Ticība Dievam Svētdarītājam: Ko Svētais Gars darījis?

“Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, pareizā ticībā darījis svētu un uzturējis.”

Svētie Raksti runā par dažādiem gariem – cilvēku gariem, debesu gariem un ļaunajiem gariem. Taču tikai Dieva Gars ir Svētais Gars, kas ar Evaņģēliju rada kristīgo draudzi. Viņš veido arī svēto biedrību, kas acīmredzot nenozīmē tikai pašu draudzi, bet vispirms Svētā Vakarēdiena kopību jeb kopību ar svētajām lietām – Altāra Sakramenta maizē un vīnā klātesošo Kristus miesu un asinīm. Šis pats Gars darbojas arī Kristībā, sniedzot grēku piedošanu, Viņš pastarajā dienā cels augšā mirušo cilvēku miesas un dāvās ticīgajiem mūžīgo dzīvošanu.

Svētā Gara darbība ir nesaraujami saistīta ar Kristu, savukārt kristīgā draudze nav iedomājama bez Svētā Gara un Kristus klātbūtnes. “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū,” saka Kristus. Kristus klātbūtnes veidu mums palīdz izprast kāds jūdu izteikums: “Kad divi sēž kopā un Toras vārdi ir viņu starpā, tad shekinah, (Dieva godības klātbūtne) ir viņu vidū.” Abos izteikumos – gan jūdu, gan kristiešu – tiek runāts par reālu dievišķās Būtnes klātieni.

Abos gadījumos Dieva klātiene ir saistīta ar draudzi un svēto Vārdu. Pirmajā gadījumā, tas ir, lūgšanā piesaukts Kristus vārds, bet otrajā Toras jeb bauslības vārds. Tas, kas jūdu izteikumā ir shekinah (Dieva godības klātbūtne), kristiešu izteikumā ir Kristus. Tas paskaidro Jaunās Derības izpratni par nesaraujamo saistību starp Kristu un Svēto Garu. Tas Kungs ir klāt savā draudzē, Viņa klātiene ir Svētajā Garā, un tikai šajā Garā draudze apliecina, ka Kristus ir Kungs (1. Kor. 12:3). Savukārt Svētā Gara klātiene ir cieši saistīta ar Dieva vārdu. Svētais Gars ir tikai tur, kur Kristus Evaņģēlijs tiek lasīts, sludināts un izdalīts sakramentos.

Pirmā lieta, kas nepieciešama mūsdienu cilvēkam, lai pareizi saprastu, kas ir Svētais Gars, ir maldīgās pagānisko reliģiju izpratnes par garu atmešana. Par Svēto Garu būtu nepareizi domāt kā par cilvēcisko spēju kāpinājumu līdz pat pārdabiskā robežai, pateicoties dievišķam spēkam, kas darbojas cilvēkā. Bībeliskā Svētā Gara mācība skaidri nošķir Dieva Garu no cilvēka un visiem citiem gariem. Tā noraida jebkuru panteismu, mistisku reliģiju, kurā Dievs un pasaule, Dievs un cilvēks tiek atklāti vai slepeni saistīti bez Dieva vārda. No otras puses bībeliskā mācība par Svēto Garu noraida duālismu, proti – mācību, kas nošķir Dievu no cilvēka līdz tādai pakāpei, kas nepieļauj nekādu attiecību iespēju. Svētie Raksti māca, ka pastāv nemainīga atšķirība starp Dievu un cilvēku, tomēr Svētais Gars darbojas gan pasaulē, gan cilvēkā.

Kristīgā draudze ir jaunais Israēls pēc Gara un pats Kungs Kristus ir klātesošs Savā draudzē šajā Garā, jo Jaunā Derība māca, ka tur, kur ir Kristus, ir arī Svētais Gars, un – kur ir Svētais Gars, tur ir Kristus, tie abi ir kopā, kā mēs to redzam Kristus Kristībā, kad Svētais Gars nolaidās un palika uz Viņa. Protams, Svētais Gars un Kristus ir divas atšķirīgas Svētās Trīsvienības personas. Svētais Gars pats ir Dievs. Tas nav kāds abstrakts spēks, ar kura palīdzību Dievs darbojas, tas nav nedz Tēvs, nedz Dēls, bet tā ir cita dievišķa persona – Svētais Gars. Svētā Gara vienība ar Kristu nav personas, bet gan būtības vienība, kā to izsaka Nīkajas ticības apliecībā vārds homoousios – vienāds būtībā. Tāpat kā Dēls ir vienāds būtībā ar Tēvu, tā arī Gars ir vienāds būtībā ar Tēvu un Dēlu. Atšķirībā no Tēva, kas nav ne dzimis, ne radīts, Dēls ir no Tēva mūžībā dzimis. Savukārt Gars nav ne dzimis, ne radīts, bet mūžībā iziet no Tēva un Dēla.

Svēto Garu kristīgajai draudzei dāvāja Vārds, kas tapa miesa jeb Jēzus Kristus. Neatkarīgi no miesā nākušā Vārda – Jēzus Kristus – nevar runāt par Svēto Garu, kā to dara mistiķi un reliģiskie entuziasti, kas meklē kopību ar Svēto Garu tiešā, nepastarpinātā veidā bez Dieva vārda un sakramentiem, tātad bez Kristus. Svētā Gara klātiene ir nevis tur, kur kāds ar iekšējas koncentrācijas vai citiem līdzekļiem tiecas pēc mistiska pārdzīvojuma, bet gan tur, kur tiek sludināts Kristus. Kristus Evaņģēlija sludināšana arvien notiek Svētajā Garā, “jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētajā Garā” (2. Pēt. 1:21). Tādējādi Kristus un Svētā Gara klātbūtne draudzē ir apustuliskās sludināšanas jeb Svēto Rakstu vārdā. H. Zasse, vairāku iepriekšminēto domu autors, raksta:

“Pareiza Jaunās Derības izpratne, kristīgās ticības šķīstums, kā arī baznīcas eksistence ir atkarīga no tā, vai mēs no jauna sapratīsim, ka mums Svētais Gars un Jēzus Kristus ir klātesoši vienīgi tur, kur ir Dieva Vārds, kur ir Evaņģēlijs.”

Tādējādi mēs redzam, cik mūsdienu reliģiskajā kontekstā joprojām aktuāls ir Lutera Mazajā katehismā atrodamais formulējums:

“Es ticu, ka es ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis.”

Un Lielajā katehismā Luters stingri sasaista Svētā Gara darbu ar Kristu, kura “darbs būtu bijis veltīgs un gājis zudumā”, ja Svētais Gars nebūtu to darījis zināmu caur kristīgo draudzi, kuru Viņš “rada, saaicina un sapulcina”, un – “ārpus kuras neviens nevar nokļūt pie Kunga Kristus.” Lutera vārdi tātad skaidri norāda, ka par kristieti cilvēku dara Svētais Gars ar Evaņģēliju.

Mazajā katehismā šī patiesība ir ietverta vārdos– “ar Evaņģēliju mani aicinājis”. Ar Evaņģēliju šajā gadījumā ir jāsaprot nevis evaņģēliju stāsti, bet pati prieka vēsts, ka Kristus ir miris par cilvēka grēkiem un augšāmcēlies grēku piedošanai. Evaņģēlijs ir Dieva dāvana. Tas neko neprasa no cilvēka, bet dāvā tam Kristus nopelnus – grēku piedošanu un Kristus taisnību. Vārds – Evaņģēlijs – attiecas ne tikai uz pasludinātu Evaņģēliju, bet arī uz Kristību, Absolūciju un Svēto Vakarēdienu jeb sakramentiem. Tātad, Svētā Gara darbība nenotiek, tiešā nepastarpinātā veidā tam iedarbojoties uz cilvēku, bet ar Evaņģēlija starpniecību. Bez Evaņģēlija neviens cilvēks nevar nākt pie Kristus un kļūt par kristieti. Šeit nepalīdz labi pamudinājumi, moralizēšana un cita veida bauslības sludināšana, jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Dieva priekšā (Rom. 3:20). Dievs arī nevienam savu Garu nedod bez ārēja Vārda, tas ir, nepastarpinātā veidā. Evaņģēlijs ir jādzird pasludināts un jāsaņem sakramentos. Luters norāda, ka velns pievīla Ādamu un Ievu, novērsdams tos no ārējā Vārda uz jūsmīgu pašu iedomātu garīgumu.

“Īsi sakot, jūsmošana piemīt Ādamam un viņa bērniem no pasaules sākuma līdz tās beigām; to viņos ielicis vecais pūķis un iepotējis viņos kā indi, un tā ir visu ķecerību – arī pāvestības un Muhameda iesākums, spēks un vara. Tāpēc mums jāpastāv uz to, ka Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo Vārdu un Sakramentu. Bet viss, kas bez šā Vārda un Sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir – velns.”

Tātad, Luters un patiesi luteriskā baznīca ļoti nopietni brīdina no mūsdienās tik populārās pārliecības, ka Gars tiešā veidā iedarbojas uz cilvēku. Mums jāatceras, ka velns arī ir gars, kas cenšas iedarboties uz mūsu garu, prātu un jūtām. Lai mēs varētu droši atšķirt Dieva garu no ļaunā gara, Dievs savu darbību ir cieši sasaistījis ar ārējo Dieva Vārdu un sakramentiem. Ar vārdu “ārējs” šeit saprotams pasludināts vai sakramentos izdalīts Vārds. Tieši šādā veidā Dievs darbojas atgriežot grēcinieku. Vispirms Svētais Gars liek sludināt Evaņģēliju un izdalīt Sakramentu. Tā nav tikai informatīva vēsts par grēku piedošanu, bet ar šo vēsti un sakramentiem grēki tiek reāli piedoti. Evaņģēlija vēsts nekad nav tikai stāsts, bet tajā ir klātesošs Svētais Gars un pats Kristus, kas reāli maina cilvēku, piedodot grēkus. Protams, ka šo žēlastības pilno piedāvājumu, ko satur Evaņģēlija vēsts var arī noraidīt, paliekot bez ticības un grēku piedošanas, tomēr Evaņģēlijā sniegtā žēlastība nekad nav atkarīga no paša cilvēka cienīguma vai necienīguma. Kristus ir nācis glābt visus grēciniekus.

Evaņģēlija aicinājums arvien ir efektīvs, jo tajā ir klātesošs Dieva spēks, kas padzen velnu un rada cilvēka sirdī ticību un paļāvību uz Dievu. Ja pirms grēku piedošanas cilvēks arvien baidās no Dieva, ienīst Viņu un cenšas noslēpt savus grēkus, tad ar Evaņģēliju, saņemot piedošanu, viņš sāk Dievu mīlēt un tam uzticēties. Šādu cilvēku sauc par atgrieztu jeb ticīgu kristieti – cilvēku, kas no melīgās grēka tumsas ir ticis pārcelts dievišķās patiesības gaismā. Svētais Gars ir viņu “ar savām dāvanām apgaismojis”, mācīdams cilvēkam atzīt savu grēcīgumu un Dieva mīlestību un žēlsirdību pret grēcinieku ne viņa nopelnu, bet Kristus dēļ. Kad Svētā Gara gaisma ar Evaņģēliju iespīd cilvēka dvēselē, viņš redz, cik vainīgs viņš ir Dieva priekšā un cik nepareizi ir viņa priekšstati par Dievu. Izrādās, ka Dievs negrib viņu sodīt, bet glābt. Dieva mīlestība pārņem viņa sirdi, un viņš redz to, ko agrāk neredzēja, proti, ka grēks un velns dara viņam ļaunu un ved to postā, bet Dieva žēlsirdība aicina saņemt to, kas ir patiesi labs viņa dvēselei. Tā Svētā Gara spēkā, Viņa apgaismots, cilvēka prāts tiek mainīts, un no grēka un velna viņš ar Dieva spēku tiek vests pie Kristus un patiesi labiem darbiem Kristū. Šo Svētā Gara apgaismojumu sauc par ticību jeb garīgām zināšanām par Dievu, kas izraisa paļaušanos uz Dievu Kristus dēļ. Šīs zināšanas par Dieva mīlestību pret grēcinieku jeb ticība žēlsirdīgam Dievam Evaņģēlija uzklausīšanas un sakramentu baudīšanas rezultātā kļūst arvien stiprāka. Arī tas nav cilvēka nopelns, bet Svētā Gara darbs, kas Mazajā katehismā izteikts ar vārdiem – “īstenā ticībā darījis svētu”. Ar laiku tas kļūst par nesatricināmu pārliecību, ko sauc par žēlastības stāvokli.