Trešajā svētdienā pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. [Jņ.16:16-23]

Pagājušā svētdienā mēs uzklausījām Evaņģēliju par Labo Ganu Kristu, kas mums mācīja divas lietas: ka Labais Gans atdos dzīvību par savām avīm, un, ka Viņš atkal celsies augšā.

Šodien Dieva Vārds mums rāda, kā Kristus turpina mācīt, iedrošināt un stiprināt savus mācekļus.

Pavisam drīz Jēzus mācekļi, jeb kā Jēzus sacīja – draugi – pieredzēs Viņa nāvi. Viņi nonāks bēdās, postā un izbailēs. Nekas uz šīs pasaules, izņemot Dieva vārdu, viņiem nespēs sniegt mierinājumu, gluži kā sievietei, kurai pienācis laiks laist pasaulē bērnu. Šim brīdim ir jāpaiet. Šis laiks ir jāpārdzīvo. Jo grēku piedošanu, tāpat kā bērnu, nevar atrast kāpostos.

Lai gan Jēzus pats zināja, ka Viņš celsies augšām trešajā dienā – tomēr Viņam bija jāmirst pa īstam. Viņu pārņēma īstas nāves bailes, Viņš izcieta īstu pazemojumu, sitienus, sāpes, postu, ciešanas un īstu nāvi. Tā tam bija jānotiek, jo Dieva taisnīgās dusmas par pasaules grēku, ir tik pat īstas.

Nedaudz to noprast mēs varētu spriežot pēc sevis – mēs taču ticam, ka celsimies augšā no nāves un iemantosim mūžīgo dzīvošanu Jēzus Kristus nopelna dēļ, tomēr neskatoties uz to, priekšā stāvošā nāve mūs biedē, jo mūsu spēkos nav to kontrolēt.

Tādēļ Kristus rūpīgi mācīja saviem mācekļiem par savu nāvi un augšāmcelšanos, jo zināja, ka tad, kad tas notiks, tas būs tik biedējoši, ka visi mācekļi – tai skaitā Pēteris, kurš piedāvājās atdot savu dzīvību par Jēzus – Viņu atstās, un turpmākās dienas pavadīs izmisumā un neziņā ieslēgušies mājā, bet Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Jēzus pazudināts, bezcerībā pakārsies.

Bet: Kādēļ Kristus saka vārdus, kurus mācekļi nesaprot? Tie rakstīti evaņģēlijā tādēļ, lai mēs nekristu izmisumā, bet cieši turētos pie Viņa vārda, kas māca, ka notiks tieši tā un ne citādi, lai gan mums varbūt tā nemaz nešķiet. Un ja kādreiz atkrītam vai novēršamies no vārda, mums tomēr ir jāatgriežas atpakaļ, jo Kristus savu vārdu tomēr uzturēs spēkā, neatkarīgi no mūsu uzticības. Bet mācekļi nesaprata ne vien Kristus vārdus, bet arī Viņa darbus, kas sekoja šiem vārdiem.

Šeit mēs skaidri redzam, kā atšķiras cilvēka domas, vai precīzāk, iedomas, no rīcības reālajā situācijā. Tādēļ Kristus runā ar saviem mācekļiem laipni, tos mierinādams, un iedrošinādams paļauties uz sludināto Dieva vārdu un Dieva apsolījumiem. Savu nāvi Viņš nosauc par mazu brīdi, bet augšāmcelšanos par prieku, kuru neviens tiem neatņems.

Turklāt, vēlēdamies vēl vairāk mierināt un iedrošināt mācekļus, Kristus stāsta līdzību par sievu, kura, dzemdējusi bērnu, ir tik priecīga, ka nepiemin vairs bēdas un skumjas – tās viņai šķiet kā mazs, pagātnē izgaisis, brīdis.

Redziet, kā Dievs rūpējas par kristiešiem? Viņš ne vien mirst par mūsu grēkiem, bet neatlaidīgi un pacietīgi skaidro un māca par Savu nāvi un augšāmcelšanos, lai arī mazajā brīdī, kuru mācekļiem būs jāpavada bez Viņa, tie dzīvotu ticībā, cerībā un mīlestībā.

Jo Dieva mērķis nav mocīt cilvēku ar neziņu un izmisumu. Tieši otrādi – Dievs mums māca uzticēties Viņa vārdam vienmēr, un īpaši brīžos, kad piedzīvojam savu nespēku. Kā saka apustulis Pāvils: Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.
Jo labu gribēt mums ir dots, bet labu darīt – nē. Ak, es nožēlojamais cilvēks, kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?

Gluži kā ezers izskatās mānīgi mazāks pirms sākam tam peldēt pāri, arī kristīgā dzīve, ar miesīgo prātu spriežot, šķiet, esam mums pašiem pa spēkam. Viss ko mēs iedomājamies, tad šķiet derīgs. Ja vēl tā labi padomā, tad varētu arī negrēkot, un turēt visus baušļus. Tad vēl nedaudz saņemties un pievarēt vecos mīļos grēkus un visas kārdināšanas. Tad kādu laiku vingrinoties varētu uzvarēt arī pašu velnu, un piedāvāt atdot dzīvību par Jēzu.

Bet šādās ilūzijās mēs varam gremdēties tikai – mazu brīdi. Patiesībā šādi centieni rada vienīgi maldus, nesaskaņas, augstprātību un šķelšanos.

Bet Dievs mums dāvā patiesu prieku, nevis šo farizejisko paštīksmināšanos.

Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.

Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.

Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!

Šī Dieva žēlastība kristīgajā draudzē visos laikos ir pulcējusi ļoti atšķirīgus ļaudis, tomēr neskatoties uz to viņi ik svētdienu ir kopā dievkalpojumā.

Kas tad vieno draudzi? Kristus draudze taču nav interešu klubiņš, un baznīca nav izklaides komplekss, tieši tādēļ šeit sanākušie ļaudis ir tie, kurus aicina mūsu Kungs Jēzus Kristus, kuri steidzas šurpu svinēt Kristus nāvi un augšāmcelšanos, un saņemt dāvanas, kuras Kristus piešķir laipnībā, mīlestībā un lēnībā, lai mūsu prieks būtu pilnīgs –

šeit tu saņem to, kas apsolīts Jaunajā Derībā, proti, nepelnīto grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību Jēzus Kristus dēļ – un šis ir vislielākais prieks, kad augšāmceltais Kungs patiesi ir klātesošs mūsu vidū Vārdā un Sakramentos ikdienas līdz pasaules galam. Āmen.