Trešā svētdienā pēc Lieldienas jeb līgsmošanas svētdienā

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. [Jņ.16:16-23]

Mīļie draugi, šis svētais evaņģēlijs pieder, pirmkārt, mūsu svētās ticības otrajam mācību gabalam (artikulam), kur mēs sakām: “Es ticu iekš Jēzu Kristu, Dieva vienīgu piedzimtu Dēlu, mūsu Kungu,kas ir cietis apakš Pancia Pilata, krustā sists, nomiris, aprakts, zemē tapis iekš elles, trešā dienā atkal izcēlies no miroņiem.”

Jo šeit Jēzus Kristus saka saviem mācekļiem, ka mazu brīdi tie Viņu redzēs, tas ir, Viņš cietīs lielas mokas un sāpes, tiks sists, kults, šausts, nievāts, mēdīts, izsūnīts, tad krusta koka pienaglots, tur nomiris tiks aprakts (apglabāts), trīs dienas un trīs naktis paliks zemē, un mācekļi Viņu vairs neredzēs.

Tad Jēzus saka atkal par mazu bŗīdi, kad jūs Mani redzēsiet, tas ir, kad Es augšāmcelšos trešajā dienā no miroņiem, tad Es jums parādīšos, jūs mani redzēsiet ar savām acīm, es ar jums un jūs ar mani runāsiet, un jūs no sirds priecāsieties un būsiet līgsmi, ka mēs atkal satikāmies.

Bet tāpat kā Jēzum Kristum, mūsu Kungam un Galvai, šajā pasaulē bija jāpieredz mūsu grēku dēļ lielas mokas un sāpes un pat rūgtu nāvi, ka “Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei,” [Fil.2:8] un ar prieku izpildījis Dieva prātu, [Ps.40:9] tāpat arī Viņa mācekļiem šajā pasaulē un vārgo zemē ir jāpieredz daudz nelaimes, “jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.” [Rom.8:17]

Tāpēc šis svētais evaņģēlijs pieder arī trešai lūgšanai, kurā mēs lūdzam: “Mūsu Tēvs Debesīs, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes.”

Kad mēs nelaimēs un bēdās raudam un kaucam, tad mums jāiepriecinās ar Dieva prātu un jādomā – Redzi, Dievs grib, ka tu ciet šīs bēdas un pieredzi šādu nelaimi. “Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!” [Ps.42:12; Ps.43:5]

Mums būs tā lūgt un sacīt:

Tavs prāts lai notiek kā pēc šim,
Virs zemes, kā iekš Debesim,
Dod bēdu laikos pārciesties,
Un tavam prātam padoties,
Savaldi mūsu ļaunu mies`,
Tā negrib tevis klausīties.

Un mums arī jāpriecājas par to, ka Jēzus Kristus mums savu žēlīgo vaigu atkal liks redzēt, mūs ar savu palīdzību iepriecinās, un pēc, kad mūsu stundiņa nāks, mums dos žēlīgu galu, un ar žēlastību no šīs bēdu pasaules uzņems pie sevis Debesīs.

Tādēļ pieder šīs evaņģēlijs arī septītai lūgšanai, kad mēs sakām: “Mūsu Tēvs Debesīs, atpestī mūs no visa ļauna.”

Tad nu mēs no šī svētā evaņģēlija gribam tagad apdomāt un mācīties: Kāpēc nelaime un bēdas, ko piesūta pats Dievs, tiek nosauktas par mazu brīdi.

Kungs Jēzus! kas pats trūkumu,
Un dažu bēdas dieniņu,
Mūs mācīdams panesi,
Šeit laicīgi,
Mūs uzturi,
Un tur mums žēlīgs esi, Āmen.

Mūsu nelaimes un bēdas, kuras mums piesūta Dievs pēc sava žēlīgā prāta, lai arī ilgi mūsu acu priekšā stāv, tomēr ir tikai viens mazs brīdis, kad mēs pieminām Jēzus Kristus rūktās mokas un sūrās ciešanas, kuras Viņš pats nosauc par mazu brīdi, kad jūs mani neredzēsiet.

Viņš grib sacīt: Mani mīļie mācekļi! Vienu mazu brīdi es tikšu nodots saviem vaidiniekiem, atrauts no jums un pienaglots pie krusta koka. Tomēr nebēdājieties, jo pēc maza brīža jūs mani atkal redzēsiet, kad Es augšāmcelšos no miroņiem un jūs līgsmosiet no visas sirds.

Apdomā nu, tu Dieva bijātājs, kuram Dievs piesūtījis bēdas un nelaimi, es saku, apdomā, ko tavs Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus ir tevis dēļ cietis.

Viņš cieta bez mitas. Jo naktī Viņš tika sagūstīts kā zaglis, rīta garumā apsūdzēts, ap trešo stundu nikni šausts, ap sesto stundu pie krusta piesists, ap devīto stundu miris un vakarā aprakts.

Viņš cieta visur, kur Viņš bija. Ģetzemanes dārzā mācekļi Viņu pameta vienu, karavīri Viņu saistīja, augstā priestera namā gauži sita, Pilāta soda namā šaustīja, Heroda pilī apmēdīja un apsmēja un karātavu kalna galā pie krusta piesita un nokāva.

Cieta visa Jēzus Kristus miesa. Galva tika pušķota ar ērkšķu kroni tā, ka Dievam žēl, asinis tecēja, šīs asinis tika piebļautas ar daudz un dažādiem izsmejošiem vārdiem, mute ar žulti un etiķi dzirdināta, kamieši (pleci) ar grūtu (smagu) krusta koku nospiesti, rokas izstaipītas un ar naglām caurkaltas (caururbtas) līdz ar kājām un sirds izkusa kā vasks, miesā sastinga asinis un sāns sadurts ar šķēpu. Ar savām acīm Kungs Jēzus Kristus mūsu Pestītājs, karādamies pie krusta koka, redzēja karavīrus Viņa drēbes savā starpā dalam un metam kauliņus par Viņa svārkiem.

Viņš cieta no ikkatra. Jūdu apsūdzēts, pagānu pazudināts un draugu pievilts – viens pats atstāts un aizliegts, vaininieku pūlēts (mocīts), plūkāts un nomaitāts kā visniknākais blēdis.

Sāpes Viņam darīja vīŗi un sievas, kungi un kalpi, ar vienu vārdu sakot, visa pasaule, visi ļaudis, jauni un veci, lieli un mazi, bagāti un nabagi, vācieši un latvieši! Jā! Debesu Tēvs mūsu dēļ tik bargi uzlūkoja savu Dēlu, ka asinis kā sviedri Viņam caur ādu izspiedās un pilēja uz zemi, un Eļļas kalnā Kungs Jēzus no sirds vaidēja un sacīja: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.” [Mt.26:38] Un karādamies pie krusta Viņš brēca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” [Mt.27:46]

Uzlūko nu, mans draugs, še savu nelaimi un savas sāpes un mokas. Vai arī tava nelaime ir tik liela, kā Jēzus Kristus mokas un sāpes? Patiesi, tavs bēdas un nelaime ir tik vielga, kā spalviņa pret svina birkavu (sens lielākais svara mērs), un kā pīslis pret augstu smilšu kalnu.

Iepriecini pats savu sirdi un saki: “Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī?” [Ps.42:12] Ja Jēzus Kristus mūsu Pestītājs visās vietās, visā miesā, katrā brīdī un no visiem cilvēkiem cietis tik daudz moku un grūtas sāpes, mīlēdams tevi, mana dvēsele, kāpēc tad tu savā nelaimē negribi būt pacietīga, un panest nastu, ko Debesu Tēvs tev uzliek un tev par labu redz.

Saki nu līdz ar svēto ķēniņu Dāvidu: “Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu Tā Kunga Vārdu.” [Ps.116:13] “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” [Mt.16:24]

Tādējādi, redziet, jūsu nelaime ir nieks (lēta lieta) un mazs brīdis.

To jūs, Dieva bērni, vēl labāk nomaniet, kad apdomājiet savu grēku pulku (daudzumu). Mācekļi šajā evaņģēlijā arī nav bez grēkiem, jo nesaprata, ko Kristus viņiem sacīja. Ak, mans draugs, “nav taču neviena cilvēka, kas negrēko.” [1.Ķēn.8:46] Ikkatram būs sūdzēt un sacīt: “Es esmu grēkojis pret To Kungu!” [2.Sam.12:13] “Man grēku ir vairāk, nekā smiltis jūras krastā!” [Manases lūgšana] “Kas drīkst teikt: es esmu šķīsts savā sirdī un tīrs no visiem grēkiem?” [Sal.pam.20:9] “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” [Rom.3:23] Tā saka svētais apustulis Pāvils.

Ja gribi sodīt mūs, ak Dievs!
Uz mūsu grēkiem skatīties;
Kas var priekš tevīm stāvēt?

Pār visām lietām ņemiet to vērā, ka bezdievīgie savā lielajā priekā kļūst noskumuši. Dažs plītnieks, līksmodamspie savas kannas, iesāk ar citu bārties, bārdamies izrauj nazi un otru nodur. Tad prieks pārtop lielās skumjās.

Neviens vēl ne ir izsacījs,
To prieku ko Dievs sataisījs,
To būs mums tiešām gaidīt.

Tavas nelaimes pastāv tik mazu brīdi, ja tu domā par lielo prieku un līksmību, kas sekos tavām bēdām. Tava nelaime ir laicīga, bet tavs prieks būs mūžīgs. Svētais apustulis Pāvuls saka: “Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums.” [Rom.8:18]

Kā sieva priecājas, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, un vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka nu viņa var ar bērniņu spēlēties un viņš dāvā tai arī smieklus, tāpat līgsmosi tu viņā (tajā) pasaulē, kad Jēzus Kristus “pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai.” [Fil.3:21]

Tu priecāsies, jo ar Dievu, ar visiem svētajiem eņģeļiem un visiem Dieva bērniem būsi mūžīgā mīlestībā un draudzībā, un tu skatīsi Dievu, tavas acis Viņu redzēs, un ne jau ka svešinieku. [Īj.19:26-27] “Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr.” [1.Tes.4:17]

Tāpēc tev viss pavēlēts ir,
Tēvs, ko tu grib` to man piešķir`
Dod daudz, dod mazumu;
Dod tikai dvēslei svētību,
Tad teikšu tev ar priecību, Āmen!