Ticības apliecības izpratne
Jaunās Derības reliģiskajā terminoloģijā vārdi ομολογείν un εξομολογείσθαι tiek lietoti trejādā noziīmē; kā grēksūdze, kā ticības apliecināšana un kā Dieva slavēšana. Šis trīs nozīmes ir ļoti cieši saistītas. Kopumā tās veido kristīgo ticības apliecības koncepciju tās visplašākajā un vispărinātākajā nozīme.
To, cik cieši tās ir saistītas un cik lielā mērā tās ir atkarīgas viena no otras, pierāda ne tikai Jaunā Derība, bet ari klasiskās kristīgās liturģijas un lielie “ticības apliecinātāji”, tādi kā Augustīns* un Luters. Neviena no šīm ticības apliecības formām nevar eksistēt bez pārējām. Taču tās ir arī teoloģiski jānodala. To nodalīšana sākas jau Jaunajā Derībā un tālāk turpinās baznīcas vēstures gaitā.
No εξομολογείσθαι τα αμαρτια (izsūdzēt grēkus) attīstījās liturģiskā grēksūdze un sakramentālā ticības apliecība, grieķu baznīcas εξομολογησίς un latiņu baznīcas confessio (kā daļa no grēku nožēlas sakramenta). No vārda ομολογείν, ticības ομολογία Jaunajā Derībā, ir radušies termini confiteri, confessor, confessio. Tie ieguva ari pavisam konkrētu nozīmi – “martīra kaps”, “konfesionāls raksts” un mūsdienu valodās arī “konfesija”, kuru pārstāv kāda konkrēta ticības apliecība. Trešā nozīme – Dieva slavēšana – laika gaitā tika atmesta un saglabājās vienīgi liturģiskajā valodā.
Mēs šeit tuvāk neapskatīsim to, kāda loma kristietībā piemīt confessio koncepcijai šī vārda plašākajā nozīmē. Tomēr būtu jāpiezīmē, ka kristīgās confessio koncepcijas ietekme sniedzas ievērojami tālāk par reliģijas sfēru, atspoguļojoties visā Rietumu kultūrā.
No kristīgās confessio koncepcijas grēksūdzes nozīmē ir izaugusi Eiropas cilvēka spēja atbildēt pašam par sevi, atskaitīties citu priekšā un aprakstīt savas visapslēptākās jūtas. “Grēksūdzes” ir kļuvušas par literāru formu, sekularizēutu grēksūdzes paveidu. Salīdziniet, piemēram, Augustīna un Ruso “Grēksūdzes”. Pat dzeja ir tikusi izprasta kā grēksūdze, kad Gēte apraksta savu darbu kā daļu no lielas grēksūdzes. Un arī confessio ticības apliecības nozīmē turpina pastāvēt sekularizētā formā – filozofiskas sistēmas un pasaules uzskati nereti tiek dēvēto par “ticības apliecībām.” Kristīgās confessio koncepcijas spēks ir tik liels, ka Rietumu cilvēks joprojām ir un paliek tāds, kas apliecina savu ticību, pat ja viņš jau sen ir atsacījies no kristīgās ticības pasaules.
Ar daudz plašāku un vispārinātāku kristīgās confessio koncepciju mēs sastopamies tad, kad cilvēks runā dzīvā Dieva atklāsmes spēkā, šādā runā. apvienojot gan grēksūdzi, gan ticības apliecību, gan Dieva slavēšanu. No šīs plašākās definīcijas mēs nošķiram confessio šī vārda šaurākajā nozīmē – kā baznīcas ticības apliecību. Šī ticības apliecība nav konkrēta cilvēka izrunātais, bet gan tas, ko saka Kristus baznīca. Ja tā ir jāizsaka konkrētam cilvēkam, tad viņš to dara kā baznīcas loceklis vai baznīcas vārdā.
Attiecībā uz šīs ticības apliecības saturu ir būtiski atcerēties, ka tā ir vienīgi ticības apliecība, nekas vairāk. Tajā nav ietverta nedz grēksūdze, nedz Dieva slavēšana, jo šie confessio aspekti izpaužas citās formās. Atšķirībā no grēksūdzes un no Dieva slavēšanas, kas tiek vērsta uz Dievu, baznīcas ticības apliecība ir vērsta arī uz cilvēku. Tieši šajā nozīmē vecākos Jaunās Derības formulējumus varētu saukt par ticības apliecībām. Senbaznīca apliecināja savu ticību Dieva un pasaules priekšā. Šāda ticības apliecināšana ir raksturīga tā dēvētajām ekumeniskajām ticības apliecībām un vēlāk arī reformācijas baznīcu konfesionālajiem rakstiem, kā arī atsevišķiem citiem dokumentiem, kuros baznīca ir centusies atspoguļot savu ticību kā pareizu kristīgu ticību. Lai cik lielas arī nebūtu formālās atšķirības starp šiem dokumentiem, tie pamatā tomēr ir vienoti. Būdamas baznīcas ticības apliecības, tās atšķiras no atsevišķu kristiešu personīgajām ticības apliecībām.**
* – Šo triju confessio savstarpējā saistība ir skaidri saskatāma Augustīna “Grēksūdze”.
** – Kad Eriks Petersons savā darbā Heis Theos noliedz to, ka agrīnās kristietības formulai Kyrios Jesus piemīt ticības apliecības raksturs, jo tā ir sarakstīta izsauksmes formā, viņš ignorē to, ka, saskaņā ar Rom.10:9, šī formula tika lietota – acīmredzot, Kristības gadījumos – kā ticības apliecība. “Ticības apliecībai” nepastāv nekādi formāli kritēriji, jautājums ir vienīgi par tās saturu. Formālā ziņā arī Augsburgas ticības apliecība ir kaut kas pilnīgi citāds nekā Apostalicum.
Ieskaties