Ticības spēks

Jauna sieviete atved pie vecākiem ciemos savu līgavaini. Pēc pusdienām māte pačukst tēvam, lai viņš iepazīstas ar jauno cilvēku labāk un izdibina ko vairāk par pieklājības frāzēm. Tā tēvs meitas līgavaini ieaicina savā kabinetā un jautā:

– Jaunais cilvēk, ar ko jūs nodarbojaties?

– Es studēju teoloģiju, tas atbild.

– Hm, tas ir jauki. Bet kā jūs domājat nodrošināt manai meitai pietiekami lielu māju un labus dzīves apstākļus, pie kādiem viņa ir pieradusi? skeptiski jautā tēvs.

– Es turpināšu cītīgi studēt, un gan jau Dievs parūpēsies, nešaubīdamies atbild līgavainis.

– Un kā jūs esat nodomājis nopirkt vismaz skaistu saderināšanās gredzenu, kādu mana meita taču noteikti ir pelnījusi? neatlaižas tēvs.

– Nu, es turpināšu cītīgi studēt, un gan jau Dievs gādās, nesatricināmi mierīgi atbild jauneklis.

– Un bērni? tēvs kļūst nedaudz satraukts. Kā jūs esat nodomājis gādāt, lai viņiem nekā netrūktu un lai viņi varētu mācīties labākajās skolās?

– Neuztraucieties, ser, es turpināšu studēt, un Dievs noteikti palīdzēs, jauneklis ir pārliecināts.

Visa turpmākā saruna norit apmēram tādā pašā veidā. Kad abi vīrieši atgriežas dzīvojamajā istabā, māte neuzkrītoši, bet ieinteresēti jautā tēvam:

– Nu, kā ir?

– Jāsaka, ka jaunajam cilvēkam ir visai miglains priekšstats par savu nākotni un ģimenes dzīvi, atbild tēvs. Bet vispār ir jāatzīst, ka viņš ir jauks puisis, jo stipri tic, ka es esmu Dievs.