Trīspadsmitā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” [Lk.10:23-37]

Mīļie draugi! Nolasītais evaņģēlijs attiecas uz desmit Dieva baušļiem, jo šeit īsiem vārdiem dzirdam kas Bauslībā ir rakstīts: Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu. Kurš cilvēks to darīs, tas dzīvos, tas ir, viņš nonāks Debesīs un dzīvos mūžīgi pie Dieva un visiem svētajiem eņģeļiem.

Bet kad ikviens cilvēks sāk domāt [izvērtēt] pats sevi, savu dzīvi un darbu, tad nomana, ka viņš nav mīlējis Dievu, savu Kungu, no visas sirds, no visas dvēseles un visa spēka, nedz arī no visa prāta. Ko kad sirdij jādomā par Dievu, tad prāts nesas domāt par lauku, mantu un lopiem. Kad Dievs, tavs Kungs, ir jāmīl no visas sirds un pāri visām lietām, tad tu mīli savas laicīgās lietas, ēkas un mantu vairāk nekā Dievu. To ikkatrs redz arī svētdienās, kad tā vietā, lai dotos uz Baznīcu Dievam kalpot ar lūgšanām un dziesmām, cits iet uz tīrumu un apkop savu labību, cits iet uz krogu un dzer kā vērsis, un cits staigā citus negodīgus ceļus. Tam līdzi Dievs pavēl, ka tev jāmīl tuvākais, kā sevi pašu. Bet kā tu viņu mīli? Ar lāstiem, kad tu viņam, es nezinu, cik tūkstošus velnus [Dievs pamet grēkus sakot!] uz kakla lādi. Ar nīdēšanu, kad tu viņam to, ko Dievs viņam dod, ar skaudīgām acīm uzlūko. Ar riešanu un bāršanu, ar meliem, zādzību un nokaušanu. Kāda mīlestība tā ir? Dievs grib, lai tu sava tuvāka lopu, vērsi vai zirgu, ja tu to redzi maldāmies, griez atkal uz ceļa, ka īstais saimnieks to var atgūt. [2.Moz.23:4-5] Bet ko dari tu? {Atrasts nav zagts} Ja tu redzētu sava tuvāka lopu akā iekrītam, tu tomēr nenovērstu šo nelaimi. Dažs saka – lai krīt, ja krīt, jo tas nepieder man. Dažs redz sava kaimiņa lopu druvā, bet neizdzen to, sacīdams: ne mana cūka, ne mana druva, lai pieēdas un tad iet prom.

Vai tu uzklausi, ko tev māca Jēzus Kristus? Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem. [Lk.6:31] Klausies vēl. Tev nebūs mīlēt tikai to, kas tevi mīl, un labu darīt un vēlēt tik tam, kas tev labu dara un vēl, bet tev jāmīl arī ienaidnieku un tam jāvēl labu, un ne vien šodien, bet allažiņ, tik ilgi, kamēr dzīvo. Citādi tu nevari būt Dieva bērns un nonākt debesīs. Un ja tu gribētu pilnīgi dzīvot pēc Dieva bauslības, tas tomēr tu to nespēj darīt un piepildīt. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. [Rom.7:18]

Tāpēc tev jāmācās, kā vari Dievam patikt un pēcgalā nonākt Debesīs. Ar Vārdu, kad tu tici savam Kungam un Pestītājam Jēzum Kristum, kas tevi, grēkos pusmirušu cilvēku, uzlūkojies ar savām žēlastības acīm, un kā samarietis tavas vātis ir dziedējis ar savām asinīm. Tādēļ, otrkārt, šis evaņģēlijs attiecas uz otro svētās ticības [apliecības] gabalu, kurā mēs sakām : Es ticu, ka Jēzus Kristus patiess Dievs no Tēva mūžībā dzimis, un patiess cilvēks no jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs, kas mani pazudušu un pazudinātu cilvēku atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un velna spēka, ne ar zeltu vai sudrabu, bet ar savām svētajām un dārgajām asinīm un ar savu nenoziedzīgo ciešanu un miršanu. To māca mums šis svētais evaņģēlijs, no kura mēs tagad ņemsim vērā:

Ko mums darīt, ja mēs gribam dabūt mūžīgo dzīvošanu.

Ak Kungs Jēzu Kristu! Tu saki pats: svētas ir tās acis, kas to redz, ko jūs redzat; bet bez Svētā Gara nevar neviens Jēzu par Kungu saukt: tad dod mums skaidras sirds acis, un tādu muti un ausis, ka viss, ko mēs runājam un dzirdam, notiek tavam cienīgam vārdam par godu un slavu, un mums pašiem par labu. Āmen.

Mīļie draugi! Mums jāzina un jāmācās, kā [ka] dabūt mūžīgo dzīvošanu, tas ir, ka mēs šinī pasaulē žēlīgu Dievu, mūsu grēku piedošanu un priecīgu sirdi, kad mirstam, dabūtu, un viņā pasaulē mūžīgi svēti varētu palikt.

Tas ir patiesi, ka žēlīgais Dievs mums Debesu valstību no tīras žēlastības dod un iešķiņķo, bet tāpēc mums tūdaļ nav jādzīvo tā, kā nesas mūsu prāts. Nē! Bet mums arvien jājautā: Kā man jādzīvo, un pa kuru ceļu jāiet, ka es varu nonākt Debesīs? Ko man darīt? Ko man darīt?

Šis farizejs iedomājas, ka nāk Debesīs, ja tur desmit baušļus un dara to, ko Dievs viņam pavēlējis. Kad Jēzus Kristus visupirms mācekļiem bija sacījis: Svētas ir acis, kas to redz, ko jūs redzat, tad šis farizejs domāja, ka desmit baušļi ir doti par velti. Tādēļ viņš jautāja: Mācītais [mācītāj], ko man darīt, ka es dabūtu mūžīgo dzīvošanu?

Viņš paļaujas uz saviem darbiem. Jēzus norāda viņam uz desmit baušļiem: Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi? Farizejs ilgi neapdomājies, ātri atbild: tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku, [5.Moz.6:5] un savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. [3.Moz.19:18] Tā bija pareiza atbilde, jo mīlēt Dievu un savu tuvāko ir visaugstākā un lielākā zināšana [gudrība]. Tādēļ Jēzus Kristus saka: Dari to, un tu dzīvosi, gribēdams sacīt: Tu prasi darbu, ko darīt, ar ko varētu dabūt mūžīgo dzīvošanu. Pats ar savu muti tu esi sev darbu devis, dari to, tad tu dzīvosi. Paklausi pats sevi un apdomājies, tad tu sapratīsi, ka tev visās malās trūkst.

Nu jūs dzirdat, kā Kungs Jēzus Kristus mums rāda pirmo ceļu uz Debesīm, ar vārdiem: dari to. Kas grib nonākt Debesīs, tam jātur bauslība, un jādara tas, ko Dievs pavēlējis. Ja cilvēks to varētu darīt, tad viņš patiesi dzīvotu mūžīgi pie Dieva. Jo Dievs saka: Sargājiet Manus likumus un Manas taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos. [3.Moz.18:5] un: Es tiem devu Savus likumus un mācīju tiem Savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos. [Ec.20:11] Svētais apustulis Pāvils to pašu māca: kas bauslību ir turējis, tam tā dod dzīvību. [Gal.3:12] Bet kas to nedara, tam jādzird šādi vārdi: Nolādēts, kas netur šīs bauslības vārdus un kas tos nepilda! – Un visa tauta lai saka: āmen. [5.Moz.27:26]

Tas nu ir patiesi, ja kāds varētu dzīvot pilnīgi, ka Dievu mīlētu no visas sirds, no visas dvēseles, ar visu spēku, un prātu, un savu tuvāku kā sevi pašu, tad tiešām tāds dabūtu [iemantotu] mūžīgo dzīvošanu un nonāktu debesīs. Jo Dievs sola pagarināt dzīvību un dienas tam, kas paklausa Viņa balsij un Viņam pieķeras.” [5.Moz.30:20]
Apdomājiet paši, kādēļ gan Dievam nedot Debesis tiem, kas viņam ir paklausīgi, un dara to, ko viņš tiem pavēlējis? Tēvs un māte to bērnu vairāk mīl, kurš rīkojas vecākiem pa prātam. Saimnieks, kad redz saimi labprāt un sirdīgi darām to, ko viņš tai pavēlējis, tad viņš tai drīzāk ko labu dos, nekā sliņķim, kas nerīkojas saskaņā ar saimnieka norādījumiem. Līdzīgi arī Dievs, Debesu Tēvs, paklausīgajiem arvien žēlastības durvis tur platākas, un grib tiem labprāt dāvāt Debesu valstību par bērnu tiesu.

Bet bezdievīgajiem velns, kuram tiem strādājuši, maksās ar mūžīgām mokām, sāpēm un elles uguni. Tā saka Jēzus Kristus: Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus. [Mt.19:17]

Tādā veidā bija svēts mūsu pirmtēvs Ādams, pirms viņš apgrēkojās, tik ilgi, kā viņš pēc Dieva vārda dzīvoja. Svētie eņģeļi, Dievu klausīdami un rīkodamies pēc Viņa pavēlēm, ir mūžīgi Dieva priekšā. Tāpat būtu visi cilvēki kļuvuši svēti, ja Ādams un Ieva, pirmie cilvēki, nebūtu pārkāpuši Dieva vārdu. Viņi neņēma vērā vārdus: dari to, un visu cilvēku dzīvē ir ienākusi nāve. [Rom.5:12] Visiem cilvēkiem ir atņemts spēks, un viņi paši no sevis nespēj darīt to, ko Dievs tiem pavēl.

Ja tu, ak cilvēks, spētu darīt to, ko Dievs no tevis grib, tad nonāktu tu Debesīs ar saviem darbiem. Bet nu mēs, diemžēl, visi esam Ādamā grēkojuši, un tik ļoti samaitāti, ka sirdsprāta tieksmes ik dienas ir vērstas uz ļaunu. [1.Moz.6:5; 8:12] un neviens cilvēks nevar piepildīt bauslību. Tikai Kungs Jēzus ir vienīgais, kas mūsu vietā ir nācis, un visu bauslību piepildījis, un ar to klusinājis Sava Tēva dusmas, kas bija iedegušās pār mums. Nu grēku dēļ ceļš uz Debesīm ir tik ļoti samaitāts, ka mēs, nabaga cilvēki, nevaram ar saviem darbiem sasniegt Debesu valstību.

Apdomā, mans draugs. Ka Dievs no tevis grib, tev nebūs tikai no ārienes vien Viņa baušļus turēt un piepildīt, bet arīdzan no iekšienes. Dievs grib, lai tu Viņam kalpo ne vien ar muti, bet arī ar sirdi. Jo tā šeit rakstīts: Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas tavas sirds, no visas tavas dvēseles, no visa tava spēka, un no vista tavs spēka. Bet tāda mīlestība nav tavā rokā, tādēļ mēs arī mūžīgo dzīvošanu ar tādu mūsu darbu nedabūjam. Kas var lielīties, ka viņš desmit Dieva baušļus pilnīgi piepildījis? To nevar neviens cilvēks. Kristus Jēzus saka farizejiem: Vai Mozus jums nav devis bauslību? Un neviens no jums bauslību nepilda. [Jņ.7:19] Un svētais apustulis Pāvils žēlojas sacīdams: Es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. [Rom.7:14]

Mēs esam tik ļoti grēka samaitāti, ka mūžīgi bauslību nespējam piepildīt. To māca un rāda mums Jēzus līdzībā par vienu cilvēku, kas gāja no Jeruzalemes uz Jēriku. Jo Ādams un mēs viņa gurnos, bijā paradīzes dārzā un jaukā un svētā dzīvē, bet mums iegribējās iet uz Jēriku, mēs klausījām vairāk čūskai, velnam, nevis Dievam. Tā esam nu mēs esam gadījušies starp elles slepkavām, te ir mums atņēmuši krāšņo Dieva tēlu, mūsu prāts ir aptumšots, ka miesīgais cilvēks nesaņem to, kas ir no Dieva Gara – tas viņam ir ģeķība, ko viņš nevar saprast.

Sirdī ir vienīgi tumsība, un mēs esam kā pusmiruši. Dzīvo vienīgi miesīgais cilvēks, bet garīgais ir labdarīšanā kā nomiris. Kā varam mēs šādā vājībā un bezspēcībā piepildīt bauslību? Kā var strādāt tas, kam rokas un kājas sasietas. Tā arī šinī lietā. Bauslība gan rāda mums ceļu un debesīm, bet neviens cilvēks nespēj šo ceļu staigāt. Kad kādam kroplam kāds rādītu lielu mantu augstā kalnā, ko tas tam palīdzētu? Viņš gan redzētu mantu, zinātu ceļu, bet šis nabaga cilvēks nevar uzkāpt un paņemt šo mantu. Tāpat mums bauslībā tiek rādīts ceļš uz debesīm, mēs dzirdam, ko Dievs no mums grib, un ko viņš solījis tiem, kas viņa baušļus piepilda, bet neviens no mums nevar Dieva prātu izpildīt.

Un tomēr apustulis Pāvils saka: Nevis bauslības klausītāji ir taisnoti Dieva priekšā, bet bauslības darītāji tiks atzīti par taisnotiem. [Rom.2:13]

Padomā, kā tu esi līdz šim dzīvojis. Tu atradīsi, ka tu esi dažu reizi pārkāpis desmit baušļus. Lai arī tu neesi nokāvis cilvēku ar savu roku, tad tu tomēr esi dažreiz bāries, kādu velnam novēlējis, griezis par kādu zobus, un novēlējis tam visas nelaimes. Ja arī neesi gājis maukās, tad esi runājis bezkaunīgus vārdus, un dziedājis blēņu dziesmas. Ja arī tu neesi zadzis, tad apdomā, cik reizes esi pievīlis savu tuvāko, vai arī to gribējis. Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem. [Jēk.2:10] jo viena vienīga baušļa pārkāpšana ir tik daudz, it ka’būtu cilvēks visus desmit baušļus pārkāpis.

Tu jautāsi, kādēļ tad Kungs Jēzus Kristus norādu uz bauslību un saka: Dari to, tad tu dzīvosi, ja neviens pilnīgi bauslību nevar piepildīt? Klausies un ņem vērā, kas tev tiek atbildēts. Farizejs bija lepns, viņš lepojās ar saviem labajiem darbiem, un negribēja zināt nekādu citu ceļu kā Debesīs nonākt, kā vienīgi ar saviem darbiem vien. Tādēļ Jēzus Kristus gribēdams tam kaunu darīt, saka: dari to, dzirdi tu farizejs, ko tu tagad esi sacījis, kā tev Dievu un savu tuvāku jāmīl, tas ir gan aši izteikts, bet ne tik aši darīts. Tie ir krāšņi bauslības vārdi, bet kur tu atradīsi cilvēkus, kas pēc šiem vārdiem dzīvo un dara? Apdomājies pats, arī tu visu savu mūžu tā esi dzīvojis. Ja tu neesi vēl pēc šim vārdiem darījis, tad domā par citu ceļu, un neizsmej to, ko es esmu rādījis saviem mācekļiem. Bez šī vienīgā ceļa neviens cilvēks nenonāks Debesīs. Tādēļ, ak cilvēka bērns, tev jāzina, ka Dievs tagad vēl savu bauslību tev tāpēc dod, lai gan tu nevari visu darīt ko Dievs tev pavēl, ka tev tomēr no bauslības jāmācās sevi pašu pazīt, ka tu nevari turēt to, ko Dievs tev pavēlējis, bet tev būs vienu labāku un pilnīgāku taisnību meklēt Jēzū Kristū.

Jo tie baušļi rād, kā spieģelī
Kas mūsu miesās apslēpts bij,
To ļaunu grēku dabu.

Bauslība ir grēka dēļ dota, ka mēs mācītos grēkus atzīt. Jo bauslība dod – grēka atziņu. [Rom.3:20] saka apustulis Pāvils. Šeit tev notiek kā tādam vājam neveselam cilvēkam, kam nav pilns prāts, kam liekas, ka viņš ir stiprs un spējīgs iet, un ka viņam nekas nekait. Bet ārsts saka: ja tev liekas, ka esi tik stiprs un vesels, tad celies, ēd, dzer un strādā savu darbu, tu gan redzēsi savu veselību un spēku. Līdzīgi arī cilvēkam liekas, ka viņš var piepildīt desmit Dieva baušļus, un spēj izdarīt visu, ko Dievs viņam ir pavēlējis. Tādam vajag bauslības spoguli, kas parāda tiem vājumu un nespēcību un saka: palūkojies, vai tu Dievu mīli no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava spēka un no visa sava prāta un savu tuvāku kā sevi pašu. Tad šim cilvēkam jāmācās atzīt savu vājumu, un līdz ar muitnieku sist pie savām krūtīm sakot: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! [Lk.18:13] Tātad bauslība ir mūsu audzinātāja, kas norāda uz Jēzu Kristu. [Gal.3:24]

Un kad tu nevari ar saviem darbiem dabūt Debesis, jo neesi spējīgs darīt to, ko Dievs tev ir pavēlējis, tad Jēzus Kristus rāda tev citu ceļu. Ar vienu vārdu, tev būs ar savām ticības acīm uzlūkot savu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu, jo Viņš saka: svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jēzus Kristus šeit nerunā par miesīgu redzēšanu, jo daudz netikli jūdi un pagāni, augstie baznīcas kungi, rakstu mācītāji un farizeji, arī Kajafa, Hērods, Pilāts un tie, kas to Kungu Jēzu pienagloja pie krusta, to redzēja savām acīm, bet tomēr ar šo miesīgo redzēšanu viņi netapa svēti. Tāpēc Jēzus visvairāk runā par garīgo redzēšanu, kas ticībā notiek, tas ir tik daudz sacīts: ja mēs gribam Debesīs nonākt un kļūt svēti, tad mums jātic Jēzum Kristum, jo nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. [Ap.d.4:12]

Apustulis Pāvils saka: Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību. [Rom.3:24-25] Un atkal: tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. [Rom.5:1] No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. [Ef.2:8-9] Tāpēc pats Jēzus Kristus saka: ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. [Jņ.14:6] ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma. [Jņ.8:12]

Redzi, kā Dieva vārds mums rāda ceļu – Jēzu Kristu. Pa to mēs varam nonākt Debesīs, kā visi svētie tēvi, pravieši un visi citi ticīgie. Tie ir lūkojušies vienīgi uz Jēzus Kristu, un uz to vien viņu sirds stāvēja, kā Jēzus saka par Ābrahāmu: Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to. [Jņ.8:56] Tas paliek patiesi patiess vārds, kad Jēzus Kristus saka: tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā. [Jņ.6:40]

Pie tā tev jāturas, kad tev vaicā: ko man būs darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību? Ticēt uz Jēzu Kristu, jo kas viņam tic, tas top taisns. Viens cietuma sargs jautāja apustulim Pāvilam: ko būs man darīt, lai kļūtu svēts? Apustulis atbildēja: Tici iekš Kunga Jēzus Kristus, tad tu un tavs nams tapsi svēts. Kad tu nu arīdzan vaicā: jo būs man darīt, lai es topu svēts? Tad tev arī tiek atbildēts: Tici Jēzum Kristum, tad tu tapsi svēts.

Šeit mums arī jāsaka: dari to, tad tu dzīvosi. Jēzus Kristus ir samarietis, kas nācis mūs glābt. Mūsu dēļ Viņš ir veicis ceļu no Debesīm uz zemi un atpakaļ un izcietis nāvi. Baznīcas kungi un levīti gāja mums secen [garām], neviens mums nevarēja palīdzēt, kā vien Jēzus Kristus mūsu Pestītājs. Pie tā un viņa sūrām grūtām mokām ļaujiet mums ar satriektu un salauztu un ticīgu sirdi turēties, tad varam mēs nonākt Debesīs.

Bet tomēr zini arī, un ņem vērā: šis nabags pusmirušais cilvēks tiek aizvest mājvietā, un tur tiek kopts un dziedināts. Ja tu gribi nonākt Debesīs, tad tev visupirms jānāk uz kristīgo draudzi. Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime. [Ef.2:19] par kuru mēs sakām: es ticu uz vienu svētu kristīgu baznīcu. Tā ir Dieva nams, liels nams. [2.Tim.2:20]

Šajā mājvietā saimnieks ir mācītājs, Dieva kalps. Tāpēc baznīcas kungu amats tiek saukts par Svētā Gara amatu. Šis saimnieks tavas vātis, ko tev elles slepkava, ļaunais velns sitis ir, dziedina ar vīnu un eļļu.

Vīns rāda uz desmit Dieva baušļiem, ar tiem top liekās un sapuvušās miesas noēdinātas, ar ko īstenais dvēseles ārsts Jēzus Kristus dara sāpes un sāpēm, tas ir, tu atzīsti savus grēkus un tādēļ gauži nopūties, un raudi no sirds, un žēlojies, ka tu Dievu savu Kungu esi ar saviem grēkiem apkaitinājis, un savu dvēseli apgrūtinājis, tavai sirdij gribas īstenās dvēseles zāles, Dieva vārdu, un Pestītāja Jēzus Kristus miesu un asinis, kas ievainots bija.
Viņš dod arī divus grašus saimniekam, tie ir divi sakramenti – svētā Kristība un svētais Vakarēdiens. Svētajā Kristībā Viņš nomazgā mūs no mūsu grēkiem, ka tiem mums netiek pielīdzināti. Jo kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts [svēts]. [Mk.16:16] Svētajā Vakarēdienā mielo mūs Jēzus Kristus ar savu miesu un asinīm grēku piedošanai, bet kur ir grēku piedošana, tur ir dzīvība, svētlaime un Debesu valstība.

Kad mēs šādi mūsu mājvietā, kristīgā draudzē, ārstējamies, tad Jēzus Kristus atkal atnāks un mūs vedīs savrup, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis. [2.Kor.5:10]

Ej nu projām, mans draugs, un dari arī tāpat. Gribi tu pēc šīs laicīgās dzīves dabūt mūžīgo dzīvību, un redzēt to, ko pravieši, apustuļi, ķēniņi un svētie eņģeļi redz: tad saņem ar stipru ticību Kungu Jēzu Kristu, ej labprāt baznīcā, klausies Dieva vārdu no sirds, ej pie Dievgalda, ļauj apsiet un dziedināt savas sirds vātis. Redzi, tā tapsi tu svēts. Ej arīdzan projām, un dari cik spēdams, ko Dievs savā vārdā no tevis grib. Esi Dievam paklausīgs, jo mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas; jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. [Rom.8:12-13]

Es nu, dari tu tāpat, ka tu patiesi dziedāt vari:
Tev būs labus darbus strādāt,
Visiem laba darīt gādāt:
Ka ikviens tev pateikt var,
Kā Dievs pie mums allaž dar`.

Tādu sirdi lai dod mums visiem Dievs tas Tēvs, Dievs tas Dēls, Dievs tas cienīgs Svētais Gars. Āmen.