Ticība un mīlestība ir saistītas un nesaraujami savienotas

“Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.” [Gal.5:6]

Svētie Raksti nenoliedzami apraksta ticību kā vienīgo lietu, kas nepieciešama pestīšanai. Tie arī māca, ka labie darbi nevar attaisnot cilvēku Dieva priekšā un pat ne vismazākajā mērā nevar veicināt pestīšanas satveršanu. Vecajā Derībā teikts, ka Ābrams “uzticējās (ticēja) Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību” [1.Moz.15:6]. Habakuks (2:4) liecina, ka “taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ”, un Jeremija (5:3) sauc: “Kungs, vai Tavas acis neraugās uz uzticību?”

Šī mācība tiek vēl spilgtāk celta gaismā Jaunās Derības grāmatās. Tās mums atgādina, ka ticība, nevis darbi, ir ceļš uz pestīšanu un svētlaimi. Ikreiz, kad kāds cilvēks meklēja palīdzību pie Kristus, mēs lasām, ka Kristus skatījās tikai uz viņa ticību. “Tas visu spēj, kas tic,” [Mk.9:23] Jēzus sacīja tēvam, kuram bija vajadzīga palīdzība dēlam un kurš nebija to atradis pie mācekļiem. Kādam citam tēvam, kurš bija zaudējis jebkādu cerību saņemt palīdzību, kad uzzināja, ka viņa meita jau ir mirusi, Jēzus sacīja: “Nebīsties, tikai tici, un viņa taps izglābta.” [Lk.8:50] Kad kāds cits tēvs savās ciešanās vērsās ar lūgumu pie Viņa, pēc tam, kad veltīgi bija meklējis palīdzību no mācekļiem, Jēzus viņam atbildēja: “Lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” [Mt.8:13] Tā bija Viņa parastā atbilde tiem, kas meklēja Viņa palīdzību. Tāpēc arī apustuļi savās vēstules runā līdzīgi: “Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību” [Rom.4:5]; “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem” [Rom.3:28]; un: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” [Ef.2:8-9] Un ir vēl daudz Rakstu vietas, kur atrodami līdzīgi vārdi. Jāņa evaņģēlijā (6:28-29) mums teikts, ka jūdi reiz jautāja Jēzum: “”Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” Jēzus atbildēja viņiem: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis.””

Daudziem ir kauns meklēt pestīšanu caur ticību Kristum, grēcinieku Pestītājam, un tā vietā viņi liek cerību uz mūžīgo dzīvošanu ar savu krietno dzīvi. Viņi neapdomīgi uzskata sevi par labiem, nepārbaudot savu sirdi, domas, vārdus un darbus. Pat, ja cilvēks dzīvo krietni, viņš katru dienu uztvers, kā viņa sirdsapziņa viņu apsūdz un pasludina par vainīgu. Ja cilvēks pārbauda sevi saskaņā ar Dieva bauslību, kas atklāta Svētajos Rakstos, viņš ieraudzīs neskaitāmus savus trūkumus un vājības. Ja viņam neizdodas tos atrast, viņam ir jābūt pilnīgi aklam, tas ir, tādam, kas tīšuprāt aizver savas dvēseles acis, lai neraudzītos spogulī, ko Dievs tur mūsu priekšā.

Lai gan mūsu grēks lika mums pazaudēt savas tiesības uz svētīgu mūžību, tomēr Dievs mums pavēra iespēju iegūt pestīšanu caur ticību. Ja Viņš mums to neatklātu, tad visiem, kas ieraudzījuši savu grēcīgumu, būtu jādzīvo izmisumā un šaubās.

Lai neviens nedomā, ka šī mācība ir pārāk svēta un nesasniedzama tiem, kurus nomāc viņu grēka apziņa. Tomēr tā ir bīstama tiem, kas ir laimīgi savu grēku vidū. Lai gan mīlestība un labie darbi nevienu neglābj, tomēr abi ir nepieciešami kā pierādījums tam, ka cilvēks patiesi atrodas glābjošā ticībā. Ticība un mīlestība ir saistītas un nesaraujami savienotas kā tēvs ir savienots ar savu bērnu. Ikvienam, kurš saka, ka ir ticībā attaisnots Dieva priekšā, ir jāpierāda sevi ar savu mīlestību cilvēku priekšā. Citādi viņš ir melis, jo ticība darbojas mīlestībā.