Ticības Debešķīgais spēks

“Un, Viņam ar tiem runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un uztrauktus ļaudis, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi.” [Mt.9:18-26]

No šodienas Evaņģēlija lasījuma mēs redzam, ko var darīt ticība, kādu brīnišķīgus darbus tā paveic un kādu neaprakstāmu spēku tā demonstrē. Saskaņā ar evaņģēlistu Marka un Lūkas detalizētajiem aprakstiem, Kristus abus brīnumdarbus – sievietes dziedināšanu un priekšnieka meitas uzmodināšanu no mirušajiem – nepārprotami saista ar ticību. Tomēr no tā neizriet, ka, tā kā ticība vairs neparāda spēku dziedināt un augšāmcelt no miroņiem, tad tai vairs nav šī spēka.

Ticību no māņticības šķir kāds dievišķs apsolījums, pie kura pirmā var pieķerties. Tā kā ticīgajiem vairs nav apsolījuma, ka Dievs vēlas viņus izārstēt no visām slimībām un piecelt visus mirušos pirms Pastardienas, tad ticība šādā veidā vairs nevar pierādīt savu spēku. Bet mums nevajag domāt, ka šī iemesla dēļ ticībai ir mazāks spēks nekā pirmajā gadsimtā. Nē, tai joprojām ir tāds pats spēks. Un brīnumi, ko patiesā ticība tagad īsteno, ir neizsakāmi lielāki par visām slimību dziedināšanām un augšāmcelšanām no mirušajiem, par kurām runā evaņģēliji. Kurš gan var pilnībā saprast, cik brīnišķi darbojas patiesā ticība, kad tā sāk iesakņojas cilvēka sirdī? Tiklīdz viņš sāk ticēt, Dieva dusmas, kas bija vērstas līdz tam uz viņu, pēc tam tiek pārvērstas žēlastībā un labpatikā. Dievs piedod viņam visus grēkus un pasludina viņu par taisnīgu, par savu bērnu un par mūžīgās dzīvības mantinieku. Caur ticību cilvēks kļūst tik spēcīgs, ka viņš, tāpat kā Jēkabs, var cīnīties ar Dievu un Viņu pievarēt. Ticībai ir spēks atvērt Dieva sirdi, aizvērt elles un sodības durvis, atvērt Debesu un pestīšanas vārtus, ļaut Debesu pulkiem, tas ir, ticīgajiem, drošu vadību pa šīs pasaules ceļiem un tad kādu dienu tos visus pulcēt Debesu pilsētā.

Ticība neuzrāda šo brīnišķo spēku, neļaujot ticīgajam to kaut nedaudz pamanīt. Ticība parāda sevi kā “paļaušanos uz to, kas cerams, [kā] pārliecību par neredzamām lietām” [Ebr.11:1]. Ticība padara cilvēku dievišķā veidā pārliecinātu, ka viņš žēlastībā ir Dieva attaisnots. Tā piepilda viņu ar Dieva mieru un dod viņam Svēto Garu viņa sirdī kā attaisnošanas un pestīšanas ķīlu un zīmogu. Ticība cilvēkā rada arī jaunu sirdi. Tā attīra sirdi no dabiskās mīlestības uz grēku, iedēsta tajā patiesu naidu pret visu, kas nepatīk Dievam un kas ir aizliegts Viņa Vārdā, un dod personai spēku nopietni cīnīties pret visiem grēkiem un mīlēt Dievu kā visaugstāko labumu. Ikviens, kurš stāv patiesā ticībā, var pārvarēt visu naidu pret saviem vissmagākajiem ienaidniekiem, tāpēc viņš mīl viņus no visas sirds, aizmirstot viņu apvainojumus un dāvājot viņiem tikai to labāko. Viņam var pietrūkt visu to zemes lietu, kurās dabiskais cilvēks meklē savu laimi, tomēr viņš var būt priecīgs, jo zina, ka viņš žēlastībā stāv kopā ar Dievu. Viņš necenšas kļūt bagāts, bet, ja bagātība tomēr nonāk pie viņa ar Dieva svētību, viņš nepiesaista tai savu sirdi, bet tā vietā cenšas darīt ar to labu, žāvējot nabadzīgo asaras un palīdzot virzīt uz priekšu Dieva Valstību. Ticība padara cilvēku tik pārliecinātu par viņa pareizo stāvokli attiecībās ar Dievu, ka viņu nevar satricināt pat tad, ja visi pasaules gudrie un svētie cilvēki viņu nosoda kā dumju un pieviltu. Viņa ticība padara viņu tik drosmīgu, ka viņš vairs nebaidās no pasaules, pat ja tā viņu apkrauj ar nicinājumu, draudiem un vajāšanām. Vajadzības gadījumā viņš ir pat gatavs mirt par savu ticību Dievam par godam. Ak, cik gan liels ir ticības Debešķīgais spēks!