Trešais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Otrais vakara priekšlasījums »

Draugi, tikpat šaurs, kāds pēc paša Kristus vārdiem ir ceļš uz Debesīm, ir arī patiesās mācības ceļš. Jo patiesā mācība jau nav nekas cits, kā mācība par ceļu uz Debesīm. Cik viegli cilvēks, ejot caur biezu mežu, var noklīst no šaura, maz iemīta ceļa tiklab pa labi, kā pa kreisi, to negribot un neapzinoties tikpat viegli ir arī iespējams nomaldīties no maz staigātā patiesās mācības šaurā ceļa, kas tāpat ved caur maldu mācību biezokni. Un tad gājiens var beigties vai nu fanātiķu, jūsmotāju mācību purvā, vai racionālisma bezdibenī. Tāpēc ar to nav nekādi joki.

Maldu mācība ir nāvīga inde dvēselei. Gluži kā liels viesu pulks, kas sēž pie mielasta galda, baudot sazāļotu dziru, var šķirties no šīs laicīgās, miesīgās dzīves, tāpat arī liels klausītāju pulks, klausoties sludināšanu, kurai piejaukta maldu mācības inde, var nonākt garīgā, mūžīgā nāvē. Jau viens vienīgs aplams mierinājums, viens aplams nosodījums var laupīt cilvēkam dvēseles pestīšanu, un tas ir jo vairāk iespējams tādēļ, ka mēs pēc savas dabas esam vieglāk pieejami spožajai, apžilbinošajai saprāta gaismai nekā patiesībai. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast.” (1. Kor. 2:14)

No iepriekš sacītā jūs varat redzēt, cik tas ir muļķīgi, jā, kāda briesmīga apmātība te atklājas, kas pārņēmusi daudzu ļaužu prātus, kuri zobgalīgi izsakās par patieso mācību: “Beidziet taču reiz klaigāt! Patiesā mācība! Patiesā mācība! Tas viss noved vienīgi pie nedzīvas ortodoksijas. Labāk rūpējieties par šķīstu dzīvi, tā jūs panāksiet īstu kristietību.” Tāpat es varētu sacīt kādam lauksaimniekam: “Nu, nerūpējies taču vienmēr par to labo sēklu! Rūpējies labāk par labiem augļiem!” Tieši rūpes par labu sēklu taču ir īstās rūpes par labiem augļiem. Tā rūpes par pareizo mācību ir tieši īstās rūpes par patiesu kristietību un par patiesu kristīgu dzīvi. Maldu mācība ir kā nezāļu sēkla, ko iesēj ienaidnieks un no kuras izaug ļaunuma bērni. Kviešu sēkla ir patiesā mācība. No šīs sēklas izaug bērni, kuri jau šajā dzīvē pieder Jēzus Kristus valstībai un reiz tiks uzņemti godības valstībā. Kaut Dievs jau tagad jūsu sirdīs modinātu nopietnas bailes no maldu mācības, dziļu nepatiku pret to, un savā žēlastībā piešķirtu jums svētīgu ilgošanos pēc īstas, pestīšanu nesošas patiesības, ko Viņš pats mums sniedzis savā atklāsmē. To lai veicina arī šie vakara priekšlasījumi.

Turpināsim mūsu pārdomas. Mēs vēl neesam pilnībā iztirzājuši aplūkojamo tēzi. Jau redzējām, kā bauslība un Evaņģēlijs atšķiras viens no otra. Šai atziņai esam arī guvuši pamatojumu divās Lutera liecībās. Tagad ir svarīgi, lai jūs saprastu, kā šīs mācības pasniedzamas, tās nejaucot vienu ar otru. Šim nolūkam iepazīsimies ar to, kā Luters 1530.¬1532. gadā izklāsta Jāņa evaņģēlija 6.¬8. nodaļu.

Jauni ļaudis allaž vairāk gaida skaistu valodu un izteiksmi nekā saturu. Taču tas ir ļoti bīstami. Tādēļ vairāk ir jātaujā quid, t. i., kas? nekā quomodo, t. i., kādā veidā.

Bauslība jāsludina visā tās skaudrumā, taču klausītājam jājūt: “Tas nāk par labu tam, kurš vēl ir drošs savos grēkos.” Un Evaņģēlijs jāsludina tā, lai varētu manīt: “Tas attiecas uz tiem, kas ir bauslības satriekti un kam vajadzīgs mierinājums.” Sprediķojot tas jāņem vērā vispirms.

Par Kristus vārdiem: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” ( Jņ. 7:37) Luters saka tā (VII, 2319¬23): “Šīs ir tās divas lietas, par kurām mēs sludinām. Bauslība rada slāpes, ved uz elli un nonāvē, turpretī Evaņģēlijs padzirda un ved uz Debesīm.”

Luters runā par šo atšķirību ne tikai tur, kur ir sastopams vārds “bauslība” un vārds “Evaņģēlijs”, bet gan visur, kur vien iespējams šīs “divas lietas” sludināt.

“Bauslība māca cilvēkam, kas jādara, un apsūdz par to, ka netiek izdarīts, lai cik arī svēts būtu cilvēks; tādā veidā bauslība dara mani nedrošu un rada manī slāpes.”

Aicinot visus, “kam slāpst”, Kristus vēršas pie tiem, kurus satriekusi bauslība. Kristus ielūdz pie sevis tieši šos, bet netieši arī visus cilvēkus. Šādam izslāpušajam nav jādara nekas vairāk, kā jāremdē savas slāpes, jāpieņem Evaņģēlija mierinājums. Cik gan lielā mērā patiesi izslāpušais, saņēmis tikai nelielu ūdens glāzi, jutīsies veldzēts! Bet tam, kurš nejūt slāpes, var dot glāzi pēc glāzes viņš nejutīs šo spirdzinājumu.

“Bauslība saka: “Tev nebūs slepkavot” un atstāj visu manis paša ziņā; tā saka arī: “Tev būs mīlēt Dievu no visas sirds un tuvāko kā sevi pašu, tev nebūs laulību pārkāpt, nebūs zvērēt un zagt”; un turklāt tā saka: raugi, lai tu būtu tā dzīvojis un tā dzīvotu, kā esmu pavēlējis. Kad tu esi nonācis pie šādas atziņas, tad tu esi spiests konstatēt es nemīlu Dievu no visas savas sirds, kā tam būtu jābūt, un man ir jāatzīstas: ak, mīļais Dievs, es to neesmu darījis, es neesmu ievērojis bauslību, jo ne šodien es mīlu, ne rīt es spēšu mīlēt Dievu no visas sirds. Gadu pēc gada es sūdzu visus savus grēkus, ko esmu izdarījis. Šī grēksūdze, šķiet, nebeigsies. Kad gan pienāks tāds laiks, kad tas viss beigsies, kad mana sirds gūs mieru un varēs atpūsties un būt droša par Dieva žēlastību?

Tu mūžīgi dzīvo vienās šaubās, rīt tu sūdzēsi grēkus gluži tāpat kā šodien. Kur tu paliksi, kur tava sirdsapziņa radīs mieru un palīdzību, lai tu būtu pārliecināts par to, kā Dievs pret tevi attiecas? Tava sirds to nevar pateikt, lai arī tu tiektos pēc tā, cik spēdams. Jo bauslība paliek spēkā un saka: “Tev būs Dievu un cilvēkus mīlēt no visas sirds.” Bet tu saki: es to nedaru. Tad bauslība saka: tev tas jādara. Tā manī rodas izbailes, es bīstos, trīcu un jautāju: kā man jārīkojas, lai Dievs mani uzlūkotu ar žēlastību? Jā, es varu iegūt Dieva žēlastību, taču vienīgi ar nosacījumu, ja es ievēroju desmit baušļus, ja man ir labie darbi un daudz nopelnu. Bet tas nekad nenotiks. Es nevaru izpildīt šos desmit baušļus, un tādēļ man nav iespējams iemantot žēlastību. Tā izrādās, ka cilvēks ar saviem labajiem darbiem nevar gūt mieru. Viņš gan vēlētos, lai tam būtu tīra sirdsapziņa; viņš ilgojas pēc tīras, priecīgas sirdsapziņas, viņš ir izslāpis pēc miera un mierinājuma. Tās ir slāpes, kas pastāv tik ilgi, kamēr nāk Kristus un saka: Ja tu gribi gūt mieru, ja gribi, lai tev ir tīra sirdsapziņa, tad Es tev dodu padomu: nāc pie Manis, atstāj Mozus bauslību un savus labos darbus, tev jāapzinās starpība starp Mani un Mozu. No Mozus tev ir vienas vienīgas slāpes. Viņš savu darbu ir paveicis: ir tevi pārbiedējis un darījis izslāpušu. Tagad nāc pie Manis, tici Man, uzklausi Manu mācību; Es esmu citāds mācītājs, Es gribu tevi padzirdīt un atspirdzināt.”

Kas to visu nav piedzīvojis, tas ir kā sine mente sonans, t. i., skaņa bez satura, kā skanošs varš un šķindošs zvārgulis. Jo vienīgi tāds sludinātājs, kas pats to ir piedzīvojis, var runāt no sirds, un tad arī viņa sacītais ies uz sirdi. Ja arī kādu ir modinājis un atgriezis neatgriezts mācītājs, tad tas ir noticis per accidens, t. i., nejaušības pēc.

Gatavojoties sludināt, jāizveido kaujas plāns, lai savus klausītājus iegūtu Dieva valstībai. Klausītāji citādi sacīs: “Tas bija skaisti,” un tas arī viss. Un kā tukšinieki viņi izies no baznīcas.

“Kurš labi izprot šo mākslu jeb atšķirību, tas var saukties par teoloģijas doktoru. Jo šī māksla ir atšķirt bauslību no Evaņģēlija. Bauslībai jānobiedē, jāpanāk, lai cilvēki kļūtu bikli, nedroši, izmisuši, it īpaši stiprie, raupjie ļaudis, lai viņi atzīst, ka nevar izdarīt to, ko prasa bauslība, un paši nespēj iegūt žēlastību. Tā tie krīt izmisumā. Jo bauslībā nav nekā, ar ko tie varētu iegūt žēlastību. Kā man kādreiz sacīja Dr. Štaupics: “Es esmu tūkstoškārt melojis Dievam, ka būšu patiesi dievbijīgs, un nekad neesmu to izdarījis; es labi apzinos, ka nevaru izpildīt šo apņemšanos; tādēļ es negribu vairs Dievam melot.” Arī man gāja tāpat: pāvestībā es ļoti nopietni vēlējos kļūt dievbijīgs; bet cik tālu sniedzās mana apņemšanās? Vienīgi līdz mises beigām. Pēc stundas es jau biju ļaunāks nekā iepriekš. Tas var ilgt tikai tik ilgi, kamēr cilvēks galīgi nogurst un viņam jāatzīst: dievbijību, kas ir saistībā ar Mozu un bauslību, es nolikšu malā. Es turēšos pie cita Mācītāja, kurš saka: “Nāc pie Manis, ja esi grūtsirdīgs, Es gribu tevi atspirdzināt.” Un lai tev kļūst mīļi vārdi “nāc pie Manis”, šis Sludinātājs nemāca, ka tu vari mīlēt Dievu vai kā tev būs dzīvot un rīkoties. Viņš tev saka, kā tev, ja arī tu nevari izpildīt šīs prasības, tomēr iespējams kļūt dievbijīgam un pestītam. Tā ir citāda mācība nekā Mozus bauslības mācība, kurā ir runa tikai par darbiem. Bauslība saka: tev nebūs grēkot, dzīvo un esi dievbijīgs, dari šo un dari to. Bet Kristus saka: tu neesi dievbijīgs, bet Es tāds esmu tavā vietā. Pieņem no manis to, ko Es tev dodu, tavi grēki tev ir piedoti (remissa sunt tibi peccata).

Jāmāca abas šīs mācības, un tās ir sludināmas viena otrai blakus. Nav pareizi palikt tikai pie vienas mācības. Jo bauslība tikai rada slāpes un nekalpo nekam citam, kā vienīgi tam, lai iztrūcinātu cilvēku sirdis. Bet Evaņģēlijs piepilda sirdis ar prieku, mundrumu, mierina sirdsapziņu. Tad nu, lai Evaņģēlija mācība neveidotu tikai kūtrus, vēsus kristiešus, kuri domā, ka tiem nav jādara nekas labs, šim vecajam Ādamam celiet priekšā bauslību: negrēko, dzīvo dievbijīgi, atgriezies, dari to un to utt. Bet, kad nu cilvēka apziņa to ir sajutusi un saprot, ka bauslības likumi nav tikai tukši paragrāfi, tad cilvēks izbīstas. Tad tev, kad tu esi grēkojis, jādzird Evaņģēlija mācība. Klausies Kristus mācību, kurš saka: nāc pie manis, Es negribu ļaut tev nomirt slāpēs, Es gribu tevi padzirdināt!

Ja kāds man kaut ko tādu būtu sludinājis manā jaunībā, man, Dr. Luteram, tad es daudz ko būtu aiztaupījis savai miesai un nebūtu kļuvis par mūku. Bet, kad nu šī patiesība tiek sludināta, bezdievīgā pasaule to noniecina. Jo šie ļaudis nav gājuši cauri šai krusai, nav lējuši tos sviedrus, kā es un tie, kas bija pakļauti pāvestībai. Tā kā viņi nav piedzīvojuši sirdsapziņas mokas, tie nonicina to visu. Viņi nekad nav jutuši slāpes, tāpēc tie tagad veido dažādas sektas un atkritēju kopas. Jo patiesi: dulcia non meminit, qui non gustavit amara, t. i., tiem nenāks prātā salda garša, kas nav baudījuši rūgtu. Kas nav cietuši slāpes, tie nesajūt garšu. Slāpes ir labs viesmīlis, un izsalkums ir labs pavārs; ja nav slāpju, tad nekas pa īstam negaršo, lai cik labs tas būtu.

Tādēļ ir dota bauslības mācība, lai tajā tiktu mazgāts, lai tajā izsvīstu kā uz lāvas, piedzīvotu bailes un postu. Pārpilnībā dzīvojošiem un paēdušiem nekas tā īsti negaršo, un viņi neizjūt Evaņģēlija pievilcību. Bet viņiem tas arī netiek sludināts. Tas ir sprediķis izslāpušajiem. Jo ir teikts: laidiet viņus pie manis, es gribu viņus atspirdzināt un padzirdīt.”

Tātad bauslība un Evaņģēlijs jāpasniedz, nejaucot vienu ar otru. Kas nesludina skaidri un vienkārši, tas nesludina Kristu, bet sludina pats sevi, un kas sludina sevi, tas ar savu sludināšanu sūta ļaudis uz elli, kaut arī paši ļaudis teiktu: “Bet tas bija skaisti! Tas nu gan ir runātājs!” Pat patiesam, godīgam mācītājam viņa grēcīgajā miesā var rasties augstprātīgas domas. Bet, tikko viņš to pamana, lai bēg no tām pie Dieva, beidzot lai Viņš to atbrīvo no tādām augstprātīgām domām. Un tad viņš var pazemīgs atkal kāpt kancelē. Tas jau arī ir pie katra nomanāms, vai viņa vārdi nāk no sirds, vai ne.

Jūs, protams, nevarat runāt kā Luters, bet jums tomēr jābūt skaidrībā par to: “Kā man sludināt bauslību pārdrošajiem un Evaņģēliju nabaga grēciniekiem?” Katrā sprediķī ir jābūt abām šīm mācībām. Ja viena no tām iztrūkst, tad ir skaidrs, ka arī otra ir nepareizi pasludināta. Jo aplams ir ikviens sprediķis, kas nesniedz visu to, kas ved pie pestīšanas. Patiesības vārds nav pareizi sludināts, ja sprediķa vienā daļā tiek sludināta tikai bauslība, bet otrā tikai Evaņģēlijs. Nē, topogrāfiskā dalīšana šeit neder. Abas daļas var būt ietvertas pat vienā teikumā, bet katram no klausītājiem ir jāpamana: “Tas domāts man!” Taču katram sprediķim, kaut tas būtu visnotaļ mierinošs un laipns, ir jāsatur arī bauslība.

Paklausīsimies kādu Lutera komentāru (W., V, 400 utt.), kurā iztirzāti 23. psalma 3. panta vārdi “Viņš atspirdzina manu dvēseli”: “Tādēļ, ka mūsu Dievam ir divējādi vārdi, bauslība un Evaņģēlijs, pravietis pietiekami skaidri ļauj noprast, ka viņš, sacīdams “Viņš atspirdzina manu dvēseli”, nerunā par bauslību, bet gan par Evaņģēliju.”

Ja sastopam vārdus, kas satur draudus un sodus, tad tie pieder pie bauslības. Ja tie ir vārdi, kas mierina, dod, dāvina, piedāvā, tad tie pieder pie Evaņģēlija. Jūs neatradīsiet nevienu evaņģēlija daļu, no kuras nebūtu iespējams sludināt gan bauslību, gan Evaņģēliju.

“Bauslība nevar atspirdzināt dvēseles, jo tie ir vārdi, kas mums prasa un pavēl Dievu mīlēt no visas sirds utt. un mūsu tuvāko kā sevi pašu. Kas to nepilda, to bauslība nolād un tam tā pasludina spriedumu: nolādēts lai ir katrs, kas neizdara visu, kas rakstīts bauslības grāmatā. Bet mēs jau zinām, ka neviens cilvēks zemes virsū to neizpilda. Tādēļ bauslība nāk pie katra grēcinieka savā laikā, apbēdina un izbiedē dvēseles, un tām jāpiedzīvo izmisums un jāpaliek mūžīgi nolādētām, ja vien nenāk glābiņš. Tādēļ svētais Pāvils saka: “Caur bauslību nāk grēka atziņa.” Tāpat arī: “Bauslībai seko dusmība.” Bet Evaņģēlijs ir pestīšanas vārdi, tie neprasa no mums neko, vienīgi sludina visu labo, proti, ka Dievs mums, nabaga grēciniekiem, ir dāvājis savu vienīgo Dēlu, lai tas būtu mūsu gans, kas mūs, izslāpušās un izklīdušās avis, savāktu un atdotu savu dzīvību par mums, lai Viņš atpestītu mūs no mūžīgās nāves un velna varas.”

Varētu jautāt, kā tas nākas, ka bauslība ved ļaudis briesmīgā izmisuma grēkā. Bet tas jau notiek tikai per accidens. Pati par sevi arī bauslība ir laba.

Vēl kāda vieta no Lutera komentāra par Pāvila vēstuli galatiešiem 2:13¬14 (VIII, 1785 utt.): “Tādēļ tad, kad tavu sirdsapziņu biedē bauslība un tā cīnās pret Dieva tiesu, nemeklē padomu ne saprātā, ne bauslībā, bet balsties vienīgi uz Dieva žēlastību un Viņa mierinājuma vārdiem. Turies pie tiem un rīkojies tā, it kā tu nekad neko nebūtu dzirdējis par bauslību. Dodies tumsā (2. Moz. 20¬21), kur ne bauslība, ne cilvēka prāts, bet vienīgi ticības vārdi sniedz gaismu. Ticīgais droši paļaujas uz to, ka mantos pestīšanu Kristū bez bauslības. Tā Evaņģēlijs, pāri bauslības un prāta gaismai, ieved mūs ticības tumsā, kur bauslībai un prātam nav noteikšanas. Arī bauslība, protams, mums ir jādzird, bet tikai savā vietā un savā laikā. Kad Mozus ir kalnā un aci pret aci runā ar Dievu, viņam vēl nav bauslības. Viņš vēl nesludina un nevalda ar bauslību. Bet pēc tam, kad viņš no kalna ir nokāpis, viņš jau ir likumdevējs un ar bauslību valda tautu. Tā sirdsapziņai jābūt brīvai no bauslības, bet miesai jāklausa bauslībai.. Kas Evaņģēliju labi prot atšķirt no bauslības, lai pateicas Dievam un zina, ka viņš ir teologs! Protams, arī es pārbaudījumu brīžos to neprotu izdarīt pilnīgi. Abas šīs mācības jāprot atšķirt tā, ka Evaņģēlijs pieder Debesīm, bet bauslība zemei; ka Evaņģēlija taisnību sauc par debešķīgu, dievišķu taisnību, bet bauslības taisnību par zemes, cilvēku taisnību; un ka Evaņģēlija taisnība ir atšķirta no bauslības taisnības tikpat rūpīgi, kā Dievs ir atšķīris debesis no zemes, gaismu no tumsas, dienu no nakts. Šai vienai jābūt gaismai un dienai, otrai tumsai un naktij.

Tādēļ, ja runā par ticību vai sirdsapziņu, ir pilnīgi jāizslēdz bauslība, tai jāpaliek uz zemes. Bet, ja runa ir par darbiem, tad aizdedzini naktī darbu vai bauslības taisnības lukturi. Tātad Evaņģēlija un žēlastības saulei un neizmērojamajai gaismai jāspīd dienā, bet bauslības lampai naktī. Tādēļ sirdsapziņai, kas sajūt savu grēku un ir izbijusies, ir jādomā šādi: man tagad jādarbojas uz zemes. Lai ēzelis strādā, kalpo, nes nastas, kuram tās uzkrautas. Proti, miesai ar visiem locekļiem ir jābūt pakļautai bauslībai. Bet, kad tu celies debesīs, tad ēzeli ar visu tā nastu atstāj uz zemes. Jo ticīgā sirdsapziņai nav nekas paveicams ar bauslību, darbiem un zemes dzīves taisnību. Tā ēzelis paliek ielejā, bet sirdsapziņa kāpj kopā ar Īzaku kalnā un neko nezina par bauslību un darbiem, tai prātā vienīgi grēku piedošana un taisnība, kas mums tiek piedāvāta un sniegta Kristū.. Šī mācība par bauslības un Evaņģēlija atšķirību ir noteikti jāzina, jo tā aptver visas kristīgās mācības kopumu. Tāpēc ikvienam, kurš tiecas pēc Dieva svētības, ar vislielāko rūpību jāmācās izprast šo atšķirību, ne vien ar vārdiem, bet arī patiesībā un dzīvē, tas ir, sirdī un apziņā. Vārdos šī izšķiršana ir viegla. Bet kārdinājumos un likstās tu pamanīsi, ka Evaņģēlijs cilvēka apziņā ir rets viesis, turpretim bauslība ikdienas mājas draugs. Jo prāts jau no dabas pazīst likumu. Tāpēc tad, kad apziņa ir grēka izbiedēta, bauslības likumi grēku uzrāda un padara lielu, tad tev jārunā šādi: miršanai ir savs laiks, dzīvošanai savs laiks; klausīties bauslību ir savs laiks, par bauslību nelikties zinis savs laiks; klausīties Evaņģēliju ir savs laiks un rīkoties tā, it kā tu neko nezinātu par Evaņģēliju savs laiks. Tagad es raidu prom bauslību, lai nāk Evaņģēlijs, jo tagad nav bauslības, bet Evaņģēlija laiks. Bet kā ir tad, ja es neesmu neko labu darījis, kā vien smagi grēkojis? Tad man ir jāatzīst, ka tas tiešām tā ir. Taču man ir dota grēku piedošana Kristū, kura dēļ man ir atlaisti visi mani grēki. Bet, kad šis konflikts neskar sirdsapziņu un kad jāizpilda ārēji amata darbi tur, kur tu esi Dieva vārda kalps, valdoša persona, laulāts vīrs, skolotājs, skolnieks u. c., tad nav īstais laiks klausīties Evaņģēliju, bet gan bauslību, tad tev jāveic savs amats.”

Mūsu pašu taisnība ir domāta šai dzīvei, bet tā taisnība, ko nes Evaņģēlijs, ir Debesu taisnība. Kā mēs dzirdēsim vēlāk, bauslība un Evaņģēlijs ir jāatšķir ne vien sludināšanā, bet vispirms savā sirdī.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Ceturtais vakara priekšlasījums