Trīs mērkaķu sindroms

Daļai luterāņu konstatēts trīs mērkaķu sindroms. Viņi izliekas neko neredzam, neko nedzirdam, un tādēļ neko nerunā.

Lai gan es nepazīstu nevienu luterāni, kas dzīvotu alā svētā vientuļnieka dzīvi, ir tādi, kas mēģina sevi norobežot no pasaules, kaut gan pāri galvai ir noslīkuši pasaulē. Viņi strādā, skraida, braukā, tirgojas, spekulē, ceļ mājas un rosās tamlīdzīgās pilnīgi pasaulīgās lietās, tomēr uzskata, ka viņiem ar to nav nekāda sakara un ir jāklusē.

Piemēram, nesenā pagātnē Covid-19 pandēmijas laikā kādas avis vīlās savos ganos, jo gani izrādījās nevis gani, bet naktī ielavījušies zagļi, “jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā.” [Jņ.12:43]

Tādēļ mūs ik dienas mulsina visādi tā saucamie pasaules eksperti un aktīvisti, kaut gan mācītāji taču sakās esam vislielākie pasaules dziļās būtības pārzinātāji.

Manuprāt, krietnam luterānim nebūtu jāaizver savas acis un ausis kā budistam pret ļauno, un jāklusē tad, kad vajag runāt.

Trīs mērkaķu sindroms nav nekas cits, kā sirds nocietināšana pret tuvāko. Tas nav nekas citas kā (luterāņi kaut par to nerunā) mīlestības trūkums. Jā. Bet, lai cik dīvaini tas neizklausītos, mēs baznīcā to piedzīvojam pārpārēm.

Nemīlestība, naids, atriebība, izrēķināšanās, nepiedošana ir tas, kas tagad posta baznīcu. Bet mīlestība ir aktīva darbība, Gara auglis [Gal.5:22] un neapslēpjama, kā pilsēta kalnā.

Bet mūžīgais svētdienas luterānis nemitīgi muļļājas uz vietas un pirdienu neatšķir no Dieva vārda. [Jņ.12:29] Un galu galā vislabākie luterāņi ir vien kā “vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem,” [Jūd.1:12] jo rezultātu ir aizvietojuši ar procesu.

Tādēļ nebrīnieties luterāni, ka tava draudze sakalst, kā nolūzis koka zars. Kristus saka: “Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.” “Palieciet Manā mīlestībā!” “Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst.” [Jņ.15:17,9,6]