Ticība kā pasīvs akts jeb pasīvs instruments

Tā kā pestījošā ticība pati par sevi neizraisa taisnību (žēlastību, attaisnošanu, grēku piedošanu), ar kuru palīdzību grēcinieks tiek pestīts, bet vienīgi pieņem nopelnus, kurus pasaulei nodrošinājusi Kristus paklausība un kas tiek visiem cilvēkiem piedāvāti Evaņģēlijā, mūsu dogmatiķi to dēvē par pasīvu aktu jeb pasīvu instrumentu.

Tā J.A. Osianders raksta:

Kādas lietas saņemšana nav darbība, bet pasīvs pārdzīvojums.

Un Danhauers:

Kādas lietas saņemšana nav darbība, bet pasīvs pārdzīvojums.

Šie ir bibliski izteicieni, jo cilvēks pats nepiedalās savā atgriešanā, bet gan visu saņem kā brīvu Dieva dāvanu. Tomēr pestījošo ticību varētu dēvēt par pasīvu aktu jeb pasīvu instrumentu arī no tā viedokļa, ka to izraisa un uztur nevis pats cilvēks, bet gan vienīgi žēlīgā Svētā Gara darbība (Ef.1:19; Fil.2:13). Citiem vārdiem, grēkus nožēlojošs grēcinieks tic Kristum nevis pats ar savu prātu vai spējām, bet gan uzticas Viņam kā savam Pestītājam vienīgi tādēļ, ka caur Evaņģēliju viņu ir uzrunājis Svētais Gars, sniedzot viņam savas dāvanas un svētdarot viņu. Augsburgas ticības apliecība saka:

Ja vēl ārējos darbus daba kaut kādā veidā varētu veikt [..], tomēr iekšējās ierosmes tā nevarētu panākt, tādas kā dievbijību, uzticību Dievam, šķīstību, pacietību utt..

Tieši šajā ziņā ticība tiek dēvēta par pasīvu aktu jeb pasīvu instrumentu.

Tomēr šie izteicieni nebūtu jāuztver tā, it kā pestījošā ticība pati par sevi pamatā nebūtu akts, ko veic pats ticīgais (saņemšanas darbība). Noliegt ticības aktivitāti šajā ziņā nozīmētu noliegt ticības būtību; jo pestījošā ticība pēc pašas savas dabas ir uzticēšanās akts, kurā ticīgais satver žēlastību, ko viņam piedāvā Evaņģēlijs. Tā ticību apraksta arī paši Svētie Raksti: “.. iegūt salīdzināšanu” (Rom.5:11) jeb “uzņemt [Kristu]” (Jņ.1:12).

Lai izteiktu to apstākli, ka ticība būtībā ir uzticēšanās Evaņģēlijam, mūsu dogmatiķi ir sacījuši, ka pestījošā ticība ir aktīva pārliecība. Vēl vairāk, pamatojoties Rakstos (Rom.9:30; Kol.2:6; Jes.55:5-6; 2:2-3; Jņ.6:44; 2.Kor.6:1; Gal.3:27), viņi māca, ka ticēt nozīmē “ilgoties pēc žēlastības,” “meklēt Kristu,” “izstiept roku pretī Kristum,” “uzņemt Kristu,” “nākt pie Kristus,” “tuvoties Kristum,” “steigties pie Kristus,” “būt uzticīgam Kristum,” “turēties pie Kristus,” “pievienoties Kristum,” utt..

Visi tie, kas noliedz, ka pestījošā ticība būtībā ir saņemšanas akts un uzskata to vienīgi par “pasīvu stāvokli” vai vienīgi “spējām ticēt”, noliedz ticību kā tādu; jo ticība, kura neuzticas Kristum, nav nekāda ticība, bet vienīgi iedomas. Patiesībā, ja tiek uzskatīts, ka ticība pestī grēciniekus tādēļ, ka tā ir kāda laba īpašība, tad pestīšana pamatojas labajos darbos, jo šādā gadījumā ticība kalpo kā cilvēcisks tikums.

Luters ir nepārprotami uzsvēris, ka Svētā Gara izraisītas patiesas ticības raksturīga iezīme ir dievišķās žēlastības uzņemšanas akts, turpretī vienīgi prāta ticība (vēsturiskā ticība), jeb vienīgi pestīšanas faktu zināšana nenodrošina Evaņģēlijā piedāvāto Kristus nopelnu gūšanu. Tātad, pestījošā ticība allaž ir paša ticīgā veikta darbība, lai arī to ir izraisījis Svētais Gars. Luters:

Ticība nozīmē turēt Vārdu sirdī un nešaubīties par Vārdu.