Ticības apliecība un tīra mācība

Ticības apliecība tiek vērsta uz Dievu kā baznīcas atbilde uz atklāsmi. Tādēļ tai ir sava vieta draudzes dievkalpojumā, tā ir daļa no liturģijas. Visas lielās, vienkāršās ticības apliecības var lūgt un tas ir tikušas izrunātas ar lūdzošām sirdīm, taču tās ir tikpat mazā mērā lūgšanas, kā “Mūsu Tēvs” ir ticības apliecība.

Ja vēlāko laiku ticības apliecībās, tādās kā reformācijas laika konfesionālajos rakstos, kuros ir tikuši izklāstīti grūto dogmatisko kontraveršu rezultāti, šīs liturģiskās iezīmes ir sastopamas tikai daļēji (Lutera katehismu daļās) vai pat vispār nemaz, tad mums būtu jāatceras, ka šīs ticības apliecības pilnībā pievienojās senbaznīcu ticības apliecībām un atbalstīja to lietošanu dievkalpojumos. Taču jautājumu mēs šeit tālāk neapskatīsim, jo tas pieder pie liturģijas, nevis dogmatikas jomas.

Tā pati ticības apliecība, kura tiek vērsta uz Dievu un tādējādi ir cieši saistīta ar baznīcas lūgšanu, tagad tiek vērsta uz pasauli. Tajā brīdī, kad baznīca sniedz atbildi uz atklāsmi, tā izslēdz sevi no visa, kas atrodas ārpus baznīcas. Lielais ticības apliecības uzdevums ir nodalīt patiesību no maldiem, baznīcu no tā, kas nav baznīca. “Jēzus ir Kristus” – šī apliecība nodalīja primitīvo Palestīnas baznīcu no ortodoksās sinagogas (Jņ.9:22, 12:42). Jautājums bija, vai tai vēl ir kāda vieta jūdaisma. To, ka krustā sistais Jēzus būtu gaidītais Mesija, nekādi nevarēja savienot ar ortodokso mācību par Mesiju, taču var būt, ka to vēl varētu kaut kā pieciest. Tādējādi vissenākā baznīca pastāvēja kā jūdu sekta sinagogas ēnā. Ar otro lielo ticības apliecību, kuru izteica senbaznīca bija savādāk: “Jēzus ir Kungs”. Tā, ka mums to apliecina maranata [1.Kor.16:22], kurš attiecas jau uz aramisko baznīcas periodu, taču plaisa starp baznīcu un sinagogu kļuva pilnīgi acīmredzama vienīgi tad, kad to sāka sludināt arī grieķiski. Κύριος (Tas Kungs) Septuagintā bija svētais Dieva vārds.

Piešķirt cilvēkam “visu vārdu vārdu”, pielūgt cilvēku, metoties viņa priekšā ceļos, jūdam bija zaimošana, pirmā baušļa pārkāpšana. “Jēzus ir Kungs” ticības apliecība norobežoja baznīcu no pagānu reliģijām, mistēriskajām reliģijām, kurās bija “daudz kungu” (1.Kor.8:5) un no Cēzara kulta, kurā Cēzars tika pagodināts kā kungs un dievs. Šīm dīvainajām reliģijām nebija nekādu iebildumu pret to, ka Jēzus tiek apzīmēts kā Kungs. Tas bija ārkārtīgi tolerantas. Pagānisms vispār ir ļoti tolerants. Taču kristiešiem eksistēja tikai viens Kungs! Tieši šī kristiešu neiecietīguma dēļ aizsākās lielās baznīcas vajāšanas. Tādējādi baznīca ar savu ticības apliecību norobežoja sevi no visām pārējām reliģijām. Ja tā nebūtu tā rīkojusies, tā tiktu ierauta antīkajā sinkrētismā un pārstātu eksistēt, gluži kā visa kristietība pamazām pārstāj eksistēt, risinoties šis pasaules lielo reliģiju cīņai, ja tā nenorobežo sevi no citām reliģijām ar drošu, nepārprotamu ticības apliecību. Mūsdienās Jauno Derību jau izlasa (izlases veidā, kā tas notiek arī Eiropā) Indijas un Ķīnas nekristieši un gandrīz nevienam jūdam vai pagānam nebūs iebildumu pret lūgšanu “Mūsu Tēvs” kā starpreliģisko lūgšanu dažādās sapulcēs. Daudzi Amerikas jūdi to ari dedzīgi lieto. Taču Jēzus Kristus apliecināšana, kā tā ir izteikta dižajās baznīcas konfesionālajās formulas, norobežo to, kas ir baznīca un kas atrodas ārpus tās.

Un gluži tāpat kā ticības apliecība nodala baznīcu no svešām reliģijām, tāpat tā arī nodala – tas ir tas uzdevums – patiesību no maldiem, tīru mācību no herēzes, baznīcu no sektas pašā kristietībā. Šāda ir ticības apliecības definīcija, kas tiek dota Konkordijas Formulas ievada:

Tieši pēc apustuļu laika, arī vēl viņu dzīves laikā radās maldu mäcītāji un herētiķi, pret kuriem pirmatnējā Baznīcā veidoja simbolus – īsas, kategoriskas apliecības, kurās izteikta viena vispārēja kristīgās ticības saskaņa un īstas ticības, patiesās baznīcas apliecinājums..

Šī robežu noteikšana starp patiesību un maldiem pieder pie pašas ticības apliecības būtības. Ja tiek noklusēts “atzīstam par nederīgu” un “noraidām” (kas norāda uz baznīcu sadraudzības neiespējamību), kas skan tik asi mūsdienu cilvēka ausīm, Augsburgas ticības apliecība vairs nav nekāda ticības apliecība.

Ja šāda robežu noteikšana tiek dēvēta par “nemīlošu” un “nekristīgu”, tad tādu pašu pārmetumu varētu izteikt ari Apustuļu ticības apliecībai, jo ikviens tās teikums bija vērsts pret kādu konkrētu herēzi, un, galu galā, šāds pārmetums visvairāk attiecas uz pašu Bībeli. Gluži tāpat kā viltus pravieši pretojas Dieva praviešiem (Jer.23:21 un turpmāk, 29:8 un turpmāk; Ec.13), viltus apustuļi pretojas Kristus apustuļiem (2.Kor.11:13) un sektas un herēzes pretojas baznīcai. Un gluži tāpat kā visus Svētos Rakstus caurvij cīņa starp patiesību un maldiem, tāpat šī cīņa caurvij arī visu baznīcas vēsturi, un baznīca pārstātu būt par Kristus baznīcu, kas sniegtu cilvēkiem pestījošo vēsti par Dieva atklāsmi, ja tā pārstātu izcīnīt šo cīņu. Tieši šeit slēpjas visgrūtākais ticības apliecības formēšanas uzdevums. Šeit tiek atspoguļots tas, vai kristietība joprojām zin, ko nozīmē baznīcas ticības apliecība. Tas, kā mūsu laikmets gatavojas šim uzdevumam, apliecina to, kāda ir drosme un ticības spēks, kāda ir pazemība un mīlestība, kas ir sastopama mūsdienu kristietībā. Šeit atspoguļojas tas, vai baznīca pazīst Svētā Gara realitāti.

Ja kristīgo Rietumu vīri, vadošie baznīcas darbinieki, ir aizmirsuši šo pēdējo baznīcas ticības apliecības nozīmi, tad mums arī būtu jāapzinās tā iemesls. Tas ir noticis tādēļ, ka šī cīņa par Evaņģēlija patiesību, visgrūtākā cīņa, kuru šajā pasaulē nākas izcīnīt baznīcai, ne vienmēr ir tikusi izcīnīta ar tīrām sirdīm un neaptraipītām rokām. Nekur citur baznīca nav cietusi tik nopietnus zaudējumus kā šeit, kur tai būtu bijis jāizcīna visnopietnāko cīņu – cīņu par Evaņģēlija tīrību. Cīnoties pret atkrišanu no baznīcas, pati baznīca ir pārāk bieži atmetusi Kristu. Tādējādi baznīca, kura apliecina savu ticību, laiku pa laikam ir kļuvusi par baznīcu, kas to noliedz. Stāsts par Sīmani Pēteri, kurš ir bijis pirmais, kurš izteica baznīcas ticības apliecību, un pirmais, kurš aizliedza To Kungu, baznīcas vēsturē ir atkārtojies. Taču ir atkārtojies arī kaut kas cits: grēku nožēlas asaras, asaras, kuras atjauno ticības apliecināšanu, kristīgo liecināšanu un martīriju.