Ticība vienmēr paliks personīga
Ir pamats uzsvērt, ko jau vairākkārt darījām, ka kristietis var dzīvot un strādāt tikai kā kristīgās miesas – draudzes – loceklis un ka kristīga dzīve vienmēr ir dzīve sabiedrībā.
Lai gan šo apgalvojumu nevar apgāzt vai neievērot, arī otra jautājuma puse ir vienlīdz svarīga: katram kristietim jābūt ticīgam personīgi un jābūt atbildīgam Dieva priekšā par savu personīgo dzīvi un nostāju. Nekāda vienotības, sadraudzības vai sabiedrības gara izjūta nevar kristīgajai ticībai un ētikai atņemt šo iezīmi.
Kristīgās sabiedrības dzīves un kristīgās sadraudzības pārlieka uzsvēršana tikai kaitē personīgajai ticībai un dzīvei, kā arī atbildības izjūtai, kurai jāmīt ikvienā kristietī.
Ja tā notiek, arī kopīgā atbildības sajūta vājinās, līdz beidzot izzūd. Šo parādību var novērot visā pasaulē, kur tik daudzas reizes gan pasaulīgo, gan garīgo sabiedrības grupējumu dedzība ir noplakusi un beigu beigās tie ir sabrukuši.
Tāpēc kristīgajai baznīcai un visiem kristiešiem – atsevišķi un visiem kopā – ir pienākums pastāvīgi uzsvērt personīgās sirdsapziņas esamību un funkcijas, kā arī tās pienākumu pret Dievu un cilvēkiem. Visas šīs lietas ir cieši saistītas ar personīgu ticību Dievam un mūsu Pestītājam. Jēzus teica saviem mācekļiem: “Jūs esat zemes sāls [..] Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta [..] Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt.5:13-16).
Kāda ir jūsu “draudze”? Kādas es redzu jūsu draudzes: Cilvēki kuri ar muti runā, ka tic Jēzum un patiesībā tās ir tukšas runas! Reliģija kuru veido verdzībai!!!
Vai nevirzaties atpakaļ verdzībā! Piramidālu varas veidojumu kur nav vienlīdzības?
Vai rakstu mācītāji to jums māca ar savu piemēru mīlēt tuvāko?
Pamēģiniet dodiet tikai maizi un ūdeni rakstu mācītājiem! Ko tad viņi jums teiks? Viņi kā Jūda ņem no jums naudu apkrāpjot…
Tāpēc jau viņi ir ārēji skaisti un runā smuki, bet ap viņiem nabagi un tādi kurus viltnieki piekrāpuši ar pasaulīgām indēm alhoholu un narkotikām utt…
Kā jūs izprotat šo teikumu no autora raksta:
Kristīgās sabiedrības dzīves un kristīgās sadraudzības pārlieka uzsvēršana tikai kaitē personīgajai ticībai un dzīvei, kā arī atbildības izjūtai, kurai jāmīt ikvienā kristietī.
Ja tā notiek, arī kopīgā atbildības sajūta vājinās, līdz beidzot izzūd.
Kaut kas tajā ir.
Cik daudz var cīnīties “plecu pie plecu” ar ļaunumu, vai arī cik daudz šī cīņa notiek katrā pašā, katram pašam savā dzīves gājumā??
Ārēji izrādīties kā kristietis :)))
Mūsdienu valodā: runā daudz darbu nekādu! Ko līdzētu ja Tu nāktu pie manis un prasītu maizi esot badā un es teiktu labi un nedotu???
P.S: Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdī, neaptraipītus un nevainojamus(2. Pēt. 3:14)Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.(Jāņa 1:14) Kam acis redzēt lai redz… :)
jean,
Ja nesagaida pārāk daudz kristīguma izpausmju no kristīgās sadraudzības locekļiem, tad nav arī sekojošas vilšanās. 8-()
Un ,aktīvā sadraudzībā ir vairāk iespēju uzrauties uz ne kristīguma izpausmēm un pievilties nekā pragmatiskā sadraudzībā.
Autora citāts ir: Kristīgās sabiedrības dzīves un kristīgās sadraudzības pārlieka uzsvēršana tikai kaitē personīgajai ticībai un dzīvei.
Vai piekrītat, vai arī ne?
Ir taču dzirdēts, ka teju vissvarīgākais kristieša dzīvē ir piederība pie pareizās baznīcas, pie pareizās sadraudzības. Sākot no tiem pašiem Romas katoļiem, beidzot ar … nu neminēšu citus :)
manuprāt, te nav runa par pievilšanos ārējās izpausmēs, bet gan par uzsvariem sludināšanā. Kā citi domā??
P.S. Protams, ja šai portālā vēl ir kādi citi bez luterāņa un roberto… :)
jean, šeit ar sadraudzību ir domāta kristieša pārmērīga iesaistīšanās dažādās aktivitātēs.