Tikai Svētie Raksti dāvā īsto iepriecinājumu

“Lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.” [Rom.15:4]

Tāds ir Dieva mērķis ar Svēto Rakstu vārdiem, proti, lai mēs no tiem gūtu ne tikai zināšanas savam prātam, bet pāri visam nepieciešamo labumu un spēku dzīvei, lai “izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību”. “Izturība un ieprieca” šeit nozīmē to izturību un iepriecu, ko dod Svētie Raksti, to sniedzot mums gan ar vārdiem, gan piemēriem, ja pareizi tos lasām un studējam.

Kā jāsaprot vārdi – “iegūt cerību”? Vispirms mums jāsaprot, ka “cerība” nozīmē ticīgo cerību, kas sniedz viņiem glābšanu un mūžīgo svētlaimi. Bet cerība, ko gūst no Svēto Rakstu sniegtās izturības un iepriecas, galvenokārt rodas tad, kad esam bēdās un pārbaudījumos un lasām Svēto Rakstu žēlastības pilnos apsolījumus, kā arī, kad uzlūkojam brīnišķīgos piemērus par cilvēkiem, kam bijušas ilgas un rūgtas ciešanas, kuras tie panesuši ar pacietību, gaidīdami uz To Kungu, un visbeidzot tikuši vainagoti ar godības pilnām beigām. – Tas sniedz mums iepriecu, ko smeļam Rakstos.

Mēs mācāmies pacietīgi un neatlaidīgi gaidīt uz To Kungu un cerēt, ka pēc visām ciešanām sasniegsim svētīgu galu. Mēs mācāmies ticēt, ka Tas Kungs joprojām būs tas pats uzticīgais Dievs, kas iepriekš, un Viņš mums parādīs to pašu žēlastību, ko mūsu tēviem. Mēs mācāmies ticēt, ka ar gaidīšanu nepaliksim kaunā.

Vārdi “izturība” un “ieprieca” atklāj, ka mums būs jāpiedzīvo ciešanas un pārbaudījumi, un tikai ar tām mēs iepazīsim un novērtēsim īstu Svēto Rakstu iepriecu. Bez ciešanām un raizēm visi Svēto Rakstu mierinošie teksti kļūst pavisam nespēcīgi un nederīgi. Tieši pārbaudījumos Svēto Rakstu ieprieca kļūst spēcīga un dod cerību un pacietību.

Taču tikai Svētie Raksti dāvā īsto iepriecinājumu, jo, tiklīdz mēs izlaižam Dieva vārdu no savām acīm, šī gaisma vairs nespīd mūsu pārbaudījumos. Vienīgi ar Svēto Rakstu sniegto izturību un iepriecu šī cerība ciešanās top stipra. Ilustrēsim to ar dažiem piemēriem un ieraudzīsim Svēto Rakstu doto iepriecinājumu.

“Par Ījaba pastāvību jūs esat dzirdējuši,” saka Jēkabs. Ījaba stāstā mēs redzam, cik briesmīgi tika mocīts šis Dieva draugs. Pirmkārt, viņam tika laupīts viss, kas tam virs zemes bija dārgs. Sātans “piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem”. Pēc tam viņa sieva un kaimiņi nievāja un nicināja viņu.

Kad saprotam, ka visu šo laiku Tas Kungs joprojām bija Ījaba žēlsirdīgais Draugs un vēlāk deva viņam divreiz vairāk labklājības un liecību, ka viņš bija taisnīgs utt., tad no tā mēs gūstam pamācību un mierinājumu. Mēs jaušam, ka arī mēs cauri visām savām ciešanām varam palikt ciešā draudzībā ar Dievu un varam saņemt atvieglojumu un iepriecu pēc Dieva labā prāta, pēc šīs dzīves gūstot svētīgu galu.

Ņem vērā Ābrahāma ilgo pārbaudījumu un to, ka viņš beigās saņēma tik bagātu svētību. Dievs bija devis viņam apsolījumu, ka viņš kļūs par lielas tautas tēvu, un līdz simts gadu vecumam Dievs tam lika gaidīt pēcnācēju. Un, kad beidzot “apsolījuma dēls” bija dots, Tas Kungs viņam pavēlēja to upurēt kā dedzināmo upuri. Kāds smags pārbaudījums! Tomēr mēs redzam, cik brīnišķīgi Dievs piepildīja Savu apsolījumu! Redzi, kāds liels un brīnišķīgs bija Ābrahāma dzimums. Pat Dieva Dēls bija tam piederīgs pēc miesas!

Vēl viens piemērs: Dāvids bija vīrs pēc Dieva prāta [Ap.d.13:22]. Un tomēr, kādas neizteicami rūgtas lietas viņam bija jāpiedzīvo! Piemēram, kad viņš – svētais pravietis – bija tik smagi kritis, ka viņš kļuva par acīmredzamu piedauzību un deva iemeslu nievāt Israēlu un par viņu runāja visu neticīgo mutes, arī Dāvida paša dēls sarīkoja dumpi un padzina viņu no troņa. Un, kad lepnums reiz viņu mudināja skaitīt visus savus ļaudis, par to viņš tika smagi sodīts. Tas Kungs piemeklēja grēcīgos ļaudis ar mēri, kas nogalināja septiņdesmit tūkstošus cilvēku, un Dāvidam bija jāuzskata sevi par visu šo cilvēku nāves iemeslu [1.Lku.21]. Bet vai Dāvida lielākā vēlme nebija kļūt par svētību savai tautai?

Ak, cik briesmīgi Dievs var mocīt Savus visdārgākos draugus! Tagad pats Dāvids uzlūkoja sevi vienīgi kā pārbaudījumu savai tautai – vienreiz viņa smagās krišanas dēļ, citreiz jau pieminētā lepnības darba dēļ. Un tomēr Dāvids netika atmests. Nē, viņam tika dota tik liela žēlastība, ka pat Dieva Dēls virs zemes lietoja Dāvida vārdus, lai izteiktu Savas dziļākās jūtas, jā, pat Savas rūgtās krusta ciešanas. Tāda ir Svēto Rakstu ieprieca.

Šādi piemēri katrā ziņā stiprinās mūsu cerību, tā ka rūgtākajos mirkļos mēs paturēsim stipru savu paļāvību neparastajam un uzticīgajam Dievam. Jaunā Derība nemitīgi atsaucas uz Kristus ciešanām, lai skaidri parādītu, kā Viņš cieta un pēc visām Savām sāpēm iegāja godībā.

“Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē,” aicina apustulis, “un raudzīsimies uz Jēzu,.. kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis,.. un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. Ņemiet vērā To,.. lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami” [Ebr.12:1-3]. Tāda ir Svēto Rakstu ieprieca, kurā mums jāmācās izturība, lai mūsu cerība paliktu nešaubīga līdz galam.