Trīspadsmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divpadsmitais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, lai savā darbā sasniegtu kaut ko patiesi labu, mācītājam Dieva vārds jāsludina skaidri un patiesi. Tas ir pirmais un galvenais noteikums. Daži mūsdienu mācītāji noklusē zināmas mācības, kas šķiet aizvainojošas pasaulīgiem ļaudīm. Viņi to dara mīļā miera labad, lai neaizskartu klausītāju sirdis. Taču tā ir liela alošanās. Cilvēku padarīt par īstu kristieti nevar tikai ar daiļrunību, lai cik tā būtu kvēla un pacilājoša, bet gan vienīgi ar Dieva vārdu. Vienīgi tas rosina uz atgriešanos, ticību, dievbijību un spēj uzturēt to līdz galam.

Otrs nosacījums tam, lai mācītājs kaut ko patiešām panāktu, ir ne vien tas, lai viņš pats ticētu tam, ko sludina, bet arī, lai sludināmās patiesības būtu pārņēmušas viņa paša dvēseli, lai viņš ar dedzību kāptu kancelē un no sirds pilnības uzrunātu klausītājus. Viņam jābūt vārda īstajā nozīmē pārņemtam ar to, ko viņš runā. Tad iespaids būs tāds, it kā vārdi būtu viņa dvēseles uguns liesmu mēles. Ar to nav teikts, ka tikai sludinātāja dzīvā ticība piešķir Dieva vārdam tā spēku un dzīvību. Jo tas Kungs pavisam noteikti saka: “Mani vārdi ir Gars un dzīvība.” (Jņ.6:63) Un apustulis Vēstulē ebrejiem raksta: “Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebr.4:12)

Bet, ja mācītājs sludina to, ko pats ir pārdzīvojis savā sirdī, tad viņš viegli atrod īstos vārdus, lai pārliecinātu savus klausītājus. Vārdus, kas nāk no sirds un iet uz sirdīm, kā teikts vecajā, labajā teicienā: Pectus disertum facit, t. i., sirds dara daiļrunīgu. Turklāt ar to nav domāta īpaši izkopta daiļrunas māksla, bet gan veselīga gara spēja aizsniegt un aizdegt savu klausītāju sirdis. Jo, kad klausītāji jūt, ka mācītājs runā ar pilnīgu un svētu nopietnību, tad viņus šī runa neatvairāmi saista un viņi ar saspringtu uzmanību uztver sprediķa mācības. Tāpēc arī daudzi vienkārši, mazāk apdāvināti un mazāk izglītoti mācītāji paveic vairāk nekā ļoti apdāvinātie un pamatīgi izglītotie vīri.

Kaut jūs, mani dārgie draugi, tādēļ pirmām kārtām būtu patiešām dzīvi, dedzīgi un par patiesību kvēlojoši kristieši! Tas ir apbruņojums, kas ar laiku var palīdzēt kļūt par varenu sludinātāju, kura garam pakļausies klausītāji, kā to labi rāda apustuļu paraugs. Ļaudis nesaprata, kā tas iespējams, taču šie vienkāršie cilvēki atstāja uz viņiem varenu iespaidu.

Šeit sacītais nebūt nav jāsaprot tā, ka nav sevišķi augstu jāvērtē apdāvinātība un teoloģiska izglītība. Gluži otrādi, tad, ja mācītāja dzīvajai ticībai pievienojas dāvanas un pamatīga izglītība, tad viņš visbeidzot ir spēcīgs un iedarbīgs ierocis Dieva rokā. Jo visas dabas dāvanas un visu, ko mēs ar savu dabīgo centību esam ieguvuši, to, mums stājoties amatā, Dievs nenoliek pie malas, bet gan tīra, uzspodrina un ņem savā kalpošanā. Tāpēc arī tad, kad ir apvienojušās lielas dāvanas ar pamatīgu izglītību, Dieva valstībā ir norisinājušies lieli notikumi un ir gūti diži panākumi.

Atgādināšu tikai Pāvilu, kurš vienīgais no apustuļiem bija mācīts vīrs. Viņš ir vairāk strādājis un vairāk izdarījis nekā visi pārējie, kā viņš pats to apliecina. Cits piemērs ir izcilais reformators Mārtiņš Luters. Ja viņš būtu bijis tikai ticības varonis un tajā pašā laikā nebūtu bijis tik izcils, ļoti apdāvināts un augsti izglītots cilvēks, tad viņš nekad nebūtu kļuvis par reformatoru, kurš ir paveicis tā laika lielāko darbu, turklāt tik lieliski.

Šajā sakarībā es vēlētos jums atgādināt to, lai jūs savu studiju laikā dienu un nakti visās teoloģijas zinātņu nozarēs, ne vien didaktiskajās, bet arī praktiskās teoloģijas disciplīnās, tiektos sasniegt pašus augstākos mērķus. To es jums novēlu no visas sirds! Kaut šis vēlējums piepildītos! Tad jūs būtu dzīvs pierādījums tam, cik svarīgas ir abas šīs lietas: dzīva ticība un patiesa apdāvinātība kopā ar uzticību un čaklumu.

Neuzskatiet tikko sacīto par ievadu, tas varētu būt tikai priekšvārds. Es gribētu novēlēt, lai šie mani vārdi, kaut arī runāti vājumā, atrastu labu augsni jūsu sirdīs. Uz to lai jums Svētā Gara palīdzība! Jo ļoti daudz kas, mani draugi, ir atkarīgs no tā, vai jūs iesiet pasaulē tikai kā gaismas nesēji, vai arī kā pasaules spīdekļi; kaut arī jūs neesat tiešais gaismas avots, bet tikai tās tālāk sniedzēji. Pāriesim tagad pie mūsu temata.

Astotās tēzes pirmo daļu mēs jau esam aplūkojuši, proti, ka Dieva vārds netiek pareizi sludināts, ja sniedz bauslību tiem, kas jau jūt izbailes par saviem grēkiem. Šodien aplūkosim šīs tēzes otru daļu, kas māca, ka Dieva vārds netiek pareizi sludināts, ja sniedz Evaņģēliju tiem, kas jūtas droši savos grēkos.

Abas šīs kļūdas ir vienādi bīstamas. Kas pašpārliecinātiem grēciniekiem sniedz Evaņģēlija mierinājumu vai sprediķo pūlim tā, ka mācītāja vainas dēļ šādi grēcinieki domā, ka Evaņģēlija mierinājums pienākas viņiem, tas nodara neaprakstāmu ļaunumu. Tādējādi ar savu sprediķošanu viņš var aizsūtīt lielus cilvēku pulkus nevis uz Debesīm, bet uz elli. Nē, Evaņģēlijs nav drošajiem grēkotājiem. Mēs, protams, nevaram aizkavēt, ka šādi pašpārliecināti grēkotāji nāk mūsu baznīcās un klausās Evaņģēliju. Bet tieši tā jau ir tā māksla, kas jāpārvalda sludinātājam, – nest Evaņģēlija mierinājumu visā tā pievilcībā, bet tā, lai pašpārliecinātie grēcinieki saprastu: “Šis mierinājums nav domāts man!” Šādai sludinātāja attieksmei ir jābūt ietvertai visā pasludinājumā. Kā pierādījumu sacītajam paklausieties dažas Rakstu vietas.

“Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.” (Mt. 7:6) Zīmīgi vārdi! Kas ir šis svētums? Tie ir Kristus vārdi. Un kas ir šīs pērles? Evaņģēlija mierinājums un tajā pasludinātā žēlastība, taisnība un pestīšana. Par to mums nekas nav jāstāsta suņiem, proti, Evaņģēlija ienaidniekiem, un arī cūkām ne: tiem, kas grib palikt savos grēkos un savas debesis un svētlaimi meklē savu grēku netīrumos.

“Bet kad bezdievim notiek žēlastība, viņš nemācās godīgi un taisnīgi dzīvot; zemē, kur valda goda prāts, viņš paliek bezdievis un neredz tā Kunga godību.” (Jes. 26:10) Ir pilnīgi veltīgi bezdievim piedāvāt Dieva žēlastību. Viņš domā, ka viņam nekāda žēlastība nav vajadzīga, vai arī, ka tā viņam jau ir visā pilnībā. Viņš iedomājas, ka mazie grēki, ko viņš ir nodarījis, viņam jau sen ir piedoti, vai arī, ka pāri tiem jau sen aug zāle. Tādam Evaņģēlijs nav jāsludina jeb, citiem vārdiem sakot, nav jāsniedz žēlastība; tādam cilvēkam tas neko nelīdzēs. Bezdievis, kas grib palikt savos grēkos, vienalga, vai tie ir lieli, vai sīki grēki, ¬ jo velns cilvēku var piesaistīt ne vien ar lielajiem, netīrajiem grēkiem, bet arī ar gluži smalkiem pavedieniem, kādi ir, piemēram, augstprātība, naids, mīlestības trūkums utt., – šāds bezdievis “neredz tā Kunga godību”. Šādi cilvēki neredz, kādi lieli dārgumi viņiem tiek piedāvāti. Viņi nesaprot mācību par pestīšanu caur žēlastību; vai nu viņi to negrib, vai arī to nelietīgā veidā lieto aplami.

Viņi domā šādi: “Nu, ja jau pestīšanai pietiek ar ticību, tad arī mani grēki ir piedoti. Arī tad, ja es palikšu tāds, kāds esmu, es nonākšu Debesīs. Es arī ticu uz Kungu Jēzu Kristu.” Mācītājs, kas ir vainīgs pie tā, ka drošie grēcinieki šādā veidā aplami izmanto Evaņģēliju, uzņemas lielu vainu un atbildību Dieva priekšā.

“Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu, bet izbadējušai dvēselei ir viss rūgtais salds.” (Sal.pam.27:7) Tam, kurš līdz kaklam ir pieēdies, nederēs pat medus. Tas viņā var radīt tikai nelabu dūšu, bet izsalkušajam tas garšos lieliski. Tāpēc Evaņģēlijs, ko var salīdzināt ar vistīkamāko, vissaldāko barību dvēselei, sludināms tikai izsalkušām dvēselēm. Tām, kuras nav izsalkušas, pienākas rūgtā barība, proti, bauslība.

Šeit paraugs ir vispirms mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus. Ja jūs pavērosiet Viņu evaņģēlijos, tad secināsiet: tiklīdz Viņš sastop pašpārliecinātus grēciniekus, kādi tolaik, protams, bija paštaisnie farizeji, Viņam nav ne drusciņas mierinājuma viņiem. Viņš tos sauc par čūskām un odžu dzimumu, paredz viņiem desmitkāršas ciešanas, atmasko viņu pretīgo liekulību, nospriež viņiem elles sodu un mūžīgu pazudināšanu, no kuras tiem neizbēgt. Lai gan Viņš zināja, ka tie ir tie paši ļaudis, kas Viņu sitīs krustā, Viņš bezbailīgi sacīja viņiem acīs patiesību. Tas mācītājiem jāņem vērā.

Drošajiem, nekrietnajiem grēciniekiem, ienaidniekiem un lišķiem bauslība jāsludina visā tās asumā arī tad, ja jums ies tāpat kā Kungam Kristum. Es nedomāju, ka mēs varam panest to, ko nesa Viņš; mēs nevaram tukšot to kausu, ko tukšoja Viņš. Bet mums ir jāpiedzīvo ļaužu ienaids. Viņi atklāti uzstāsies pret mums vai slepus kūdīs pret mums. Šajā dilemmā nav cita atrisinājuma. Ja mācītāja priekšā ir šādi ļaudis, viņiem jāsludina bauslība un nekas cits. Turklāt, kad viņš sludina lielam ļaužu skaitam, tad klausītājam ir jāsaprot, ka tas, ko viņš saka, neattiecas uz visiem bez izņēmuma, bet gan uz paštaisnajiem, kuri grib dzirdēt vienīgi Evaņģēliju.

Zināms, Kungs ir sacījis: “Nāciet pie manis visi,” taču Viņš tūdaļ turpina: “kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi.” Ar to Viņš liek saprast, ka Viņš neuzaicina drošos grēciniekus. Tie tikai pazobotos, kad Viņš tiem stāstītu par savu garīgo, Debesu bagātību.

Kādreiz pie Viņa atnāca bagāts jauneklis un jautāja: “Labo mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” Kristus vispirms noraida uzrunu, “labais”, tāpēc ka šis jauneklis bija paštaisns un domāja, ka viņš pats ir labs. To runājot, viņš nebija patiess. Ja viņš Kristu būtu uzskatījis par Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju, Viņam ticējis un tādēļ uzrunājis par “labo mācītāju”, tad viss būtu bijis pareizi. Bet tāpēc, ka viņš Kungu tā uzrunā vienīgi pieglaimodamies, Kungs šo uzrunu noraida. Un tad Viņš jautā jauneklim: “Kā tas rakstīts baušļos? Kas tur teikts?” Tad jauneklis dedzīgi atbild ar bauslības galveno teikumu: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds, no visas dvēseles un no visa sava prāta; un savu tuvāku kā sevi pašu.” Un Kungs saka: “Tu pareizi atbildēji; dari to, un tu dzīvosi.” “Nu, to es visu esmu ievērojis no pašas jaunības,” saka jauneklis. Viņš grib sacīt: “Ja tu nezini nekādas citas mācības, tad tu neesi nekāds gudrais vīrs; to visu jau es zināju. Es cerēju, ka saņemšu no tevis pavisam citus paskaidrojumus. Kā man vēl pietrūkst?” Vai Kungs saka: “Tev trūkst ticības”? Nē, Viņa priekšā ir nožēlojams, drošs un paštaisns cilvēks. Tāpēc Viņš tam nesludina ne vārdiņa Evaņģēlija. Viņam šis jauneklis jānoved tiktāl, ka viņš pats saskata savu postu. Jēzus, būdams viszinošs, jau iepriekš zināja, ka bez tādas jaunekļa atziņas visas Viņa pūles būs veltīgas. Bet Dievs savā mīlestībā dara daudz, lai cilvēks Tiesas dienā nevarētu attaisnoties, ka nav ticējis Kristum. Tad Dievs sacīs: “Tik daudz ko Es priekš tevis esmu darījis, bet tu to esi atraidījis.”

Kungs Kristus tad turpina un saka: “Ja tu gribi būt pilnīgs, ej un pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ.” Tālāk sacīts: “Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo viņam bija daudz mantas.” Viņš aizgāja satriekts, jo sirdsapziņa viņam, bez šaubām, lika atzīt: “Tā tomēr ir pavisam citāda mācība nekā tās, ko es zināju līdz šim. To es nevaru izdarīt. Mana mantība ir pārāk dārga manai sirdij. Ja man jādara tas, tad labāk atsakos no iespējas sekot Viņam. Es negribu ar Viņu staigāt apkārt kā ubags.” Jā, sirdsapziņa viņam gan sacīja: “Pēc šīs Kristus mācības tu esi nolādēts cilvēks un tevi gaida elle.” Tāds arī bija Kunga Kristus nodoms un mērķis, ko Viņš gribēja sasniegt ar šo jaunekli. Vai šis cilvēks vēlāk ir atgriezies, vai ne, to mēs nezinām. Lai ar viņu būtu kā būdams. Svarīgs šajā piemērā ir tas, ka mums ir paraugs, kā rīkoties ar šādiem grēciniekiem, kuri vēl ir pašpārliecināti, droši par sevi. Šeit ir vieta visbargākajai bauslībai. Mēs, protams, nevaram cilvēkiem dot tādu uzdevumu kā Kristus, visu Kungu Kungs. Bet mums ir pietiekami daudz jautājumu, ko varam celt viņiem priekšā, lai viņi būtu spiesti atzīt: “Es vēl esmu savos grēkos, es esmu pazudis cilvēks!” (Salīdz.Mt.19.nod. un Lk.10.nod.)

Tāpat ir rīkojušies apustuļi. Vispirms viņi sludināja bauslību, kas dziļi skāra viņu klausītāju sirdis.

Aplūkosim to, kas teikts Apustuļu darbu 2.nodaļā. Pēteris savā pirmajā Vasarsvētku sprediķī nosauc savus klausītājus par Kristus slepkavām, un tas sasniedz mērķi. Izbijušies tie jautā: “Brāļi, ko lai mēs darām?” Tad apustulis Pēteris viņiem saka: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai dabūtu grēku piedošanu.” Viņš tiem sludina Evaņģēliju un stāsta, ka arī viņi var saņemt visu savu grēku piedošanu, arī pašu smagāko. Un tādus mēs apustuļus redzam it visur, ne vien Jeruzalemē, bet arī Atēnās, Korintā, Efezā un citur. Visur viņi sprediķoja vispirms par atgriešanos un tad par ticību; jo viņi zināja, ka viņu priekšā lielākoties ir pašpārliecināti grēcinieki, kuri savu grēku postu vēl nav atzinuši. Taču viņi nesaudzīgi vērsās ar bauslību ne vien pret tiem, kas vēl neko nebija dzirdējuši par kristietību, bet arī pret tiem, kuri gribēja būt kristieši un tomēr vēl jutās droši savos grēkos.

Zīmīgs piemērs mums ir Pāvila 2. vēstules korintiešiem priekšpēdējā un pēdējā nodaļā. Tur svētais apustulis raksta: “Es baidos, ka es nākdams neatrodu jūs tādus, kādus es nevēlos, un ka jūs neatrodat mani tādu, kādu jūs nevēlaties; ka tikai nav jūsu vidū ķildu, skaudības, dusmu, naida, apmelošanas, mēlnesības, uzpūtības, nekārtības.” (2.Kor.12:20) Viņš grib sacīt: “Jūs domāsiet, ka es jums sludinu Evaņģēliju, un brīnīsieties, kad es nākšu un kad jūs dzirdēsiet, ko es jums sludināšu.” Un viņš nerunā tikai par blēdīšanos, netiklību, zagšanu, lādēšanos, slepkavošanu, bet arī par visiem grēkiem, it īpaši par liekulību, kāda vēl sastopama visās kristīgās draudzēs.

“Ka mans Dievs, man atkal nākot, mani nepazemo jūsu priekšā un ka man nav jāskumst par daudziem, kas grēkojuši un nav atgriezušies no savas netikumības, netiklības un izlaidības, ko tie darījuši.” (2.Kor.12:21) Tagad viņi gan nedzīvo netiklībā un izvirtībā, bet agrāk bija dzīvojuši. Viņi ir kļuvuši kristieši, vienīgi vadoties pēc prāta apsvērumiem, bet nav atgriezušies. Vārdos viņi atzīst kristietību, taču tā nav ticība no sirds. Viņi nav atdzimuši un atjaunojušies caur Svēto Garu.

“Jau trešo reizi es nāku pie jums. Katra lieta pamatojas uz liecību no divu vai triju liecinieku mutes. To es jau esmu teicis un saku arī tagad, kā otrreiz pie jums būdams, tā tagad no tālienes, visiem, kas jau grēkojuši, un visiem pārējiem, ka es nesaudzēšu nevienu, ja atkal nākšu pie jums.” (2.Kor.13:1-2) Šeit mums ir lielisks piemērs mācītājam. Kad ļaudis sāk netraucēti grēkot un domā, ka pietiek ar to, ka viņi vienmēr iet baznīcā un pie Svētā Vakarēdiena, lai katrs viņus uzskatītu par labiem kristiešiem, tas jāpamana mācītājam un jāsaprot: tagad ir laiks viņiem atkal atgādināt par bauslību, lai nebūtu tā, ka es mierīgi dzīvoju, kamēr mani klausītāji dodas uz elli. Tad viņi mani Pastarās tiesas dienā apsūdzēs un teiks: “Tu esi vainīgs pie tā, ka mēs esam lemti ciešanām!”

Apustulim taču bija jādomā: “Kad es uzstājos šajā draudzē, tur vienmēr ir arī pašpārliecinātie, un tie man jāiztrūcina.” Šajā bezdievīgajā, sodomistiskajā laikā viņam daudz nerūp, vai šie ļaudis pret viņu kļūst naidīgi noskaņoti. Viņš nekavējoties brīdina: “Es nesaudzēšu nevienu. Es viņiem bez aplinkiem sludināšu mūžīgu pazudināšanu, kas viņus sagaida, ja viņi neatgriezīsies.” Viņš tos nosodīs kā ļaudis, kas atrasti, joprojām grēkojot pret savu sirdsapziņu, bet kas tomēr grib, lai viņus uzskata par kristiešiem.

Tā arī mēs nedrīkstam drošiem grēciniekiem sludināt Evaņģēliju, viņiem jāsludina bauslība. Sludinot viņi vispirms jānosūta ellē, tikai pēc tam uz Debesīm. Vispirms mums mūsu klausītāji ar sprediķi jāiedzen nāvē, un tikai tad viņus ar Evaņģēliju var vadīt dzīvē. Vispirms jāpanāk, lai viņi apzinātos, ka ir slimi uz nāvi, un tad tie jādziedina ar Evaņģēlija mierinājumu. Vispirms ar bauslību jāatsedz viņu pašu taisnība un jāparāda, kādas netīras skrandas tā ir, un tad jāietērpj Kristus taisnībā. Vispirms jāpanāk, lai viņi no sirds sacītu: “Es esmu pazudis un nolādēts radījums,” kā teikts Katehismā, lai pēc tam ar Evaņģēliju viņus aizvadītu tiktāl, ka viņi aiz prieka izsauktos: “Ak, kāds es esmu svētīgs cilvēks!”

Ar bauslību viņiem vispirms ir jākļūst par neko, un tikai tad ar Evaņģēliju viņi var kļūt par kaut ko ¬ par slavu Dieva žēlastībai. Mēs gan nevaram grēciniekiem dot priekšrakstus par to, kādai jābūt grēku nožēlas pakāpei, jo Svētajos Rakstos mēs lasām, ka grēku nožēlas pakāpe ir bijusi dažāda pie cilvēkiem, par kuriem teikts, ka viņi tapuši atgriezti. Bet kaut kas no grēku nožēlas rūgtuma jāsajūt ikvienam, jo citādi viņš nekad neuzzinās par Evaņģēlija saldmi. Un, ja mīļais Dievs kādam cilvēkam atļauj nokļūt pie ticības, neliekot tam daudz ciest un baiļoties, tad Viņš to allaž panāk un liek izjust vēlāk. Tie, kurus Dievs savā žēlsirdībā ātri novedis pie ticības un prieka, Pestītājam ar tādu pašu žēlsirdību atkal un atkal jāiegremdē patiesā nožēlā par pieļautajiem grēkiem, citādi šie cilvēki drīz atkal atkrīt no ticības. Par tādiem uz laiku ticīgajiem Kungs saka: “Viņu sirdīs sēkla izdīga ātri un ticība izauga drīz, viņi pieņēma Vārdu ar prieku, taču tas viņiem neko nelīdzēja.” Evaņģēlija saldmi viņi tā arī nekad nepiedzīvos, ja vispirms klints pamatu viņu sirdīs nebūs smiltīs sadrupinājusi bauslība.

Piebildīsim, ka visi tie, kas jau sākumā ir pārdzīvojuši lielu un dziļu nožēlu, ir kļuvuši par labākajiem un pastāvīgākajiem kristiešiem. Tie ir arī labākie mācītāji un labākie teologi, kurus Dievs jau viņu jaunības laikā ir gremdējis bēdu un posta plūdos, kuriem mīļais Dievs viņu pestīšanas dēļ ir licis just bailes un nožēlu.

Citu starpā tāds ir mūsu mīļais Luters. Viņam tika uzticēts paveikt lielāko darbu, kādu bija iespējams veikt viņa laikā, proti, reformācijas darbu. Viņam pašam to nemanot, Dievs viņu uz šo darbu sagatavoja. Ne tādējādi, ka Viņš tam deva patiesu gudrību un izcilas spējas pazīt cilvēkus, kā arī ne ar to, ka viņam tūdaļ būtu bijusi īsti skaidra Dieva vārdu izpratne, jo tādas arī viņam sākumā nebija, kamēr Svētais Gars nebija apgaismojis viņa dvēseli, bet gan tādējādi, ka Viņš Luteru noveda tiktāl, ka tas metās ceļos un cīnījās ar Dievu, to pārņēma bailes un nožēla tā, ka tam ik brīdi draudēja briesmas kļūt par Dieva zaimotāju. Bet tā bija īstā skola, no kuras varēja nākt reformators.

Tāpat tas notika arī ar Flāciju, kurš pēc Lutera bija, bez šaubām, sava laika lielākais teologs. Vēlāk gan viņš diemžēl nokļuva maldos un nebija no tiem izvedams. Arī viņš ilgu laiku bija atradies izmisuma bezdibenī. Viņam palīdzēja Luters, tā ka viņš beidzot varēja saņemt Evaņģēlija mierinājumu.

Arī par lielo dogmatiķi Johanu Gerhardu lasām, ka viņš kā ģimnāzists bija nonācis dziļās bailēs un bēdās un ilgāk par gadu nav bijis mierināms, līdz beidzot Johans Arnds, viņa garīgais ārsts, spēja viņu mierināt un dziedēt ar Evaņģēliju. Kad viņš bija ticis ārā no šīm elles bailēm un atzinis sevi par nožēlojamu grēcinieku, viņš kļuva par ievērojamu vīru.

Daudzu lielu teologu dzīves stāsti parasti nav zināmi, tos uzzinās tikai nākotnē, mūžībā. Ja mums tie būtu pazīstami, mēs redzētu, ka visi šie lielie vīri sākumā bijuši mazi un niecīgi un kļuvuši lieli Dieva valstībā tikai tad, kad bija izkļuvuši no bailēm un posta, kad viņi bija sākuši ticēt Evaņģēlijam un kļuvuši par gluži citiem cilvēkiem, par darbarīkiem Dieva rokā.

Nožēlojams ir jauns cilvēks, kurš pie “ticības” Dieva vārdam ir nokļuvis tikai ar prāta secinājumiem. Ja šim cilvēkam ir atjautīgs prāts, viņam draud briesmas pieņemt dažādas maldu mācības un kļūt par ķeceri, jo viņš savā sirdī nekad nav jutis patiesas bailes. Bet tas, kurš ir iepazinis Vārda spēku un pārdzīvojis patiesu, nopietnu nožēlu, tik ātri nenomaldīsies, jo gūtā pieredze būs darījusi viņu gudru un piesardzīgu. Tāpēc tad, kad viņa prāts sāks dominēt, viņš liks tam klusēt un turēsies pie Vārda. Lai Dievs dod, ka jūs šo manis teikto ne vien rātni uzklausītu un ņemtu vērā, veicot savu amatu, bet to arī pārdzīvotu savās sirdīs.

Uzklausīsim šai sakarā dažas Lutera liecības, vispirms no viņa komentāriem par 2.Mozus grāmatu (W.III,1285 utt.) (St.L.Ed.III,858 utt.):

“Jo Evaņģēlijs nav sprediķis lieliem, rupjiem un neapvaldītiem grēciniekiem, kas dzīvo, nebēdādami par nākotni, bet gan ir mierinājums apbēdinātajām dvēselēm (Mt.11:28). Jo tā ir maiga barība, kas domāta izsalkušām dvēselēm. Tādēļ arī svētā Jaunava Marija savā Slavinājumā (Magnificat) dzied: “Izsalkušo Viņš ir pildījis ar labumiem.” (Lk.1:53) Citādi iebruks rupjais pūlis, un visi gribēs būt evaņģēliski, kristīgi brāļi, graujot un nesot visādu postu. Viņus vada velns.”

Ja es kādam aizrādu un viņš ņem to ļaunā, tad viņš ar to parāda, ka nav īsts kristietis, jo kristietis pārmetumu uzņem lēnprātīgi, arī tad, ja pārmetums nav pamatots. Viņš par to īpaši nebrīnās, ja ļaudis viņu apvaino, zinādams, ka ne no viena cilvēka, kamēr viņš ir savā dabīgajā stāvoklī, nav sagaidāms nekas labs. Un, ja nu viņš nav vainīgs pie tā, par ko viņu apvaino, tad viņš ar prieku apzinās: “Paldies Dievam, pie tā es neesmu vainīgs!”

“Kristietis nav nekaunīgs, neapvaldīts un rupjš, bet gan viņa gars ir kautrīgs, pazemīgs un noraizējies. Viņu biedē grēks un Dieva dusmas, velna vara un domas par nāvi.”

Svarīgi vārdi! Pēc Lutera pārliecības, tie noteikti nav kristieši, kurus nebiedē pašu grēki, kas ar tiem necīnās un pat jautā: “Ko tad es tādu sliktu daru?” Nabaga cilvēks, ja tu tā runā, tad ar tevi ir bēdīgi. Jo, ja tu būtu patiess kristietis, tad tu domātu šādi: “Jā, protams, grēki krājas man pāri galvai. Un ne vien tad, kad vēl nebiju atgriezies, bet arī vēl tagad. Es tam ticu ne vien tāpēc, ka tā saka Bībele, bet arī tāpēc, ka ik dienas uzzinu, cik ļauna ir mana sirds un cik vājš ir vecais Ādams.”

“Šādai salauztai, satriektai sirdij pievilcīgs ir Jēzus Kristus. Pēc atpestīšanas no grēkiem, nāves, velna un elles tīko arī tie, kurus savā varā saistījusi nāve, kuri sajūt šo postu un vēlas gūt mieru. Viņi to saņem, ja sirdī ir ticība; bet viņi sajūt arī to, kādi trūkumi piemīt vecajam Ādamam.” (St. L. Ed. XVI, 2241 utt.)

Tālāk rakstā “Par konciliem un baznīcām” (W.XV,2741 utt.) Luters raksta:

“Mani dārgie antinomieši sludina ļoti skaisti, esmu pārliecināts, ka viņi to dara ar pilnu nopietnību, par Kristus žēlastību, par grēku piedošanu un citām lietām, par ko visu jārunā, sludinot pestīšanu.”

Kā zināms, antinomieši ir Eislēbenes Johana Agrikolas skolnieki, kurš mācīja, ka baznīcā nav jāsludina bauslība, tai esot vieta rātsnamā, pie karātavām utt.

“Bet viņi kā no nelabā vairās no tā, ka viņiem jāstāsta par trešo ticības locekli, par svētdzīvi, tas ir, par jaunu dzīvi Kristū. Jo viņi domā, ka ļaudis nav jābaida vai jāapbēdina, bet vienmēr mierinoši ir jāsludina žēlsirdība un grēku piedošana Kristū, un visādā ziņā jāizvairās no šādiem un līdzīgiem vārdiem: “Klausies, vai tu vēlies būt kristietis un tai pašā laikā palikt tāds, kāds esi bijis – laulības pārkāpējs, netiklis, skopulis, žūpa, augstprātīgs, skops, augļotājs, skaudīgs, atriebīgs, ļauns utt.?” Viņi runā šādi: “Klausies, tu gan esi laulības pārkāpējs, netiklis, skopulis vai citādā veidā grēcīgs, bet, ja tu ticēsi, tu būsi pestīts, tev nav jābaidās no bauslības, Kristus visu ir nokārtojis.” Saki, lūdzu, vai tas nenozīmē: pieļaut nosacījumu (antecedens), bet noliegt secinājumu (consequens)? Jā, patiesi, tas nozīmē nobīdīt Kristu malā un padarīt Viņu par kaut ko mazvērtīgu, tanī pašā laikā Viņu augsti cildinot.”

Tik rupji jau to neviens no jums nedarīs, bet kaut kas līdzīgs var notikt viegli. Ja grib patiesi mierināt ļaudis, kas ir bailēs un postā, kas domā, ka viņi ir pārāk lieli grēcinieki, ka ir pārāk ilgi grēkojuši, tad ir jāpalīdz tādiem un augsti jācildina Dieva žēlastība: “Ja tu būtu darījis visas pasaules grēkus, ja tu būtu Jūda vai Kains, ja tu būtu vajājis Jēzu, arī tad tev nebūtu jāšaubās par Dieva žēlastību.” Tas viss ir pilnīgi pareizi, taču tas jāpasniedz tā, lai bezrūpīgais grēcinieks saprastu: “Tas attiecas tikai uz tādiem grēciniekiem, kas savu grēku dēļ ir satraukti un cieš, nevis uz tādiem kā es, kas domā: “Gan jau, viss jau nav nemaz tik ļauni.”” Tāpēc, Dieva dēļ, esiet uzmanīgi! Sludinot Evaņģēliju, runājiet tā, lai neiedrošinātu paštaisnos grēciniekus, lai mācītājs nekļūtu par tādu, kas uztur grēku.

“Tas nozīmētu vienlaikus sacīt – jā un nē. Jo tāds Kristus, kas būtu miris par grēciniekiem, kuri pēc grēku piedošanas nepārtrauc grēkot un nedzīvo jaunu dzīvi, nav nekā vērts, tāda Kristus nav.”

Tas nav jāsaprot tā , it kā Kristus nebūtu miris par visiem grēciniekiem. TačuViņš nav miris tāpēc, lai iedrošinātu paštaisnus grēciniekus.

“Tātad viņi pēc nestoriskās un eitihiskās loģikas jauki sludina Kristu tā, ka Kristus vienlaikus ir un nav Pestītājs. Viņi gan ir meistarīgi Lieldienu patiesības sludinātāji, bet nožēlojami Vasarsvētku patiesības sludinātāji.”

Ņemiet to vērā! Ir labi, ja jūs esat teicami Lieldienu sludinātāji, kas labi prot izcelt visu ¬ Kristus uzvaru pār grēku, nāvi, elli un velnu, ¬ bet jums jābūt arī labiem Vasarsvētku sludinātājiem, kas ļaudīm saka: “Tev jānožēlo grēki un jāatgriežas, tad nāks Svētais Gars ar savu žēlastību, tevi mierinās, apgaismos un svētīs.” Mēs šeit, šajā pasaulē, nesasniegsim pilnīgu svētdzīvi, taču tiekties pēc tās ir jāiesāk un jācenšas tai tuvoties. Jo, ja svētums cilvēkā nevairojas, tad tas iet mazumā. Tāds cilvēks atmet to, ko Dievs viņam ir dāvājis, līdz beidzot atmirst galīgi un kļūst par nokaltušu zaru.

“Jo viņi nesludina de sanctificatione et vivificatione Spiritus Sancti, par svētumu, ko sniedz Svētais Gars, bet vienīgi par atpestīšanu, ko sniedz Kristus (kuru viņi augsti cildina, kā tas arī pienākas). Kristus ir ieguvis atpestīšanu no grēkiem un nāves tāpēc, lai Svētais Gars no mūsu vecā Ādama radītu jaunu cilvēku, lai mēs būtu miruši grēkam un dzīvotu taisnībai, kā to māca Sv. Pāvils (Rom. 6:2 utt.), un lai mēs šo pārmaiņu iesāktu un turpinātu šeit virs zemes un to pabeigtu tur, nākamībā. Jo Kristus ir iemantojis mums ne vien apžēlošanu (gratiam), bet arī Svētā Gara dāvanu (donum), lai mums būtu ne vien grēku piedošana, bet arī šķīstīšanās no grēkiem (Jņ. 1:16¬17). Kurš neatsakās no grēkiem, bet paliek savā iepriekšējā ļaunajā būtībā, tam vajadzīgs cits, antinomiešu Kristus. Īstais Kristus nav ar viņiem, kaut arī viņi visu eņģeļu balsīs kliegtu ¬ Kristus! Kristus! Viņiem jāiet pazušanā ar visu viņu jauno Kristu.”

Tā raksta Luters, kurš visā kristietībā pazīstams kā lielākais apliecinātājs Dieva žēlastības diženumam un bagātībai, ko Viņš mums dāvājis ar Kristu. Luters, vīrs, kuram spējas runāt mierinājuma vārdus piemita kā reti kuram kristietībā. Taču viņš nebija vienpusīgs. Kad bija jāsludina bauslība, viņš bija stingrs un ass, viņš nesaudzēja nevienu. Visus drošos viņš satrieca ar bauslības zizli.

Savā rakstā “Pamācība vizitētājiem” (“Unterricht der Visitatoren”; W.X,1913 utt.) 1528.gadā Luters raksta:

“Attiecībā uz mācību visbiežāk sastopamais trūkums ir tāds, ka daži gan sludina ticību, ar ko mums jātop taisnotiem, taču nepietiekami parāda, kā pie šādas ticības nokļūt. Un gandrīz visi izlaiž to kristīgās mācības daļu, bez kuras arī nav saprotams, kas tad ir ticība.”

Ja es nepārtraukti saukšu ļaužu pūlim: “Ticiet, ticiet uz Kristu, tad jūs tapsiet svēti!”, tad ļaudis nesapratīs, ko es gribu. Vispirms man ir jānāk ar bauslības cirvi un pērkonu, tad viņi skatīsies uz mani un domās: “Jā, ja tas ir tā, tad kā būs ar mums? Posts un bēdas pār mums!” Bet tad nāk Evaņģēlija mierinājums.

“Jo Kristus norāda uz to, ka “Viņa vārdā būs sludināt grēku piedošanu un atgriešanos visām tautām” (Lk.24:47).Taču tagad daudzi runā vienīgi par grēku piedošanu, bet neko vai maz ¬ par grēku nožēlošanu, atgriešanos, neskatoties uz to, ka nav grēku piedošanas bez grēku nožēlošanas; grēku piedošana nav saprotama bez atgriešanās. Ja sludina grēku piedošanu bez atgriešanās, tad ļaudis iedomājas, ka viņi šo piedošanu jau ir saņēmuši, un kļūst droši un bezrūpīgi. Tā ir pati lielākā maldīšanās un lielākais grēks, kāds jebkad bijis, un patiesi jābīstas no tā, ko Kristus domā, sakot, ka “pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā bija papriekšu” (Mt.12:45; arī Lk.11:26).”

Vērā ņemami vārdi! Iepriekš, pirms Lutera, valdīja tikai bauslība. Nabaga ļaudis bija pārbiedēti. Kad nu Luters bija nokļuvis pie Evaņģēlija atklāsmes, viņš sludināja ļaudīm šo patīkamo Evaņģēliju. Bet daudzi to pārprata un nodomāja: “Ja mēs gribam sludināt kā Luters, tad mums ik svētdienas jāsprediķo par ticību, par taisnošanu un taisnību, ko iemanto bez darbiem.” Un te Luters saka, ka tā būtu vēl lielāka maldīšanās nekā iepriekšējā. Ja kāds mācītājs sprediķo tikai par ticību un noklusē bauslību, tad viņš noved savus klausītājus tādā briesmīgā stāvoklī, ka viņiem šķiet, ka nav vajadzīga nekāda grēku nožēla un nekāda atgriešanās, tā ka beidzot viņiem vairs neko nevar palīdzēt.

“Tāpēc mēs mācītājus esam pamācījuši un mudinājuši sludināt Evaņģēliju tā, kā tas pienākas, pilnībā, nevis tikai kādu daļu, citu atmetot. Jo Dievs saka, lai Viņa vārdam neko nedz liek klāt, nedz arī ņem nost (5.Moz.4:2). Mūsu mācītāji šodien peļ pāvestu par to, ka tas daudz ko pievienojis Rakstiem, kas diemžēl ir visai patiesi! Bet tie, kas nesludina atgriešanos, atrauj Rakstiem lielu daļu, tajā pašā laikā runādami par gaļas ēšanu un līdzīgām nenozīmīgām lietām. Protams, īstajā reizē arī tās nav jānoklusē, jo kristīgā brīvība ir jāaizstāv pret tirāniju. Vai tad tas nav tas, par ko runā Kristus: “Jūs odus izkāšat un kamieļus aprijat?” (Mt.23:24) Tāpēc mēs viņus esam mudinājuši, lai viņi čakli un bieži aicina ļaudis atgriezties, just nožēlu un ciest par saviem grēkiem, un bīties no Dieva tiesas.

Mēs esam brīdinājuši neaizmirst savā mācībā tās svarīgo un nepieciešamo daļu: grēku nožēlošanu un atgriešanos; jo gan Jānis, gan Kristus asāk nekā parastos grēciniekus nosodīja farizejus par viņu svētulīgo liekulību. Tātad mācītājiem patiesi ir jānosoda lielie un rupjie grēki, bet tur, kur ir neīsts svētums, tur uz grēku nožēlu jāmudina daudz stingrāk.”

Ir nepieciešams sludināt arī pret lielajiem netikumiem, taču tas vien vēl nenozīmē, ka bauslība tiek sludināta spēcīgi un pārliecinoši. Ar tādu sludināšanu var izveidot vienīgi farizejus.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Četrpadsmitais vakara priekšlasījums