Ticība, kas pārceļ kalnus
Mūsu problēma ir tā, ka mums par maz ticības.
Kristus saka: “Ja vien jūsu ticība būtu kā sinepju graudiņš, jūs varētu kalnus pārcelt.” Tas izklausās kā no pasakas. Un dzirdot šos vārdos, mēs domājam kaut mums būtu vairāk ticības, kaut mēs tā varētu! Varbūt mēs nevarētu pārcelt kalnus, bet mazos pauguriņus gan visas savas problēmas, kas mūs nomoka, mēs atrisinātu viens divi. Ar šādu ticību mēs būtu vareni. Vismaz tā mēs domājam.
Bībele mums stāsta par kādu cilvēku, kuram tiešām bija liela ticība. Tas bija kāds armijas virsnieks, kuru Jēzus uzslavēja kā lielas ticības vīru. Kāds viņš bija? Vai spēcīgs, pašpārliecināts cilvēks, ar lielu ticību sev? Kā izpaudās viņa lielā ticība?
Bībelē rakstīts, ka šim virsniekam bijis daudz labu īpašību. Visi apkārtējie viņu slavēja un stāstīja, kāds viņš cienījams cilvēks, ka viņš mīl savu tautu un pat uzcēlis tai baznīcu.
Taču savādi ir tas, ka viņš pats nebija tik labās domās par sevi. Viņš bija virsnieks armijā un, jūs jau zināt, militārās attiecības mēdz būt diezgan brutālas. Viņam pakļauti bija daudz karavīru, no kuriem viņš prasīja paklausību un reizēm arī tos sodīja. Bet kā ticīgs cilvēks viņš labi zināja arī Dieva baušļus un to, cik Dievs ir bargs pret tiem, kas nespēj tos pildīt. Viņš labi zināja savus trūkumus un nepilnības. Tāpēc viņam nebija lielas ticības SEV..
Bet viņš ticēja JĒZUM. Satikdams Jēzu, viņš vairījās To uzņemt savās mājās: “Es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā mājā.” Viņš vienkārši jutās necienīgs. Bet vienlaikus viņš ticēja, ka Jēzus ar vienu vienīgu vārdu, pat nenākot namā iekšā, spēj atrisināt viņa problēmu.
“Saki tikai vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.” Un tūlīt viņa triekas ķertais kalps tika izdziedināts. Virsnieks ticēja spēkam, kas ir Jēzus vārdos. Un tāpēc viņa ticība paveica brīnumu. Vai bezcerīgi slima cilvēka dziedināšana nav vēl kaut kas lielāks par kalnu pārcelšanu? Es domāju, ka ir. Tāpēc var teikt, ka šim virsniekam bija tāda ticība, kas spēj pārvietot kalnus.
Vai šī lielā ticība padarīja viņu varenu un pašpaļāvīgu? Nē, drīzāk pazemīgu. Vai viņam piemita tas, ko mēs saucam par stipru ticību sev? Nē, drīzāk tā bija ticība Kristum. Un vai šī lielā ticība atbrīvoja viņu no vājuma un necienības sajūtas? Nebūt ne.
Viņš zināja, ka ticības dziļākā būtība ir novērsties no sevis un pievērsties Dievam. Bieži tas nozīmē justies vājam, necienīgam, nespēcīgam, un tas nav nekas patīkams. Bet ticība ir tā, kas vienmēr atrod spēku un palīdzību pie Dieva. Šai ticībai ir tiešām liels spēks. To mēs redzējām stāstā par virsnieku un viņa kalpu, kas tika izdziedināts šīs brīnišķīgās ticības dēļ.
Šīs ticības spēks ir nevis mūsos, bet pie Dieva. Lutera vārdiem runājot:
“Ticība ir kā mūsu tukšās rokas, kurās Dievs ieliek savas dāvanas.”
Šī ticība nepaļaujas uz sevi, bet vienīgi uz Dievu. Ja mums būs tāda ticība, tad arī mēs spēsim kalnus pārvietot, tas ir darīt brīnumainas lietas Dievam par godu. Lai Dievs dod arī mums šādu ticību!
Ieskaties