Trešajā Ziemassvētku dienā

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. [Jņ.1:1-14]

Svētais apustulis Pāvils saka pavisam maz vārdu: “Viņš ir skatīts miesā.” [1.Tim.3:16] Bet šie vārdi ir augsti un grūti saprotami.

Viņš runā par kādu noslēpumu, kas ir liels noslēpums ne vien Pāvilam, bet ikvienam. Viņš runā par dievbijības noslēpumu, tas ir, par tādu, kas saprotams vien dievbijībā un visus ved pie dievbijības.

Un kurš tad visiem ir dievbijības noslēpums? Tas ir šis – Dievs ir skatīts miesā.

Bet kas ir skatīts? Vai tik daudz kā Dievs, kas ir Gars, ir parādījies cilvēkiem kādā redzamā zīmē [veidā]? [Tas gan ir tiesa, bet ne jau tik daudz vien svēts] Apustulis grib mācīt, bet viņš grib to stāstīt: Ka otrā Trīsvienības [dievišķās būtības] persona tapusi cilvēks. Jēzus, Dieva Dēls, ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Šajā mūsu Pestītāja cilvēcīgajā miesā dievišķā godība ir parādījušies redzama.

Ka dievišķās būtības otra persona ir tapusi cilvēks mēs lasām Dieva Rakstos: “Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā.” [Rom.8:3] “Ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva.” [1.Jņ.4:2] “Tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis.” [Ebr.2:14] Te mēs dzirdam, ka Jēzus, Dieva Dēls, miesās sūtīts, miesā nācis, miesu un asinis dabūjis.

Kungs Jēzus bija pirms Viņš tapa miesā sūtīts. Viņš pats sacīja: “Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” [Jņ.8:58] Svētie pravieši saka: “Kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.” [Mih.5:1] Dievs Tēvs dod liecību: “Šis ir Mans mīļais Dēls.” [Mt.3:17] Tas ir Dieva Dēls, kura vārdā mēs tiekam kristīti, Viņam ir tā pati dievišķā būtība, kas Dievam Tēvam un svētam Garam, jo Viņš ir dievišķās būtības otrā persona. “Kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas.” [Gal.4:4] Šo Dieva Dēlu sauc par Dieva Vārdu un par šo vārdu saka: “Vārds tapa miesa.” [Jņ.1:14]

Mūsu Kungs Jēzus Kristus ir arī patiess Dievs un patiess cilvēks.

To mēs saprotam no svētā apustuļa Pāvila vārdiem, kad viņš saka: “Viņš [Dievs] ir skatīts miesā.” [1.Tim.3:16] Tas ir, Kungs Jēzus Kristus ir Dievs, un arī cilvēks. Dieva svētie Raksti runā par to, ka Viņš ir patiess Dievs. Dieva Dēls “ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība.” [1.Jņ.5:20] Un par to, ka Viņš ir patiess cilvēks: “Ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus.” [1.Tim.2:5]

Viņš nav tikai tīrs Dievs un ne tikai tīrs cilvēks, bet patiess Dievs un patiess cilvēks, “nevis tādēļ, ka abas būtības būtu sajauktas viena ar otru, bet gan tādēļ, ka tās veido vienu veselumu, vienu personu.” [Atanasija TA]

Vēl sakot “Viņš [Dievs] ir skatīts miesā.” [1.Tim.3:16], apustulis grib sacīt, ka pie Kunga Jēzus, kad Viņš šeit staigāja mūsu miesā, varēja manīt Viņa dievišķo godību. Tā atspīdēja vairākkārt Viņa lielajos brīnuma darbos tā, ka Nikodēms, apķērīgs jūdu mācītājs, saka: “neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” [Jņ.3:2]

Toreiz tik labi kā ticīgie tā neticīgie varēja secināt, ka “Viņš [Dievs] ir skatīts miesā.” [1.Tim.3:16]

Par šo lielo dievbijības noslēpumu mēs jau dzirdējām pirmā Ziemassvētku dienā, bet negarlaikosimies apnikumā arī šodien un visu savu mūžu runāt par šo noslēpumu, kā svētais evaņģēlists Jānis mūs māca šajā Ziemassvētku evaņģēlijā.

Tad ar Svētā Gara palīgu iesim tuvāk šim evaņģēlijam, kas ir smeļot neizsmeļams avots, un Trešajā Ziemassvētku dienā pārdomāsim: Mūs Pestītāja cilvēktapšanu, un raudzīsim:

1. Ka mūsu Pestītājs ir patiess Dievs no mūžības;
2. Ka mūsu Pestītājs ir patiess cilvēks tapis.

Tā Tēva Dēls pats īstais Dievs,
Tas pie mums nācis kā tāds vies` ,
Ar prieku Viņš mūs piepildīs,
No zemes vezdams Debesīs.
Slavējam Dievu.

Ka mūsu Pestītājs, Kungs Jēzus Kristus, ir patiess Dievs no mūžības, sludina svētais Jānis pašā evaņģēlija sākumā ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.”

Šeit mums jāsaprot, kas ir “Vārds” par ko šeit tiek runāts, un kas par to tiek sacīts.

Kas ir Vārds, par kuru tiek sacīts, ka tas iesākumā bijis, pie Dieva bijis? Tas ir Kungs Jēzus Kristus. Viņš savādi tiek nosaukts par Vārdu.

Kad svētais Jānis min visas trīs dievišķās būtības personas, viņš saka: “Trīs ir, kas dod liecību debesīs: Tēvs [Dievs Tēvs], Vārds [Dievs Dēls] un Svētais Gars.” [1.Jņ.5:7] Bet kādēļ dievišķās būtības otrā persona saukta par Vārdu? Saproti labi: Dieva Dēls tiek saukts par Vārdu tādēļ, ka Dievs Tēvs caur savu Dēlu ir pasludinājis savu prātu un pavēlējis – “To jums būs klausīt.” [Mt.17:5]

Tāpat kā mēs nevaram zināt, ko cits cilvēks prāto, kamēr viņš nav bildis vārdu, tā arī Debesu Tēvs mums, cilvēkiem, savu prātu ir sludinājis caur Dēlu – Vārdu. Kas stāv prātā un padomā un nevienam nav zināms, tiek darīts zināms izrunājot vārdu. Vārds ir apslēpto sirds nodomu attēls.

Gribi tu, cilvēk, Dieva sirdi redzēt, tad skaties uz Viņa Dēlu, kas ir Vārds, kas dzimis no Dieva sirds.

Vēl mēs varam atbildēt šādi: Dieva žēlīgais padoms, atpestīt cilvēkus, ir piepildīts caur Dieva Dēlu. Jēzus pats ir apsolījis ciest un mirt par grēciniekiem, Viņš pats ir runājis ar cilvēkiem, tāpēc Viņu sauc par Vārdu.

Kas tad tiek sacīts par šo Vārdu? Ak, gana daudz.

Pirmkārt, ka Vārds ir patiess Dievs. Vārdam ir dievišķa daba un dievišķs spēks. Dievišķa daba ir Vārdam, mūsu Kungam Jēzum Kristum, jo tas ir bijis iesākumā, proti, iesākumā, kad Dievs radīja Debesis un zemi. Laika un visu lietu iesākumā nebija nekā, bet bija Dievs, un Vārds bija pie Dieva. Ikviens var saprast, ka tas, kas bija pirms vēl neviena lieta nebija radīta, ir no mūžības un ir mūžīgs. Tāda daba ir Vārdam, Dieva Dēlam, kas ir no mūžības un ir mūžīgs. Viņam ir pašam dievišķa daba un Viņš ir pats Dievs.

Vēl par mūžīgo Dieva Vārdu tiek sacīts, ka tam esot dievišķs spēks.Tā stāv rakstīts mūsu evaņģēlijā: “Caur Viņu viss ir radies.” Ja jau visas lietas ir radītas caur Jēzu, tad Viņam jābūt dievišķam spēkam. Lietas, kas šajā pasaulē ir redzamas, gan debesis, gan zeme, ir radītas lietas, kas radītas caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Kā Dievs sacīja: Lai top šī, lai top cita lieta, tā tapa, kā mēs lasām pirmajā Mozus grāmatā. Ķēniņš Dāvids par šo darbu dzied: “Ar [Caur] Tā Kunga vārdu [Jēzu Kristu] ir radītas debesis.” [Ps.33:6] Radīt jeb likt lietai tapt no nekā, neviens nedz māk, nedz prot, kā vienīgi Dievs. Viņš pats saka: “Es esmu Tas Kungs, kas visu radījis, kas debesis izklājis, Es viens pats.” [Jes.44:24]

Vēl mēs saprotam, ka Pestītājam ir dievišķīgs spēks. Jo Kungs Jēzus, Dieva Vārds, cilvēkiem dod gan laicīgu, gan garīgo dzīvību, jo “Caur Viņu viss ir radies.”

Kas dod cilvēkiem spēku kļūt par Dieva bērniem? Atbildi no evaņģēlija: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” Redzi, Jēzus ir dzīvība, kā Viņš pats saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība.” [Jņ.14:6] Viņā visas lietas saņemt dzīvību, un visvairāk cilvēki saņem dzīvību, kas nāk no Dieva, kas pie Dieva ved un Dieva priekšā pastāv mūžīgi. Jēzus ir cilvēku gaišums. Tāpēc Dievs sauc uz savu draudzi: “Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi.” [Jes.60:1] Gaišums mūs apgaismo, gaišums mūs iepriecina, gaišums mūs sasilda. “Kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” [Jņ.8:12]

Kāds gribēs šeit sacīt – Ja Jēzus ir pasaules gaišums, kāpēc tik daudz tumši ļaudis ir pasaulē kā tumšie pagāni, turki, tatāri, jūdi, un, diemžēl, arī daudzi kristīgajā draudzē dzimušie un augušie tomēr nenieka nezina par Dievu un Viņa valstību?

Uz to svētais Jānis atbild: “Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” Vai jūdi apzināti nepretojās Kungam Jēzum? “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” Viņi gan zināja, kā liecināja Nikodēms, kas Viņš ir, bet viņi negribēja Viņu uzņemt. Tādēļ Kungs Jēzus saka, ka tā ir nevis Viņa, bet pašu ļaužu vaina, ka tie paliek tumsībā un grēkos. “Ja Es nebūtu nācis un viņiem to teicis, viņiem nebūtu grēka. Bet tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku.” [Jņ.15:22]

Tie, kas Gaismu Jēzu neuzņem, paliek tumši un grēcīgi, bet tie, kas Viņu uzņem, top lielā godā. Jo tā stāv rakstīts mūsu evaņģēlijā: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” Tā arī tagad notiek visiem, kas Kungu Jēzu ticībā uzņem. Tie top par Dieva bērniem šeit un Debesīs. Spriediet nu katrs pats. Vai patiess Dievs ir tas, kas bijis iesākumā, kas visas lietas radījis, kas cilvēkiem dod ne tikai miesīgu, bet arī garīgu un pēc[tam] arī mūžīgu dzīvību? Nu, redziet, tāds ir mūsu Kungs Jēzus, Dieva Vārds. Tāpēc pareizi mēs par Viņu sakām un stiprā ticībā ticam: Jēzus mūsu Pestītājs ir patiess Dievs.

Mācies nu, tu, kristītais cilvēk, par savu Jēzu to paturēt sirdī un prātā – Viņš ir mūžīgais Dievs. Mozus par Viņu saka: “Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak, Dievs!” [Ps.90:2]

Mācies vēl, ka “caur Viņu viss ir radies.” To skaidriem vārdiem saka svētais Pāvils: “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu.” [Kol.1:16]

Mācies arī, ka Jēzus ir patiess Dievs, kā Tēvs un Svētais Gars. Jo Viņu sauc “vienpiedzimušais Dēls,” [Jņ.3:16] “patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība,” [1.Jņ.5:20] un Viņš ir “Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi!” [Rom.9:5]

Tādēļ paļaujies uz savu Kungu un Pestītāju Jēzu no visas sirds, tu, ticīgais cilvēk! “Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs un kura cerība balstās uz To Kungu, viņa Dievu, kas radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī iekšā, kas paliek mūžīgi uzticīgs.” [Ps.146:5-6]

Par šo pašu Jēzu tiek sacīts, ka Viņš ir patiess cilvēks. Kādēļ Viņš to darīja? Vai tad Viņa dievišķā būtība kļuva augtākā godā ar cilvēktapšanu? Ak! Tas ir mūsu Pestītāja mīlestības noslēpums. Ja mēs gribam par to pareizi runāt, tad mums īpaši jāpārdomā: Ka Jēzus ir tapis cilvēks, un kādēļ Viņš tapis cilvēks?

Ka Jēzus, Dieva Dēls, ir patiess cilvēks, mums māca svētais evaņģēlists ar šiem vārdiem: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” Kādu miesu tad Dieva Dēls pieņēmis? Zini, ka cilvēcīgu miesu. “Tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis,” [Ebr.2:14] raksta svētais Pāvils*.

Mūsu Pestītājs no savas mātes, jaunavas Marijas, piedzima kā zīdainis, un kā cilvēks pieaudzis, ēdis, dzēris, staigājis un dzīvojis kopā ar citiem cilvēkiem, kā visi cilvēku bērni. Jēzus Kristus “Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs un, cilvēka kārtā būdams.” [Fil.3:6-8] Saka svētais apustulis Pāvils.

Bet kā to jāsaprot? Vai pieņemot cilvēcīgo dabu mūsu Pestītājs būtu atmetis savu dievišķo dabu? Nebūt ne. Viņš dievišķo dabu ir apvienojis ar cilvēcisko, un ir patiess Dievs un patiess cilvēks vienā personā.

Mūsu evaņģēlijs stāsta, ka brīdī, kad Jēzus tapa cilvēks, Viņš tomēr palika vienpiedzimušais Dieva Dēls. “Mēs skatījām,” saka evaņģēlists “Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.”

Īpaši šo Jēzus godību redzēja mācekļi Pēteris, Jēkabs un Jānis kalnā, kur Jēzus tika apskaidrots. “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.” [Mt.17:2] “Spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” [Mt.17:5] Pestītāja godību, kā dievišķu godību, mācekļi redzēja vairākkārt brīnumos, ko Viņš darīja. Piemēram, kad Jēzus no tīra ūdens radīja vīnu, “atklādams Savu godību.” [Jņ.2]

Redzi, tā mūsu Pestītājs Jēzus arvien ir bijis un palicis viens patiess Dievs, un tomēr pieņēmis klāt cilvēcisko dabu, tapdams patiess cilvēks.

Bet kāpēc Jēzus tapa cilvēks?

To Viņš nedarīja sevis dēļ. Nepavisam ne. Zini, ka ne sevis dēļ, bet cilvēku labad. Klausies kā skan mūsu šīsdienas mācības vārdi: “Viņā [Jēzū] bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” Ja Jēzus nebūtu tapis cilvēks, tad visi cilvēki būtu miruši savos grēkos, jo visi cilvēki kopš Ādama laika līdz pasaules galam [uz labiem darbiem] ir nedzīvi un pamiruši. Viņiem trūkst garīgā dzīvība, kas ir no Dieva. Tāpēc Dievam viņus būtu jāgrūž mūžīgā nāvē. Bet nāca “starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem.” [1.Tim.2:5-6] “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” [Jņ.3:16]

Vai tagad zini, kāpēc Jēzus tapis cilvēks? Jēzus, Dzīvība, grib cilvēkiem dot garīgu un mūžīgu dzīvību.

Klausies vēl, Jēzus ir “patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” Visi ļaudis mita tumsībā un nāves ēnā. Neviens neprata atrast ceļu pie Dieva. Tā, aizejot no šīs pasaules, viņiem būtu jāiet galējā tumsībā. Bet Jēzus nāca vest cilvēkus no tumsas mūžīgā gaismā un Dieva skatīšanā.

Ko brālis brālim nespēja līdzēt, to paveicis Jēzus. Kas gan mums spētu dot garīgu dzīvību, ja Dievs to nedotu? Kas varētu mūs apgaismot un pievest pie Dieva, ja Jēzus to nebūtu darījis? Tādēļ arī Jēzum bija jāpieņem cilvēciska miesa, lai kalpotu cilvēkiem. Grēcinieks bīstas un bēg no Dieva, bet mūs ar Dievu salīdzina tas, kurš ir Dievs un cilvēks. Viņam mūs bija jāsalīdzina ar Dievu, bet Dievs bez asins izliešanas nevarēja grēkus piedot. Tādēļ salīdzinātājs [Vidutājs] uzņēma miesu un asinis, lai varētu ciest un mirt par grēciniekiem. Ak, karstā mīlestība, ak, Jēzus žēlīgais prāts!

Vai cilvēki ir pareizi atzinuši Jēzus mīlestību? Ak, diemžēl, reti. Svētais Jānis mūsu evaņģēlijā saka: “Viņš [Kungs Jēzus] nāca pie savējiem [visa sava]*, bet tie Viņu neuzņēma.” Dievam un mūsu Pestītājam pieder visa pasaule, lai kur Viņš ietu, Viņš iet pie visa sava.

Bet, kas ir šie neprātīgie ļaudis, kas neuzņem Jēzu. Kas negrib dzīvību, bet dzenas pēc nāves. Kas ienīst gaismu un mīl tumsu. Šādu ļaužu ir gana daudz pasaulē. Ak, kaut jēl visi uzņemtu Jēzu!

Kāda laime ir tiem, kas Viņu uzņem? Tiem Viņš dod varu kļūt par Dieva bērniem. Kas grib uzņemt Kungu Jēzu Kristu, tam ir jātic []iekš] Viņā. Dievs pats grib dot ticību, un caur šo ticību mēs topam citādi ļaudis, ne tādi kā iepriekš. Caur ticību cilvēks top taisns, svēts un Dieva bērns un Kristus līdzmantinieks.

Nu mēs šīs svētdienas mācībā, gods Dievam, esam smēlušies Dieva gudrību par mūsu mīļā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus cilvēktapšanu. Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš ir patiess Dievs un arī patiess cilvēks.

Daudz ir to, kas dzird šo debešķīgo patiesību pasludinātu, daudz ir to, kam šī prieka vēsts tiek gana rūpīgi sirdī likta, bet kas tomēr nesaprot šī vārda augstību un nebauda šo Dieva mācības gardumu. Tā, it kā viņiem būtu stāstījis ganu pasaku. Augstais Dievs! Kas gan tie par cilvēkiem? Ja viņiem kāds stāstītu, kur varētu atrast kādu apslēptu mantu vai naudas podu, tad gan tie klausītos. Cits atkal skrietu, ja dzirdētu par kādām labām dzīrēm, vai kur par velti dabūjams labs alus un gards ēdiens. Bet kas gan tur īpašs, ja tiek stāstīts par Dieva Dēlu, kas tapis patiess cilvēks, ka cilvēki atkal varētu kļūt par Dieva bērniem. Vienam otram no šādas runas nebūtu nemazums prieka. Ak, jūs nesaprašas, cik ilgi jūs gribat būt negudri? Ko jums līdz visas pasaules manta, ja netiekat Debesīs? Ko līdz jums, ka esat dzimuši par cilvēka bērniem, bet netopat arī Dieva bērni? Vai negudrie nedzirdat, ka Dievs ir strādājis jūsu labā, lai varat nākt pie Dieva no grēkiem skaidroti? Pats Dievs ir parādīts [skatīts] miesā. Pats Dieva Dēls ir tapis cilvēks, lai atpestītu cilvēkus. Brālis brāli nevarēja atpestīt no grēkiem, tādēļ nāca pats Dieva Dēls mūs no grēkiem atpestīt. [Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves – visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem. [Ps.49:8-9] ]

Taisnais Dieva Dēls nāca mūsu miesās, lai cietis un miris par mūsu grēkiem varētu nomaksāt mūsu parādu un salīdzīnātu ar Dievu.

Tā spriež Dieva tiesa: kas ir grēkojis, tam jāmirst. Ja grēcinieks neatrod galvotāju, kas viņu pārstāvētu Dieva tiesas priekšā, atmaksā viņa parādus un viņu salīdzina ar Dievu, tad viņam jāmirst bez žēlastības ne vien laicīgā, bet arī mūžīgā nāvē.

Nu, jūs, grēcinieki, ar saviem iedzimtajiem un pašu darītajiem grēkiem esat nopelnījuši nāvi mūžīgi mūžam, bet Jēzus ir par jums galvojis. Ja jūs savus grēkus atzīstat, ja jūs tos no sirds nožēlojat, ja jūs Jēzu ticīgi pieņemat, tad jūs, kas no dzimšanas bijāt nāves bērni, varat kļūt par Dieva bērniem un nokļūt mūžīgā dzīvošanā Debesīs.

Jūs varat, ja jūs paši gribat. Ko jūs raustāties? Cik ilgi jūs gribat dzīvot grēkos? Tagad ir svēti laiki. Ak, šī diena vēl ir jūsu pestīšanas diena. Kādēļ gribat vēl ilgāk palikt savos grēkos un iet bojā? Jums jau ir Pestītājs dzimis. Viņš raugās tik žēlīgi pēc jums.

Vai gribat Viņu mīdīt kājām? Viņš ir pats Dievs. Viņš var jūs dzīvus darīt vai pazudināt. “Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.” [Jņ.3:18]

Ja jūs nepadosities Viņa dāsnai žēlastībai, tad jūs kritīsiet Viņa dievišķajā spēkā.

Klausieties vēl, jūs, grēcinieki! Dieva Dēls ir tapis patiess cilvēks. Tik ļoti Viņš ir godājis cilvēkus un viņu miesu un asinis, ka pieņēmis viņu dabu. Šo pašu dabu Viņš ir paturējis un ņēmis līdzi uzkāpdams Debesīs, un sēžot pie Tēva labās rokas. Tā ir tiesa! Tad kā jūs atbildēsiet Pestītājam, ka paši neesat šo dabu godājuši, ko Dievs cēlis tik augstā godā?

Dievs ir tapis cilvēks, bet dažs cilvēks top par lopu, lopiski dzīvodams. Cits savās dusmās ir niknāks par lāci. Nesaticīgie aprij cits citu kā zivis [viena otru] ūdenī. Plītnieki un dzērāji dzīvo kā cūkas. Maukuļi un maukas dzīvo kā smirdoši āži un kazas. Redzi, tā jūs, grēcinieki, paši pielīdzināties lopiem, un apsmejiet savu cilvēcisko dabu, ko Jēzus ir cēlis tik augstā godā.

Ak, kad jūs atgriezīsieties? Kad jūs, tapsiet cilvēki, un kad vēl Dieva bērni?

Lūdziet Jēzu, patieso Gaismu, lai Viņš apgaismo jūsu tumšo prātu, ka jūs labi atzītu un pareizi valkātu Viņa lielo žēlastību, ko Viņš parādījis, cilvēks tapdams.

Dievs, kas apžēlojās pār ķēniņu Nebukadnēcaru, un atņēma viņam lopa sirdi un atgrieza atkal cilvēka sirdi, [Dan.4:13;33] lai apžēlojas arī par jums, lai palīdz jums, ka atmetat bezdievīgu dzīvošanu un pasaulīgās kārības, un dzīvotu kā cilvēki, kas radīti pēc Dieva tēla un līdzības, un kā Jēzus Kristus radinieki.

Ak, kāds gods un kāda laime ir tiem, kas ticībā uz Jēzu Kristu ir tapuši par Dieva bērniem! Viņu Tēvs ir Dievs – visuvarenais, bagātais un žēlīgais Dievs. Kas viņiem vēl trūkst?

Dieva Dēls Jēzus ir tapis cilvēks un dzīvojis mūsu vidū. Viņš ir bijis mūsu vidū redzamā veidā, un tagad ir mūsu vidū neredzams, kā mūsu augstais Mācītājs, Ķēniņš un augstais Baznīcas Kungs.

Vai tas mums nav liels gods, ka paša Dieva Dēls mums rādījis ceļu, kā nokļūt Debesīs? Vai Viņš nav nelaimīgajiem sludinājis prieka vēsti, vai nav dziedinājis sagrauztas sirdis? Vai nav pasludinājis apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību? [Jes.61:1]

Jūs, ticīgie Dieva bērni, klausieties tagad, cik mīlīga ir tā balss, kas jums Jēzus vārdā sludina mieru. Kas klausa to, tas klausa pašu Jēzu.

Jēzus ir jūsu Ķēniņš. Priecājieties, jūs, Dieva bērni. Viņš ir nācis izārdīt tumsas kunga darbus. [1.Jņ.3:8] Esiet droši. Stiprāks ir tas, kas ar jums, nekā tas, kas pret jums. Kas var jūs apsūdzēt? Kas var jūs pazudināt? Jēzus ir jūsu vidū. Viņš ir tas, kas jūs var pasargāt no nāves, velna un grēkiem.

Jēzus ir jūsu augstais Baznīcas Kungs. “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams.” [2.Kor.5:19] Viņa asinis mazgā jūs no jūsu grēkiem. Viņa taisnība jūs apģērbj un izgrezno tā, ka patīkat Dievam. Viņa svētais nopelns dara jūs bagātus mūžīgi. Šis augstais Baznīcas Kungs tagad sēž pie Dieva labās rokas. Lai arī jūs Viņu neredzat, Viņš jūs redz. Viņš pārstāv jūs pret jūsu ienaidniekiem, Viņš uzklausa jūsu lūgšanas un vaidus, un pats nemitas lūgt par jums. Viņš pestīs jūs no visa ļauna. Ej nu tad.

Par to būs jums priecāties,
Ka Dievs ar jums sadraudzējies,
Viņš pieņēmis jūsu vājo miesu,
Jūs` īstais brālis top pats Dievs.
Ko var jums kaitēt vels un nāv`,
Dievs jūsu palīgs pie jums stāv.
Lai trako viss tas elles spēks,
Šis jūsu draugs no jums nebēgs.
Viņš jūs nedz var, nedz grib atstāt,
Jūs turaties pie Viņa klāt.
Kad gana daudz jums virsū nāk,
Tie kaunā top, kad Viņš vien sāk.
Pēc, galā paliks jums tas gods,
Jums Dieva radu Vārds ir dots,
To būs jums atzīt tagadiņ,
Un Dievam pateikt allažiņ. Āmen.

---

* – Pāvils minēts kā vēstules ebrejiem autors.