā, viņš saprata, ka grēku piedošanā, kas tiek mums dāvāta bez mūsu nopelniem, slēpjas Kristīgās draudzes pastāvēšanas jēga. Tāpēc Mazajā katehismā viņš raksta: “Šajā, kristīgā draudzē Viņš man un visiem ticīgiem ik dienas bagātīgi piedod visus grēkus.” Lielajā katehismā Luters to paskaidro plašāk, norādīdams, ka grēku piedošanu mēs saņemam “caur svētajiem sakramentiem un Absolūciju (grēku atlaišanu), arī caur dažādiem mierinājuma vārdiem visā Evaņģēlijā”.

Svarīgi ir apzināties, ka šī grēku piedošana, kas iesākas Kristībā turpinās nemitīgi ik brīdi. Tas ir Svētā Gara darbs, ka ticīgie saņem piedošanu, un tādējādi grēki tiem nespēj kaitēt, tas ir, tie viņus vairs nepazudina. Pavisam citādi tas ir ārpus kristietības, tas ir visur – tur, kur nav Evaņģēlija. “Tādēļ,” raksta Luters, “paši sevi izmetuši un atdalījuši ir visi, kas nevis ar Evaņģēliju un grēku piedošanu, bet ar saviem pašu darbiem meklē un grib nopelnīt svētumu.” Grēku piedošana un mūsu pestīšana, saskaņā ar Rakstiem, ir paša Dieva darbs, ko Viņš apsolījis darīt, un mums tas jāatstāj Viņa ziņā. Mūsu uzdevums ir saņemt grēku piedošanu no Viņa kā dāvanu un pateikties par to. Ir jāatceras, ka mūsos nav nekā tāda, kas varētu likt Dievam piedot mūsu grēkus. Ja mēs gribam nopelnīt grēku piedošanu, tad to mēs varam izdarīt vienīgi izciešot mūžīgas mokas ellē. Pareiza ticība grēku piedošanai ir ticība tam, ka Kristus ir izcietis šīs elles mokas mūsu vietā. Un, tā kā piedošana mums tiek sniegta Kristus dēļ, tad Dievs to dod pilnīgi bez kādiem nosacījumiem vai ierobežojumiem. Nekādiem – ja vai bet, kas norādītu uz mūsu cilvēcīgo līdzdalīgumu šeit nav vietas. Grēku piedošana ir pilnīgi bez mūsu nopelniem, un to saņemt mēs varam vienīgi ticībā. Tā ir ticība Kristus nopelnam, kas saka – es ticu uz grēku piedošanu. Šī ticība atdala kristiešus no visām pārējām reliģijām un izsaka Kristīgās ticības būtību un jēgu.