Ticības paklausība
Ja mēs tagad pievēršamies draudzes celsmei, tad tā nav, piemēram, pāriešana no teorijas uz praksi, bet gan runa ir par kristīgo draudzi, kuras garīgais centrs un katram redzamais un dzirdamais izpaudums ir dievkalpojums. Teorijas un prakses nodalīšana, to pielietojot teoloģijas un draudzes attiecību raksturošanai, aplami attēlotu tieši šo draudzes empīriski garīgo centru.
Kļūdainā teorijas un prakses nodalīšana, kas ir pretrunā ar kristīgās draudzes būtību mūsdienās, aizvien no jauna izpaužas visdažādākajās sakarībās. Tā vienīgi rodas noteiktas problēmas, kuru risināšanai tad tiek izvērsts teoloģiskais darbs, veidojot teorijas, lai tādējādi gūtu šo problēmu risinājumus un to piedāvājumus. Tad kā uzdevums izvirzās “tilta celšana”, kam jāatklāj izpratne, raugoties uz vēsturiskajām pārmaiņām.
Pielietojamība parādās kā uzdevums pārvērst ticības tēzes (kas tiek uztvertas kā dominējošās atziņas cilvēka apziņā) sevi manifestējošā rīcībā. Sapratnes sasniegšana, vērtējot pēc piekrišanas pakāpes, un rīcības pozitīvi rezultāti, vērtējot tos pēc publiskas atzinības pakāpes, tad kļūst par teoloģiskā sprieduma un baznīcas lēmuma lielākoties nereflektētiem kritērijiem. Tādējādi jau teorijas nodalīšana no prakses, pielietojot to baznīcas dzīves realitātē, ir iemesls teoloģisko kritēriju samainīšanai, kam ir vērā ņemamas sekas.
Ka šādas samainīšanas dēļ teoloģija var nomaldīties sava laika aktualitātēs, pastāvīgi cenšoties sekot laikam bet nekad neatrodoties laika augstumos, to nav grūti saskatīt. Bet dziļāk sniedzas apsvērumi, kad domājam par to, ka ticībai pretī nestāv vienīgi saprašanas grūtības, bet gan neticība, kas pēc savas būtības ir cita ticība.
Līdzīgi tas ir ar jaunu normu meklējumiem jaunās situācijās, meklējot risinājumus jaunām problēmām; šeit jārunā par paklausību Dieva bauslībai. Bet ticība un paklausība bibliskajā izpratnē neatrodas cēloņa un seku cēloņsakarībā. Drīzāk tie veido vienotību, ko apvienojis Dieva vārds.
Ja netiek ņemts vērā šis Dieva vārda, tā uzklausīšanas un paklausīšanas kopsakars, kā arī ticība, tad neizbēgami nokļūst sapratnes jautājumu psiholoģizēšanā un kristīgas darbošanās problēmu moralizēšanā vai arī politizēšanā laikā. Tas, kas ir pamats un ir klātesošs un darbojas, tiek aizstāts ar nebeidzamiem pamatojumu meklējumiem. Bet pareizā izpratnē, pastāvot Gara īstenībai, runa nevar būt par pamatojumiem, bet gan par atšķiršanu un izšķiršanos. Ticība nav iespējamība, ko cilvēks var izvēlēties, bet gan īstenība, kurā tas atrodas.
Ieskaties