Trešais gavēņa sprediķis par Jēzus Kristus ciešanām

Mācību par Jēzus Kristus smagajām ciešanām un sevišķi par apustuļa Pētera grēkiem, par ko ir trešais gavēņa sprediķis, mums ir uzrakstījuši svētie evaņģēlisti.

Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis. Šis māceklis augstajam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pilī. Bet Pēteris palika ārpusē pie durvīm stāvot. Tad otrs māceklis, kas augstajam priesterim bija pazīstams, iznāca ārā, runāja ar durvju sargu un ieveda Pēteri iekšā. [Jņ.18:15-16] Tur stāvēja kalpi un sulaiņi, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts [Jņ.18:18] Pēteris apsēdās pie sulaiņiem noskatīties, kā viss beigsies. [Mt.26:58] Un, kad Pēteris bija pils pagalmā, nāk viena no augstā priestera kalponēm un, redzēdama Pēteri sildāmies, to uzlūkoja un sacīja: [Mk.14:66-67] “Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti. [Mt.26:69] Vai arī tu nepiederi pie Viņa mācekļiem?” [Jņ.18:25] Bet tas Viņu aizliedza, sacīdams: “Sieva, es Viņu nepazīstu. [Lk.22:57] Es nesaprotu, ko tu runā.” [Mt.26:70]

Augstais priesteris vaicāja Jēzum par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību. Jēzus viņam atbildēja: “Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un Templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni. Ko tu Mani jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis; tie zina, ko Es esmu teicis.” Kad Viņš to bija teicis, viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja, Jēzum iesita vaigā, sacīdams: “Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?” Jēzus viņam atbildēja: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Tad Anna Viņu sasietu sūtīja pie augstā priestera Kajafas.)

Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. [Jņ.18:19-25] (Mazu brīdi pēc pirmās aizliegšanas dziedāja gailis,) kad viņš bija izgājis vārtu priekšā. Un, kāda cita (kalpone), ieraudzījusi viņu, saka tiem, kas tur bija: “Šis arīdzan bija ar Jēzu Nacarieti.” [Mt.26:71] Citi viņam sacīja: “Vai arī tu nepiederi pie Viņa mācekļiem?” [Jņ.18:25] “Arī tu esi no viņiem.” [Lk.22:58] Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: “Es to Cilvēku nepazīstu. [Mt.26:72] Cilvēk, es neesmu. ” Un pēc kādas stundas cits to apstiprināja, sacīdams: “Patiesi, arī šis ir bijis pie Viņa, jo tas arī ir galilietis.” [Lk.22:58-59] “Patiesi, arī tu esi viens no tiem, jo tava valoda jau nodod tevi.” [Mt.26:73] Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris bija nocirtis ausi, vēl saka: “Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā?” [Jņ.18:26] Un viņš sāka lādēties un dievoties: “Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat.” Un tūliņ gailis dziedāja otru reizi. [Mk.14:71-72] Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. [Lk.22:61] Pēteris atcerējās tos vārdus, ko Jēzus tam bija sacījis: “Pirms gailis divi reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” [Mk.14:72] Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt. [Lk.22:62]

Mīļie draugi! Ķēniņš un pravietis Dāvids saka: “Tiešām, kā vēsma ir cilvēku bērni, tikai maldi ir lielu vīru dēli; svaru kausos likti, viņi ceļas uz augšu vieglāk par vēja pūsmu.” [Ps.62:10] Šajos vārdos ķēniņš māca, ka ne vien vāji nabadzīgi cilvēki, bet arī lieli augsti ļaudis var krist un grēkot. “Taisnais krīt septiņas reizes.” saka ķēniņš Salamans. [Sal.pam.24:16] Ak, diemžēl, ” mēs visi daudzējādi klūpam,” [Jēk.3:2] saka svētais apustulis Jēkabs.

Par šīm lietām mums māca vairākkārt Dieva raksti, ka Noa piedzērās, Lats ar savām meitām (kauns sakot) jaucies, Ārons cēlis elka dievus, Dāvids pieņēmis cita vīra laulāto sievu, bet īsto vīru lika nogalināt, un par citiem augstu ļaužu grēkiem. Tāpat tie paši Dieva raksti caur evaņģēlistiem stāsta, ko darīja apustuļi laikā, kad mūsu Pestītājs cieta savas grūtās mokas, un īpaši šobrīd mēs dzirdēsim: Par apustuļa Pētera lielajiem grēkiem, un kā viņš atkal atrada žēlastību.

[Lai] Žēlīgais Dievs grib mums stāvēt klāt ar savu Svēto Garu, ka varam šo mācību pareizi izstāstīt un klausīties, Dievam par godu un mums par labu mūsu Kunga Jēzus Kristus dēļ. Āmen.

Kad Jēzu no augstā priestera Anasa nama tika vests pie Kajafas, Pēteris Viņam sekoja, lai redzētu, ko Viņa dzinēji ar galu galā darīs. Ceļā Pēteris sastop vienu no Jēzus slepeniem mācekļiem, kādu tobrīd bija daudz, kas iekš Jēzu Kristu ticēja, bet citiem to nesacīja, bīdamies no farizejiem. [Jņ.12:42] Šim māceklim varbūt Pēteris sacīja, ka viņš gribētu labprāt redzēt, ko tie jel galu galā darīs ar Jēzu. Pamatojoties uz šo vēlmi, būdams pazīstams augstā priestera namā, viņš sarunāja ar durvju sargātāju, lai viņa nepamanītu ielaistu šo cilvēku.

Tā Pēteris iekļuva augstā priestera pilī, kur bija sapulcējušies diezgan daudz cilvēku – pilskunga karavīri, rakstu mācītāju kalpotāji un augsto priesteru kalpi. Viņš domāja, ka šādā pūlī viņu tik viegli neatpazīs.

Pēteris piestājās un sildījās pie uguns, ko no oglēm tumšajā dzestrajā naktī bija sakūruši kalpotāji. Kamēr kalpotāji runāja viens šo, otrs to par Jēzu, pienāk durvju sargātāja, un, skatoties Pēterim tieši acīs, saka: “Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti.” [Mt.26:69] Tā kā Pēteris nesteidzās ar atbildi, durvju sargatāja sadusmojās, un sāka vēl vairāk ar viņu runāt: “Vai arī tu nepiederi pie Viņa mācekļiem?” [Jņ.18:25] Pēteris padomāja, ka nebūs labi, ja viņš klusēs, jo tad tie sapratīs, ka viņš pieder pie Jēzus (mācekļiem), un iesāka runāt: “Sieva, es Viņu nepazīstu. [Lk.22:57] Es nesaprotu, ko tu runā.” [Mt.26:70]

Redzi, šeit Pēteri izjautāja nedz karavīrs, nedz augstais priesteris vai augsta kundze, bet gan nabadzīga kalpone, kuras priekšā viņš, kurš nesen izteicās esam tik drosmīgs, ka plānoja mirt kopā ar Jēzu un pat cirta ar zobenu citam vīrietim, tik ļoti nobijās, ka Jēzu aizliegdams vienā rāvienā trīskārtīgi sameloja, ka nekad nav bijis Jēzus māceklis, ka viņš nekad Jēzu nav redzējis un nezina, ko sieviete runā. Ak, ko gan Pēteris būtu darījis, ja kāds karavīrs būtu viņam tuvojies ar atkailinātu zobenu.

Pēc šī notikuma Pēteris vēl mazu brīdi pakavējas pie uguns, bet bīdamies, ka atkal tiks kārdināts, iziet priekšnamā apskatīties, kā varētu nepamanīts aiziet. Tieši tobrīd dziedāja gailis. Ja viņš būtu palicis namā pie uguns, tad troksnī nebūtu to dzirdējis. Bet Dievs tam liek notikt tā, lai viņš skaidri dzirdētu gaiļa dziesmu, ko Jēzus viņam bija devis par zīmi.

Pēteris to dzirdēja, bet neņēma vērā, nedz atcerējās Jēzus vārdus. Noskaidrojis, ka izkļūt ārā nav iespējams, viņš atgriezās namā pie uguns, lai neradītu aizdomas . Tagad cita kalpone pienāk pie viņa uzstājīgi, un citiem saka: “Šis arīdzan bija ar Jēzu Nacarieti, [Mt.26:71] lai viņš liedzas cik liegdamies.” Tad ikviens pavērsa savu skatienu uz Pēteri un viens jautāja: “Vai arī tu nepiederi pie Viņa mācekļiem?” [Jņ.18:25] Otrs sacīja: Tiešām, “arī tu esi no viņiem.” [Lk.22:58] Pēteris nodomā, ka tagad ir jāliedzas cik spēj, citādi nebūs labi. Tādēļ viņš ne vien noliedz, ka pazīst Kristu, bet arī Dievu piesaukdams saka, ka minēto cilvēku nepazīst. [Mt.26:72]

Otrajā aizliegšanā grēki ir lielāki, jo šeit Pēteris nepareizi min Dieva vārdu. Dievam viņa meli ir jāredz un jāsoda. Pēteris nemaz nedomā par to, ko Dievs ir sacījis: “Jums nebūs nepatiesi zvērēt pie Mana Vārda, ka tu neapgāni sava Dieva Vārdu,- Es esmu Tas Kungs!” [3.Moz.19:12]

Pēc kādas stundas pienāk pie viņa ļoti uzstājīgs kalpotājs: “Patiesi, arī tu esi viens no tiem, [Mt.26:73] jo tu arī esi galilietis.” [Lk.22:58-59] Viņa dzimtene bija Betsaida. Jūdi gan runāja vienā valodā un varēja viens otru saprast, bet galiliešiem bija citāda izloksne, kā dažiem pie mums. Šim kalpotājam pievienojās radinieks Malham, kuram Pēteris nocirta ausi, un saka: “Ko tu te daudz liedzies, “vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā?” [Jņ.18:26] Pagaidi, pagaidi, par to cirtienu tu dārgi samaksāsi.” Pēteris, redzēdams notiekošo, ne vien liedzas, bet lādējas un zvēr, ka viņš nav Dieva bērns, ja pazīst to cilvēku vai arī kaut ko par viņu zina.

Tie ir ļoti lieli grēki. Pēteris aizliedz Jēzus mācību un negrib vairs būt Viņa māceklis. Bībelē mēs lasām par septiņiem brāļiem, kas ļāva sevi sacirst gabalos un nežēlīgi mocīt, bet tomēr neatkāpās no Dieva Vārda. [2.Makabeju 7] Šis, Pēteris, aizliedz Jēzus mācību nedz kailu zobenu vai nazi redzējis, nedz pliķi dabūjis.

Viņš aizliedz Jēzu. Viņš pietiekami [labi] zināja, ka Jēzus ir patiess Dieva Tēva Dēls, [Ps.2:7] jo viņš pats savā un citu apustuļu vārdā bija sacījis: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” [Mt.16:16] Tomēr viņš tik briesmīgi zvērēja, ka nepazīst Jēzu. Jā! Viņš Jēzu sauc tikai par cilvēku, noliegdams, ka Viņš ir Dievs. Viņš atteiktos no mūžīgās dzīvošanas, negribētu nonākt Debesīs Dieva Valstībā un negribētu būt Dieva bērns, ja viņš pazītu Jēzu vai Viņam [mācekļiem] piederētu.

Mācieties, mīļie draugi, kā velns lūkojas arī pēc augstiem un lieliem ļaudīm, lai pieviltu un dabūtu grēkos, kā arī, ka neviens cilvēks pats no sevis nespēj palikt Dieva žēlastībā un no grēkiem izsargāties.

Pēteris ar Jēkabu un Jāni bija Jēzum uzticamāki par citiem apustuļiem. Viņš bija liecinieks, kā Jēzus uzmodināja mirušo sinagogas vecākā meitu, [Lk.8:51] viņš staigāja virs ūdens [Mt.14:29] un dzirdēja Debesu Tēvu no Debesīm saucot: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts.” [Mt.17:5] Viņš redzēja Jēzus smagās dvēseles mokas dārzā. Vārdu sakot, Jēzus pret viņu bija pietiekami labvēlīgs un viņu mīlēja.

Šis apustulis tik ļoti grēkoja pārlieku ticot saviem paša spēkiem, ne vien bēgot no Jēzus, bet arī Viņu aizliedzot, un tādēļ zvērēja, ka Dievam ir atraujams un velnam dodams. Ko lai daudz sakām? “Lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā.” [Ps.32:6] Kad Dievs no mums atrauj savu žēlīgo roku, tad mēs esam kā Pēteris, kas aizliedz Jēzu.

Vai jums liekas, mīļie draugi, ka Jēzum sirdī nesāpēja, kad Viņš dzirdēja, kā Viņa paša māceklis, kuru Viņš tik ļoti cienīja un mīlēja, Viņu trīs reizes tik nežēlīgi aizliedza? Te jūs redzat, ka arī vissvētākie Jēzum ir radījuši negatīvas emocijas , sāpes un mokas ar saviem grēkiem.

Tāpēc, mans draugs, nepievienojies grēciniekiem un blēžiem, lai tu negrēkotu kopā ar tiem. “Kas piķi aizskar, ar to notraipīsies,” [Sīr.13:1] saka Sīraks. Nedodies tur, kur vari nokļūt nelaimē un grēkos. “Kas briesmas mīl, ies tajās bojā,” [Sīr.3:26] saka atkal Sīraks. “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” [1.Kor.10:12] Nelielies ar savu gudrību un nepievilies ar savu spēku. Arvien atceries, ko saka Jēzus: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” [Jņ.15:5] Arvien dzīvojiet, Dievu bīdamies, un “pazemojieties apakš Dieva varenās rokas.” [1.Pēt.5:6] Kalpojiet tam Kungam bīdamies un trīcēdami. Lūdziet ikdienas: “Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas! Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz. Uz Tevi es gaidu vienumēr.” [Ps.25:4-5] “Pasargi manu dvēseli un izglāb mani, nepamet mani kaunā, jo uz Tevi es paļaujos!” [Ps.25:20]

II daļa.

Līdz šīm mēs dzirdējām, cik smagi apustulis Pēteris apgrēkojās, tāpēc uzklausīsim arī, kā viņš atkal saņēma žēlastību.

Evaņģēlisti raksta, ka tad, kad Pēteris bija lielos grēkos un trešo reizi aizliedza Jēzu, gailis dziedāja otro reizi.

Domā nu, kristīgais cilvēk, domā, es saku vēlreiz, ka Jēzum sāpēja sirds, kad Viņš redzēja un dzirdēja visu to, kas notiek ar Pēteri. Viņš redzēja, ka velns ar savām virvēm vadīja Jūdu, un nu tvarstīja arī pēc Pētera, gribēdams arī viņu dabūt savos nagos. Žēlīgais Jēzus būtu labprāt uzrunājis Pēteri, bet apdomājis, ka viņš uzrunāts kritīs vēl lielākas izbailēs, Pestītājs negribēja daudz runāt. Bet arī tādā brīdī Viņš lūkoja meklēt pazudušu avi, “un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri.” [Lk.22:61] Visi Jeruzalemes gaiļi būtu mirdami un no laktas krizdami dziedājuši, līdz Pēteris atcerētos, ko Kristus iepriekš bija sacījis: “Pirms gailis divi reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” [Mk.14:72] Tiklīdz viņš šo vārdus atminējās, viņš būs atcerējies arī to, ko Jēzus citā reizē sacīja: “Kas Mani aizliegs cilvēku priekšā,” un teiks, ka mani nepazīst, “to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs,” [Mt.10:33], neaizstāvēšu sava Debesu Tēva priekšā, un sacīšu: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji,” [Mt.7:23] tu neesi mans māceklis.

To apdomājis, Pēteris saprot, ka šie vārdi attiecas arī uz viņu, un kādus smagus un lielus grēkus viņš ir darījis. To atzīstot, viņa sirdī rodas lielas sāpes un skumjas, kas no viņa acīm izspiež asaras, kas birst kā zirņi. Viņš nekavējoties no augstā priestera nama “ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.” [Lk.22:62]

Tomēr viņš nekrīt izmisumā, bet atceras reiz dzirdētus Jēzus vārdus: “Es neesmu nācis aicināt [atgriezties no grēkiem] taisnos, bet grēciniekus,” [Mt.9:13] un “Sīmani, Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” [Lk.22:31-32] Ar šiem vārdiem viņš iepriecinās un stiprinās, un iet projām no tiem, pie kuriem viņš bija kritis tik lielos grēkos. Pēc tam Pēteris, tāpat kā bija trīs reizes aizliedzis, trīsreiz atzina un apliecināja Jēzu. [Jņ.21:15-17]

Ak, cik rūgti raudādams būs šis grēcinieks lūdzis Dievu, lai tas gribētu tam grēkus piedot. Viņš būs sacījis: “Ak, Kungs, Tu lielais un bijājamais Dievs, kas uzturi Savu derību un parādi Savu žēlastību tiem, kas Tevi mīl un pilda Tavus baušļus!” [Dan.9:4] “Es esmu grēkojis, Kungs,” [Manases lūgšana 12] un “manu grēku ir vairāk nekā smilšu graudu jūras krastā.” [Manases lūgšana 8] “Es esmu grēkojis un savus grēkus atzīstu.” [Manases lūgšana 12] “Es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par” tava mīļā Dēla mācekli, kur nu vēl par “tavu dēlu.”[Lk.15:21] Ar šiem saviem grēkiem es esmu nopelnījis elles ugunis un mūžīgo pazudināšanu. “Tu, Kungs, kas esi taisno Dievs, tu nesauc atgriezties taisnos – Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu – , kas nav grēkojuši pret tevi.” [Manases lūgšana 8] “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” [Lk.18:13] “Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā!” [Ps.51:3] “Un neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.” [Ps.143:2] “Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!” [Ps.51:14] Lai arī es varu baudīt mana Pestītāja pilnīgo nopelnu un grūtās mokas [augļus], uzņem mani atkal par savu bērnu, esi man žēlīgs un piedod man manus grēkus.

Pie šīs apustuļa Pētera lūgšanas ir darbojies arī Svētais Gars, mierinājis viņa izbijušos sirdi, ka Jēzus laipno skatienu viņš pareizi uztvēra un lietoja to kā vērtīgas zāles savai salauztai sirdij. Tieši ar to, jo dienas jo vairāk atstājoties no grēkiem, Pēteris kļuva par pilnvērtīgu un drošu apustuli.

Kas gan šeit neieraudzīs Jēzus lielo žēlastību? Viņš sasiets stāv augsto priesteru priekšā, tiek apmēdīts un sists, tomēr aizmirst visas savas sāpes un kaunu, u domā par nabaga Pēteri, uzlūko viņu ar savu laipno skatu, gribēdams sacīt: Ak, kādos dziļos grēka dubļos ir iekritis nabaga Pēteris, man viņam jāpalīdz. Esi mierīgs, Pēteri, es gribu ar savām asinīm un nāvi samaksāt par taviem grēkiem, lai tu saņemtu žēlastību un nāktu Debesīs.

To apdomājot, mīļie draugi, varam ar apbrīnu sacīt: “Cik liela gan ir Kunga žēlastība un piedošana tiem, kas atgriežas pie viņa.” [Sīr.17:29] Šo pašu lielo laipnību un žēlastību Jēzus parāda tev, mans draugs, un man, arī šodien, un veic to darbu, ar kuru mūs, tāpat kā Pēteri, atpestī no velna saitēm un var palīdzēt [tikt] Debesīs pie sevis. To Viņš dara ar gaiļa dziesmu. Tā Viņš tev, cilvēk, liek pārdomāt tavus grēkus nevis divas reizes, bet atkal un atkal. Gailis ir tavs mācītājs un garīdznieks. Naktī dziedādams, gailis kā sargs uzmodina no miega daudz ļaužu, tāpat Dievs tavam mācītājam ir stipri piekodinājis ar Dieva vārda balsi tevi uzmodināt no ciešā grēku miega un skaļā balsī saukt: “Jums pienākusi stunda celties no miega. Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu: tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās. Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa, nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā.” [Rom.13:11-13] Un, kad daudz cilvēku reizēm krākdami guļ savos grēkos, tad baznīcas gailim, tavam mācītājam, jāatver savu muti platāk, un skaļā balsī jākliedz biezajās ausīs, kā Dievs viņam pavēlējis: “Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!” [Jes.58:1] Ja tu “nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas.” [Ec.3:18] Tāpēc “tiem, kas grēko, pierādi viņu vainu, visiem klāt esot, lai arī citiem būtu bailes [bijība].” [1.Tim.5:20]

Kad laiks apmācas un tuvojas lietus, tad gailis vienmēr dzied. Tāpat, kad Dievs mūsu grēku dēļ grib likt mums pieredzēt savu dusmu vētru, baznīcas gailim, tavam mācītājam, vienmēr jādzied un jāsauc: “Tad nesiet pienācīgus atgriešanās [no grēkiem] augļus. Cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” [Mt.3:8,10] Dieva vētrā viņam jāsauc un jāsaka: Atstājies, ak, Kurzeme, ak, Vidzeme atstājies no grēkiem, ļaujies pamācībai “ lai Manai dvēselei nebūtu jānovēršas no tevis, lai Man tevi nav jāpadara par tuksnesi, par zemi bez iedzīvotājiem!” [Jer.6:8]

Jēzus, lūkodams pēc mūsu labuma, arī mūs uzlūko tik žēlīgi un mīlīgi, ka mēs Viņa mīlestību varam gluži vai satvert ar rokām. Viņš pacieš mūsu noziegumus labu laiku, un uzreiz mūs neatgrūž, kad esam grēkojuši. Pēteris grēkoja aizliedzot Jēzu un sevi nolādot vienreiz, otrreiz un trešo reizi, bet Jēzus viņu tomēr apžēloja. Jā! “Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem.” [Ps.103:10] Ja arī reizēm Viņš mūs pārmāca mūsu grēku dēļ, tomēr Viņš to dara kā tēvs – žēlīgi un mums par labu, un saka: “Es saudzēšu, tikai pārmācīšu tevi pēc taisnības, jo nesodītu Es tevi nevaru atstāt.” [Jer.30:11]

Jēzus tevi žēlīgi uzlūko, gaidīdams, ka tu sāksi dzīvot pēc Dieva prāta un Vārda. Viņš tev dod pietiekami laiku, lai tu savu nelaimi varētu novērst, izbēgt pelnīto pērienu , atstājoties no grēkiem. Žēlīgais Dievs saka: “Es izstiepju cauru dienu Savas rokas pret stūrgalvīgu tautu, kas seko pati savām domām pa nelabu ceļu.” [Jes.65:2] Redzi, mīļais draugs, cik labprātīgi tavs Pestītājs grib ar savām žēlīgajām rokām tevi satvert un ieraut pie sevis Debesīs. “Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas!” [Ps.34:9]

Arī šodien Jēzus mūs uzlūko ar savām laipnajām acīm, piedodot mums grēkus. “Atgriezies, tā saka Tas Kungs, tad Es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka Tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmot! Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret To Kungu, savu Dievu.” [Jer.3:12-13]

Cik laipnus vārdus runā Jēzus: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” [Jņ.6:37] “Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali!” [Jes.45:22] “Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs Tas Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?” [Ec.18:23]

Tādēļ, nu, mans draugs, kad tavs mācītājs tevi pārmāca tavu grēku dēļ un saskaņā ar Dieva pavēli saka: Tev būs no grēkiem atrauties un atstāties un līdz ar apustuli Pāvilu saka: “Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu,” [2.Kor.5:20] tad domā tā: Es pateicos tev, mans mīļais Dievs, par tavu lielo žēlastību, un dod arī man tagad iegūt tādu pašu prātu, kā Pēterim izdzirdot gaiļa dziesmu, pārstāt grēkot un dzīvot tā, kā māca Dieva vārds. “Ved mani atpakaļ, un es atgriezīšos.” [Jer.31:18]

Redzi, to nu dara Jēzus, tevi meklēdams un gribēdams tevi [redzēt] pie sevis Debesīs. Un ko, savukārt, jādara tev, ak, cilvēk? Ja grēcinieki [līdz] ar Pēteri grib saņemt Dieva žēlastību, tad viņiem [kopā] ar Pēteri sparīgi no grēkiem jāatstājas. To mēs mācāmies no šiem vārdiem. Kad gailis otro reizi dziedāja, Pēteris tūdaļ aptvēra, ko ir izdarījis. Cik reizes, ak, cilvēka bērns, tavs baznīcas gailis ir dzied – tavs mācītājs tev saka – tu esi grēkojis un Dievu aizkaitinājis, beidz grēkot un atstājies no grēkiem? Bet vai tu, nebēdnieks, par to kaut cik bēdā? Tādēļ tavs mācītājs savā kambarī raudot par to sūdzas kopā ar Mozu: “Bet kas gan izprot Tavu dusmu spēku, un kas saredz Tavas bardzības niknumu, Tevi bīdamies?” [Ps.90:11]

Ja gribi, mans draugs, saņemt žēlastību un grēku piedošanu no Dieva, tad nestrīdies ar savu mācītāju. Viņš dara to, ko Dievs viņam pavēlējis un kas tev nāk par labu.

Lai tev nav nodoma viņam atņemt dvēseli un viņu noslepkavot, jo viņš gādā par tavu dvēseli, viņš strādā tik sūri, pat svīzdams, lai tevi atpestītu no mūžīgās pazudināšanas. Nelamā viņu, viņš tevi māca kā tēvs savu bērnu. Saņem viņa mācību pateikdamies, apraudi nekavējoties savus grēkus un tiecies pie Dieva. To tev māca Sīraks: “Nevilcinies pievērsties Kungam, neatliec no dienas dienā, jo pēkšņas būs Kunga dusmas, pienāks atmaksa – un būsi pagalam!” [Sīr.5:7] “Pirms esi saslimis – zemojies! Ja esi grēkojis – atgriezies!

Nekavējies izpildīt laikā, ko esi solījis, un neatliec līdz nāves stundai nenokārtojis! Piemini viņa niknumu beigu dienās un atmaksas mirkli – viņam novēršot vaigu.” [Sīr.18:21-22,24] Tu nezini, cik ilgi vēl dzīvosi.

Tas cilvēks šodien jauns un jauks,
Redz, [jau] rītu vājš viņš esot saukts,
Gan drīz būs projām jāiet.
Kā puķes laukā vīstat jūs,
Jūs` jaukumiņš par pelniem kļūst,
Kam būs tas, ko jūs krājiet?

Kad tevi, ak, cilvēk, nāve aizrautu ar grēkiem, kas notiktu tavai dvēselei? Tāpēc “Šodien uzklausiet Viņa balsi: “Nenocietiniet savas sirdis.”” [Ps.95:7-8]

Ja gribat pareizi un Dievam tīkami no grēkiem atstāties, tad nenoliedziet savus grēkus un netaisnojieties. Pēteris tā nedara. Viņš saprot, ka nevarēs pievilt Dievu. Dieva acis redz visas lietas. “Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” [Sal.pam.28:13] Un kā notika ķēniņam Dāvidam? Viņš pats stāsta: “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā. Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.” [Ps.32:3-5]

Saki arī, tu, nabaga grēciniek: Ak, Dievs, mans Kungs, es atzīstos, ka esmu grēkojis un mani grēki ir vienmēr manā priekšā, bet esi man žēlīgs un piedod man manus noziegumus.

Tu atradīsi žēlastību pie Dieva, ja arī tu savu grēku dēļ raudāsi kā Pēteris, un tev būs žēl, ka esi nokaitinājis Dievu ar saviem grēkiem. Padomā, cilvēk, ko tu esi zaudējis grēkojot? Ar vienu vārdu sakot – Debesis. Un, ko tu grēkojot esi nopelnījis? Ar vienu vārdu sakot – elles uguni. “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev.” [Ps.5:5] Kā Viņš pats saka: “Es Esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam.” [2.Moz.20:5] To pārdomādams, kā tu vari, cilvēk, savaldīt savas asaras? Redzi, ja tu esi koks, kas nenes labus augļus, tevi nocirtīs un kā sakaltušu satrupējušu praulu iemetīs degošā elles ceplī. “Nolādēts, kas netur šīs bauslības vārdus un kas tos nepilda!” [5.Moz.27:26]

To pārdomājot, tev būtu jāraud ne vien asaras, bet ja tu varētu, arī asinis. Tev jāsaka: “Ak, kaut manā galvā būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm” savus noziegumus! [Jer.8:23] Labi tam, kas to var izdarīt. “Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos.” [2.Kor.7:10] Pēteris, apdomājot savus grēkus, saņem Dieva žēlastību. Kāda grēciniece tā apraudāja savus grēkus, ka varēja ar asarām nomazgāt Jēzum kājas, ko pēc tam nožāvēja ar saviem matiem. Viņa arī dzirdēja priecīgos un laipnos Jēzus vārdus: “Tev tavi grēki piedoti.” [Lk.7:48] “Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus.” [Ps.126:5] “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.” [Mt.5:4]

Tomēr, lai saņemtu Dieva žēlastību, nepietiek vienīgi atzīt to, kas nepareizi darīts un grēkos, un nožēlot, ka Dievs ticis nokaitināts. To darīja arī Jūda, kā mēs citur par to dzirdēsim. Tādēļ Pēteris sniedzas tālāk, un ar ticības rokām tveras pēc Dieva žēlastības, stipri ticēdams, ka Dievs viņam lielos grēkus piedos Jēzus Kristus dēļ, kā Dievs ir apsolījis: “Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni! Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” [Jes.1:16-18]

Nāc ticībā pie Jēzus Kristus krusta, šeit tu redzēsi, kā tavs mīļais Pestītājs ir izstiepis un ļāvis caururbt savas rokas un kājas, un ļāvis savu sānu sadurt un savā galvā līdz asinīm ieurbties ērkšķiem. Šeit, ticībā pārdomādams, tu dzirdi kā Jēzus tevi uzrunā: To es ciešu tev par labu. Turi to ar stipru ticību. Viņa vārds ir “Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.” [Mt.1:21] “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” [Jņ.1:29] “Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” [1.Jņ.1:7] “Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo.” [Mt.18:11] “Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus.” [1.Tim.1:15]

Tāpēc, nabaga grēciniek, lai tava noskumusī sirds atkal iepriecinās. Jēzus ir tavs Pestītājs, Jēzus ir tavs brālis. Kā tevi varētu pamest tas, kas ir miesa, no tavas miesas? Tā mums un katram grēciniekam ir jāapcer Dieva apsolījumi un Jēzus Kristus nopelnu stipri ticot, ka Dievs mums būs žēlīgs un piedos mūsu grēkus.

Kas no sirds nožēlo savus grēkus un tic Jēzum Kristum, tam sākas jauna dzīve. Ieraudzījis Jēzus laipno skatienu, Pēteris nekavējoties pamet bezdievju pulku. Ja tu, cilvēk, esi grēkojis, no sirds izsūdzējis Dievam savus grēkus, un Dievs tev ir piedevis, kā tu tici, Jēzus dēļ, tad sāc no jauna citādi dzīvot un parādi savu ticību ar ticības augļiem. Kā līdz šim tu esi kalpojis grēkam, tā tagad nododies kalpošanai Dievam. “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus,” [Mt.5:16] māca Dieva Dēls. Dievs ir tavu dvēseli dziedinājis un tu esi kļuvis vesels, tad pielūko, ka negrēko, lai tev nenotiek lielāka vaina.

Kas izturas un dzīvo tā, kā tagad mācīts – savus grēkus atzīst un neslēpj, tos no sirds apraud un stirpā ticībā paļaujas uz Dieva žēlastību, ko Jēzus Kristus nopelnījis ar savām ciešanām, asinīm un nāvi, un nopietni apņemās kalpot Dievam taisnībā un svētībā kamēr viņš dzīvo, tas arī patiesi, tāpat kā Pēteris, saņems no Dieva žēlastību un iemantos mūžīgo dzīvošanu.

Tomēr mēs šeit arī redzam, ka mēs varam darīt ko darīdami, tomēr mēs joprojām esam vāji. Pēterim, kad viņš bija saņēmis žēlastību un grēku piedošanu, vajadzēja doties pie augstajiem priesteriem un sacīt, ka Jēzus, kuru viņi savas tiesas priekšā mocīja, ir nevainīgs un ir Mesija, pasaules Pestītājs, patiess Dievs un patiess Cilvēks. Bet Pēteris vēl ir ļoti vājš. Tāpat notiek arī mums. Lai gan atstājamies no grēkiem, tomēr mēs pilnībā nedzīvojam tā, kā būtu jābūt. Šo vājību Dievs grib mums piedot, ja vien no sirds grēkus atstājam. Noslēgumā lūgsim:

Jēzu liec man sirdī līkt,
Tavas dārgas mokas,
No tiem dziedāt neapnikt,
Tavas vātis rokās,
Kājās, sānos dziedē man,
Manu vāju sirdi,
Atņem manu noskumšan`,
Mīļais Jēzu dzirdi. Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus