Ticība no vārda uzklausīšanas

“Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles” (Rom.10:17). Ja grieķu vārds “klausīšanās, uzklausīšana” lielākoties tiek tulkots ar vārdu “sprediķošana, sludināšana”, tad ar to tiek norādīts, kas sludinot notiek, kas šeit ir būtiskais. Saprašanai ir visi iespējamie ceļi un, iespējams, vēl vairāk neceļu.

Taču saskaņā ar Bībeli sludināšana nav saistīta ar saprašanas iespējamību vai neiespējamību, bet gan tā notiek saskaņā ar sludināšanas pilnvarām un ir vērsta uz ticības prasību pēc paklausības. “Caur Viņu mēs esam saņēmuši žēlastību un apustuļa amatu, lai Viņa vārdā ticībai pakļautos visas tautas” (Rom.1:5). Paklausība un nepaklausība, tā ir evaņģēlija primārā ietekme un līdz ar to tas, kas tiek atklāts evaņģēlija sludināšanā (sal. Rom.16:19; 2.Kor.10:4 u.t.; Rom.6:16 u.t.; 10:16; 2.Tes.1:8; 3:14).

Ne tas ir svarīgi, ko es jūtu vai kā jūtos, bet gan viss ir attiecināts uz ārējo vārdu un šī vārda nosacīts, lai es to uzklausītu un tam paklausītu. Tādēļ arī vārda “māceklis” sākotnējā nozīme ir “skolēns”, kurš paklausīgi uzklausa savu “skolotāju” un viņam seko.

Dieva vārda sludināšana nav piedāvājums izvēlei pēc gaumes un vajadzībām. Nepieciešamā sludināšanas skaidrība daudz vairāk ir pamatota vārda pretenzijās, no kurām sludinātājs nedrīkst izvairīties un kuras sludinātājs nedrīkst draudzei noklusēt, ievērojamā veidā neietekmējot to, kas ir viņa uzdevums un ar to saistīto iedarbības apsolījumu. Taču pie tam top redzamas arī vārda sludināšanas robežas. Ārējā vārda sludināšana sniedzas tikai līdz klausītāja ausīm. Kas notiek tālāk, cilvēka sirdī, to uzzināt sludinātājam nav iespējams, un diezgan bieži arī pats klausītājs negūst tiešu atziņu, kas viņā notiek. Katrs sludinātājs zina, cik pretrunīga un neizdibināma var būt reakcija uz sludināšanu vai arī uz personīgu uzrunāšanu dvēseļkopšanā.

Viens saka jā un nedara neko, otrs saka nē un tomēr dara (Mt.21:28-32). Noraidoša reakcija var būt zīme par to, ka dzirdētais skāris sirdi, kamēr piekrišana var būt arī tikai pašapliecināšanās izpausme. “Es nevaru tikt tālāk par ausīm, sirdī nokļūt es nevaru: tā, kā es nevaru ieliet sirdī ticību, tā man arī neviens nav uz to jāspiež, nedz arī es to varu, ja Dievs viens pats to dara, Viņš ņem mājvietu sirdī. Tādēļ mūsu uzdevums ir pasacīt vārdu, bet mums tam nav jāliek savs darbs klāt: mums ir gan jus verbi, bet nav executionem. Mums jāsludina vārds, bet tā sekām jābūt Dieva ziņā.”[1] Ar šo atgādinājumu Luters savos 1522.gada ciešanu laika sprediķos vērsās pret fanātiskajiem bilžu postītājiem, kuri domāja, ka viņiem pašiem ārējais vārds caur iekšēju kustību jāpārvērš redzamos darbos.

Ja Dieva vārda sludināšana vērsta uz izprotošas piekrišanas iemantošanu un spiež darīt redzamus darbus un tajā saskata panākumu mērauklu, tad tur trūkst jau izpratnes par Dieva vārda būtību un darbību. Trūkst izpratnes par iekšējās atjaunošanās norisi, bet tāpat arī izpratnes par ticības un neticības, paklausības un nepaklausības atšķiršanas īstenošanu. Ticības paklausību nosaka paklausīga Kristus vārda uzklausīšana. Tas ir tik skaidrs un saprotams nosacījums, ka tas ar zināmu neizbēgamību pat spiež to tālāk padziļināt un paplašināt. Tas notiek tieši tādā mērā, kādā nav arī vairs skaidrs, ka Kristus vārds pastāv caur Viņa Garu, Viņam klāt esot un darbojoties.

Tad vārds šķiet esam “tikai teksts”; dzīvais, augšāmceltais un pie Dieva labās rokas paaugstinātais Kungs Jēzus Kristus tad šķiet tikai kā kristoloģisks priekšstats, un visi centieni tad tiek vērsti uz to, lai nedzīvo un novecojošo burtu atdzīvinātu sajūtu un pieredzes novadā. Jāaktualizē pieredze un jāapmierina sajūtas. Plašā mērā sludinātājs nodarbojas ar to, kas vairotu klausītāju labsajūtu, kas atbilstu tam, ko viņi sagaida, ņemot vērā iespējamās sapratnes grūtības; viņš spekulē uz bezrūpības un baiļu robežas. Diezgan bieži draudzei tad no kanceles vispirms tiek iestāstīts, kas tai nav saprotams un kas tai būtu jāsajūt. Un otrādi, draudzē izveidojas zināma attieksme ar noteiktām prasībām, kurām tad jāatbilst sprediķim, bet kurš tad zaudē tiesības veikt tam piekritīgo uzdevumu.

Gara atdalīšana no ārējā vārda un papildināšana ar iekšējo pārdzīvojumu ir jūsmotāju fanātisma iezīme[2]. Šī vārda negatīvā skaņa un daži ar to saistīti atbaidoši piemēri vēsturē un tagadnē nedrīkst aizsegt to, ka šādos gadījumos Svēto Garu var aizstāt raibs sajūsmināšanas līdzekļu piedāvājums, kas ļaudis nepavisam neatbaida, bet gan pievelk un apmierina. Kur ārējais vārds tiek diskvalificēts kā “tikai vārds”, tur priekšplānā par primāro izvirzās, piem., neverbālas meditāciju un komunikāciju prakses. Vārds tad, labākajā gadījumā, tiek vēl pielietots kā līdzeklis, lai bagātinātu pieredzi.

Ja Kristus Savā vārdā mums saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ.14:6), tad tas ir, pastāvot Dieva vārda prasībām, aicinājums izšķirties par pareizo ceļu pie Tēva. Ja, turpretī, šo vārdu uztveram kā rosinājumu, pa dažādiem ceļiem dodoties, uzzināt, ko pie tam izjūtam, tad ticības paklausība novēršas no Kunga vārda un tiek aizvietota ar jūtu apmierinājumu, un šī mērķa sasniegšanai var izmantot visus iespējamos vārdus un visas kustības.

Ar aicinājumu pie ticības paklausības ticība tiek rosināta vārda uzklausīšanai, ar kuru tā saistīta un kurš to nes. Tā ir tīri ārēja norise, kas izpaužas jautājumā un ar to tad arī ir pārbaudāma, proti, vai Svēto Rakstu vārds draudzē patiešām – un, visupirms, arī draudzes locekļu ikdienas dzīvē – tiek regulāri lasīts un uzklausīts. Katra atsevišķā kristieša dzīvē tad drīz vien parādīsies, cik daudz ir visādu sajūtu un vajadzību, kas mūs ar neatvairāmu uzmācību no tā attur. Tās ir atrunas, ar kurām attaisnojam savu izvairīšanos uzrunāt Dievu, un to skaits ir tikpat bezgalīgs, cik neizdibināma ir cilvēka sirds. Jau tas, ka pietrūkst laika, skaidri parāda, ka mēs nedzīvojam brīvi Dieva pārvaldīti, bet esam vergi laika varā.

Ticība nāk no sludināšanas vai vārda uzklausīšanas, tā pastāv šajā uzklausīšanā un ar to. Visai viegli var gadīties arī, ka daudzie centieni aizsniegt saprašanu tieši saprašanu neatvieglo, bet gan ved prom no paklausīgas vārda uzklausīšanas. Bet ar to ticība uz Kristu zaudē savu pamatu, kas ir vienīgais, uz ko kristīgā ticība var pastāvēt, un draudze tādā kārtā zaudē savas pilngadību.

---

[1] – Kādā Lutera sprediķī par Mt.11:25-30 sacīts:

“No citas puses, mūs mierina un iepriecē arī tas, ka mēs zinām, ka mūsu sprediķis nepaliek bez augļiem, nepieaugušie tos pieņem labprāt, jo tiem atklājas Tēvs. Tātad mēs nemācām sirdīs, bet gan Dievs ir visur tur Meistars, kas to atklāj, kad Viņš to grib, kā un kad Viņam tas labpatīkas, taču Viņš to dara ar ārējā vārda palīdzību, kuru Viņš tam licis kā līdzekli, kā kādu cauruli, ar ko kaut ko tādu ievadīt sirdī.”

[2] – Tikai tad, kad atzīta vārda un sakramentu žēlastības līdzekļu pneimatiskā iedarbība, ir skaidrs, ka sludinātāja amata “panākumus” nenosaka vis sludinātājs, bet gan vienīgi preiza šo līdzekļu pārvaldīšana. To rāda CA 5, un tur norobežojoties tiek arī parādīts, kā kā alternatīva tiek meklēti motīvi subjektīvai sajūsmībai:

“Mēs noraidām anabaptistus un citus, kuri domā satvert Svēto Garu bez ārējā vārda starpniecības (sine verbo externo), caur vingrināšanos un darbiem.”