Ticības izpratne luteriskajā un reformēto konfesijās
Jau iepriekš norādījām, ka jēdziens ticība acumirklī var mainīties tad, kad Evaņģēlijs vairs netiek uztverts vienīgi kā žēlastības apsolījums par grēku piedošanu Kristus dēļ. Tad ticība vairs nav tikai cilvēka atbilde šim apsolījumam, tātad tā vairs nav tikai uzticēšanās Dieva žēlastības apsolījumam, bet gan tai jābūt vienlaikus arī atbildei uz Evaņģēlijā ietverto bausli. Tādējādi ticības jēdziens pietuvojas paklausības jēdzienam.
Nav nejaušība, ka reformēto teoloģija kopš Kalvina laikiem izjūt sevišķu patiku pret Jaunajā Derībā tikai retumis sastopamo (Rom.1:5; 16:26) ticības paklausības jēdzienu, kurš nekādā ziņā neizsaka visu ticības būtību tās bibliskajā nozīmē.
Kalvina mācībā, atbilstoši viņa centieniem, cik vien iespējams, uzturēt spēkā atšķirības starp bauslību un Evaņģēliju Lutera izteiktajā nozīmē, parādās nopietna vēlēšanās balstīt ticību, vispirmām kārtām, Evaņģēlija žēlastības vārdā. Viņš definē ticību kā mums dāvātās Dieva tēvišķīgās labvēlības atziņu. Tomēr arī tur, kur viņš visciešākajā veidā saista ticību ar žēlastības vārdu, Kalvins nespēj aizmirst, ka nepelnītās žēlastības apsolījums gan ir svarīgākais Dieva vārdā, taču tas vēl nav viss Dieva vārds:
“Lai arī ticība atzīst Dievu par patiesīgu ikvienā Viņa vārdā, pavēlēs, aizliegumos, apsolījumos vai draudos; lai arī ticība paklausīgi uzņem šīs pavēles, ievēro aizliegumus un ņem pie sirds Viņa soda piedraudējumus, tomēr ticība pa īstam sākas tikai ar apsolījumu. Apsolījumā ir ticības pamats un galamērķis.”
Nevis kā atkrišana no Kalvina, bet gan kā viņa domu pilnveidošana vērtējams tas, kā 1647.gada Vestminsteras ticības apliecība definē “pestījošo ticību”: šī ticība ietver sevī, pirmkārt, visa Svēto Rakstu satura kā patiesības pieņemšanu un, otrkārt, pareizu nostāju pret katru atsevišķu Rakstu vārdu, proti, paklausību baušļiem, izbailes soda draudu priekšā un apsolījumu uzņemšanu.
Ja vēlāk tiek piezīmēts, ka šīs ticības svarīgākie akti ir Kristus pieņemšana, paļaušanās uz Kristu kā taisnošanas, pestīšanas un mūžīgās dzīvības pamatu, tas, protams, ir zīmīgs atgādinājums par reformācijas sākotnējo ticības jēdzienu, un tomēr tas viss nemaina faktu, ka pestījošā ticība šai izpratnē ietver vēl ko citu, ne tikai uzticēšanos apsolījumam. Tas izriet arī no šīs pašas ticības apliecības 11. nodaļas, kura runā par taisnošanu. Tajā sacīts, ka Dievs ticīgajiem pielīdzina par taisnību nevis pašu ticību, ne ticības aktu, nedz ari kādu citu evaņģēliskas paklausības piepildījumu, bet gan paklausību Kristum un gandarīšanu Viņam. *
Tā runāt par ticību var tad, ja Evaņģēlijs satur vēl ko citu, ne tikai nepelnītas žēlastības apsolījumu. Ja Dieva bauslības pasludināšana pieder Kristus “īpašajam darbam”, ja Jēzus kā Pestītāja būtībai pieder tas, ka Viņš ir bauslības patiesais izskaidrotājs, un līdz ar to ari tās autoritatīvais pasludinātājs, tad paklausība Viņa bauslim savā būtībā ir vienota ar uzticēšanos Viņa žēlastības vārdam un pestījoša ticība sevī ietver abas šīs daļas. Ja, atceroties Karla Bārta vārdus, “līdzās Evaņģēlijam” “kā tās pašas mūžīgās žēlastības vārds tādā pat godā stāv bauslība”, tad ticīga cilvēka nostāja pret šiem vārdiem būtu izsakāma šādi:
‘Tā kā cilvēks pastāvīgi ir atkarīgs no Dieva kā sava Radītāja un Kunga un radītais saprāts ir pilnīgi pakļauts neradītajai patiesībai, mūsu pienākums ir caur ticību ar savu intelektu un gribu paklausīt Dievam, kad Viņš atklāj mums sevi. Bet par šo ticību, kura ir cilvēka pestīšanas iesākums, vispārējā baznīca apliecina: ticība ir tikums, caur kuru mēs ar Dieva žēlastības pamudinājumu un palīdzību ticam, ka tas, ko Viņš mums atklāj, ir patiesība un ne tādēļ, ka mūsu saprāta dabiskā gaisma atzīst Dieva atklāsmes iekšējo patiesību, bet gan paša Dieva autoritātes dēļ, kas sevi atklāj un kas nekad nevar maldīties, nedz arī pievilt mūs. Jo ticība, kā apliecina apustulis, ir droša palaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamam lietam” (Ebr.11:1).
No reformēto baznīcas viedokļa pret šo ticības definīciju nevarētu iebilst gandrīz ne vārda. Tā ir Vaticanum definicija. Kalvins saskatītu kļūdu tajā, ka pilnīgi netiek ņemts vērā žēlastības apsolījums. Taču, ielūkojoties Karla Bārta credo, redzams, ka XX gadsimta reformēto teologs savos priekšlasījumos, kuros viņš savu klausītāju, reformēto, priekšā programmatiski izklāsta savu dziļāko dogmatisko pārliecību, spēj definēt ticības jēdzienu bez jebkādas norādes uz to, ka ticība ir atbilde uz nepelnītās žēlastības apsolījumu, uzticības pilna tās Dieva apžēlošanās pieņemšana, kas mums dāvāta Jēzū Kristū. Bārta darbā lasām, ka ticība ir
“visupirms, atzīšanas akts, kurā tiek pieņemta cilvēkam sniegtā Dieva patiesība noteiktu, Dieva atklāsmē iegūtu atz1ņu veidā. Tātad ticība ir izšķiršanās: neticības izslēgšana, katras šai patiesībai pretī stāvošas pretestības pārvarēšana, dievišķās patiesības eksistences un nozīmes apstiprināšana. Cilvēks tic. Un tātad cilvēks pieņem šo lēmumu, credo. Taču nevis tā, ka Izšķiršanos izdarītu cilvēks, un ne veids, kā viņš to dara, viņa izjūtas, viņa griba, eksistenciālā aizrautība, ar kādu viņš izdara šo izšķiršanos, piešķirtu ticībai tās nopietnību un spēku. Gluži pretēji, ticība dzīvo no sava objekta. Tā dzīvo no aicinājuma, uz kuru atbild tādēļ un tik tālu, cik šis aicinājums ir Dieva aicinājums: credo in unum Deurn… et in Jesum Christum… et in Spiritum Sanctum. Ticības spēks un nopietnība ir ar pašu Dievu identiskās patiesības spēks un nopietnība, kuru ticīgais ir dzirdējis noteiktu ticības patiesību, ticības tēžu veidā… Un arī šīs patiesības atklāsme ir nepelnīta, ticīgam cilvēkam visādā ziņā. tā ir dāvana… Ar savu izšķiršanos cilvēks top paklausīgs Dieva lēmumam, kuram viņš tic.”
Nav šaubu, ka šī ticības definīcija ir tuvāka Vatkanum ticības jēdzienam nekā. Lutera dotajai definīcijai. Pats Luters, visādā ziņā, būtu spriedis šādi: viņš būtu saskatījis, ka šajā definīcijā iztrūkst tas, kas kristīgajā ticībā ir pats būtiskākais, proti – neapgāžama paļāvība apso1ījumam par Dieva apžēlošanos Kristus dēļ.
No otras puses, droši vien katrs katoļu teologs būtu gatavs pievienoties Bārta credo definīcijai. Jo to, ka Dieva patiesības pasludinājums un līdz ar to arī ticība ir nepelnītas Dieva dāvanas, katoliskā teoloģija neapstrīd. Tā ļoti labi zin, ka “Dievs ir ticības autors reizē objektīvi un subjektīvi”, tai pašā laikā Bārts no savas puses vaļsirdīgi atzīst, ka ticība, lai arī tai ir dievišķa izcelsme, tomēr reizē ir arī cilvēka darbs. ** Lai cik dziļas atšķirības, lai cik nepārvaramas pretrunas pastāvētu starp katoļu dogmatiku un Bārtu, starp Bārta reprezentēto reformēto baznīcu un pāvesta baznīcu, šeit, ticības jēdziena izpratnē, viņu starpā pastāv pārsteidzoša radniecība un kopīgs pretstats luterismam.
Luteriskajai teoloģijai pilnīgi skaidri jāatzīst un atklāti jāformulē šī pretruna. To darot, mēs vienlaikus konstatējam, ka arī mūsu baznīca pastāvīgajās pretrunās ar šo konfesiju mācību baznīcas dzīves praksē un baznīcas pasludinājumā kopš XVIII gadsimta daudzkārt aizmirsusi un atstājusi bez ievērības Evaņģēlija sākotnējo jēgu un līdz ar to arī evaņģēliskās ticības būtību. Arī mums ir nācies pieredzēt, kurp ved Evaņģēlija pārvēršana morāles mācībā. Vai gan visu no reformācijas izaugušo baznīcu kopīgajai pieredzei nevajadzētu likt mums no jauna uzklausīt Konkordijas formulas brīdinājumu, kas runā par nepareizu Evaņģēlija izpratni, “caur kuru Evaņģēlijs atkal tiek padarīts par bauslības mācību, tā aizēnojot Kristus nopelnu un Svētos Rakstus, nolaupot kristiešiem patieso mierinājumu un no jauna atverot durvis pāvestībai”?
Jāatzīst, ka mūsu baznīcas ticības apliecība šai ziņā ar pravietisku skatu raksturo tās smagās slimības simptomus, kurā evaņģēliskā kristietība vēlāk ir nonākusi. Ir vērts kaut reizi pamatīgi pārdomāt, vai arī šīs slimības cēlonis nav ticis pareizi atpazīts. Tad visubeidzot cēlonis būtu meklējams nevis piētisma un apgaismības maldos, bet gan tai apstāklī, ka jau XVI gadsimtā Lutera reformatoriskā Evaņģēlija un ticības izpratne tikusi aizēnota ar jaunu bauslības un Evaņģēlija sajaukšanu.
* – Ka ticības pielīdzināšana šeit tiek noraidīta, izskaidrojums tādējādi, ka ticība tiek saprasta kā paklausības pildīšana. Salīdzinājumā ar Bārta jēdzienu “Jēzus Kristus ticība”.
** – “Tieši ticība zin, ka no tās tiek prasīts, lai šī ticība kā cilvēka darbs pastāvētu paklausībā.” Salīdz. arī: “Šajā Evaņģēlijā [Mt.19:27-20:16] par ticību vienmēr tiek runāts kā par cilvēka paklausību, par viņa darbu, rīcību un veikumu… Mēs varam sacīt un mums jāsaka: par ticību šeit tiek runāts kā par cilvēka darbu.”
Ieskaties